Piedzīvojums

25 CILVĒKU GALVU MEDNIEKI

Viņi jau vakarā vienojās, ko darīt tālāk. Nolēma, ka Tjudors paliks savā vīģes koka paslēptuvē, lai atgūtu spēkus ceļam uz mājām, bet ekspedīcija dosies vēl tālāk. Sevišķi neatlaidīgi to prasīja Džoanna, cerēdama, ka varbūt tiem izdosies glābt vēl kādu no zelta meklētājiem, ja kaut viens no tiem vēl būtu dzīvs. Un pati viņa, bez šaubām, gribēja iet līdzi. Lai arī Šel­dons ar Tjudoru visiem spēkiem centās viņu atrunāt, tas neiz­devās. Pie Tjudora par sargiem atstāja divus taitiešus - Ada- mu-Adamu un Aragu; pēdējam bija jāpaliek tādēļ, ka viņam ļoti sāpēja kāja, jo viņš bija uzminis uz paslēptajiem dadžiem, kas arī acīmredzot bija saindēti. Bet inde, ko lietoja džungļu mežoņi, kā redzams, darbojās lēni, un tā nebija arī diezin cik stipra, jo melnais, kam bulta saskrāpēja seju un plecu, vēl bija dzīvs, un lielais uztūkums jau sāka mazināties. Arī viņš palika pie Tjudora.

Ceļiniekus atkal veda Bīnas Čarlis, kaut gan ne pilnīgi pat­stāvīgi, jo viņš laida pa priekšu sagūstīto mežoni, kuru pie­spieda paklausīt, draudot ar saindēto šķēpu. Taka arvien vēl gāja pa džungļiem, un ceļinieki zināja, ka neieraudzīs nevienu ciematu, kamēr sāksies kalnāji un klajumi. Ar lielām pūlēm viņi devās uz priekšu, visi nosvīduši un elsdami, jo gaiss bija valgs un smacīgs. Bet visapkārt bija visskaistākie, visbrīnišķī­gākie augi. Milzīgo koku resnās saknes aizsprostoja ceļu; stai­pekņi cilvēka rokas resnumā dīvaini audās no zara uz zaru, drīz savīdamies ciešā sienā, kurai cauri nevarēja tikt, drīz no­kārdamies uz leju, izskatīdamies pēc milzīgām čūskām, kas saritinājušās kamolā. Sulīgie augu stiebri ar milzīgām, gandrīz asi garām lapām bija klāti ar valgu šķidrumu, kas spiedās uz āru. Šur un tur kā salas jūrā bija redzami milzīgi vīģes koki, kuru neskaitāmās gaisa saknes radīja vai veselu portālu, kori­doru un pāreju labirintu, kur netika iekšā ne saules stari, ne gaisma, bet bija mūžīga nakts. Lejā auga papardes, sūnas un tūkstošiem dažādu, spilgtās krāsās augošu sēņveidīgu augu, kas nikni karoja par katru pēdu zemes savā starpā, bet augšā blakus milzīgajiem staipekņiem auga smalki, maigi stādi, kas, likās, paši turas gandrīz vai gaisā, un tie laistījās neskaitāmās krāsās. Bāli dzeltenās un koši sārtās orhidejas stiepa uz augšu savus vārgos ziedus, kur vien tik biezajai lapotnei cauri izlau­zās kāds saules stariņš. Tas bija noslēpumains, drūms, kluss un sastindzis mežs, kur nekas nekustējās, tikai dīvaini sīksīki put­niņi, kuri tomēr nespēja atdzīvināt meža biezokni; putniņi ne dziedāja, ne čivināja, tie gandrīz vienmēr bija klusi un gandrīz bez trokšņa laidās no vienas vietas uz citu, un ar savām spilg­tajām spalvām bija līdzīgi orhidejām, šīm savādi vārgajām puķēm, kas auga meža puvekļos.

Un tad viņi negaidīti pārsteidza mežoni. Tas sēdēja milzīga koka zaros, metrus piecus no zemes. Visi redzēja, ka viņš kā ēna noslīdēja pa zariem uz leju, gluži kails, kādu to māte radī­jusi, nolēca zemē un klusi kā parādība metās pa taku prom.

Bija grūti iedomāties, ka tas ir cilvēks. Viņš drīzāk šķita teik­smains meža gars, džungļu trollis. Tikai Bīnas Čarlis nesa­mulsa. Pāri gūstekņa galvai viņš meta saindēto šķēpu ēnai, kas nozibēja viņam priekšā. Mežonis palēcās, ierocis izskrēja caur viņa kājām, un viņš palika neskarts; bet tai pašā brīdī viņš pa­klupa un nebija paguvis pats piecelties, kad Bīnas Čarlis viņu panāca un saķēra aiz sniegbaltajiem matiem. Tas nebija vecis, bet vēl gluži jauneklis, pie tam liels frants: viņa seja bija no­smērēta oglēm, mati nokrāsoti balti, degunā ievērta nesen kā nocirsta mežakuiļa aste, un vēl divas tādas pašas astes ievērtas abās ausīs, bet ap kaklu apliktas cilvēka pirkstu kaulu krelles. Ieraudzījis otru gūstekni, viņš kaut ko nikni nomurmināja sīkā, augstā balstiņā, saraucis uzacis un mežonīgi skatīdamies apkārt. Arī viņu ņēma līdzi, un viens no pungapungiešiem to veda, virvē piesietu.

Ceļš jau sāka iet piekalnē. Lāgu lāgiem taka gāja pa ielejām, kur auga krāšņi stādi, bet visapkārt džungļi jau beidzās, aizvien vairāk bija redzami stāvi kalnāji, kur mežs kļuva retāks, un pāri galvām varēja saredzēt debesu zilumu.

"Tūliņ būs ciemats," Bīnas Čarlis čukstēdams brīdināja.

Viņš vēl nebija paguvis to izteikt, kad priekšā atskanēja cie­mata bungu rībieni. Bet bungu sitieni bija mierīgi un gausi, mežoņu ciematā nebija manāms nekāds uztraukums. Ceļotāji jau bija taisni pie ciemata un varēja dzirdēt, kā divas sievietes sāka skaļi strīdēties un ieraudājās bērns. Taka pārvērtās par dziļu, bedrainu ceļu un gāja tik stāvus augšup, ka ceļotājiem šad un tad bija jāapstājas un jāatpūšas. Ceļš kļuva šaurāks, un vietām tas no lietus un paaudžu paaudžu mītajiem soļiem bija pēdu divdesmit dziļš.

"Viens vienīgs vīrs ar šauteni rokā varētu nosargāt šo ceļu pret tūkstoš cilvēkiem," Šeldons čukstēja Džoannai. "Un div­desmit mežoņu ar bultām un šķēpiem var panākt to pašu."

Beidzot tie ieraudzīja savā priekšā ciematu. Tas atradās uz neliela ieslīpa pakalna, kas bija noaudzis ar biezu zāli un izklai­dus stāvošiem kokiem. Tikko mežoņi pamanīja ceļotājus, tūdaļ sievietes sāka briesmīgi kliegt, tās izskrēja no būdiņām un kā izbiedētas irbes bēga prom no ciemata, paķerdamas līdzi bērnus. Un tūdaļ uzbrucējus sāka apšaudīt bultām un apmētāt šķēpiem. Pēc Šeldona pavēles taitieši un pungapungieši pir­moreiz izšāva. Šķēpu un bultu lietus uzreiz apstājās, visi me­žoņi, bija kā slaucīt noslaucīti, un kauja, tikko sākusies, bija jau galā. No ceļotājiem nebija cietis neviens, bet seši mežoņi bija pagalam, un tos viņi atstāja kaujas laukā; ievainotos tie aiznesa līdzi. Taitieši un pungapungieši bija tā aizrāvušies, ka gribēja dzīties bēgļiem pakaļ, bet Šeldons to stingri aizliedza; arī Džoanna viņam piekrita. Par to Šeldonam bija liels prieks un pārsteigums, jo kaujas laukā, no sāniem uz viņu noskato­ties, viņš manīja, kā viņas acis staroja, nāsis drebēja un bālajā sejā bija redzams kaujas prieks.

"Nelaimīgie zvēri," viņa teica. "Viņi taču tikai paklausa sa­vai dabai. Pēc viņu prāta taču ir pilnīgi tikumīgi apēst savus tuvākos un nocirst tiem galvas."

"Bet tos katrā ziņā vajag pārliecināt, ka viņi nedrīkst cirst baltajiem cilvēkiem galvas," Šeldons atbildēja.

Viņa piekrizdama palocīja galvu.

"Jā, un ja mēs te atradīsim kaut vienu baltā galvu, nodedzi­nāsim visu viņu ciematu… Ei, Čarli! Kur glabājas viņu galvas?"

"Man liekas, velna-velna vīra būdā," Čarlis atbildēja. "Lūk, tai būdā, tā ir velna-velna vīra būda."

Būda, kuru rādīja Čarlis, bija par visām lielāka un no ārpu­ses greznota ar mākslīgi savītām mašām un stabiem, uz kuriem bija izgrieztas kroplas un dīvainas figūras - puscilvēki, pus- zvēri. Viņi iegāja būdā. Tur bija krēsla, un viņi uzdūrās koka klučiem un ar galvām pieskārās izkaltušiem ziedojumiem, kas nokarājās no griestiem uz leju; ziedojumi bija sanesti dieviem. Gar sienām bija izkārti elku dievekļi. No tiem daži bija vien­kārši, nejēdzīgi aptēsti kluči, ietīti pussapuvušās, bezgala netī­rās mašās. Gaiss šai svētnīcā bija šausmīgs - tur smirdēja pēc puvekļiem; virvē savērtas zivju astes un pa pusei notīrītie suņu un krokodilu galvaskausi vēl pavairoja šausmīgo smirdoņu.

Būdas vidu, biezā pelnu kārtā, kas bija krājusies no tūkstoš ugunskuriem, vājas liesmiņas priekšā sēdēja gluži sanīcis vecis.

Viņš bija tik vecs, ka viņa sausā āda bija savilkusies pavisam čokurā, tā izskatījās pēc visa kā, tikai ne pēc cilvēka ādas. Viņa rokas bija kā zvēra nagi, un izdēdējusī seja atgādināja miroņa ģindeni. Nelūgtajiem viesiem ienākot, viņš apātiski un vienal­dzīgi paskatījās uz tiem. Acīmredzot viņa pienākums bija sar­gāt uguni, jo, pat uz ienācējiem paskatoties, viņš mehāniski iemeta ugunskurā dažus zarus. Bet dūmos virs sārta ceļotāji ieraudzīja to, ko meklēja. Džoannai gandrīz kļuva nelabi. Viņa aši pagriezās un izgāja ārā.

"Paskatieties, vai tur ir visi," viņa no sliekšņa sauca Šeldo­nam pavisam vājā balsī un grīļodamās, pusaizvērtām acīm, spēra dažus soļus, dziļi ieelpodama gaisu un vēlēdamās aiz­mirst šausmīgo skatu, ko bija redzējusi būdā.

Šeldonam bija jāizpilda nepatīkamais uzdevums, viņam vajadzēja sazīmēt, vai tās ir nozudušo balto zelta meklētāju galvas, kas te bija - deviņas balto galvas. Bīnas Čarlis, kas bija ļoti ieinteresēts, palīdzēja Šeldonam, viņš pagrieza galvas no vienas puses uz otru, lai tās varētu labāk pazīt, rādīja sakrop­ļotās sejas un cirvju cirtienu pēdas.

Pungapungieši, kā aizvien, kāri skatījās uz galvām, bet tai­tieši bija ārkārtīgi uztraukti; daži no viņiem čukstēja lāstus un draudēja, bet Matapu pat bija tā saniknots, ka pieskrēja klāt nevarīgajam vecim un iesita viņam pa sāniem. Vecis skaļi iekliedzās, un kliedziens izklausījās pēc sivēna kviecicna; tad viņš iekrita pelnu čupā un palika tur guļot, drebēdams un gai­dīdams nāvi.

Bez šīm galvām viņi atrada vēl daudzas citas, bet tās gan­drīz visas bija melno galvas, izņemot divas, kuras bija nocirstas baltajiem; tās visas bija rūpīgi saulē izkaltētas un dūmos izžā­vētas. "Lūk, ko medī šai tumšajā, nelaimi vēstošajā mežā," Šel­dons nodomāja.

Kaut viņam kļuva nelabi šausmīgajā gaisā, viņš tomēr uz brīdi palika apskatīt, ko atradis Bīnas Čarlis.

"Es esmu redzējis melnās Marijas un baltās Marijas, bet tādas Marijas vēl neesmu redzējis. Kas tā par Mariju?"

Šeldons paskatījās. Tā bija jau ilgi stāvējusi galva, jau pavi­sam sagrumbota un melna no ilgu gadu dūmiem; tā izskatījās kā mūmija, tomēr nebija šaubu, ka tā ir ķīnietes galva. Kā viņa te nokļuvusi? Šeldons nekad nebija dzirdējis par kādu ķinieti Zālamana salu vēsturē. Ausis viņai bija lieli, collas divas gari auskari, un, kad Šeldons lika, lai Čarlis notīra no auskariem biezo kvēpu un netīrumu kārtu, viņa pirkstos iemirdzējās zaļā jašma un iesārtais austrumu zelts. Otra galva, arī stipri veca, bija nocirsta baltajam cilvēkam, kā varēja noskārst no bieza­jām gaišajām ūsām un grumbainās augšlūpas. Šeldons, uz to skatīdamies, nodomāja, ka tas ir kāds aizmirsts zivju rūpnieks vai sandalkoka tirgotājs, kas te beidzis savu dzīvi, atstādams šausmīgo trofeju.

Šeldons lika, lai Bīnas Čarlis izņem ķīnietei no ausīm aus­karus un lai pungapungieši iznes ārā veci, un tad aizdedzināja būdu. Drīz jau viss ciemats dega, jautri sprakstēdams, bet vecis, saules tveicē sēdēdams, vienaldzīgi noskatījās, kā aiziet bojā viņa ciemats. No apkārtējiem pakalniem, kur acīmredzot atradās citi ciemati, atskanēja bungu rīboņa un mežonīgi kau­cieni. Bet Šeldons negribēja vairs tālāk iet. Savu uzdevumu taču viņi bija izpildījuši: dabūjuši zināt, kas noticis ar Tjudora ekspedīcijas ļaudīm. Bet vēl viņiem bija priekšā ilgais un grū­tais ceļš atpakaļ uz mājām. Viņš palaida brīvībā abus gūstek­ņus, kuri tūdaļ kā izbiedēti brieži metās bēgt, un ekspedīcija devās atpakaļ drēgnajā biezoknī.

Džoanna bija pavisam satriekta no visa redzētā un klusē­dama gāja Šeldonam pa priekšu. Beidzot, pēc pusstundas, vi­ņa pagriezās un, vāji smaidīdama, sacīja:

"Nedomāju, ka man vēl kādreiz patiktu doties pie cilvēku galvu medniekiem. Protams, tas ir brīnišķīgs piedzīvojums, bet… kad tādu labumu par daudz, tad ari vairs nav labi. Tagad man pietiks, un es vairs nemēģināšu jāt uz promenādi plantā­cijas apkārtnes mežos. Vēl kādu "Martu" izglābt gan neatteik­šos. Bet Gvadalkanāras cilvēkēdāji var būt mierīgi: viņus vairs netraucēšu. Esmu pārliecināta, ka tagad man vairākus mēne­šus naktīs spokosies. Brr… Tik riebīgi zvēri!"

Kad pār zemi jau nolaidās nakts, tie bija nonākuši pie vīģes koka, kur atstāja Tjudoru. Viņš jau jutās labāk, kaut aizvien vēl bija loti vārgs. Nākamajā rītā, dodoties atpakaļ uz mājām, viņu vajadzēja nest uz nestuvēm. Pungapungietim satūkums uz pleca mazinājās, bet Aragu vēl kliboja.

Pēc divām dienām ceļotāji jau bija aizsnieguši Kārli, kur viņus gaidīja laivas. Nu viņi brauca pa straumi uz leju un jau nākamajā dienā ap pusdienas laiku bija Berandā. Džoanna atvieglota nopūtās, nojoza savu revolvera jostu un pakāra to istabā uz naglas, un ari Šeldons, kas gribēja būt klāt, lai ar prieku noskatītos, kā viņa noliks cepuri un jostu savā vietā, atvieglots nopūtās, domādams par to, ka viņi atkal ir mājās. Viņam gan bija prieks atgriezties mājās, bet līdz ar to nāca daudzas rūpes un bēdas, jo Džoanna tūdaļ sāka dziedināt Tju­doru un gandrīz veselām dienām nodzīvoja uz balkona, kur viņš gulēja šūpuļtīklā.