Piedzīvojums

20 VĪRIEŠU SARUNA

Mīlas lietās vispacietīgākais cilvēks kļūst nepacietīgs. Un Šeldons bija līdz ausīm iemīlējies. Reizes divdesmit viņš sauca sevi par ēzeli un pūlējās apspiest savu mīlu, domājot par kaut ko citu; bet atkal un atkal viņa domas atgriezās pie Džoannas.

Viņa tam bija kā bezgala sarežģīta problēma, un dienām no vietas viņš lauzīja galvu, domādams, kā vislabāk viņai piekļūt.

"Maigās mīlas mākslā" viņš bija pavisam nepraša. Tikai vienu reizi savā mūžā viņš bija iemīlējies, bet arī toreiz inicia­tīva bija vairāk viņas, nekā viņa rokās, un nevarētu teikt, ka viņš būtu ieguvis lielu pieredzi. Bet šoreiz bija pavisam citādi, pie tam apstākļi bija ļoti sarežģīti un grūti (tā viņš vismaz pats uzskatīja), jo tagad viņš mīlēja meiteni, kas negribēja pat domāt par precēšanos un kurā bija maz kā sievišķīga; jau domājot vien par laulības dzīvi, viņa sajuta šausmas; viņa jūs­moja par brīnišķīgiem piedzīvojumiem un aizrāvās ar zē­niskām pārgalvībām. Viņš mīlēja meiteni, kas bija pilnīgi normāla un vesela, bet pavisam nepieauguši, un vīrs viņai šķita tikai kavēklis dzīves ceļā.

Kā viņai piekļūt? Viņš zināja, ka viņa fanātiski mīl brīvību un necieš nekādus ierobežojumus, ne mazāko patvarību pret sevi. Neviens vīrietis neiekarotu viņas sirdi, apskaujot to. ja kāds to mēģinātu, viņa aizlaistos kā izbiedēts putns. Šeldons skaidri saprata, ka taisni to viņš nedrīkst darīt. Tikai nepie- skarties viņai! Viņa rokas spiedienam jāpaliek tādam pašam, kāds tas bijis līdz šim, - tas var būt tikai draudzīgs. Lai Dievs pasargā, ja viņš kaut kā izrādītu viņai savas jūtas. Tātad atliek vienīgi - runāt ar viņu. Bet ko lai viņai saka? Runāt uz viņas sirdi? Bet viņas sirdī taču nav mīlas. Uz viņas prātu? Bet viņai taču ir bērna prāts. Viņai bija viss sievietes daiļums un bur­vība, bet viņas prāts, cik viņš noprata, nebija sievietes, bet zē­na prāts. Un tomēr viņam jārunā, jo šā vai tā viņu attiecības jā­noskaidro, jāierosina, lai viņa sāk domāt par laulību un mīlu.

Pa plantāciju jādams, viņš, saraucis pieri, daudz un ilgi do­māja par to, gatavodamies pirmajam uzbrukumam; desmi­tiem reižu viņš izgudroja visādus gudri viltīgus plānus, kā iesākt runāt par šo delikāto lietu, bet ik reizes, kad bija klāt iz­šķirošais brīdis, kaut kas atkal iztraucēja un saruna aizvirzījās pavisam uz citu pusi, ko viņš nemaz nebija paredzējis. Bet reiz kādu rītu viņam likās, ka pienācis izdevīgs brīdis. Viņi runāja, ka var sagaidīt preču tarifa pazeminājumu, un Džoanna teica:

"Man tā gribētos, kaut Berandai labi klātos, tā ir mana sir­snīgākā vēlēšanās."

"Vai gribat, lai pasaku jums, kāda ir mana sirsnīgākā vēlē­šanās?" Šeldons strauji jautāja. "Vissirsnīgākā, par kuru vien­mēr domāju … sapņoju."

Viņš apstājās un izteiksmīgi raudzījās uz viņu, bet no viņas sejas izteiksmes nojauta, ka viņa nesaprot, kas tā varētu būt par vēlēšanos, un sagaida apmēram tādu pašu vēlēšanos kā savējo.

"Nu, nu, sakiet, es klausos," viņa mazliet nepacietīgi teica, uztraukdamās, ka viņš tik ilgi neko nesaka.

"Protams, es arī vēlos, lai Berandai klājas labi," viņš turpi­nāja, "bet tā ir mana otra vēlēšanās. Man ir cita, daudz lielāka, daudz svarīgāka vēlēšanās, lai… lai… jūs un mani pie Berandas sien daudz ciešākas saites nekā tīri veikalnieciskas attiecības vien… Vārdu sakot, mana vēlēšanās ir, lai jūs kādreiz, kad bū­siet ar mieru, kļūtu mana sieva."

Viņa pietrūkās kā odzes dzelta. Viņas seja nobāla, bet nevis aiz meitenīga mulsuma, bet aiz dusmām, kas iezibējās viņas acīs.

"Tagad - tagad, kad esmu tik daudz jau sasniegusi!" viņa uzbudināta iesaucās. Bet tad pēkšņi viņas balss kļuva mierīga, un viņa sāka runāt auksti un lietišķi, kā droši vien Huvutā ru­nāja ar Morganu un Rafu: "Klausieties, mister Šeldon. Man nav nekā pret jums. Jūs man pat patīkat, kaut arī esat konser­vatīvs, lēns un smaga rakstura kungs. Bet saprotiet taču reiz par visām reizēm, ka nebraucu uz Zālamana salām precēties. Ap­precēties ļoti labi varēju arī savā dzimtenē, tādēļ vien man ne­bija vērts braukt desmit tūkstošiem jūdžu. Es gribu pati saviem spēkiem izlauzt sev dzīvē ceļu, tā, lai tas būtu mans pašas ceļš.

Tādēļ es atbraucu šurp. Ja es apprecētos, ar to nepavisam nebūtu sasniegts mans mērķis. Laulība nav mans ceļš. Dažām sievietēm tas varbūt ir visai svarīgi, tikai ne man. Es jums ļoti pateicos. Un, kad runāju par preču tarifu, tad nevēlos, lai pie manis nāk ar mīlestības apliecinājumiem. Un bez tam, bez tam…"

Viņa apklusa, un, kad tā atkal turpināja, viņas balsi bija kaut kas lūdzošs. Šeldons, to sajutis, bija gandrīz ar mieru at­zīties, ka ir visrupjākais kustonis.

"Vai tad jūs neredzat? Tas taču izjauks visu darījumu, un stāvoklis kļūs pilnīgi neciešams… Bet es… es… tā mīlēju mūsu tīri veikalniecisko sadarbību un biju tik lepna uz to! Vai tiešām jūs nesaprotat? Ja jūs būsiet mans kavalieris, tad taču es nevaru kļūt jūsu kompanjons. Un es biju tik laimīga…"

Viņas acīs bija vilšanās asaras, un viņa norija asaru kamolu, kas žņaudza kaklu.

"Es jūs jau brīdināju," viņš drūmi teica. "Tik nedabiskas at­tiecības starp vīrieti un sievieti nevar ilgi pastāvēt. Es jums to teicu jau no paša sākuma."

"Ak jā. Nu es ļoti labi saprotu, kādi bija jūsu nolūki." Atkal viņa runāja ar dusmām, un sievišķīgi lūdzošā pieskaņa viņas balsī izgaisa. "Jūs bijāt ļoti viltīgs. Jūs paguvāt mani brīdināt no visiem Zālamana salu vīriešiem, protams, izņemot jūs pašu."

Tas bija pliķis sejā, kas smagi trāpīja Šeldona sirdī. Džoan­nas pārmetums bija pa daļai dibināts, un tomēr tas bija tik bezgalīgi netaisns. Viņa juta, ka sitiens trāpījis tieši mērķī, un tai acīs iemirdzējās uzvaras uguntiņas. Šeldons saprata, ka tam izaicinājums jāpieņem, un viņš to darīja.

"Piedodiet, bet jūsu uzskati ir pārāk vienpusīgi," viņš teica. "Kamēr jūs nebijāt te, man klājās itin labi. Vismaz nekad ne­bija jādzird tādi apvainojumi, neviens mani nesauca par ne­lieti, kā jūs tikko darījāt. Lūdzu, es jūs neaicināju uz Berandu, neaizmirstiet to. Es nesaucu jūs šurp un nelūdzu, lai paliekat te. Tieši tādēļ, ka jūs te palikāt, nu radies jums nepatīkams stā­voklis. Jūs bijāt man kā kārdinātājs un nu vainojat mani! Es nemaz negribēju, lai jūs paliekat. Toreiz es jūs vēl nemīlēju. Mana vēlēšanās bija, lai jūs brauktu uz Sidneju, no kurienes tad varētu braukt atpakaļ uz Havaju, uz savu dzimteni. Bet jūs gribējāt palikt te. Jūs faktiski…"

Viņš apstājās, meklēdams saudzīgāku vārdu nekā tas, kas tam patlaban bija uz mēles, bet viņa pati pabeidza, ko viņš gri­bēja teikt:

"Pati jums uzbāzos, ja? To jūs gribējāt teikt?" viņa iesaucās pietvīkušiem vaigiem un lielā niknumā. "Nu, sakiet, sakiet. Nemeklējiet vārdus. Varat neraizēties par manu pašlepnumu."

"Nu labi, nemeklēšu ar' un teikšu jums vaļsirdīgi," viņš cieši un noteikti atbildēja, apzinādamies, ka saruna var kļūt par tīri puicisku plēšanos. "Jūs visu laiku prasījāt, lai izturos pret jums kā pret vīrieti. Konsekvence prasa, ka tad arī jums jārunā kā vīrietim un vīrišķīgi jānoklausās, ko otrs jums saka. Un jums jāzina, ko es gribu teikt. Jūs neesat vainīga, ja radies tik nepatīkams stāvoklis. Saprotiet, ka es nemaz jūs nevainoju. Bet tāpat arī jums nevajadzētu vainot mani."

Šeldons redzēja, ka viņa drudžaini sakniebj rokas, redzēja, cik vētraini cilājas viņas krūtis. Viņš pielika visus spēkus, lai sa­valdītos un neapskautu viņu. Viņam gandrīz paspruka, ka viņa ir visbrīnišķīgākais zēns visā pasaulē, bet Šeldons noturējās, ap­valdīja savas straujās iegribas un piespieda sevi turpināt sarunu pavisam mierīgi, nepārkāpjot savu izstrādāto programmu attiecībā uz Džoannu.

"Jūs nevarat kļūt citāda, kā esat, un nevarat palikt tāda, lai es pēc jums neilgotos. Jūs piespiedāt mani iemīlēties un tiek­ties pēc jums. Jūs pati tā negribējāt, necentāties pēc tā. Tāda jūs esat, un tas ir viss. Bet arī es esmu tāds, kāds esmu, un man vajadzēja jūs iemīlēt. Es nevaru kļūt citāds. Nav manos spēkos vairs netiekties pēc jums, tāpat kā nav jūsu spēkos panākt, lai es jūs vairs nemīlētu."

"Ak, tiekties, liekties, tiekties!" viņa to naidīgi pārtrauca. "Es neesmu nekāda zostiņa, es ari kaut ko saprotu. Un tas viss ir tik muļķīgi un tik… nepatīkami. Kaut varētu aiziet, bēgt prom no visa tā! Nudien, es domāju, ka vislabāk būtu, ja es ap­precētu Noa-Noa, Adamu-Adamu, Lalaperu vai pat kādu no jūsu nēģeriem. Tādam vīram es varētu pavēlēt, varētu turēt viņu tālāk no sevis, un tad tādi kungi kā jūs liktu mani mierā un neuzmāktos man ar saviem precību priekšlikumiem un ne­runātu par savām ilgām."

Šeldons negribot sāka smieties, kaut gan viņam pavisam negribējās smieties.

"Jums nemaz nav sirds," viņš gandrīz nežēlīgi teica.

"Tas tādēļ, ka mana sirds nekāro pēc pavēlnieka?" viņa tū­daļ atcirta. "Nu labi, lai. Man nav sirds. Un ko tad nu jūs darīsiet?"

"Tikai lūgšu man paskaidrot, kādēļ tad jums ir sievietes iz­skats? Kādēļ jums ir sievietes miesas formas, sievietes lūpas, brīnišķi sievietes mati? Un es jums atbildēšu: tādēļ, ka jūs to­mēr esat sieviete, kaut viss sievišķīgais jūsos vēl snauž. Un vē! es jums teikšu, ka nāks diena, kad sieviete modīsies!"

"Lai Dievs pasargā!" viņa iesaucās ar tik nemākslotām šaus­mām, ka Šeldons atkal sāka smieties un arī viņa pati pa­smaidīja.

"Man jums vēl kas jāsaka," Šeldons turpināja. "Es tiešām pūlējos pasargāt jūs no visiem citiem vīriešiem Zālamana salās un arī no jūs pašas. Kas attiecas uz mani, tad pavisam nedo­māju, ka man no šīs puses varētu draudēt kādas briesmas. Un iznāca, ka nepratu jūs nosargāt no sevis paša, un vispār nepra­tu jūs sargāt. Jūs darījāt visu, ko vien gribējāt, it kā manis ne­maz nebūtu pasaulē; jūs braucāt uz Malaitu strādniekus vākt, viena pati braucāt ar mūsu buriniekiem, kopā ar trim vistrakā­kajiem neliešiem, kādi vien Zālamana salās ir: Faulers! Brāmss! Kurtiss! Bet tādas jau ir cilvēka dabas ačgārnības! Kā redzat, esmu pavisam vaļsirdīgs. Un es jūs mīlu arī tādēļ. Es jūs mīlu ar visu, kas jums ir, mīlu jūs tādu, kāda esat!"

Viņa neapmierināta saviebās un protestēdama pacēla roku.

"Nē," viņš teica, "jums nav tiesību protestēt, kad es runāju, ka mīlu jūs, - neaizmirstiet, ka šī ir vīriešu saruna. Es tagad ar jums runāju kā ar vīrieti. Jūs kā sieviete šai gadījumā esat tikai nejaušība, blakuslieta. Ja es tikai konstatēju faktu, ka mīlu jūs, tad jums mani jāuzklausa… Bet nu es jums vairs neuzbāzīšos ar savu mīlu. Mūsu attiecības paliks tādas pašas, kā bija līdz šim. Berandā jums tomēr būs labāk un drošāk nekā citur Zā­lamana salās, kaut arī es jūs mīlu. Es tikai vēlētos, lai jūs kād­reiz atcerētos, ka mīlu jūs un ka diena, kad jūs būtu ar mieru kļūt par manu sievu, būtu laimīgākā diena manā mūžā. Es gri­bētu, lai jūs par to šad un tad domātu. Un esmu pārliecināts, ka jums vajadzēs par to domāt, kaut pavisam reti. Bet nu vairs nerunāsim par to. Es jums to apsolu kā vīrietis vīrietim. Lūk, mana roka."

Viņš sniedza tai roku. Viņa vienu mirkli šaubījās, tad strauji satvēra to un smaidīja asarām acīs.

"Es gribētu…" viņa nevarēja parunāt, "es gribētu, lai jūs man tās melnās Marijas vietā labāk dotu kādu cilvēku, kas va­rētu mani lamāt, kad tas būs vajadzīgs."

Un, izteikusi šos mīklainos vārdus, viņa aizskrēja.