Piedzīvojums

VĒSTIS NO MEŽA BIEZOKŅA

Nekad vēl Berandas bēgļi nebija gūstīti tik cītīgi, kā šoreiz. Bet tas bija pilnīgi nepieciešami. Tas, ko izdarīja Gugumi ar saviem biedriem, varēja kļūt par ļaunu piemēru jaunajiem simtpiecdesmit strādniekiem. Gugumi ar savu bandu bija izdarījuši trīs noziegumus: sazvērējušies izdarīt slepkavības un laupīšanu, nosituši uzraugu un lauzuši līgumu, aizbēgdami mežā. Šeldons saprata, cik ļoti svarīgi parādīt jaunajiem strād­niekiem, ka sekot tādiem piemēram ir ļoti bīstami, un tādēļ mudināja Sili, lai tas turpina meklēt bēgļus, un arī pats kopā ar taitiešiem gandrīz mežā vien dzīvoja, atstādams plantāciju Džoannas uzraudzībā. Arī Baučers nesnauda. Viņš divas reizes iedzina bēgļus atpakaļ mežā, kad tie gribēja tikt krastā.

Un pamazām sagūstīja bēgļus citu pēc cita. Jau pirmajā dienā Sili sagūstīja divus no tiem purvainajos krūmājos viņpus Berandas upes. Baučers pēc tam bija vienu ievainojis, un arī šis ievainotais drīz nokļuva Sili karavīru rokās. Visus trīs iekala važās, un katru dienu tos plantācijas sētā nostādīja visiem priekšā, lai pusotra simta Pungapungas mežoņi paši savām acīm redzētu, kurp noved dumpība. Kad pa ceļam uz Tulāgu brauca garām "Minerva", to ar signāliem lūdza, lai atsūta uz krastu laivu, ar kuru noziedzniekus aizveda uz cietumu, kur tiem bija jāsēž, gaidot likumīgo tiesu.

Vēl bija brīvi pieci no izbēgušajiem, bet viņu sagūstīšana bija vairs tikai laika jautājums, jo tie vairs nekur nevarēja aiz­bēgt. Pie krasta tie nevarēja tikt ne no vienas, ne otras puses, bet bēgt dziļāk salas iekšienē tie paši nedrīkstēja, baidīdamies, ka vietējie mežoņi tos neapēd. Pēc dažām dienām viens no vi­ņiem pats atgriezās Berandā un labprātīgi padevās. No viņa Šeldons dabūja zināt, ka mežā vairs palikuši nevis četri, bet tikai trīs, jo ceturto, kā šis stāstīja, Gugumi un divi viņa tau­tieši nodevīgi nosituši un apēduši. Baidīdamies, ka arī viņam var iziet tāpat, tas izlēmis labāk doties atpakaļ uz Berandu. Arī viņš, tāpat kā apēstais, bija no Malu, no Malaitas ziemeļaus­trumiem, bet Gugumi un viņa tautieši bija portadamieši; viņš labāk gribot iet cietumā un izciest sodu, nekā ļauties, lai to ap­ēd paša biedri.

"Gugumi mani drīz būtu pataisījis par kai-kai," viņš teica. "Es negribu kļūt par kai-kai, goda vārds - negribu."

Vēl pēc trim dienām Šeldons atrada mežā vienu no paliku­šajiem trim bēgļiem, kas bija saslimis ar drudzi un tik novār­dzis, ka nespēja vairs ne bēgt, ne pretoties. Tai pašā dienā Sili sagūstīja otru, kas bija tikpat nožēlojamā stāvoklī. Vēl palika tikai Gugumi viens pats. Bet, redzēdams, ka no vajātāju rokām vairs nevar izbēgt, viņš pārvarēja bailes no džungļu iemītnie­kiem un devās taisni uz meža kalnājiem pašā Gvadalkanāras vidienē. Šeldons ar četriem taitiešiem un Sili ar saviem trīsdes­mit karavīriem devās tam pakaļ jūdžu divpadsmit, kamēr pē­das gāja pa atklātām vietām. Bet, kad jau bija redzami pirmie meža kalnāji, Sili drosmei bija gals. Viņš teica, ka neviens no viņa cilts, ne viņš pats, ne arī kāds cits, vēl nekad nav bijis tik dziļi salas iekšienē, un sastāstīja Šeldonam visšausmīgākās lie­tas par briesmīgajiem džungļu iemītniekiem. Vecos laikos šie briesmoņi pat pametuši savas mītnes un daudzreiz uzbrukuši piekrastes iedzīvotājiem. Bet, kopš salā parādījušies baltie cil­vēki, džungļu iemītnieki paslēpušies nepieejamos biezokņos, un neviens no piekrastes ļaudīm vairs nav tos redzējis.

"Gugumi tur arī nobeigsies," viņš teica Šeldonam. "Kad es jums saku, drīz vien viņu tur nositīs. Un no viņa iztaisīs kai-kai."

Nekas cits neatlika kā doties atpakaļ uz Berandu. Sili un viņa karavīrus nebija iespējams pārliecināt, lai dodas vēl dziļāk mežā, bet iet bez šiem karavīriem būtu tīrais neprāts. Iebridis līdz jostas vietai augstajā zālē, Šeldons pēdējoreiz žēli noska­tījās uz Lauvas Galvu, masīvās, smagās klints virsotni, kas bija kā zīme visiem garām ejošiem kuģiem; nekad vēl baltais cilvēks nebija spēris savu kāju šai virsotnē, kas lepna un stalta pacēlās pašā Gvadalkanāras vidū aiz zāļu biezokņiem un dau­dzajiem uzkalniem.

Tās pašas dienas vakarā, kad Šeldons ar Džoannu pēc mal­tītes spēlēja biljardu, sētā sāka skaļi un nikni riet Sātans. Lala­peru izgāja skatīties, kas tur ir, un ieveda nogurušu un netīru mežoni, kas visādā ziņā gribēja runāt ar "lielo balto saim­nieku". la šis mežonis nebūtu tik neatlaidīgs, diezin vai to tik vēlu ielaistu pie saimnieka. Šeldons izgāja uz balkona tam pretī un, skatīdamies vēlā viesa nogurušajā, novārgušajā sejā, tūdaļ saprata, ka tas tiešām nāk ar svarīgu ziņu. Tomēr viņš tam bargi prasīja:

"Kas tas? Kā tu nāc uz manu namu, kad saules vairs nav?"

"Es esmu Čarlis," nogurušais nēģeris murmināja. "Bīnas Čarlis."

"A-a, Bīnas Čarlis? Nu, ko tu gribi man teikt? Kur ir lielais saimnieks Tjudors un viņa baltie ļaudis?"

Džoanna ar Šeldonu uzmanīgi noklausījās Čarļa garo stāstu. Viņš sīki izstāstīja visu, kā gājis Tjudora ekspedīcijai: kā viņi braukuši augšup pa Belsunu, vilkdami laivas pāri krācēm; kā baltie ļaudis skalojuši smiltis; kā viņi aizsnieguši pirmos kalnājus un iegājuši džungļos. Viņš stāstīja par lamatām, vilku bedrēm, kurās sadurti smaili mieti, un šo lamatu esot pilnas visas takas meža biezoknī. Viņš arī stāstīja, kā tie pirmoreiz tikušies ar džungļu iemītniekiem, kas nekad vēl nebija redzē­juši tabaku un nekā nezināja par pīpēšanu un kas sākumā izli­kušies ļoti draudzīgi un laipni; stāstīja, kā viņu ļaudis ievainoti asajos krūmājos, kā tie dabūjuši drudzi, ar kuru saslimuši it visi baltie, un cik neprātīgi baltie uzticējušies viltīgajiem džungļu iemītniekiem.

"Es visu laiku teicu baltajam saimniekam," Čarlis stāstīja, "visu laiku sacīju viņam: "Mežu ļaudis ir viltīgi. Viņi daudz redz un daudz saprot. Ja jums rokā šautene, viņi būs ar jums draugi. Nebūs šautenes - viņi jums nocirtīs galvu. Kad es jums saku. Nocirtīs galvu un apēdīs jūs.""

Džungļu ļaudīm bijis vairāk pacietības nekā baltajiem. Pa­gājusi viena nedēļa pēc otras, bet tie joprojām vēl bijuši laipni un draudzīgi. Tie nākuši uz balto nometni aizvien biežāk un biežāk, arvien kuplākā skaitā, nesdami dažādas dāvanas: jamsu, taro, meža augļus, saknes, mežakuiļus, putnus. Kad zelta meklētāji pārcēlušies uz jaunu vietu, džungļu iemītnieki labprāt pieteikušies par nesējiem. Un baltie sākuši tiem arvien vairāk uzticēties un kļuvuši ar katru brīdi bezrūpīgāki. Tiem bijis grūti visu laiku nēsāt pie sevis šautenes un smagās patro­nu jostas, un pamazām tie pieraduši pie tā, ka ieroči paliek nometnē, bet paši neapbruņoti gājuši meklēt zeltu.

"Es visu laiku teicu baltiem ļaudīm: "Uzmanieties labi. Mežu ļaudis ir viltīgi." Bet baltie smējās par mani un sacīja: "Bīnas Čarlis ir pavisam kā bērns." Nudien, viņi man tā teica."

Un kādu rītu Bīnas Čarlis pamanījis, ka visas džungļu iemītnieku sievas un bērni kaut kur nozuduši. Neilgi pirms tam galvenā nometne bijusi pārcelta piecas jūdzes tālāk, kur baltie gribējuši pētīt jaunu vietu, bet Tjudors, kas bijis saslimis ar drudzi un gulējis bez samaņas, palicis vecajā nometnē. Bīnas Čarlis nācis atpakaļ pie viņa; viņš jau bijis nogājis trīs jū­dzes, bet sieviešu un bērnu nozušana tam likusies aizdomīga.

"Es domāju, ka tevi velns, nudien," viņš stāstīja. "Es do­māju, ka melnās Marijas un bērni aizgājuši tālu prom. Bet kādēļ? Un es sapratu: drīz būs liels posts. Es stipri izbijos. Es skrēju, skrēju, ātri skrēju, kad es jums saku."

Paņēmis Tjudoru uz pleciem, Čarlis nesis to uz galveno no­metni, bet, kādu jūdzi nogājis, nogriezies no takas taisni bie­zoknī un paslēpis Tjudoru milzīgā vīģes kokā, pēc tam skrējis atpakaļ uz veco nometni izglābt šautenes un tur palikušās lie­tas. Bet, ieraudzījis pulku džungļu iemītnieku, viņš paslēpies krūmos, kur sēdēdams izdzirdējis divus šāvienus no galvenās nometnes puses. Un tas bijis viss. Baltos viņš vairs neviena nav redzējis, bet uz veco nometni neuzdrošinājies iet. Viņš gājis at­pakaļ pie Tjudora un kopā ar to nodzīvojis veselu nedēļu vīģes kokā, barodamies ar meža augļiem, baložiem un papagaiļiem, kurus tam šad un tad laimējies nošaut ar stopu. Tad viņš nolē­mis nākt šurp uz Berandu un ziņot par visu, kā izgājis baltajiem ļaudīm. Viņš stāstīja, ka baltais saimnieks Tjudors esot pavisam slims: caurām dienām guļot bez samaņas, bet, kad atmostoties, esot tik novārdzis, ka gandrīz nemaz nespējot pakustēties.

"Bet kādēļ tu nenositi lielo balto saimnieku?" Džoanna in­teresējās. "Viņam taču bija laba šautene, daudz katūna, taba­kas, daudz labu nažu un divi revolveri, kas šauj stipri ātri - paf, paf, paf."

Nēģeris viltīgi pasmaidīja un teica:

"Es daudz ko saprotu, visu saprotu. Ja nositīšu balto saim­nieku, kas man tiks? Sabrauks Bīnā daudzi baltie, nikni kā vieni velni. "Kur tu ņēmi to šauteni?" viņi man prasīs. Un Bīnas Čarlis pagalam. Ja nositīšu balto saimnieku, man ies bē­dīgi. Ja nenositīšu, viņš man iedos daudz tabakas, daudz ka­tūna, daudz, daudz no visa, kas viņam ir."

"Lieta ir skaidra, nav šaubu, kas mums jādara," Šeldons teica Džoannai.

Viņa nekā neatbildēja, tikai sāka bungot ar pirkstiem. Bīnas Čarlis skatījās uz viņu nogurušām acīm, kuras gandrīz nemaz nemirkšķināja.

"Rīt ar pašu gaismiņu es došos turp," Šeldons turpināja.

"Mēs dosimies turp," Džoanna pārlaboja viņa vārdus. "Pirmkārt, mani taitieši ir otrtik drosmīgi, ja esmu viņiem lī­dzās. Un, otrkārt, baltais tādos apstākļos nekad nedrīkst būt viens pats."

Šeldons paraustīja plecus, rādīdams, ka padodas, kaut arī tam nepiekrīt. Viņš zināja, ka strīdēties būtu veltīgi, un mieri­nāja sevi ar to, ka arī palikt viņai vienai Berandā būtu diezgan nedroši: Dievs zina, ko viņi te varētu izdarīt! Viņš pasauca kal­pus, un pēc brītiņa tie jau devās uz strādnieku teltīm izpildīt viņa rīkojumus. Viņš deva rīkojumus uz visām pusēm. Vienu ziņnesi aizsūtīja uz Belsunas ciematu pie vecā Sili, lai tas tūliņ brauc uz Berandu. Pie Baučera aizbrauca laiva ar tādu pašu uzdevumu. Tad izsniedza taitiešiem šautenes un patronas, un paņēma līdzi pārtiku vairākām dienām. Vaijaberi aiz bailēm kļuva gluži dzeltens, kad viņam pateica, ka būs jādodas ekspe­dīcijai līdzi. Visiem par lielu brīnumu, Lalaperu brīvprātīgi pieteicās viņa vietā.

Drīz ieradās arī Sili, ļoti lepns, ka lielais baltais saimnieks nakts laikā aicinājis viņu apspriesties. Bet viņš nekādi nebija pierunājams doties džungļu iemītnieku zemē. Būtu toreiz pra­sījuši viņa domas, kad zelta meklētāji devās ceļā, viņš jau tad būtu pateicis, ar ko tas viss beigsies. Ikvienam, kas uzdrošinās iet džungļu iemītnieku zemē, draud viens un tas pats likte­nis, - tos visus tur apēdīs. Kaut viņam tagad nekā neprasa, viņš tomēr gribot pateikt, ka ari Šeldonu apēdīs, ja viņš dosies uz turieni.

Šeldons pasauca vienu no uzraugiem un lika izlasīt un at­vest pie viņa visveselīgākos, visstingrākos un staltākos punga- pungiešus.

"Tikai ne tos, kas dzīvojuši piekrastē, bet biezoknī," viņš piekodināja, "lai viņiem būtu spēcīgas, izturīgas kājas. Un tā­dus, kas prot labi šaut. Kas neprot šaut ar šauteni, tas lai ne­nāk."

Pēc īsa brītiņa uzrauga izmeklētie desmit mežoņi jau stā­vēja uz balkona luktura gaismā. Pēc viņu muskuļainajām kājām varēja noprast, ka tie tiešām ir meža iemītnieki. Visi tie apgalvoja, ka labi zinot, kā mežā kauties; lielākā daļa no viņiem, lai pierādītu, ka runā patiesību, rādīja bultu un šķēpu ievainojumus; un visiem bija liels prieks, ka varēs uz brīdi izvairīties no vienmuļā un garlaicīgā plantācijas darba un pie­dalīties ekspedīcijā, kas tiem bija īsti pa prātam. Viņu īstais aicinājums taču bija karot, nevis cirst kokus un griezt nied­rājus. Protams, vieni nekad tie nebūtu gājuši svešajos Gvadal­kanāras mežos, bet, ja tiem dodas līdzi pats baltais saimnieks un baltā Marija, un arī visi astoņi staltie taitieši, tad viņiem vairs nebija šaubu, ka tas nebūs pārāk bīstams karš.

Pungapungas brīvprātīgie stāvēja uz balkona un bija ap­mierināti un jautri, acis tiem degtin dega un sejas staroja. Nevienam no viņiem nebija nekāda apģērba, izņemot šauru lupatiņu ap gurniem, bet degunos visiem bija ievērts gluds bruņurupuča kaula gredzens, un visiem bija māla pīpes, kuras tie nēsāja vai nu auss ļipiņā, vai arī aizspraustas aiz rokas­sprādzes. Vieniem ap kaklu pāri krūtīm karājās divi vareni mežakuiļa ilkņi, citiem milzīgs gliemežvāks.

"Bet būs liela kauja," Šeldons viņus beidzot brīdināja.

Viņi tikai jautri vīpsnāja.

"Ja nu džungļu ļaudis jūs pataisa par kai-kai?" Šeldons tur­pināja.

"Mums nav bail," atbildēja viņu vadonis Kuģu, stalts, brašs nēģeris biezām lūpām, izskatā stipri līdzīgs nūbietim. "Mēs paši tos pataisīsim par kai-kai."

Šeldons smējās un pakratīja galvu. Tad viņš tos atlaida un iegāja noliktavā pameklēt Džoannai lauku telti.