Piedzīvojums

AUDZINĀŠANAS JAUTĀJUMS

Dienas gāja, bet Tjudors ne domāt nedomāja atstāt viesmī­līgo Berandu, kaut sen jau viss bija sagatavots aizbraukšanai. Gandrīz visu laiku viņš bija kopā ar Džoannu, un līdz ar to pieauga antipātija, kādu Šeldons jau no pirmās dienas pret šo cilvēku sajuta. Tjudors peldējās kopā ar to, pārspēdams viņu neprātīgā pārdrošībā; tie kopā gāja sist ar dinamītu zivis, un viņš tik droši līda zem ūdens starp haizivīm, noraudams tām ēsmu taisni zem degungala, ka visi taitieši to cildināja un sla­vēja. Reiz Aragu viņam ierosināja izraut haizivij no rīkles zivi, pusi atstājot tai zobos, ko Tjudors spīdoši izpildīja, pie kam haizivs āda bija krietni nobrāzusi viņa plecus. Džoanna par viņu bija ārkārtīgi sajūsmināta, bet Šeldons, to visu noskatīda­mies, nojauta, ka Tjudors ir viņas īstais sapņu varonis. Pro­tams, par mīlu viņa nedomāja, bet Šeldons saprata, ja viņa reiz kādu iemīlēs, tad tikai tādu cilvēku, "vīrieti, kas prot sevi pa­rādīt", kā viņš mēdza izteikties.

Viņš juta, ka pats it kā izgaist Tjudora priekšā, kas "prata sevi parādīt". Viņš zināja, ka drošsirdības viņam netrūkst, un tādēļ negribēja ar savu drošsirdību tā tukši plātīties. Viņš zināja, ka būtu līdis zem ūdens starp haizivīm tikpat pārdroši kā Tjudors, ja tas būtu vajadzīgs, lai glābtu cilvēka dzīvību, bet nekādi neva­rēja attaisnot neprātīgo aušību - līst zem ūdens, lai izrautu hai­zivij no rīkles pusi zivs. Starp viņu un Tjudoru bija tā atšķirība, ka viņš ar savām labajām īpašībām nelielījās. Viņa dzīve ritēja dziļi dvēselē, tā ritēja mierīgi, bet spēcīgi, un nebija viņa dabā uzvandīt cilvēku dzīves virspusi tikai tādēļ vien, lai visi redzētu un brīnītos, kādus viļņus viņš uzšļāc gaisā. Tādēļ, jo vairāk Tju­dors izrādīja savu varonību, jo viņš dziļāk ieslēdzās sevī, palik­dams stoiski mierīgs kā visi anglosakšu cilts piederīgie.

"Jūs pēdējās dienās esat palicis pavisam truls," Džoanna reiz viņam teica. "Varētu domāt, ka esat slims vai dusmīgs, vai kas cits tāds noticis. Liekas, ka bez jūsu melnajiem strādniekiem un kokosriekstiem jūs it nekas cits vairs neinte­resē. Jā, kas tad ir noticis?"

Viņš pasmaidīja un ierāvās vēl dziļāk sevi, klausoties, kā Džoanna ar Tjudoru attīstīja stiprās varas un spēcīgās rokas teoriju, jo tikai tā baltie varot nodibināt kārtību zemāko rasu dzīvē. Bet viņš taču zināja, ka to jau dara. Kamēr viņi tikai fi­lozofē, viņš to jau īsteno dzīvē un melnos, kas strādā Berandā vai to apdraud no ārienes, ar stingru roku piespiež padoties baltajiem un atzīt viņu pārākumu. Bet kādēļ par to runāt, viņš pats sev jautāja. Kādēļ lielīties? Pietiek, ja dara. Vajag strādāt un ciest klusu.

Viņš šo domu arī viņiem abiem izteica, pavisam mierīgi un sausi, pie tam iesākās strīds, un, viņam par lielu brīnumu, Džoanna ar Tjudoru abi vienoti un asi uzbruka viņam un tai angliskajai savaldībai, kas bija viņa dabā un par kuru viņš bija ļoti lepns.

"Amerikāņi ļoti mīl runāt par to, ko viņi izdarījuši un dara," Tjudors sacīja, "un tādēļ angļi viņus tur par lielībnie- kiem un aušām. Bet īstenībā amerikāņi ir tikai bērni. Viņi pat lielīties neprot. Viņi grūž visu uzreiz laukā. Bet angļi cieš klu­su. Tā ir daudz gudrāk. Ja angļi nelielās, un tas jau kļuvis par parunu, tas nav nekas cits kā izsmalcinātāka lielības forma. Jums pašiem jāatzīst, ka tas ir viltīgi un ļoti gudri."

"Un man tas nebija nemaz ienācis prātā," Džoanna izsau­cās. "Bet patiesībā tā ir. Anglis, piemēram, veic kādu apbrīno­jami drošsirdīgu darbu un ir tik pieticīgs un atturīgs, ka pavi­sam negrib runāt par savu drošsirdību, bet patiesībā viņš klu­sēdams saka: "Tādus darbus es izdaru katru dienu. Tas nav grūtāk kā pavelt bluķi. Bet pagaidiet, kad vajadzības gadījumā izdarīšu kaut ko patiesi varonīgu! Kas tad tas par varoņdarbu! Tik tiešām, šī nieka lieta nav ne drošsirdība, ne vispār kas se­višķs…" Par sevi man jāsaka, ka es visādā ziņā censtos, lai visi mani draugi un paziņu paziņas dabū zināt, ja man kādreiz gadītos uzsprāgt gaisā, eksplodējot kādam pulvera krājumam, vai ja es būtu izglābusi dzīvību kādiem simts cilvēkiem. Es būtu lepna kā pats sātans. Mister Šeldon, atzīstieties, ka arī jūs savā dvēselē esat lepns, ja izdarāt kaut ko riskantu vai pārdro­šu, vai ne?"

Šeldons piekrizdams pamāja ar galvu.

"Bet vai tā nav liekulība un meli, ja jūs slēpjat savu lep­numu zem vienaldzības maskas?"

"Zināmā mērā, bez šaubām, tā ir," viņš piekrita. "Bet tā mēs melojam uz katra soļa. īstenībā tas viss ir audzināšanas jautājums. Mēs, angļi, esam labāk audzināti, labāk protam se­vi savaldīt. Arī jūsu tautas brāļi ar laiku to iemācīsies. Misters Tjudors pilnīgi pareizi teica, ka amerikāņi vēl ir ļoti jauni."

"Paldies Dievam, ka vēl neesam iemācījušies tā melot," Džoanna izsaucās.

"Jūs maldāties," Šeldons strauji iebilda, "arī jūs protat me­lot. Vēl pirms divām dienām jūs samelojāties. Atcerieties, kad jūs kāpāt augšā pa virvi pie karogkārts? Jūsu seja tad bija pilnī­gākā liekulība."

"Pavisam arī nē."

"Piedodiet, ļaujiet man izteikt līdz galam. Jūsu seja bija tik mierīga un klusa, it kā jūs sēdētu savā krēslā. Uz jums skato­ties, varēja likties, ka kāpt pa virvi, balstoties vienīgi uz roku muskuļiem, ir tīrais nieks, ka tas nav grūtāk kā velt bluķi. Bet, kad jūs to mēģinājāt pirmoreiz, esmu pārliecināts, ka jūsu seja nebūt nebija tik mierīga. Bet kā katrs akrobāts cirkā jūs iemā­cījāties neizrādīt skatītājiem, kā piepūlat savus spēkus, un pamazām nonācāt tik tālu, ka visi pārdzīvojumi vairs neatspo­guļojas jūsu sejā. Tas ir tas pats darbs, tikai daudz pilnīgākā formā. Jūs esat trenējusies. Tāpat mūsu, angļu, atturība un it kā vienaldzība nav nekas vairāk kā treniņu sekas. Protams, savā sirdī mēs ļoti lepojamies ar to, ko darām un ko esam pada­rījuši, lepojamies kā pats sātans un varbūt vēl vairāk. Bet mēs jau esam pāri bērna gadiem un nerunājam par to, ko darām."

"Es padodos!" Džoanna izsaucās. "Es ņemu savus vārdus atpakaļ: jūs pēdējās dienās nepavisam neesat kļuvis truls."

"Jā, jūs mūs uzvarējāt," Tjudors atzinās. "Bet jums tas nebūtu izdevies, ja jūs pats nebūtu pārkāpis savas angliskās izturēšanās noteikumus."

"Kā tā?"

"Jūs sākāt lielīties ar savu anglisko atturību un savaldību."

Džoanna sasita plaukstas. Tjudors atkal aizsmēķēja papi­rosu, bet Šeldons mierīgi sēdēja un klusēja.

"Kādēļ jūs viņam neatbildat?"

"Tik tiešām nevaru izgudrot, ko lai viņam atbildu. Es zinu, ka man ir taisnība, un ar to man pietiek."

"Jūs varētu sacīt, ka pieaugušais attiecībās ar bērniem vien­mēr cenšas būt viņiem līdzīgs, jo citādi tie viņu nesapratīs. Tas bija vienīgais ceļš, lai mēs, bērni, varētu jūs saprast, un tādēļ jūs esat pārkāpis savus angliskos noteikumus."

"Mis Lakland, Jūs dezertējat pašā kaujas karstumā un pār­ejat ienaidnieka puse," Tjudors žēli izsaucās.

Bet Džoanna vairs neklausījās. Viņa vērīgi skatījās uz jūras pusi. Paskatīdamies uz to pašu pusi, arī viņi ieraudzīja zaļu uguntiņu un neskaidras buru kontūras.

"Laikam "Marta" atgriezusies?" sacīja Tjudors, pieļaudams tādu varbūtību.

"Nē, tā nav "Marta"," Džoanna teica. "Pirmkārt, signāl- uguns ir stipri zemu un, otrkārt, vai jūs nedzirdat, kā šļakst airi? "Marta" ir liels kuģis, un tas neiras uz priekšu ar airiem."

"Jo vairāk tādēļ, ka tai ir divdesmit piecu zirgspēku motors," Tjudors piebilda.

"Arī mums vajadzētu dabūt tādu lietiņu," Džoanna domīgi teica Šeldonam. "Vai zināt, es mēģināšu dabūt burinieku ar motoru. Var nopirkt atsevišķi kādu lietotu motoru un to uz­stādīt uz burinieka."

"Bet tad būs jāalgo mašīnists, tātad atkal jauni izdevumi," viņš atbildēja.

"Tādi izdevumi ar lielu peļņu atmaksāsies, jo varēs daudz ātrāk braukt," viņa pretojās, "un kuģis ar motoru ir daudz drošāks. Es zinu. Es jau esmu braukusi caur klinšu sēkļiem. Un, ja jums nebūtu tādi viduslaiku uzskati, es pati varētu būt par kapteini, tā mēs ietaupītu daudz vairāk, nekā speciāli al­gojot mašīnistu."

Uz šo uzbrukumu viņš nekā neatbildēja, un viņa strauji uz­meta tam skatienu. Viņš raudzījās uz jūru, un luktura gaismā viņa varēja skaidri redzēt tā seju, kas bija stingra, drūma, ener­ģiska, ar gandrīz jaunavīgu muti, lūpas viņam bija plānākas un vīrišķīgākas nekā Tjudoram. Tad Džoanna pavērsa skatu uz Tjudoru. Nenoliedzami, viņa seja bija skaistāka, no pirmā ska­tiena arī simpātiskāka. Bet viņa mute tai nepatika. Tā bija mute, kas radīt radīta skūpstiem, un viņa nevarēja skūpstus ciest… Šī bija kaut kāda neapzināta, gandrīz netverama sajūta, bet viņa tūdaļ manīja mostamies pret Tjudoru neuzticību. Varbūt tomēr Šeldonam taisnība, ko viņš teica par šo cilvēku? Viņa jau nekā nezināja, un galu galā viņai tas taču bija vienal­dzīgi. Jūra, kuģi un viss, kas ar tiem saistīts, viņu interesēja daudz vairāk nekā cilvēki, un jau pēc īsa brīža viņa atkal vērīgi skatījās tālumā, kur siltas tropu nakts tumsā mirgoja zaļa uguntiņa. Viņa klausījās, kā ūdenī šļakst airi. Viņa skaidri iedomājās savu acu priekšā kailo melno airētāju koncentrētās figūras, kas ritmiski slīgst uz priekšu un atpakaļ. Bet kaut kur uz kuģa klāja stāv kāds baltais un skatās uz tumšo krastu, lū­kodamies tālumā, viņš jūt uz saviem vaigiem krasta vēju pir­mo pūsmu, apsver, apdomā, aplēš desmitiem dažādu mainīgu faktoru, kas jāievēro, vadot kuģi tajā vai citā virzienā. To visu viņa zināja, jo mīlēja tādu dzīvi un interesējās par to, kā tikai īsts jūrnieks spēj interesēties par tādam lietām.

Divas reizes viņa dzirdēja, ka izmet lodi, un vērīgi klausījās, kādu dziļumu izsauks uz kuģa. Vienu reizi viņa dzirdēja ko­mandiera balsi. Tā nebija skaļa, bet pavēloša balss. Viņš kaut ko pavēlēja stūrmanim. Viņa aiz prieka nodrebēja. Tā bija pa­vēle: "Stūri pa kreisi!" Viņa redzēja, ka kuģis mazliet maina virzienu, un saprata, ka tas darīts, lai šļauganajās burās iepūstu vējš, un viņa klausījās, kad tā pati balss sauks stūrmanim: "Taisni tālāk!" Un atkal viņa nodrebēja priekā, jo šī pavēle tie­šām atskanēja. Tad vēlreiz izmeta lodi, un kāds sauca: "Vien­padsmit asu!" "Atsitienu!" viņa dzirdēja komandiera balsi, pēc tam tūdaļ bija dzirdama enkurķēdes žvadzoņa. Kad noņēma buras, šis troksnis viņai izklausījās kā mūzika, un viņa pavisam aizmirsa abus vīriešus, kas sēdēja tepat viņas tuvumā. Tad ku­ģis pilnīgi apstājās, pagriezdamies tā, ka bija redzamas abas tā ugunis: sarkanā un zaļā.

Šeldons nekādi nevarēja saprast, kas tas varētu būt par kuģi, bet Tjudors arvien vēl domāja, ka tā ir "Marta".

"Nē, tā ir "Minerva"," Džoanna noteikti sacīja.

"Kā jūs to zināt?" Šeldons skeptiski jautāja.

"Vispirms, tā ir jahta, tāpat kā "Minerva". Un, otrkārt, es pazīstu viņas bezānrājas bloku raksturīgo troksni."

Pie vārtiem bija saredzama tumša figūra, kas acīmredzot bija vērojusi kuģa tuvošanos. Tā nāca pāri sētai uz māju.

"Utami, tas tu?" Džoanna sauca.

"Nē, mis. Tas es, Matapu."

"Kas tas par kuģi?"

"Man liekas, mis, ka "Minerva"!"

Džoanna uzvaras priekā paskatījās uz Šeldonu, kas palo­cījās pret viņu un teica:

"Ja to saka Matapu, tad tā arī ir."

"Bet, kad to saka Džoanna Laklande, tad jūs šaubāties," Džoanna izsaucās, "tāpat kā jūs šaubāties, vai viņa prot vadīt kuģi! Bet, vienalga, reiz jūs to tomēr nožēlosiet… Viņi jau no­laiž laivu. Pēc piecām minūtēm mēs varēsim spiest roku Kris­tiānam Jongam."

Lalaperu atnesa glāzes, papirosus un viskiju ar zelteri, kura nekad nedrīkstēja trūkt. Nebija vēl pagājušas ne piecas minū­tes, kad vārti iečīkstējās un kompānijai uz balkona piebiedro­jas Kristiāns Jongs, saulē iedegušais brūnēts - jūrnieks ar maigo balsi, kautro skatu un maigajām rokām.