Piedzīvojums

6 VĒTRA

Mis Laklande bija pirmā amerikāniete, kuru Šeldons varēja tuvāk iepazīt. Viņš saprata, ka viņa nebūt nav tipiska ameri­kāņu meitene, citādi viņa brīnums būtu liels: vai tad tiešām viņas visas ir tādas? Bieži vien viņam atlika tikai pabrīnīties, cik viņa ātra, strauja un cik ļoti mainīgs viņas garastāvoklis, un visi viņas uzskati bija tādi, kādi, pēc Šeldona domām, nevarē­ja būt sievietei. Un tas viņu bieži mulsināja. Nekad viņš nezi­nāja, ko viņa teiks vai darīs nākamajā acumirklī. Tikai vienu gan skaidri zināja; tas būs kaut kas pavisam negaidīts un nepa­redzēts. Viņas raksturā, Šeldonam šķita, bija arī kaut kas no holeriskā temperamenta. Viņa ļoti ātri iekaisa un aizrāvās un pārāk paļāvās uz sevi, bet visai maz uz viņu. Kad viņa tiecās pēc vienlīdzības ar viņu, tas no tiesas saniknojās, un dažreiz viņa dvēselē pamodās tikko manāms ienaids pret viņu: par to, ka viņa ieradās Berandā ziemeļrietumu vētras laikā, kopā ar astoņiem staltiem polinēziešiem, un gandrīz vai tūlīt pēc tam, kad bija turējusi savu revolveri Eriksenam pie paša deguna, arī par to, cik viņa vienkārši un mierīgi palika dzīvot Berandā uz to tiesību pamata, ka ir no kuģa bojāejas izglābies jūrnieks. Tas viss it brangi saskanēja ar viņas kovboja cepuri un Kolta revol­veri. Bet viņas ārējais izskats pavisam neharmonēja ar šādu rīcību, un taisni to Šeldons nevarēja viņai piedot. Viss būtu labi un saprotami, ja viņai būtu īsi apcirpti mati, ja viņas žokļu kauli izspiestos caur biezo zoda ādu un ja viņas sejas panti būtu rupji un viņas stāvs neveikli tūļīgs un muskuļains, vispār, ja viņa nebūtu skaista. Viņš nevarēja vienaldzīgi noskatīties uz viņas matiem, kas bija tik koši un kupli. Un pati viņa bija ļoti gracioza, un Šeldonam nepavisam nepatika, ka viņa ar mirgo­jošām liesmiņām acīs vadīja kuģa laivas nolaišanu ūdenī, ko­mandēdama asā pavēlētājas balsī. Viņš iedomājās, ka viņa ar laso gūstījusi zirgus, - un nodrebēja. Un viņa bija tik bagātīgi daudzpusīga. Viņš bija pārsteigts par to, cik daudz viņa zina li­teratūrā un mākslā, un kaut kur dvēseles dziļumos modās sa­jūta, ka meitene ar tādu garu nedrīkst zināt, kā uzvelk buras, kā izmet enkuru un kā vada burinieku pa Okeānijas ūdeņiem. Viņam likās, ka viņas zināšanas par buriniekiem un enkuriem ir tikpat nedabiska un nepieļaujama lieta kā viņas nodoms braukt uz Malaitu ar strādnieku vācēju kuģi. Viņam šķita, ka viņa ar to it kā apgāna pati sevi.

Viņas sievišķība aizvien no jauna apbūra viņu. Klavieres viņa spēlēja daudz labāk un .ar smalkāku mūzikas izpratni ne­kā viņa paša māsa Anglijā. Viņa spēlēja klavieres, par kurām tā rūpējās Gijo Drumonds, ar lielu pašaizliedzību pūlēdamās iz­teikt melodijā ietverto noskaņojumu. Bet, kad viņa paņēma rokās ģitāru un sāka dziedāt daiļi plūstošās, samtainās hava­jiešu melodijas, viņš klausījās kā apburts. Tādos brīžos viņa bi­ja īsta un patiesa sieviete, un Šeldons aizmirsa visu niknumu un dusmas, kas bija krājušās pa dienu, aizmirsa kovboja ce­puri, Kolta revolveri un visu citu. Un jau nākamajā acumirklī viņš domāja: vai tādai meitenei vajadzētu blandīties pa pasauli kā vīrietim, meklējot neprātīgus piedzīvojumus, un priecāties, ka piedzīvojumu laiks vēl nav beidzies? Piedzīvojumu meklē­tāja, avantūriste… cik neglīti tas izklausās. Jo viņš pats pavisam nebija piedzīvojumu meklētājs. No pašas bērnības viņš nav sa­jutis nekādu tamlīdzīgu tieksmi, kaut gan grUti nāktos iz­skaidrot, kas viņu mudināja atstāt Angliju un doties uz tālajām Zālamana salām.

Šeldonu ļoti mulsināja, ka viņa mājā dzīvo jauna meitene. Viņš bija pārāk konservatīvs cilvēks kā pēc dabas, tā pēc audzi­nāšanas, un nekādi nevarēja attaisnot šādu atkāpšanos no pa­rastajām cilvēku attiecībām.

Beranda, kur dzīvoja viens vienīgs baltais cilvēks, pavisam nebija tā vieta, kur varētu palikt Džoanna Laklande. Un viņš visādi prātoja un gudroja, kā atrast izeju, un reiz pat sāka ar viņu par to runāt. Kuģis no Austrālijas, ar kuru viņa varētu aizbraukt uz Sidneju, varēja būt ne agrāk kā pēc trijām nedē­ļām. "No jūsu vārdiem man ir skaidra viena lieta, - jūs gribat, lai pēc iespējas ātrāk aizbraucu," viņa sacīja. "Labi. Jau rīt pat sagatavošu kuģa laivas un braukšu uz Tulāgu."

"Bet es taču jums teicu, ka tas nav iespējams," izsaucās Šel­dons. "Tur patlaban neviena nav. Komisārs aizbrauca uz Aus­trāliju, un palicis tikai viņa palīgs, bet tas ir pavisam neizglītots cilvēks, bijis jūrnieks, vienkāršs matrozis. Viņš tagad pārvalda visas Zālamana salas, un viņa rīcībā ir kāds simts apcietinātu nēģeru. Viņš ir tik liels muļķis, ka nosodīs jūs ar piecām ster­liņu mārciņām par to vien, ka izkāpsiet krastā, iepriekš neie- griežoties Tulāgas ostā, jo, kā jūs zināt, Tulāga te ir vienīgā at­klātā osta. Vienu vārdu sakot, es vēlreiz uzsveru, ka uz Tulāgu nav iespējams braukt."

"Nu tad braukšu uz Huvutu."

Viņš pakratīja galvu.,

"Arī tur nav nekā, tikai drudzis un kādi pieci baltie, kuri ja ne šodien, tad rīt līdz nesamaņai piedzersies. Es nevaru atļaut, ka jūs braucat turp."

"Jā? Pateicos par jūsu rūpēm. Tādā gadījumā es braucu jau šodien pat," viņa mierīgi atbildēja. "Vaijaberi! Ej un pasaki Noa-Noa, lai nāk tūliņ šurp."

Noa-Noa bija vecākais no viņas matrožiem. Uz "Mjeles" viņš aizstāja bocmani.

"Uz kurieni jūs brauksiet?" izbrīnā jautāja Šeldons "Vaija­beri, paliec, tu nekur neiesi!"

"Uz Huvutu, un tūliņ pat," viņa atbildēja.

"Es to neļaušu."

"Tieši tādēļ es braukšu. Jau vienu reizi jūs to teicāt, bet es to nevaru izturēt."

"Kas nu?" viņš jautāja, nesaprazdams, kādēļ viņa tik pēkšņi sadusmojusies. "Ja es kaut kā esmu jūs apvainojis…"

"Vaijaberi, ej un pasauc Noa-Noa!" viņa atkal pavēlēja kalpam.

Melnais kalps jau devās izpildīt viņas pavēli.

"Vaijaberi! Paliec, citādi es tev sakapāšu galvu gabalos… Bet nu, mis Lakland, es vēlos, lai jūs izskaidrotu, ko tas nozīmē. Ar kādiem vārdiem vai darbiem esmu to no jums pelnījis?"

"Jūs uzdrošinājāties… jūs atļāvāties…"

Viņa tālāk neteica nekā, jo aiz uztraukuma sāka stostīties.

Šeldons stāvēja viņas priekšā kā izmisuma simbols.

"Nekā nesaprotu. Man galva griežas riņķī. Lūdzu paskaid­rojiet, ko tas nozīmē? Es ļoti lūdzu, izsakāties skaidrāk…"

"Vai tikpat skaidri, kā jūs teicat, ka neļausiet man braukt uz Huvutu?"

"Vai tas ir kāds apvainojums?"

"Bet jums nav nekādu tiesību… nevienam nav tiesības man teikt, ka viņš man kaut ko atļauj vai aizliedz… Esmu pieaugusi un varu iztikt bez aizbildņiem. Es nemēroju garo ceļu līdz pat Zālamana salām, lai te, galā, nokļūtu aizbildniecībā."

"Godīgs vīrietis vienmēr būs katras sievietes sargs un aiz­bildnis."

"Bet es neesmu nekāda katra sieviete, tas ir viss… Sakiet, vai jūs ļausiet man sūtīt jūsu kalpu, lai pasauc Noa-Noa, vai arī man būs jāiet pašai? Es gribu, lai viņš tūliņ laiž laivu jūrā."

Viņi abi pietrūkās kājās un stāvēja viens pretim otram. Vi­ņas seja bija pietvīkusi un acis zvēroja ienaidā, bet viņš bija pārsteigts, saniknots un uztraukts. Melnais stāvēja kā statuja uz vietas un pat nepakustējās. Viņu pavisam neinteresēja nesa­protamo balto cilvēku strīds, un viņš vaļā acīm sapņoja par malaitiešu ciematu, kas paslēpies meža biezoknī, kur no nied­rāju būdiņām stīdz pret debesīm zils dūmu mākonītis.

"Bet tas taču ir neprāts, to jūs nedarīsiet," atkal ierunājās Šeldons.

"Atkal jūs iesākat," viņa uzkliedza.

"Maniem vārdiem pavisam nebija tā satura un nolūka, kādu jūs iedomājaties, un to jūs loti labi zināt." Viņš runāja lē­ni un pārliecinādams."Ja es teicu, ka neatļaušu jums braukt, tas nav vairāk kā izrunāšanās. Protams, es neesmu jūsu aiz­bildnis. Jūs labi zināt, ka neviens pats nedomā kavēt jūsu ceļo­jumu uz Huvutu, ja jūs to vēlaties ("ne ari jūsu braucienu pie paša velna," viņš gandrīz teica tālāk), tikai man būs ļoti nepa­tīkami, ja jūs to darīsiet. Tas ir viss. Man ļoti žēl, ka neviļus esmu izteicis kaut ko, kas varēja jūs apvainot. Piedodiet. Ne­aizmirstiet, ka esmu anglis."

Džoanna pasmaidīja un apsēdās.

"Varbūt es par velti tā uztraucos," viņa atzinās, "Bet jums jāzina, ka neciešu ne vismazāko brīvības ierobežojumu. Kaut jūs zinātu, cik daudz man nācies cīnīties, lai aizsargātu savu brīvību. Tā ir mana visvārīgākā vieta. Es nevaru izturēt, kad dažādi viltus valdnieki visā pasaulē man saka, ko es drīkstu un ko nedrīkstu darīt… Vaijaberi! Ej uz virtuvi. Noa-Noa man nav vajadzīgs… Bet nu, mister Šeldon, sakiet man, ko lai daru? Jūs negribat, ka palieku še, bet acīmredzot man nav kurp braukt."

"Tas vairs nav korekti. Jūs taču zināt, ka man liels prieks par jums. Tā man bija īsta laime, ka atbraucāt šurp uz Be­randu. Es biju pavisam vientuļš un gluži slims, un Dievs vien zina, kā viss būtu beidzies, ja liktenis nebūtu jūs vedis šurp. Lieta jau negrozās ap to. No personīga, no tīri personīgi egois­tiska viedokļa man būtu ļoti žēl, ja jūs aizbrauktu. Bet es nedrīkstu domāt par sevi, man jādomā par jums. Še palikt jums būtu ļoti… ļoti neērti. Ja es būtu precējies vai arī, ja te būtu kāda sieviete, tad būtu pavisam citādi… Bet tagad …"

Viņa pacēla rokas, komiski tēlodama savu izmisumu.

"Es pavisam nevaru jūs saprast. Te jūs man sakāt, ka man jābrauc prom, te atkal, īsu brīdi vēlāk, pats apgalvojat, ka man nav nekur kur braukt un ka jūs neļausiet man braukt. Ko tad lai es, nabadzīte, daru?"

"Tā jau tieši ir tā lieta," viņš samulsis teica.

"Un jums tāda situācija ir nepatīkama?"

"Tikai jūsu dēļ, vienīgi jūsu dēļ."

"Nu tad atļaujiet man jūs nomierināt: man tas nepavisam nav nepatīkami. Man tikai nepatīkami, ka jūs tādēļ taisāt tādus tračus. Nekad es neuztraucos un neraizējos par to, ko tik un tā nevar grozīt. Ir taču neprāts cīnīties pret apstākļiem, kas ir ne­izbēgami. Jūs esat te, un es esmu še, - tāds nu ir stāvoklis. Jūs pats sakāt, ka aizbraukt nekur nevaru. Protams, arī jūs nekur nevarat aizbraukt uz atstāt manā ziņā veselu plantāciju un div­simt cilvēkēdāju. Tādēļ jāpaliek kā jums, tā man. Viss ir ļoti vienkārši, un arī tas ir savā ziņā jauks piedzīvojums. Un par se­vi varat pavisam neraizēties. Matrimoniālu tieksmju man nav, precēties es nevēlos. Es nebraucu uz Zālamana salām meklēt vīru, bet gribu pirkt plantāciju."

Šeldons iekaisa, bet savaldījās un klusēja.

"Es zinu, ko jūs domājat," viņa sāka jautri smieties. "Kā jūs man nolauztu sprandu, ja es būtu vīrietis. Un tiešām, esmu to pelnījusi. Man ļoti žēl, lūdzu piedot. Es zinu, ka man nevajag vienmēr aizskart jūsu jūtas."

"Man sāk likties, ka pats jūs uz to izaicinu," viņš atbildēja priecādamies, ka vētra acīmredzot rimusi.

"Ziniet, ko es izdomāju!" viņa izsaucās. "Dodiet man šodien kādus divdesmit strādniekus. Es sev uzcelšu niedrāju būdiņu sētas viņā galā, protams, uz pāļiem. Pievakarē jau va­rēšu tajā ierīkoties. Tur man būs ērti, un es būšu drošībā. Mani taitieši mani apsargās, tāpat kā uz kuģa. Un es te iepazīšos ar plantāciju lietu un, līdz ar to, vadīšu arī jūsu saimniecību un rūpēšos, lai jūs varētu labi paēst. Un es neklausīšu nevienu no jūsu iebildumiem. Es jau zinu, ko jūs man teiksiet, piedāvāsiet, lai pāreju uz jūsu namu, bet pats celsiet būdiņu sev, un tā tā­lāk. Bet es to nevēlos. Bet, ja neesat tā ar mieru, es pārcelšos viņpus upes un tur, kur beidzas jūsu īpašumu robežas, uzcelšu būdiņu sev un saviem taitiešiem un sūtīšu, lai viņi brauc uz Huvutu pēc pārtikas. Tas ir viss. Bet nu, lūdzu, pamāciet mani biljardu spēlēt."