Piedzīvojums

26 SAULES TVEICE

Nākamās desmit dienas, kamēr Tjudors atveseļojās, bija klusas un mierīgas. Plantācijas darbi veicās ļoti labi. Pēc Gu­gumi un viņa biedru dumpja, kuru tik stingri apspieda, pretes­tības gars, liekas, bija pavisam izgaisis. "Marta" aizveda vēl divdesmit veco strādnieku, kuru līgumi izbeidzās, bet jaunie strādnieki, pret kuriem saimnieki izturējās pavisam taisnīgi, uzvedās teicami, jādams pa plantāciju, Šeldons vienmēr brīnī­jās, kā gan viņam nebija ienācis prātā iegādāties tik labu satik­smes līdzekli, kā zirgu, un viņš sāka domāt, cik daudz laba gan Džoanna darījusi Berandas uzplaukumam. Lieliskie Punga­pungas strādnieki, par sīkiem grašiem nopirktā "Marta", kas tagad pelnīja daudz naudas, kaut arī to komandēja tik bailīgs kapteinis kā vecais Kinross; augi, stādi, koki… Tas viss bija Džoannas roku darbs. Berandas finansiālais stāvoklis atkal uzlabojās, pilnā gaitā līda jaunus zemes gabalus un stādīja pal­mas, plantācija ar katru dienu kļuva plašāka un vērtīgāka, un ar katru dienu tuvojās tas brīdis, kad Beranda sāks dot ienākumus.

Par to domājot, Šeldons aizvien vairāk pārliecinājās, cik daudz pateicības parādā Džoannai, šai meitenei ar taisnajām uzacīm, kuras pelēkajās acīs mirdzēja romantisms un kuras garstobra revolveris liecināja, ka viņa mīl brīnišķīgus piedzīvo­jumus, meitenei, kas iebrauca Berandā, vētrai plosoties, as­toņu staltu taitiešu pavadībā, ienāca viņa namā un pakāra pie sienas virs biljarda galda savu jostu un kovboja cepuri. Viņš bija pavisam aizmirsis, ka tā viņu kaitināja; viņš tikai atcerējās, ka meitene ir burvīgi skaista, un tagad viņam visvairāk patika tieši tas, par ko viņš sākumā tā skaitās un uztraucās, patika vi­ņas zēnišķīgie niķi, patika tas, ka viņa mīl brīnišķīgus piedzī­vojumus, peld starp haizivīm, vēlas braukt strādniekus vākt, mīl jūru un kuģus; viņam patika meitenes skarbā pavēlnieces balss, kad viņa vadīja laivas ielaišanu ūdenī vai ar dinamītu rokā sēdās laivā, lai brauktu kopā ar saviem taitiešiem ķert Bel­sunas upē zivis; patika viņas nicinājums pret aizspriedumiem, viņas jaunības kaislība uz strīdiņiem un fanātiskā brīvības un neatkarības mīlestība. Visu to viņš tagad mīlēja un pavisam vairs nevēlējās viņu apvaldīt, padarīt paklausīgu un rāmu. Bet, no otras puses, kā gan lai viņš uzvar to, ja negribēs padarīt pa­klausīgu un rātnu?

Dažbrīd viņam reiba galva, cik ļoti viņš to mīlēja un cik daudz par viņu domāja. Viņš apturēja zirgu un, acis aizvēris, iztēlē gribēja ieraudzīt meiteni, kādu to redzēja pirmoreiz, kad viņa stāvēja savas laivas galā, ko svaidīja satrakotie viļņi, un kad uznāca uz balkona, izteikdama naidīgos vārdus: "Smalka viesmīlība, neko teikt…" Tad viņš atvēra acis, jāja tālāk un tūk­stošo reizi lauzīja galvu, kā satvert šo meža putniņu, kas droši vien aizlaidīsies, tiklīdz viņš sniegs pēc tā roku…

Šeldonam nebija noslēpums, ka Tjudors ļoti interesējas par Džoannu. Kaut vēl gluži vārgs un tikko turēdamies kājās, viņš pēdējās dienās noteikti pieprasīja, lai viņam ļauj ēst pie galda, bet nevis vienam pašam uz balkona, guļot šūpuļtīklā. Bez tam Šeldons pamanīja, ka Tjudors, ar Džoannu runājot, nemaz vairs nestrīdas, nekaitina viņu un atmetis visus asumus un zobgalības; tas izskatījās tā, kā pirms kara pieteikuma pārtrauc diplomātiskos sakarus. Turpmākie novērojumi pārliecināja, ka viņš nav kļūdījies. Tjudors pārāk atklāti izrādīja savu prieku, kad Džoanna bija klāt, uzkrītoši centās ieinteresēt viņu ar stāstiem par saviem brīnišķīgajiem piedzīvojumiem un ap­burt pats ar sevi. Kad Šeldons atgriezās no plantācijas, kur no rīta jāja apskatīt darbus, viņš ļoti bieži tos satika uz balkona di­vatā, pie kam Tjudors stāstīja par kādu neparastu, ārkārtēju notikumu, ko viņam gadījies piedzīvot kādā tālā pasaules malā, bet Džoanna klausījās viņā ar ļoti lielu interesi un gluži piesārtušu seju.

Šeldons redzēja arī to, kādām mīlas pilnām acīm Tjudors skatījās uz Džoannu un cik savāda tad bija viņa sejas izteiksme. Daudzreiz viņš neviļus sev jautāja: "Vai tiešām arī mana seja tā nodod?" Viņš bija pilnīgi pārliecināts par trim lietām: vispirms par to, ka Tjudors nav Džoannai piemērots vīrs un nevarēs viņu darīt laimīgu; otrkārt, ka Džoanna ir pārāk gudra meitene, lai iemīlētu tik virspusēju cilvēku kā Tjudoru; un beidzot, ka Tju­dors, cenzdamies iekarot Džoannas mīlu, katrā ziņā izdarīs kādu muļķību. Bet, kā jau iemīlējies cilvēks, viņš tai pašā laikā visu lai­ku baidījās, ka sāncensis var arī neizdarīt tādu muļķību un tā iegūt Džoannu, savaldzinot viņu ar savu mānīgo "varonību". "Protams," viņš domāja, "Tjudors pavisam nepazīst Džoannu, nezina, cik ļoti viņa mīl brīvību un ienīst jebkādu varmācību. Un taisni šai ziņā izdarīs kādu muļķību, gribēdams iegūt Džo­annu ar varu." Kaut viņš par to bija pilnīgi pārliecināts, tomēr bieži viņu nomāca šaubas: vai tikai nav kļūdījies attiecībā uz Džoannu un vai galu galā Tjudora ceļš nav tas pareizais?

Stāvoklis bija ļoti nepatīkams un smags. Šeldons bija uzņē­mies visgrūtāko un arī visnepateicīgāko lomu - nolēmis gaidīt un novērot, kamēr Tjudors enerģiski centās notvert medījumu, kas kaprīzi vairījās. Turklāt Tjudors pats viņu ārkārtīgi uz­trauca. Protams, ārēji viņu attiecības bija pavisam labas.

Nebija kur pieķerties. Bet Šeldons juta, ka viņu starpā aug ienaids un, caur greizsirdības palielināmo stiklu raugoties, viņa mīlas pilnajās acis šis ienaids izlikās milzīgs, nelabojams un neizlīdzināms. Tjudors te bija tikai gadījuma pēc. Viņš nebija berandietis, un tādēļ tagad, kad tas jau kļuvis pavisam vesels, viņam laiks doties prom. Bet viņš vēl aizvien palika Berandā, kaut pasta tvaikonis uz Sidneju iegriezās arī Berandā. Likās, ka Tjudors domā vēl ilgi te palikt.

Atkal viņš peldējās jūrā kopā ar Džoannu, atkal lika la­matas krokodiliem, brauca šaut baložus, ķert zivis - un visur kopā ar Džoannu.

Bet viesmīlības tradīcijas Šeldonam liedza kaut aplinkus aizrādīt, ka Tjudoram būtu laiks doties prom. Un goda jūtas pret savu pretinieku viņam liedza brīdināt Džoannu. Ja arī viņš zinātu par Tjudoru kaut ko, kas viņu varētu noniecināt Džoannas acīs, viņš nespētu viņai to pateikt. Bet visļaunākais bija tieši tas, ka viņš par Tjudoru nekā tāda nezināja. Tas viņu dažbrīd tā samulsināja, ka viņš pūlējās sevi pārliecināt: viņa ienaids pret Tjudoru ir nepamatots, un to radījusi tikai greiz­sirdība.

Ārēji viņš palika gluži mierīgs un pūlējās vienmēr būt ļoti jautrs un priecīgs. Plantācijas darbi gāja uz priekšu ļoti labi. "Marta" un "Fliberti" pastāvīgi atbrauca un aizbrauca, tāpat arī citi kuģi un kuģīši, kas uz vienu otru stundiņu izmeta en­kurus jūras līkumā, gaidīdami labvēlīgu vēju, pie tam kuģu kapteiņi izkāpa malā iedzert pa glāzītei viskija un izspēlēt pā­ris biljarda partijas. Sātans sargāja nama sētu no melnajiem. Baučers kārtīgi ik svētdienas atbrauca savā laivā viesos. Divreiz dienā, pie brokastīm un pusdienām, Džoanna, Tjudors un Šel­dons draudzīgi satikās pie galda un tikpat draudzīgi vakaros sēdēja uz balkona.

Un tiešām reiz notika tas, ko Šeldons bija paredzējis: Tju­dors izdarīja muļķību. Nesaprazdams un nepazīdams Džoan­nas raksturu, viņas aklo naidu pret vismazāko brīvības ierobe­žojumu, pret visniecīgāko varmācību un domādams, ka sajūsma, kas mirdz viņas acīs (viņa bija sajūsminājusies par

Tjudora pēdējo stāstu), ir daudz maigākas jūtas, viņš aplika tai roku ap viduci un ar varu pievilka sev klāt, bet viņas uzbudi­nāto pretestību uzskatīja par meiteņu parasto kautrību. Tas notika uz balkona pēc brokastīm, un Šeldons, kas sēdēja istabā, šķirstīdams kāda lielveikala cenrādi un sastādīdams nā­kamā pasūtījuma sarakstu, pēkšņi izdzirda, ka Džoanna skaļi iekliedzās, un tūliņ pēc tam bija dzirdams pliķa cirtiens sejā. Tjudora apskāviens viņai bija tikai apvainojoša varmācība, tādēļ viņa izrāvās un iecirta tam sejā pliķi, kas bija daudz spē­cīgāks un niknāks nekā cirtiens Gugumi sejā.

Šeldons uztrūkās kājās, bet tūdaļ apķērās un atkal apsēdās. Kad Džoanna ieskrēja istabā pie viņa, tas jau bija paguvis pil­nīgi savaldīties. Viņa žņaudzīja rokas, un nobālušajā sejā rēgo­jās sārti plankumi. Tāda viņa izskatījās toreiz, kad atbrauca Berandā un nikna uznāca uz balkona, kur viņš gulēja slims.

"Viņš man saspieda roku," viņa iesaucās, atbildēdama uz viņa skatu.

Šeldons neviļus pasmaidīja. Tas tik ļoti izskatījās pēc viņas, pēc puisēna Džoannas! Atskriet tādā brīdī pie viņa un sū­dzēties, ka viņai saspiesta roka! Kura sieviete gan, kas kaut nedaudz pazīst vīriešus un zina, kā pret tiem izturēties, būtu tā darījusi? Vēl viņa ausīs skanēja stiprais pliķis, ko viņa cirta Tjudoram sejā, un viņa smaids kļuva vēl platāks.

Šo smaidu redzēdama, Džoanna uzreiz saprata, cik muļķīgi un smieklīgi bijis sūdzēties, un gluži nosarka aiz kauna, ko Šel­dons vēl nekad nebija pie viņas redzējis. Piere, vaigi, kakls, pat tas bija gluži sārts…

"Viņš… viņš…" viņa gribēja pierādīt, cik dibināts un patiess viņas uztraukums, bet tad strauji pagriezās un aizskrēja.

Šeldons palika sēžot un domāja. Viņš juta ienaidu un nedaudz uz Tjudoru, un jo vairāk par to domāja, jo dusmas kļuva lielākas. Ja tā būtu cita sieviete un nevis Džoanna, tas viss droši vien būtu tikai amizanti. Bet Džoanna… Viņu gan lai neviens nemēģina ar varu noskūpstīt! Ar varu noskūpstīt… Tas izklausījās kā lubu romānos. Varbūt šāds solis pats par sevi bija gluži nevainīgs, kaut arī ne visai glīts, bet pret Džoannu tas nebija nekas cits kā zaimi… Tjudoram to vajadzēja saprast… Bez tam Šeldons sajuta, ka arī viņš pats ir aizskarts. Viņam gri­bēja nolaupīt to, ko viņš jau uzskatīja tikpat kā par savu. Do­mājot par Tjudora apskāvienu un skūpstu, viņā tik stipri pa­modās greizsirdība kā vēl nekad agrāk.

Viņu no domām iztraucēja skaļš klauvējiens pie durvīm. Tjudors lieliem soļiem ienāca istabā un nostājās viņa priekšā. Varēja skaidri redzēt, ka viņš ir bezgala saniknots.

"Nu-u? Ko teiksiet?" viņš izaicinoši sacīja.

Šeldons to nebija gaidījis, bet tai pašā mirklī aptvēra, ko at­bildēt.

"Ceru, ka vairs neatļausieties sev tādas lietas, tas ir viss, ko varu teikt… Varu vēl piebilst, ka man būs liels prieks kaut tūlīt nodot jūsu rīcībā laivu. Tā jūs dažās stundās aizvedīs līdz Tu- lāgai."

"It kā ar to jautājums būtu nokārtots!" Tjudors atbildēja.

"Es nesaprotu," Šeldons vienkārši atteica.

"Tas ir, jūs negribat-saprast."

"Vēl nekā nesaprotu," Šeldons mierīgi noteica. "Tikai viena lieta man skaidra: jūs notikušo pārspīlējat, izpūšat pats savu muļķību par ārkārtīgi svarīgu notikumu."

Tjudors dzēlīgi pavīpsnāja.

"Bet man liekas, jūs pārspīlējat, ieteikdams man atstāt Berandu. Ar to jūs it kā gribat sacīt, ka mums abiem Beranda par šauru - tad atļaujiet man sacīt, ka mums pat visās Zāla­mana salās būs par šauru. Tā lieta jāizšķir starp mums un pie tam tūliņ, uz vietas, tepat."

"Protams, es saprotu," Šeldons teica nogurušā balsī, "tūliņ slieties pakaļkājās un strēbt karstu putru ir jūsu dabā. Bet, Dieva dēļ, sakiet, lūdzu, kāda man tur daļa? Jūs taču negri­bēsiet iesākt ar mani?"

"Ziniet, tieši to es gribu."

"Bet sakiet, par ko tad īsti?"

Tjudors noskatījās uz viņu ar vislielāko nicinājumu.

"Vai zināt, jums ir stipri daudz iedomības! Man liekas, ka kurš katrs varētu lakstoties ap jūsu sievu, bet jūs…"

"Man nav nekādas sievas," Šeldons viņu pārtrauca.

"Nu tad jums vajadzētu pie tādas tikt. Tas ir nepanesams stāvoklis. Vismaz jums vajadzēja apprecēt viņu, tāpat kā es to būtu ar prieku darījis."

Šeldons vairs nevaldījās, un pirmoreiz pa visu šo laiku viņa dusmas izlauzās uz āru:

"Jūs…" viņš gluži kā satrakots iesāka, bet tūdaļ savaldījās un turpināja daudz mierīgāk: "Būtu labāk ko iedzēris un krietni apdomājies. Es jums to no sirds ieteicu. Un, kad paliksiet mie­rīgāks, pats sapratīsiet, ka vairs nevarat te palikt pēc tā, ko man te sarunājāt, un tādēļ es saukšu airētājus un likšu, lai viņi ielaiž laivu ūdenī. Ap astoņiem vakarā jau būsiet Tulāgā."

Viņš jau gāja uz durvju pusi - acīmredzot, lai īstenotu tik­ko izteiktos vārdus, kad Tjudors satvēra viņu aiz pleca un pa­grieza pret sevi.

"Šeldon, klausieties, es jums jau teicu, ka Zālamana salās mums abiem par šauru, un to vēlreiz atkārtoju."

"Ko tas nozīmē, vai piedāvājumu nopirkt Berandu ar visu, kas te atrodas?" Šeldons jautāja.

"Nepavisam ne. Tas ir izaicinājums uz cīņu."

"Bet par ko tad jūs gribat ar mani cīnīties? Kāda velna pēc jums tas vajadzīgs?" Tjudora ietiepības dēļ Šeldons sāka zaudēt pacietību. "Es ar jums neesmu ķīvējies. Man ar jums nav bijis nekādu darīšanu. Jūs bijāt mans viesis. Mis Laklande ir mans kompanjons. Ja esat gribējis ap viņu lakstoties un jums nav lai­mējies, tas taču nav iemesls, lai jūs ietu ar mani šauties. Mans dārgais, tagad ir divdesmitais gadsimts, un divkaujas jau sen, pirms mēs abi bijām dzimuši, vairs nebija modē."

"Jūs pats iesākāt," Tjudors drūmi teica. "Jūs likāt saprast, ka man laiks doties no šejienes prom. Tas ir - jūs man vien­kārši parādījāt durvis. Un jums vēl ir tik daudz nekaunības prasīt, kādēļ esmu iesācis strīdu… Nē, tā tā lieta neies, to es jums saku. Jūs pats iesākāt strīdu un tagad es prasu no jums gandarījumu."

Šeldons tikai vēlīgi pasmaidīja un aizsmēķēja papirosu. Bet no Tjudora tik viegli nevarēja tikt vaļā.

"jūs pats iesākāt strīdu," viņš tiepīgi atkārtoja.

"Nekāda strīda te nav. Lai būtu strīds, vajadzīgi divi, bet es kategoriski atsakos ielaisties tādās muļķībās."

"Es saku, ka jūs pats iesākāt, un tūliņ pateikšu, kādēļ."

"Man liekas, jūs esat drusciņ par daudz iedzēris," Šeldons atbildēja. "Citādi, nudien, nevaru izskaidrot jūsu aušības."

"Un es tūliņ pateikšu, kādēļ jūs iesākāt strīdu. Jūs pārspīlē­jat manu nevainīgo lakstošanos un iedomājaties, ka tur kāda ārkārtīgi nopietna lieta. Ne jau aiz naivitātes, bet tādēļ, ka esmu medījis jūsu teritorijā, un tagad jūs gribat tikt vaļā no sāncenša. Kad manis te vēl nebija, jums te klājās tik labi, mie­rīgi un patīkami, - jūs un viņa. Bet tagad jūs esat greizsirdīgs un gribat tikt no manis vaļā. Bet es nebraukšu prom."

"Nu tad palieciet. Lūdzu. Par to jau ar jums neiešu strīdē­ties. Ja tā gribat, palieciet un dzīvojiet te vai veselu gadu."

"Viņa nav jūsu sieva," Tjudors turpināja, it kā nemaz nebūtu dzirdējis, ko Šeldons teica, "un tādēļ jebkuram ir tie­sības ap viņu lakstoties, izņemot tikai, ja viņa… nu jā… var jau būt, ka tur bija kāds pārpratums, kuru viegli noskaidrot un piedot, to jau es nevarēju zināt.- Kaut gan man tikai vajadzēja paklausīties, ko runā Huvutā un Tulāgā. Visa piekraste ņir­gājas par to. Bet es kā muļķis ticēju, ka tā lieta tiešām tik ne­vainīga, kā jūs abi pūlaties izrādīt."

Šeldons bija tik uzbudināts, ka viņam sametās gar acīm tumšs, un Tjudora seja tam kā velniņi lēkāja acu priekšā. Bet ārēji viņš palika pavisam mierīgs, un varēja domāt, ka saruna viņu tikai nogurdinājusi un apnikusi.

"Lūdzu neiejaukt viņu šai lietā," viņš teica.

"Kādēļ tad ne?" Tjudors jautāja. "Jūs abi mani muļķojat, lai palieku par ākstu. Kā tad es varēju zināt, ka te viss jau nav kār­tībā? Jūs abi izturējāties tā, it kā starp jums abiem tiešām nekā nebūtu. Bet nu manas acis atvērušās. O, cik lieliski viņa nospē­lēja apvainotas sievas lomu: iecirta vainīgajam pliķi un tad skrēja pie jums. Tas lieliski apstiprina to, par ko runā visa pie­kraste. Kompanjoni? Veikala sabiedrība? Kā nu ne! Pameklē­jiet tādu muļķi, kas jums ticēs!"

Šai brīdi Šeldons mierīgi atvēzējās un no visa spēka iesita tam pa seju. Sitiens trāpīja pa vaigu kauliem. Tjudors pakrita, aiz sāpēm saraudamies. Krēsls, pie kura viņš pieķērās, salūza gabalos. Pēc īsa brīža viņš mierīgi piecēlās, bet neklupa Šeldo­nam virsū, tikai nikni jautāja:

"Nu? Vai tagad nāksiet šauties?"

Šeldons neviļus sāka no visas sirds smieties. Viss taču iz­nāca tik bezgala komiski. Viņš izlikās, ka grib tam vēlreiz sist, bet Tjudors stāvēja ar nolaistām rokām un nemaz nedomāja aizstāvēties.

"Es nedomāju kauties ar dūrēm," viņš mierīgi teica. "Es ierosinu īstu divkauju, uz dzīvību vai nāvi. Jūs šaujat labi. Es arī. Un tā mēs izšķirsim strīdu."

"Jūs esat vienkārši traks!"

"Nepavisam ne. Esmu tikai iemīlējies. Un vēlreiz lūdzu nākt man līdzi un ar ieročiem rokā izšķirt mūsu strīdu; ar kā­diem ieročiem gribat, man vienalga."

Pirmoreiz Šeldons paskatījās uz viņu ar nopietnu interesi, brīnīdamies, kura skrūvīte pasprukusi vaļā šā cilvēka galvā, vai arī, kas par dīvainu procesu viņa smadzenēs dzen viņu darīt tādas lietas.

"Reālā dzīvē cilvēki tā nedara," Šeldons sacīja.

"Drīz jūs redzēsiet, ka tā ir pilnīga realitāte, patiess noti­kums. Es šodien jūs nonāvēšu."

Šeldons zaudēja aukstasinību.

"Tas viss ir nejēdzīgi, muļķīgi un smieklīgi. Vairāk nekā. Divdesmitajā gadsimtā neviens vairs divkaujās nešaujas. Tas… tas ir kas aizvēsturisks…"

"Kas attiecas uz Džoannu…"

"Lūdzu te nejaukt viņas vārdu," Šeldons brīdināja.

"Labi, es to nedarīšu, ja būsiet ar mieru šauties."

Šeldons tikai rokas vien ieplēta.

"Kas attiecas uz Džoannu…"

"Pielūkojiet!" Šeldons viņu atkal brīdināja.

"Nu, sitiet man vēlreiz. Cik tik jums tīk. Bet ar to jūs man muti neaizbāzīsiet. Jūs varat vai veselu dienu vingrināt savas dūres pie manām miesām, bet ikreiz, kad piecelšos kājās, es atkal runāšu par Džoannu… Nu, vai šausieties?"

"Paklausieties, Tjudor," Šeldons cieši un noteikti sacīja. "Es neesmu radis uzklausīt ne desmito daļu no tā, ko jūs man šo­dien pateicāt…"

"Un dabūsiet vēl desmitreiz vairāk dzirdēt," Tjudors viņu pārtrauca. "Es jums saku, ka jums jāšaujas ar mani. Es jums došu pilnīgu iespēju mani nonāvēt, bet esiet droši, ka no­nāvēšu jūs vēl šodien pat, pirms saule būs norietējusi. Mēs nedzīvojam civilizētā valstī. Mēs esam Zālamana salās, un visi noteikumi te ir diezgan pirmatnēji. Civilizāciju, likumus un kārtību te reprezentē komisārs Tulāgas miestā un lielgabalu laivas, kas šad un tad atpeld šurp. Bez tam - divi vīrieši un viena sieviete, arī tas ir… diezgan pirmatnējs stāvoklis. Tādēļ izšķirsim strīdu senā, pirmatnējā veidā."

Viņā klausoties, Šeldons neviļus sāka domāt, ka Tjudora vārdos un brīnišķīgajos piedzīvojumos droši vien ir diezgan laba daļa patiesības. Tik mežonīgi piedzīvojumi varēja gadīties tikai tādam cilvēkam, kas divdesmitajā gadsimtā, kultūras laik­metā, varēja uzmākties otram ar savu divkaujas priekšlikumu.

"Jums ir tikai viens līdzeklis, kā piespiest mani apklust," Tjudors turpināja. "Es zinu, ka jūs personīgi apvainot man nav iespējams. Jums ir par daudz bieza āda vai arī jūs esat par daudz bailīgs, varbūt arī šīs abas īpašības kopā. Bet es jums varu izstāstīt visu, ko Huvutā un Tulāgā par jums runā… Ak tas jums nepatīk? Varu izstāstīt visu, ko runā par jums un par to jauno meiteni, kas te uzturas it kā jūsu kompanjons…"

"Klusu!" Šeldons viņam uzkliedza. Atkal gar acīm viņam lēkāja Tjudora seja. "Jūs gribat šauties? Labi, esmu ar mieru." Bet tūdaļ veselais saprāts pārvarēja acumirkļa dusmas, un viņš piebilda: "Bet nē, tas ir muļķīgi, tas nav iespējams."

"Džoanna un Deivids, - divi kompanjoni? Džoanna un Deivids - kompanjoni?" Tjudors dziedādams sāka sarkastiski kladzināt.

"Dieva dēļ, klusu! Es esmu ar mieru," Šeldons kliedza. "Nekad vēl neesmu saticis tik ietiepīgu bezprāti… Kas tā būs par divkauju? Mums jau pat sekundantu nav. Ar kādiem iero­čiem tad šausimies?"

No ākstīga pērtiķa Tjudors uzreiz pārvērtās par mierīgu, savaldīgu labāko aprindu cilvēku.

"Man vienmēr licies," viņš teica, "ka ideālai divkaujai allaž vajag mazliet atšķirties no parastās. Esmu vairākas reizes pie­dalījies tādās divkaujās…"

"Franču divkaujās," Šeldons piebilda.

"Sauciet tās tā. Bet ideālu divkauju es iedomājos, protams, bez kādiem sekundantiem un skatītājiem. Neviena cita, tikai abi pretinieki, kuriem tiesības izvēlēties, kādus ieročus vien vi­ņi grib, sākot no revolvera un šautenes, līdz ložmetējam vai stopam. Tie nostājas viens no otra apmēram vienu jūdzi, tad iet viens otram pretī, bet viņiem ir tiesības slēpties, iet apkārt­ceļus, atkāpties, vārdu sakot, viņiem atļauts viss. Viņiem vajag vienam otru, tā sakot, medīt kā…"

"… kā diviem indiāņu mežoņiem!"

"Taisni tā!" Tjudors priecīgi iesaucās, "jūs esat lieliski sa­pratis manu domu. Beranda ir izdevīga vieta tādai divkaujai, un arī laiks patlaban izdevīgs. Mis Laklande droši vien atgūlu­sies atpūšas un domā, ka mēs darām to pašu. Mums ir divas stundas laika, līdz viņa modīsies. Sāksim drīzāk. Ejiet jūs uz Belsunu, bet es uz Berandas pusi. Ja nemaldos, tās abas ir plan­tācijas robežupes, vai ne? Nu, lieliski. Divkaujas lauks būs visa plantācija, mums nav tiesību iet pāri tās robežai. Vai notei­kumi jūs apmierina?"

"Pilnīgi. Bet vai jūs man atļausiet pirms tam dot dažus rīkojumus?"

"O, lūdzu!" Tjudors atbildēja. Tagad, savu panācis, viņš bija augstākā mērā pieklājīgs.

Šeldons sasita plaukstas un aizsūtīja kalpu pēc Adamu- Adama un Noa-Noa.

"Klausieties labi," Šeldons viņiem teica. "Es tūliņ došos niknā kaujā ar šo cilvēku. Varbūt viņš mirs, varbūt arī es. Ja viņš nomirst, tad nekā nevajag. Bet, ja es miršu, tad paņemiet šautenes un labi krietni nosargājiet mis Laklandi. Sargājiet viņu dienām un naktīm. Ja viņa pati gribēs runāt ar misteru Tjudoru, tad nekas, bet, ja viņa negribēs, tad nelaidiet šo cil­vēku pie viņas. Sapratāt?"

"Labāk dodiet katram taitietim pa šautenei," Adamu- Adams lika priekšā. "Varbūt iesākas nekārtības."

"Labi, ņemiet visi šautenes," Šeldons teica, meklēdams lā­diņus.

Tjudors ar šauteni rokā un patronu jostu ap vidu jau uz balkona nepacietīgi gaidīja Šeldonu.

"Nāciet drīzāk, mēs zaudējam laiku," viņš sauca Šeldonam, kad tas meklēja rezerves lādiņus savam automātiskajam revolverim.

Viņi abi reizē nokāpa no balkona, gāja pāri sētai un izgāja pa vārtiem, tad pagriezās ar muguru viens pret otru un devās katrs uz savu pusi ar šauteni padusē. Tjudors uz Berandas, bet Šeldons uz Belsunas pusi.