Piedzīvojums

24 DŽUNGĻOS

Nākamajā rītā, gaismai austot, ekspedīcija devās ceļā aug­šup pa Belsunu ar veselu laivu flotili. Ekspedīcija bija diezgan prāva, jo tajā piedalījās trīsdesmit četri cilvēki: Džoanna, Šel­dons, Bīnas Čarlis, Lalaperu, astoņi taitieši, desmit pungapun- gieši, kas bija ārkārtīgi lepni, ka viņiem iedotas gluži jaunas šautenes, un abas plantācijas laivinieku komandas, katrā pa seši vīri. Laiviniekiem gan ekspedīcija bija jāaizved tikai līdz Kārli un tur ar laivām jāpaliek gaidot. Berandu atstāja Baučera pārziņā.

Ap vienpadsmitiem no rīta viņi jau bija Bīnā, nelielā cie­matā ar pārdesmit būdiņām uz upes krasta. Tur ekspedīcijai vēl pievienojās ap trīsdesmit melno karavīru, kas bija bruņoti stopiem un bultām. Tie acīmredzot bija neizsakāmi sajūsmi­nāti par nopietno ekspedīciju un bez apstājas pļāpāja un vaib- stījās. Augšpus Bīnas upe kļuva daudz šaurāka un straujāka, un bija daudz grūtāk tikt uz priekšu. Un ļoti bieži gadījās arī seklas vietas, kur smagi piekrautās laivas jau skāra upes dibenu. Vietu vietām ūdenī bija sakrituši zari un lūzuši koki, un upe bija pavisam aizsprostota; laivas vajadzēja ar vilkšanu dabūt pāri šķēršļiem. Kad viņi nokļuva līdz Kārli, bija jau nakts; tātad viņi vienā dienā bija nobraukuši to pašu ceļu, kuru Tjudors nobrauca divās.

Nākamajā rītā tie atstāja laivas Kārli, kur palika arī laivi­nieku komandas un Bīnas karavīri. Daži no tiem saņēmās un vēl kādu jūdzi gāja viņiem līdzi, bet tad visa drosme pagaisa, un tie, cik jaudas, metās atpakaļ. Palika vienīgi Bīnas Čarlis. Viņš gāja ekspedīcijai pa priekšu un veda to taisni mežā pa ceļu, pa kuru pirms dažām nedēļām gāja Tjudora ekspedīcija. Nakti viņi pārgulēja mežā un no rīta gāja tālāk pa mežaļaužu iemītajām takām, kas bija ārkārtīgi līkumainas un tik šauras, ka varēja iet tikai rindā kā dzērves. Mežs palika aizvien biezāks un jau pilnīgi izskatījās kā tropu džungļos; mežā bija dzestri un visapkārt bezgalīgs klusums; tikai reti, reti dzirdēja dūdo­jam meža baložus vai arī sniegbaltā kakadu piesmakušos smieklus un viņa smago spārnu švīkoņu.

Tai pašā dienā, mazliet vēlāk notika pirmā kļūme. Bīnas Čarlis bija palicis iepakaļ, un pa priekšu gāja Kuģu, viens no pungapungiešiem, kas lielījās, ka pirmais apēdīšot džungļu cil­vēkus, nevis tie viņu. Pēkšņi gaisā atskanēja šņākoņa. No Kuģu rokām izkrita šautene, viņš izplēta rokas un pakrita četrrāpus. Mugurā starp abiem pleciem bija ieurbusies bulta ar kaula galu. Visi pacēla gaisā šautenes un uztraukti klausījās, skatīda­mies visapkārt, no kurienes varēja nākt šāviens. Bet viss bija klusu, visapkārt ne mazākā trokšņa, nečaukstēja ne lapa. Tikai nospiedošais, noslēpumainais tropu džungļu klusums.

"Džungļu iemītnieku te nav," Bīnas Čarlis teica tik skaļi, ka visi nodrebēja. "Pavisam muļķīga lieta. Kuģu neprot uzmanīt ceļu. Viņš nekā nesaprot."

Kuģu jau bija pavisam saļimis. Lāgu lāgiem viņa miesai pārskrēja drudžaini drebuļi. Un brīdī, kad pie viņa piegāja Bīnas Čarlis, viņš nopūtās, un viņa ķermenis vairs nedrebēja. Kuģu bija beigts.

"Taisni sirdī," teica Šeldons, kad bija apskatījis mirušo. "Acīmredzot te bijušas lamatas."

Džoanna bija gluži bāla un sastingušu seju, plaši ieplestām acīm skatījās uz to, kas vēl pirms īsa brīža bija dzīvs cilvēks.

"Es pati viņu nolīgu," viņa klusi teica. "Viņš atnāca pie mums uz "Martas", kad bijām Pungapungā, un pats mums piedāvājās. Es biju lepna uz viņu. Tas taču bija pirmais no vie­tējiem, kuru pati nolīgu par strādnieku."

"Oho, paskat, paskat," kliedza Bīnas Čarlis, pašķirdams biezo lapu kaudzi.

Visi uzreiz ieraudzīja milzīgu stopu, kas bija tik smags un liels, ka divi cilvēki to tikko varēja uzvilkt.

Čarlis izpētīja, kā lamatas ierīkotas, un parādīja citiem, kur zālē bija apslēpta no dažādām šķiedrām savīta virve, kas pa­laida stopa stiegru, tiklīdz Kuģu bija uzminis uz tās.

Viņi bija jau dziļi mežonīgajā pirmatnējā biezoknī. Visap­kārt bija noslēpumaina krēsla, jo biezās lapu grēdas un stai­pekņi, kas vijās pa koku zariem, aizsedza gaismu ar savu ciešo jumu, kuram nevarēja tikt cauri neviens saules stars. Noslēpu­mainā apkārtne, krēsla, meža biezokņa klusums un Kuģu mīk­lainā nāve acīmredzot stipri ietekmēja taitiešus, bet tie vīrišķīgi pūlējās būt droši un pat skubināja citus iet tālāk. Bet punga- pungiešus viņu biedru nāve nemaz neietekmēja. Tie paši bija džungļu iemītnieki un pieraduši pie šāda nedzirdama, nere­dzama un nodevīga cīņas līdzekļa, kaut viņu mežos rīkojās ci­tādāk nekā te. Bet visvairāk izbijušies bija Džoanna un Šel­dons, tikai viņi, "lielie baltie saimnieki", nedrīkstēja ļauties tik maziskām jūtām kā bailēm; tie centās ar nevērību slēpt savas izbailes un šausmas.

Kad viņi devās tālāk, Bīnas Čarlis atkal stājās priekšgalā, un viņa vērīgās acīs ieraudzīja lapotnē lamatas citu pēc citas. Pa taku no vienas vietas bija izlikti dažādi kavēkļi un šķēršļi, no kuriem visnepatīkamākie bija zālē apslēptie asie dadži, kas ļoti dziļi dūrās melno basajās kājās. Bīnas Čarlis iekrita vilku bedrē, kuras dibenā bija sadurti smaili mieti. Dažbrīd bija veselu pusstundu vai vēl ilgāk jāpaliek uz vietas, kamēr Bīnas Čarlis apskatīja visas aizdomīgākās vietas. Vienu otru reizi viņam vajadzēja nogriezties no takas un iet dziļi mežā, lai tiktu lamatām klāt no otras puses, un reiz ienaidnieka bulta, lai cik uzmanīgi viņš pieskārās, tomēr izšāva. Par laimi, bulta tikai mazliet saskrāpēja plecu vienam no punga- pungiešiem.

Kādā vietā Šeldons pamanīja sānceliņu, kas nogriezās no galvenās takas. Viņš apstājās un prasīja Bīnas Čarlim, vai viņš nezina, kurp tā ved.

"Tur tūliņ sākas džungļu iemītnieku lauki, tie ir pavisam tuvu," Čarlis atbildēja. "Pavisam tuvu. Ja gribat, varam aiziet un paskatīties."

"Ejiet klusāk," pēc brīža viņš tos brīdināja. "Mēs tūliņ bū­sim klāt. Ja tur būs kāds no džungļu vīriem, mēs viņu no­ķersim."

Viņš rāpās uz priekšu, tad meta Šeldonam ar roku, līdz ar to rādīdams, lai netrokšņo. Džoanna ar Šeldonu paslēpās viņam līdzās un skatījās caur biezajiem krūmiem. Viņiem priekšā bija pusakra liels iztīrīts klajums, ļoti rūpīgi ar sētu aiz­sargāts pret mežakuiļu uzbrukumiem. Klajumā auga banāni un citi koki ar garšīgiem augļiem, bet tīrumā kartupeļi un jamss. Vienā klajuma stūrī bija maza niedrāju telts, kur paslēp­ties no vēja un lietus. Telts priekšā bija iekurts ugunskurs, no kura pacēlās milzīgi dūmu mākoņi; pie ugunskura tupēja izdē­dējis bārdains mežonis, un likās, ka viņš vērīgi apskata kādu tumšu apaļu priekšmetu, kuru žāvēja dūmos.

Šeldons brīdināja, lai neviens nešauj, lai šauj tikai rad, ja mežonis gribēs bēgt biezoknī; viņš sauca uz priekšu punga- pungiešus. Džoanna neviļus pasmaidīja: cilvēkēdāji pret cil­vēkēdāju! Pungapungieši klusi, nemanot ielenca klajumu, lai pēkšņi no visām pusēm varētu uzbrukt mežonim. Viņu sejas bija nopietnas un koncentrētas, un acīs staroja dzīvības sa­jūsma, jo šī rotaļa uz dzīvību vai nāvi bija tiešām īsts azarts, un pungapungiešiem tikai šāda dzīve likās vīrieša cienīga, kaut gan viņi rīkojās bailīgi un nelietīgi, uzbrukdami savam ienaid­niekam no aizmugures, no paslēptuvēm, un tikai reti doda­mies pretī pilnīgi atklāti un drošsirdīgi.

Uz Šeldona mājienu visi desmit uzbrucēji (tiem piebiedro­jās arī Bīnas Čarlis) gāzās mežonim virsū. Bet džungļu vīra smalkā dzirde uzreiz manīja, ka draud briesmas. Vienā mirklī viņš uzlēca kājās, ielika stopā bultu, savilka stopa stiegru un iz­šāva. Bet bulta nevienu neķēra, un viņš vēl nebija izšāvis otru bultu, kad ienaidnieki to jau bija notriekuši zemē un atbru­ņojuši.

"Vai, tas tiešām ir īsts senais babilonietis!" Džoanna iesau­cās, skatīdamās uz mežoni. "Nudien, vai nu asīrietis, vai feni­ķietis! Cik viņam taisns deguns, cik šaura seja, kādi žokļi, ie­slīpa, iegarena piere, bārda, acis…"

"Un sprogaini mati," Šeldons zobojās.

Mežonis bija līdz nāvei izbijies. Viņš bija pilnīgi pārlieci­nāts, ka nāve neizbēgama, tomēr žēlastības nelūdzās, bet stulbi un vienaldzīgi raudzījās, kā ienaidnieki vēro viņu, līdz beidzot ieraudzīja Džoannu un sāka skatīties uz viņu, jo tā bija pirmā baltā sieviete, ko viņš redzēja.

"Nudien, kad es jums saku, džungļu iemītnieki viņu ap­ēduši," pēkšņi iesaucās Bīnas Čarlis.

To viņš teica tik mierīgā balsī, ka Džoanna neviļus pagrie­zās, lai redzētu, par ko viņš runā un … aci pret aci sastapās ar Gugumi. Jā, tumšais priekšmets, kas karājās dūmos virs ugunskura, bija Gugumi galva. Galva bija gandrīz vēl neaiz­skarta, jo mežonis to tikko bija sācis žāvēt, un sejā vēl gandrīz bija skaidri saredzami viņa vaibsti un viņa mežonīgais, drūmi bargais, pirmatnējais skaistums.

Džoanna nodrebēja šausmās, bet vēl šausmīgāks viņai likās tas, ko tagad darīja pungapungieši. Tiklīdz tie ieraudzīja, kas tā par galvu un pazina to, viņi sāka mežonīgi smieties un smie­damies jautri cits citam kaut ko stāstīja. Gugumi gals tiem likās tikai labs joks. Kaut ko jautrāku viņi ilgi nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši. Viņš savu spēli bija zaudējis. Tas gribēja bēgdams paslēpties un nokļuva džungļu iemītniekiem vēderā: kas var būt vēl jocīgāks par tādu galu? Tas viņiem arī nebija nekas sa­vāds vai neparasts. Gugumi dzīve bija īsta cilvēkēdāja dzīve: viņš cirta citiem galvas, bet nu nocirsta galva viņam pašam. Viņš ēda citus cilvēkus, un nu pats apēsts.

Smiekli lēni norima, bet melnie nenovērsa acu no Gugumi galvas un skatījās uz to degošām, kārām acīm. Pavisam citādi izturējās taitieši. Acīmredzot tie bija gluži satriekti un ļoti uz­traukti, sevišķi Adamu-Adams, kas kratīja galvu, kaut ko murminādams un ar to izteikdams savu riebumu. Džoanna vairs nejuta šausmas, bet nu kļuva nikna. Viņas seja bija bāla, vaigos parādījās sarkani plankumi, un acīs iedegās atriebības kāre.

Šeldons to pamanīja un smējās.

"Tur tiešām nav ko dusmoties," viņš teica. "Neaizmirstiet, ka Gugumi pats nocirta Kvākam galvu un apēda vienu no sa­viem biedriem, kas bēga viņam līdzi. Bez tam tas ir viņa visda­biskākais gals."

Džoanna paskatījās uz viņu; acīmredzot viņa gribēja kaut ko teikt, bet viņai drebēja lūpas.

"Un neaizmirstiet," Šeldons turpināja, "ka viņš ir vadoņa dēls un ka tagad, atriebjot to, viņa ciltsbrāļi visādā ziņā dabūs baltā galvu. Tas ir tikpat nepārprotami kā tas, ka mēs te stāvam."

"Tas viss ir tik… tik smieklīgi, tik muļķīgi un šausmīgi," beidzot Džoanna teica.

"Un… tik romantiski," viņš ironiski piebilda.

Viņa nekā neatbildēja un novērsās. Bet Šeldons zināja, ka bulta trāpījusi mērķī.

"Tas cilvēks ir pavisam slims, viņa vēders tā vien iet…" pēk­šņi sacīja Bīnas Čarlis, rādīdams uz pungapungieti, kuram pirms stundas bulta saskrāpēja plecu.

Ievainotais gulēja zemē, rokām apņēmis ceļus un zemu nodūris galvu; viņš vaidēja, svaidīdamies no vienas puses uz otru. Šeldons bija baidījies, ka tik bulta nav saindēta, tūliņ at­vēris ievainojumu un iešļircinājis tajā mangānskābo kāliju; nēģera plecs tomēr aizvien vairāk uztūka.

"Iesim ātrāk prom no šejienes," Džoanna teica. "Un lai viņš visādā ziņā nāk mums līdzi. Ejot viņam labāk pulsēs asinis un inde uzsūksies. Adamu-Adam, palīdzi viņam. Ja viņš sāk migt, sapurini un neļauj gulēt. Tiklīdz viņš aizmigs, tā būs viņa nāve."

Nu viņi gāja uz priekšu krietni ātrāk, jo Bīnas Čarlis dzina sagūstīto mežoni pa priekšu un gūsteknim bija jāiznīcina visas lamatas un kavēkļi. Kādā vietā, kur vajadzēja strauji pagriezties, jebkurš no viņiem varēja ar plecu aizskart krū­māju, bet mežonis ļoti uzmanīgi pašķīra lapas, un tur bija pa­slēpts asi trīts šķēps, kas bija tā ielikts, ka ikvienam, kas te gāja garām, vajadzēja dabūt vismaz vieglu ievainojumu, kaut niecī­gu skrambu.

"Nudien, tāds šķēps gan ir ko vērts," Bīnas Čarlis teica.

Paņēmis šķēpu, viņš sāka to apskatīt un pa jokam atvēzēja pret sagūstīto mežoni. No šausmām, ar kādām tas metās sā­ņus, bija skaidri redzams, ka šķēpa asmens ir saindēts. Bet Bī­nas Čarlis visu laiku to turēja rokās, tā baidīdams vedēju un vi­ņam draudēdams.

Saule jau slīga aiz augstajiem kalniem rietumos, un sākās agra krēsla, bet meklētāji gāja aizvien dziļāk džungļos, cauri noslēpumainajam pirmatnējam mežam, kur uz katra soļa glū­nēja nejauša, ātra nāve, kas ik brīdi varēja uzbrukt no drūmā, nelaimi vēstošā meža, jo tur viscaur valdīja zvēriskie instinkti un cilvēka dzīve vēl bija pašā vismežonīgākajā pirmatnībā. Meža biezoknī neieplūda ne mazākā vēsmiņa. Gaiss bija smir­doņas pilns, sasmacis un māca vai nost, jo visapkārt bija pūstoši augi un trekna zeme. Pa drošsirdīgo ceļotāju sejām bez apstājas lija sviedri.

Bīnas Čarlis veda viņus tālāk, nogriezdamies no takas. Līz­dami četrrāpus pa mīksto melno zemi, rāpdamies pa kokiem, lauzdamies cauri staipekņiem, tie nonāca līdz milzīgam vīģes kokam, kas aizņēma vismaz pusakra lielu zemes gabalu un bi­ja kā īpašs biezoknis tumšajā meža biezoknī, vēl drūmāks, vēl pirmatnējāks. No koka atskanēja kāda aizlauzta balss, kas dziedāja.

"Nudien! Lielais baltais saimnieks vēl nav miris!" Bīnas Čarlis iesaucās.

Dziesma pārtrūka, un tā pati vārgā, aizlauztā balss sauca: "Allo!" Džoanna atsaucās, un visi ceļinieki dzirdēja:

"Es neesmu ārprātīgs. Es tikai dziedāju, lai būtu drošāk, lai aizdzītu bailes. Vai jums ir līdzi kaut kas ko ēst?"

Jau pēc īsa brītiņa Tjudors gulēja, ietīts segās, taitieši un pungapungieši sakūra ugunskurus, nesa ūdeni un uzcēla

Džoannai telti. Lalaperu izņēma pārtiku un attaisīja konservu kārbas. Drudzis Tjudoram bija pārgājis, un viņam jau kļuva labāk, tomēr viņš vēl bija ļoti vārgs un noguris, pie tam ārkār­tīgi izsalcis. Un viņu bija tā sakoduši moskīti, ka viņa seja bija uztūkuši un viņu gandrīz nemaz vairs nevarēja pazīt. Varēja tikai iedomāties, ka tas ir Tjudors. Džoanna bija paņēmusi līdzi dažādas zāles un tūdaļ sāka Tjudoru ārstēt; vispirms viņa lika karstas kompreses pie Tjudora uztūkušās sejas. Šeldons gādāja, lai nometne tiktu ierīkota pilnībā, bet šad tad skatījās uz Džoannu un mocījās aiz šausmīgas greizsirdības, tiklīdz viņas rokas pieskārās Tjudoram. Nu vairs tās nebija zēna rokas, tās bija sievietes rokas; viņš atcerējās, kā viņa naidā un dusmās nobālušu seju un zvērojošām acīm skatījās uz Gugumi galvu. Nē, šīs dziedinātājas rokas bija īstas sievietes rokas, un Šeldons neviļus pasmaidīja, iedomādamies, ka arī viņam vaja­dzētu kādu nakti gulēt bez moskītu tīkliņa, lai nākamajā rītā Džoanna liktu kompreses arī pie viņa sejas.