Piedzīvojums

12 MISTERS MORGANS UN MISTERS RAFS

Šeldons bija plantācijā, kur rīkoja tilta būvi, kad jūras lī­kumā izmeta enkuru burinieks "Malakula" un krastā izkāpa divi vīrieši. Ar īsta jūrnieka interesi Džoanna vēroja, kā tie no­laida buras un ielaida ūdenī nelielu laiviņu, un, kamēr kalps aizgāja saukt Šeldonu, viņa pati saņēma viesus, lika tiem atnest viskiju ar zelteri un kavēja viņiem laiku.

Varēja manīt, ka tie abi jūtas neveikli viņas klātbūtnē, un Džoanna vēroja viņu ziņkāros skatus, ar kuriem tie viņu ne­manot uzlūkoja, it kā vērtēdami un nesaprazdami, kas viņa ir par putnu. Džoanna pirmoreiz sajuta, ka tiešām nav gluži nor­māli, ja viņa paliek Berandā.

Arī viņa nesaprata, kas tie tādi varētu būt. Tie neizskatījās ne pēc jūrniekiem, ne pēc lieltirgotājiem, cik nu viņa pazina jūrniekus un lieltirgotājus. Arī tas bija skaidri redzams, ka tie nav no inteliģences aprindām, kaut arī uzvedās gluži pieklājīgi un nevarēja pat noliegt zināmu augstāko aprindu spozmi. Katrā ziņā tie bija kaut kādi veikalnieki. Bet kādas darīšanas viņiem varēja būt Zālamana salās un kas viņiem licis braukt taisni uz Berandu? Vecākais no viņiem, misters Morgans, bija

liela auguma vīrs, bronzas seju, lielām ūsām, un runāja zemā, aizsmakušā balsī. Otrs no tiem, misters Rafs, bija maza au­guma, augstprātīgu ģīmi, nervozām rokām un ūdeņainām, pe­lēkām acīm. Viņš runāja ar akcentu, kas mazliet atgādināja Londonas aušīgos modes kungus, bet nemaz neizskatījās pēc tāda modes aušas, kādus Džoanna bija agrāk redzējusi. Lai tie 1 būtu kas būdami, katrā ziņā tie ir naudīgi cilvēki, kas paši sev izlauzuši dzīvē ceļu. Bet reizē viņa arī sajuta, ka, lai Dievs pa­sargā kādam nonākt viņu rokās: veikala lietās tie droši vien žē­lastības nepazīst.

Kad ienāca Šeldons, viņa ļoti uzmanīgi vēroja viņa seju un saprata, ka viņam nav nekāda prieka par abiem viesiem. Bet acīmredzot vajadzība spieda ar tiem runāt, un, jo ātrāk, jo labāk, jo pēc pāris vispārīgām frāzēm viņš tos tūdaļ veda sev līdzi smacīgajā kantorī. Vēlāk viņa prasīja Lalaperu, kurp tie aizgājuši.

"Daudz staigā, visu apskata," Lalaperu atbildēja. "Skatās kokus, zemi zem kokiem, tiltus apskata, žāvētavu, upi, laivas, visu, visu."

"Kas tie ir par vīriem?" Džoanna jautāja.

"Tie ir lieli kungi starp baltajiem," vairāk nekā Lalaperu ne­spēja pastāstīt.

Džoanna nodomāja, ka tie ir kaut kādas svarīgas personas Zālamana salās un plantācijas apskate un grāmatvedības pār­baude nav nekāda labā zīme.

Pusdienas ēdot, viņa nedzirdēja ne vārda, kas liktu noprast viņu brauciena mērķi. Tie runāja tikai par vispārīgām lietām. Bet Džoanna tomēr pamanīja, ka Šeldons ir izklaidīgs, uz­traukts, un šad tad manīja viņa acīs neparastu izteiksmi. Pēc kafijas viņa aizgāja uz savu būdiņu, bet vēl ilgi pēc pusnakts dzirdēja uz balkona runājam un redzēja, kā tumsā iemirdzas papirosu uguntiņas. Nākamajā rītā viņa piecēlās ļoti agri, bet tie jau bija prom apskatīt plantāciju.

"Kā tev liekas, ko tas nozīmē?" viņa prasīja Vaijaberi.

"Saimnieks Šeldons drīz beigs savu darbību uzņēmumā," viņš atbildēja.

"Bet kā tev liekas?" viņa prasīja Ornfairi.

"Saimnieks Šeldons brauks uz Sidneju. Tā es domāju. Pavi­sam aizbrauks un Berandā vairs nestrādās."

Visu dienu turpinājās plantācijas apskate un noslēpu­mainās apspriedes; un visu dienu "Malakulas" kapteinis sūtīja krastā ziņnešus citu pēc cita, lai abi džentlmeņi pasteidzas. Bet tikai pievakarē tie abi aizgāja uz laivu un arī tad vēl tūliņ ne­brauca prom, bet veselu stundu krastā sarunājās ar Šeldonu. Acīmredzot Šeldons nepiekāpās, bet abi svešinieki viņam ne­piekrita. Džoanna to skaidri redzēja.

"Kas ir?" viņa pa jokam jautāja, kad tie sēdās ēst pusdienas.

Viņš paskatījās uz to un pasmaidīja, bet smaids bija vārgs un samākslots.

"Nudien," viņa turpināja, tīšām lauzīdama angļu valodu pa vietējo iedzīvotāju modei. "Runāt ļoti daudz. Saule viņš lēkt, tie runāt, runāt. Saule viņš rietēt, tie runāt, runāt visu laiku, runāt ļoti daudz. Kas vārds tie runāt ļoti daudz?"

"Nekā sevišķa." Viņš paraustīja plecus. "Viņi grib no manis nopirkt Berandu, tas ir viss."

"Nekā, man liekas, ka. tur ir kas vairāk. Jūs pats gribējāt viņiem Berandu pārdot. Vai tā nav?"

"Tiešām nē, mis Lakland. Es jums saku, man nepavisam negribas pārdot plantāciju."

"Nestrīdēsimies pa tukšo. Runāsim skaidri. Jums ir kādas grūtības. Es to redzu. Es taču neesmu akla. Nu, sakiet man, kas ir? Varbūt es varu jums… palīdzēt, dot kādu padomu vai…"

Iestājās klusums, bet Šeldons acīmredzot kaut ko domāja, ne tik daudz par to, vai sacīt viņai, kā par to, kā iesākt.

"Es taču esmu amerikāniete," viņa turpināja, "Bet mums, amerikāņiem, visiem ir kāda sajēga par darījumiem. Esam to mantojuši no tēvu tēviem. Man šī īpašība diez ko nepatīk, to­mēr zinu, ka man tā piemīt, katrā ziņā vairāk nekā jums. Nu, apspriedīsimies kopā un centīsimies rast kādu izeju. Cik jūs esat parādā?"

"Mazliet vairāk kā tūkstoš mārciņu sterliņu nelielos vekse­ļos. Bez tam nākamnedēļ trīsdesmit maniem strādniekiem beidzas līgums, un tiem būs jāizmaksā katram pa desmit mār­ciņām sterliņu. Bet kādēļ es jums to visu stāstu? Tiešām…"

"Sakiet, cik Beranda ir vērta? Tāda, kāda tā patlaban ir?"

"Cik Morganam ar Rafu patiks par to dot." Bet, pamanījis, ka viņa apvainojas, viņš steidzās konkretizēt. "Mēs ar Gijo te ieguldījām astoņus tūkstošus mārciņu sterliņu, nerunājot par mūsu darbu un laiku. Beranda ir laba plantācija un ir vairāk vērta. Bet tā sāks kaut ko ienest ne agrāk kā pēc trim gadiem. Un tādēļ mēs ar Gijo iesākām tirgoties un vākt strādniekus. "Džessi" un fabrikas sedza mūsu kārtējos izdevumus."

"Un cik jums dod Morgans ar Rafu?"

"Parādu nomaksu un vienu tūkstoti skaidrā naudā."

"Blēži!" viņa iekliedzās.

"Nemaz, viņi ir tikai smalki veikalnieki. Kā viņi paši teica: katra lieta ir tik daudz vērta, cik par to ar mieru maksāt."

"Un cik naudas jums vajag, lai vēl trīs gadus noturētos Be­randā?" Džoanna jautāja.

"Divi simti strādnieku pa sešām mārciņām gadā ir trīs tūk­stoši seši simti mārciņu. Tas ir pats svarīgākais tēriņš."

"Tomēr krietni dārgi iznāk šie "lētie" strādnieki. Trīs tūk­stoši seši simti par cilvēkēdāju bandu! Bet Beranda katrā ziņā ir solīda drošība. Jūs varētu braukt uz Sidneju un, ieķīlājot plantāciju, dabūtu to naudu bankā."

Viņš pakratīja.galvu.

"Nē, par šejienes plantācijām bankas nedod ne graša. Tās ir bieži zaudējušas. Ticiet, ka man ļoti negribas šķirties no Beran­das, ne tik daudz manis paša, kā Gijo piemiņas dēļ. Viņš bija ļoti iemīlējis Berandu. Viņš bija ārkārtīgi neatlaidīgs cilvēks un nemūžam nebūtu pieļāvis, ka būtu uzvarēts. Arī man tas ir ļo­ti nepatīkami. Mēs ar Gijo netikām īsti uz priekšu, bet cerē­jām, ka ar "Džessi" palīdzību kaut kā izkulsimies."

"Bez šaubām, jūs abi esat bijuši lieli neprašas. Tomēr jums nav nekādas vajadzības pārdot Berandu Morganam ar Rafu. Ar nākamo kuģi es braukšu uz Sidneju un atvedīšu jums no turienes burinieku. Lietotu burinieku tur var nopirkt par pie­ciem sešiem tūkstošiem dolāru…"

Viņš protestēdams pacēla roku, bet viņa to atraidīja un tur­pināja:

"Varbūt pie tās pašas reizes man, atpakaļ braucot, izdosies dabūt kravu. Bet katrā ziņā jums būs burinieks "Džessi" vietā. Paturot to prātā, jūs varat rīkoties tālāk, lai buriniekam būtu tūdaļ darbs, kad to pārvedīšu. Es palikšu par jūsu kompanjonu, par Berandas līdzīpašnieci, cik man ir kapitāla. Jūs jau zināt, ka man ir vairāk nekā piecpadsmit tūkstošu mārciņu sterliņu. Mēs tūliņ sastādīsim līgumu, protams, ja esat ar mieru, bet esmu pārliecināta, ka manu priekšlikumu neatraidīsiet."

Viņš paskatījās uz to, labsirdīgi smaidīdams.

"Jūs zināt, ka visu garo ceļu no Taiti braucu šurp ar nolūku kļūt par plantācijas īpašnieci," viņa pūlējās Šeldonu pārlieci­nāt. "Jūs zināt, kādi bija mani nodomi. Tagad esmu tos maz­liet mainījusi, un tas ir viss. Es domāju, ka labāk palikt par Berandas līdzīpašnieci ar izredzi saņemt ienākumus jau pēc trim gadiem, nekā dibināt jaunu plantāciju Parisulajā un gai­dīt septiņus gadus."

"Bet to… to… burinieku…" Šeldons samulsa un apklusa.

"Nu, tālāk."

"Vai jUs nedusmosieties?" viņš jautāja.

"Nē, nē. Tā taču ir darījuma saruna. Turpiniet."

"Jūs… hm… vai Jūs pati gribat to vest šurp… Vārdu sakot, vai jūs pati gribat būt par burinieka kapteini un… braukt uz Malaitu strādniekus vākt?"

"Protams! Tā mēs ietaupīsim kapteiņa algu. Pēc līguma, ko noslēgsim, jūs saņemsiet pārvaldnieka un es kapteiņa algu. Tā ir gluži vienkārša lieta. Ja nebūsiet ar mieru, ka kļūstu par jūsu kompanjoni, es tik un tā nopirkšu Parisulaju un arī kuģi, tikai daudz mazāku, un pati būšu tā kapteinis. Kāda tur starpība?"

"Starpība? Starpība ir milzīga. Ja nopirksiet Parisulaju, jūs būsiet pati sev kungs. Ja tad jūs gribētu kaut vai par cilvēkēdāju palikt, tas uz mani neattiektos un man nebūtu ne mazākās tie­sības iejaukties jūsu lietās. Bet, ja jūs paliktu Berandā par manu kompanjoni, tad man, bez šaubām, jāuzņemas atbildība arī par jums. Un kā savam kompanjonam es jums nevaru atļaut būt par kuģa kapteini, kas brauc strādniekus vākt. Tas nav iespē­jams, tāpat kā es to neatļautu ne savai māsai, ne sievai…"

"Bet es taču, paldies Dievam, nemaz nedomāju kļūt par jūsu sievu, tikai par kompanjoni."

"Galu galā tas viss ir neprāts," viņš stūrgalvīgi nepiekāpās. "Iedomājieties tikai, kāds tad būs stāvoklis: vīrietis un sieviete, abi jauni cilvēki, dzīvo vientuļā plantācijā un tur kopā saim­nieko… Vienīgā praktiskā izeja būtu, ja mēs varētu salau­lāties…"

"Es jums piedāvāju praktisku kopdarbību, nevis laulību," viņa to naidīgi un salti pārtrauca. "Es gribētu zināt, vai pasaulē ir kāds vīrietis, kas gribētu skatīties uz mani kā uz savu biedru?"

"Bet Jūs taču tomēr esat sieviete," viņš teica, "un starp cil­vēkiem, nenoliedzami, ir savi noteikumi, zināmas jūtas…"

Viņa uzlēca kājās un piecirta kāju pie zemes.

"Vai zināt, ko es gribu jums teikt?" viņa jautāja.

"Zinu." Viņš smaidīja. "Jūs gribat teikt: nolādētie brunči!"

Viņa noskumusi palocīja galvu.

"Jā, taisni tā. Bet, kad jūs to sakāt, tas skan pavisam citādi, it kā arī jūs būtu ar mieru nolādēt to, ka esmu sieviete; pro­tams, tikai manis dēļ… Nu labi, es iešu gulēt. Lūdzu pārdo­mājiet manu priekšlikumu un rīt no rīta atbildiet man. Tagad vairs nav vērts turpināt sarunu. Jūs mani par daudz kaitināt. Jūs esat ļoti bailīgs muļķis. Lai jūsu nodomi būtu cik godīgi būdami, bet, ja citi jūsu rīcību var kritizēt, tad jūs to vairs ne­drīkstat darīt. Jūs daudz vairāk domājat pats par savām sajū­tām nekā par manām jūtām. Jūs esat bailīgs, tāpat kā visi vīrieši, un tādēļ cenšaties maskēt savas bailes un saucat to par bruņnieciskumu. Es pateicos Dievam, ka neesmu piedzimusi par vīrieti. Arlabunakti. Pārdomājiet manu priekšlikumu un metiet visas tās muļķības pie malas. Berandai vajadzīga ener­ģiska roka, īsti amerikāniska uzņēmība. Jūs nezināt, ko tas nozīmē. Jūs jau savā darbā esat tīrais slaists. Bez tam arī no­guris. Bet es esmu atbraukusi ar svaigiem spēkiem. Ļaujiet man palikt par jūsu kompanjoni, un jūs redzēsiet, ka es

Zālamana salās sapurināšu visus vecos kaulus. Atzīstieties, ka arī jūs esmu krietni sapurinājusi."

"Kā nu ne," viņš atbildēja, "kā nu bez tā. Nekad savā mūžā neesmu dzirdējis tādas lietas, kā nupat no jums. Ja kāds būtu teicis, ka man vajadzēs to visu mierīgi noklausīties… N-jā, es atzīstos, ka esat krietni sapurinājusi manus vecos kaulus."

"Bet tas vēl ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ka sacelšu kājās visus jūsu zālamaniešus," viņa tam centās iestāstīt, sniegdama roku. "Arlabunakti. Un rīt no rīta, lūdzu, dodiet man prātīgu atbildi."