Piedzīvojums

NELABOJAMĀ

Kristiāns Jongs, kā arvien, atveda jaunas ziņas: kā Huvutā žūpo, kā tur ļaudis lielās ar savu žūpību; Izabellā vietējiem redzētas gluži jaunas šautenes; Malaitā atkal notikušas jau­nas slepkavības; Toms Botlers uz "Santa Annas" stipri sasli­mis… Un, beidzot, pēdējā un vissvarīgākā ziņa: "Matambo" uzskrējis uz sēkļa un jālabo, tāpēc viņš vienu braucienu izlaidis.

"Tas nozīmē, ka jūs uz Sidneju nevarēsiet braukt agrāk, kā pēc piecām nedēļām," Šeldons teica Džoannai.

"Un ka mēs zaudējam dārgo laiku," viņa skumji piebilda.

"Ja gribat braukt uz Sidneju," Jongs teica, "tad rīt no rīta no Tulāgas nāk "Upolu"."

"Tiešām? Un es domāju, ka "Upolu" brauc uz Samoa aiz­vest vāciešiem savāktos strādniekus," Džoanna atbildēja. "Bet vienalga. Es varu ar to aizbraukt līdz Samoa un no Apijas pār­sēsties uz preču kuģa, kas-iet uz Austrāliju. Tas gan ir liels līkums, bet labāk tā nekā gaidīt."

"Šoreiz "Upolu" brauc taisni uz Sidneju," Kristiāns Jongs paskaidroja. "Viņam jābrauc uz kuģu būvētavu. Bet jums jau nav ko steigties. Kuģis brauks rīt piecos pēc pusdienas, vismaz kapteiņa palīgs tā teica."

"Bet, ja es braucu, man vismaz jāapstājas Huvutā," Džo­anna kaprīzi teica. "Man šis un tas jānopērk. Es taču nevaru braukt uz Sidneju, ģērbusies šais Berandas logu aizkaros - Hu­vutā es nopirkšu drānu un ceļā pašūšu sev apģērbu. Tādēļ braukšu cik vien iespējams drīz, ne vēlāk kā pēc stundas man jātiek prom. Lalaperu, pasauc šurp Adamu-Adamu un pasaki Ornfairi, lai man ceļam sagatavo kai-kai."

Viņa piecēlās un teica, pret Šeldonu pagriezusies:

"Bet jūs, lūdzu, lieciet aizvest laivu uz krastu, ziniet - manu laivu. Pēc stundas mēs braucam."

Šeldons un Tjudors abi paskatījās, cik pulkstenis.

"Tad jums būs jābrauc visu nakti," Šeldons sacīja. "Labāk pagaidiet līdz rītam."

"Lai es paliktu bez drēbēm? Nē, pateicos. "Upolu" jau arī nav kārtīgs pasažieru tvaikonis, un ļoti var būt, ka tas aizbrauc ātrāk. Bez tam, cik esmu dzirdējusi no jūsu Lluvutas diedelnie­kiem, vislabāk varot iepirkties no agra rīta. Tātad, kungi, lūdzu mani atvainot, es eju."

"Es braukšu jums līdzi," Šeldons teica.

"Atļaujiet man jūs aizvest ar "Minervu"," Jongs iero­sināja.

Viņa smaidīdama papurināja galvu.

"Es braukšu viena pati savā laivā. Jūsos klausoties, var nodomāt, ka pirmoreiz mūžā atstāju savu māju. Mister Šeldon, jums kā savam kompanjonam nevaru ļaut pamest plantāciju nepareizi saprastas uzmanības vai pieklājības dēļ. Ja jūs man neatļaujat būt par kuģa kapteini, tad nevaru arī jums atļaut braukāt pa jūrām kā jaunu meiteņu apsargātājam, kaut viņām šī apsardzība nemaz nav vajadzīga. Bet jūs, kapteini Jong, ļoti labi zināt, ka tikko šorīt atstājāt Huvutu un jums jābrauc uz Marau; jūs pats teicāt, ka brauksiet pēc divām stundām."

"Bet varbūt atļausiet, ka es pavadu jūs?" Tjudors sacīja lū­dzošā tonī, par ko Šeldons bezgala noskaitās.

"Nē, nē, arī ne! Jums katram savi uzdevumi, savs darbs, man savs. Es atbraucu uz Zālamana salām strādāt, nevis lai mani kā princesi vizinātu svinīgā uzraudzībā. Bez tam, man jau ir savi pavadoņi, - septiņi tādi stalti puiši kā viņš."

Brašais Adamu-Adams stāvēja viņai līdzās, paceldamies pāri kā viņai, tā visiem trim baltajiem vīriešiem. Krekls nespēja apslēpt viņa spēcīgos muskuļus, kas izspiedās uz āru.

"Bet ir ar' tam dūres!" Tjudors teica. "Es gan negribētu dabūt kāvienu no tādas dūres!"

"Vai ne?" Džoanna smiedamās piebilda. "Fidži salā viņš reiz manā priekšā piekāva zviedru kuģa kapteini. Kapteinis pats bija vainīgs. Bet tas bija brīnišķīgi. Ādamu viņam iesita vienu vienīgu reizi un salauza tam roku. Vai atceries, Ādamu?"

Staltais taitietis pasmaidīja un palocīja galvu, bet likās, viņa kautrās melnās acis, kas bija kā stirnai, nemaz nesader ar tik milzīgu stāvu un tik kareivīgu dabu.

"Pēc stundas brauksim uz Huvutu," Džoanna viņam teica. "Pasaki saviem brāļiem, lai tie gatavojas. Jūs brauksiet man līdzi uz Sidneju ar "Upolu", un atpakaļ mēs brauksim paši ar savu burinieku. Paņemiet līdzi svīterus un siltas drēbes, tur būs auksti. Bet nu skrej un pasaki citiem, lai pasteidzas. Šau­tenes atstājiet mājā. Atdodiet tās misteram Šeldonam. Tās mums nebūs vajadzīgas."

"Ja jūs patiesi gribat braukt…" Šeldons gribēja kaut ko sacīt.

"Viss nolemts," viņa to pārtrauca. "Ardievu, es eju sagatavoties. Bet jums palūgšu: iedodiet manējiem tabaku un kas vēl tiem būtu vajadzīgs."

Pēc stundas visi trīs vīrieši krastā atvadījās no Džoannas, un pēc viņas komandas laiva devās prom. Seši taitieši sēdēja pie airiem, septītais laivas galā, Adamu-Adams vadīja stūri, bet Džoanna, stāvēdama laivas otrā galā, vēl sauca atvadu vārdus. Viņa bija tik slaida, apģērbs tik piegulošs un formas izceļošs (viņa bija ģērbusies tāpat, kā tai dienā, kad izkāpa krastā pēc kuģa bojāejas), aiz jostas viņai bija garstobra Kolta sistēmas revolveris un galvā kovboja cepure, tāpēc viņa izskatījās pēc zēna; bet nekādi viņa nespēja apslēpt zem cepures savas kas- taņbrūnās matu pīnes.

"Ejiet uz māju," viņa tiem sauca, "tūlīt sāksies vētra. Es ticu, kapteini Jong, ka ielaidāt enkura ķēdi pietiekami dziļi. Uz redzi! Visi uz redzi!"

Pēdējie vārdi atskanēja jau miglā, kas vienā mirklī tā ietina laivu, ka tā vairs nemaz nebija saredzama. Bet viņi vēl stāvēja un skatījās uz jūru, klausīdamies, kā ūdenī šļakst airi; bet tad arī to vairs nevarēja sadzirdēt.

"Tā tik ir meitene," Kristiāns Jongs noteica mierīgā un svi­nīgā balsī. Acīmredzot viņš to tikai šodien bija pamanījis. "Tā tik ir meitene," viņš vēl svinīgāk atkārtoja.

"Bet ellišķi glīta," Tjudors zobojās. "Un drošsirdības - vairāk nekā vajag. Vai nav tiesa, Šeldon?"

"Jā, viņa ir drošsirdīga," Šeldons sausi atteica, nebūt negri­bēdams ar Tjudoru runāt par šo jautājumu.

"īsta amerikāniete," Tjudors turpināja. "Drošsirdība, uzņēmība, neatkarība, enerģija… Bet ko jūs sakāt, kaptein?"

"Es domāju, ka viņa ir ļoti, ļoti jauna, vēl gluži bērns," at­bildēja "Minervas" kapteinis, arvien vēl skatīdamies melnajā miglā, kas aizsedza viņu.

Pēkšņi viss vēl vairāk satumsa; kļuva tumšs kā naktī. Gan­drīz taustīdamies, tie gāja uz vārtiem.

"Sargieties no riekstiem," Šeldons brīdināja viesus, kad pir­mais vēja brāziens salīgoja palmas. Viņi saķērās roku rokā un gāja tālāk, bet visapkārt kā lietus no kokiem bira gatavie ko­kosrieksti. Sanākuši uz balkona, tie atkal nosēdās pie savām viskija glāzēm un klusēdami skatījās uz jūru, kur šad un tad, kad lietus mākoņi uz brīdi izklīda, bija saredzamas "Minervas" uguntiņas, kas griezās kā mežonīgā dejā.

"Kaut kur tumsā," Šeldons domāja, "nu peld savā laivā Džoanna Laklande, vēl nepieauguši meitene, brīnišķīga sieviete pēc izskata, bet vēl zēns savā prātā… Viņa aizbrauca no Beran­das vētrā un negaisā, gluži tāpat kā atbrauca. Viņa stāvēja savas laivas galā, bet Adamu-Adams sēdēja pie stūres, un seši taitieši airēja. Viņa paņēma līdzi kovboja cepuri, patronu jostu un gar- stobra revolveri." Pēkšņi viņš nojauta, ka viņa sirdī mostas bezgalīgs maigums pret šīm viņas rotaļlietiņām, par kurām viņš klusībā smējās, kad pirmoreiz tās ieraudzīja. "Bet es sāku kļūt sentimentāls," viņam iešāvās prātā, un viņš vēlējās smieties. Bet viņš nesmējās un pēc brīža gribēja skaidri saskatīt savā priekšā viņas cepuri, jostu un revolveri… "Bez šaubām, tā ir mīla," viņš nodomāja un juta it kā lepnumu, apzinādamies, ka Zālamana salas vēl nav viņā nonāvējušas sirsnīgākās jūtas.

Kristiāns Jongs pēc stundas piecēlās, izkratīja no pīpes tabaku un grasījās iet.

"Par viņu nav ko raizēties," viņš teica it kā gluži neviļus, bet īstenībā atbildēdams uz to, par ko viņi visi domāja. "Viņai ir ļoti labi matroži, un arī viņa pati ir krietns jūrnieks. Arlabu­nakti, mister Šeldon. Vai jums nav kāda vajadzība Marauā?"

Viņš pagriezās un rādīja uz debesīm, kur dažās vietās atkal jau mirdzēja zvaigznes.

"Būs skaista nakts. Viņa droši vien jau uzvilkusi buras, un ar krasta vēju tie rīt, gaismai austot, jau būs Huvutā. Arlabu­nakti."

"Arī man ir laiks," Tjudors sacīja un piecēlās. "Rīt, gaismai austot, mēs dosimies ceļā. Taisni kauns, ka tik ilgi pie jums paliku. Arlabunakti."

Viens palicis, Šeldons neviļus sāka domāt: vai Tjudors būtu braucis rīt agri prom, ja Džoanna nebūtu aizbraukusi no Be­randas? Bet katrā ziņā viens mierinājums viņam bija, - apziņa, ka arī Tjudors nespēja Džoannu atturēt. "Pēc stundas mēs brauksim," vēl tagad viņš dzirdēja viņas balsi un, acis pievēris, skaidri redzēja Džoannu: kā viņa stāvēja, šos vārdus teikdama. Viņš pasmaidīja. Tiklīdz viņa dabūja zināt, ka "Upolu" brauc uz Sidneju, viņa tūdaļ izlēma braukt. Protams, tas jau vīrietim neglaimo, bet ko gan viņai nozīmē kaut kāds tur vīrietis, ja viņa var tikt uz Sidneju, lai tur nopirktu burinieku?… Kas tā par meiteni! Kas par meiteni!

Nākamajās dienās Šeldonam kļuva Berandā garlaicīgi, un viņš jutās kā atstāts. Otrā rītā pēc Džoannas aizbraukšanas Tjudora ekspedīcija devās ceļā, augšup pa Belsunu, bet vēlāk, dienā, Šeldons ar tālskati ieraudzīja "Upolu" dūmus, kas aiz­veda Džoannu uz Sidneju. Pie brokastīm un pusdienās viņš nu sēdēja gluži viens un vairāk noraudzījās uz tukšo Džoannas vietu nekā ēda. Uz balkona iznācis, viņš vienmēr vispirms pa­skatījās uz niedrāju būdiņu viņā sētas stūrī, bet reiz vakarā, kad aiz gara laika viens pats sāka spēlēt biljardu, atmodies no dziļām domām, pēkšņi ieraudzīja, ka nostājies pie sienas un skatās uz naglu, kur no pašas pirmās dienas, kad Džoanna ieradās Berandā, karājās viņas cepure, josta un revolveris.

"Kādēļ es par viņu domāju?" viņš it kā dusmīgi sev jautāja. No visām sievietēm pasaulē viņa būtu pēdējā, kuru viņš būtu ar mieru ņemt par savu sievu. Neviens vēl viņu nav tā kaitinā­jis kā viņa, neviens tā nav apvainojis viņas jutas un uzskatus par to, kas sievietei pieklājas, kas ne. Neviena sieviete nav tik tālu no viņa sievietes ideāla. Bet kādēļ tad viņš par to domā? Varbūt viņš par daudz ilgi bijis prom no pasaules? Varbūt aiz­mirsis, kādas ir sievietes? Varbūt tā ir dvēseļu radniecība? Un viņa taču arī nemaz nav sieviete. Viņa ir brunčos ieģērbts zēns, kas aizraujas ar puiku stiķiem, vienmēr gatavs uz dažādiem zēnu varoņdarbiem, lien Ūdenī starp haizivīm, šauj ar revol­veri, alkst pēc brīnišķīgiem piedzīvojumiem un, ne vien alkst pēc tiem, bet arī tiešām brauc tos meklēt ar dažiem tūkstošiem dolāru kabatā, astoņu staltu mežoņu pavadībā… Un tomēr viņš to mīl. Jā, mīl. Tas bija viss, un viņš nebūt negribēja sevi mānīt. Viņam nemaz nebija žēl, ka viss tā noticis. Mīl… tas bija neizskaidrojams un nenovēršams fakts, bet tomēr fakts.

Un atkal viņā pamodās liela vēlēšanās dabūt Berandu uz kājām. Visas viņa agrākās ilūzijas par tropu plantāciju īpaš­nieku dzīvi izgaisa, kad viņš dabūja iepazīt reālo dzīvi. Pēc Gijo nāves viņš gan domāja turpināt iesākto darbu, cik tas viņam būtu iespējams, bet gribēja to darīt vairāk nevis tādēļ, ka tā būtu viņa karstākā vēlēšanās, bet aiz iedzimtas neatlaidības un stūrgalvības, kas viņam neļāva pamest reiz iesāktu darbu. Bet nu viss bija citādi. Nu viņa vissvarīgākās rūpes bija plantācijas panākumi. Ne tādēļ vien, ka Džoanna tur ieguldīja savu naudu, bet arī tādēļ, ka viņš to gribēja ciešāk saistīt pie plantā­cijas, lai viņu biznesa sadarbība kļūtu ilga un droša. Pēc trim gadiem no plantācijas jau būs labi ienākumi. Tad varēs kārtīgi reizi gadā aizbraukt uz Austrāliju, pat vairākas reizes gadā, bet šad un tad arī uz Angliju vai Havaju salām…

Vakaros viņš sēdēja pie savām veikala grāmatām vai arī bez­gala plaši aplēsa savus nākamos ienākumus, balstīdams tos uz lētākiem preču pārvadājumu tarifiem un iespējamām kokos- eļļas cenu svārstībām. Un dienā viņš visu laiku bija plantācijā. Viņš sāka līst jaunus zemes gabalus un visus darbus vadīja pats. Darbs veicās tik labi kā nekad agrāk. Viņš mēģināja ieviest prē­mijas par labprātīgām virsstundām un sapņoja par to, kā varētu iegūt vairāk strādnieku. Bet pirms Džoanna bija atbrau­kusi, par to nebija ko domāt, jo visi profesionālie strādnieku vācēji bija uz ilgu laiku saistījušies ar Morganu un Rafu, ar brāļiem Fulkrēmiem un Fires, Philip & Co, bet "Fliberti-Dži- bets" nekad nekā vairāk nepaguva izdarīt, kā apbraukāt savas fabrikas, tirdzniecības vietas, kas bija izkaisītas pa milzīgo ap­gabalu no Jaundžordžijas krastiem līdz Ulavai no vienas, un līdz Sikianai - no otras puses. Strādnieki bija nepieciešami. Bet viņš zināja, ka arī tad, ja Džoannai laimētos uzreiz nopirkt de­rīgu kuģi, tomēr paietu vismaz trīs mēneši, kamēr Berandā va­rētu ievest pirmo no jauna nolīgto strādnieku partiju.

Nedēļu pēc Džoannas aizbraukšanas jūras līkumā iebrauca un izmeta enkuru "Malakula", un tās kapteinis, gaidot vakara vēju, atbrauca krastā izspēlēt pāris partijas biljarda un patēr­zēt. Bet kapteinis teica kuģa pārvaldniekam, ka viņam visādā ziņā jāiegriežoties Berandā un jāsatiekot Šeldons, jo, vispirms, viņam jānodod liela paka ar sēklām un stādīšanas pamācībām, ko sūtīja Džoanna, un, otrkārt, jāpārsteidz Šeldons ar jaunām ziņām.

Kapteinis Oklends sākumā mierīgi spēlēja biljardu un tikai, kad bija omulīgi nosēdies uz balkona krēsla un jau dzēra otru viskija glāzi, sāka stāstīt.

"Vai zināt, bet ir gan sievišķis tā jūsu mis Laklande," viņš smiedamies iesāka. "Viņa apgalvo, ka esot Berandas līdzīpaš­niece, jūsu kompanjons. Vai tad tas tiesa?"

Šeldons salti palocīja galvu.

"Vai patiesi? Tad ta joks! Bet es gan varu teikt, ka ne Hu­vutā, ne Tulāgā viņa nevienam nekā nevarēja iestāstīt. Tur ļau­dis pieraduši pie visādiem jokiem, bet tad gan - hahahaha!" viņš aprāvās, lai atvilktu elpu, jo aiz smiekliem nejaudāja pa­runāt, un gribēja arī noslaucīt savu pliko pauri, "bet tam gan neviens pats neticēja. Pārāk izklausījās pēc pīlīšu pūšanas, kaut gan dabūjām uz to tukšot dažu labu pudeli."

"Tur nav nekā savāda, ne arī pārsteidzoša. Visvienkāršākais un parastākais veikals," Šeldons visiem spēkiem pūlējās runāt vienaldzīgi, it kā tādi veikali Zālamana salās būtu visparastākā lieta. "Viņa Berandā ieguldījusi apmēram tūkstoš pieci simti mārciņu sterliņu…"

"To pašu viņa arī teica."

"Viņa tagad aizbrauca uz Sidneju plantācijas darīšanās."

"Nē, nebūt neaizbrauca."

"Atļaujiet, ko jūs teicāt?"

"Es teicu, ka viņa neaizbrauca uz Sidneju, vairāk nekā."

"Bet vai tad "Upolu" neaizbrauca? Es biju ar mieru vai zvē­rēt, ka otrdienas vakarā redzēju tā dūmus, kad "Upolu" gāja garām Savo salai."

""Upolu" jau sen aizbrauca." Kapteinis Oklends lēni ie­dzēra savu viskiju. "Tikai mis Laklandes nebija starp kuģa pasažieriem."

"Bet kur tad viņa ir?"

"Huvutā… Vismaz viņa tur bija, kad no turienes aizbraucu. Viņa grasījās braukt uz Sidneju nopirkt burinieku, vai ne?"

« T - »

Ja gan.

"Tā viņa arī teica. Bet viņa burinieku jau nopirkusi, kaut gan jāatzīstas, ka es par to nedotu ne desmit šiliņu. Lai tikai sā­kas ziemeļrietumu vējš, un tas taisni šais dienās var sākties. Jau tā par daudz ilgi bijis labs laiks."

"Ja esat atbraucis uzkurināt manu ziņkārību," Šeldons teica, "tad tas jums labi izdevies. Bet nu izstāstiet man kā nā­kas, kas noticis. Kādu burinieku viņa nopirkusi? Kur tas atro­das? Kā mis Laklande to nopirka?"

"Pirmkārt," kapteinis atbildēja, skaitīdams savas atbildes pie pirkstiem, "tas burinieks ir - "Marta". Otrkārt, "Marta" ir uz sēkļa pie Pungapungas, tā pilnīgi izlaupīta un pie pirmā vēja sašķīdīs gabalos. Un, treškārt, mis Laklande burinieku nopirka vairāksolīšanā par piecdesmit piecām mārciņām ster­liņu. Kurš to lai vēl labāk zinātu, kā es. Es pats Morgana un Rafa uzdevumā sasolīju līdz piecdesmit. Bet kā tie noskaitās, velns lai parauj. Es viņus sūtīju pie deviņiem velniem un teicu, ka tie paši vainīgi; ja jau domāja, ka "Marta" ir to vērts, kādēļ tad neļāva man solīt vairāk par piecdesmit? Viņi jau nebija paredzējuši konkurenci. Brāļi Fulkrēmi nebija nevienu sūtī­juši, arī Fires, Philip & Co nē, un vienīgais, no kā varēja bai­dīties, bija mistera Nilsena aģents, kuru tie jau laikus pie­dzirdīja - viņš gulēja Huvutā.

"Divdesmit," es saku. "Divdesmit pieci," viņa atbild. Es saku - "trīsdesmit". Viņa - "četrdesmit". Es saku - "piecdes­mit," bet viņa - "piecdesmit pieci". Un es vairs tālāk nevarēju iet. "Pagaidiet," es saku, "pagaidiet, kamēr aizeju aprunāties ar saviem saimniekiem." Bet viņa brūk man virsū: "Nē, neviens uz jums te negaidīs." - "Vienmēr tā ir darīts," es paskaidroju. "Nekur pasaulē tā nenotiek," viņa atbild. "Bet vismaz pie mums, Zālamana salās, tāda laipnība atļauta."

Ziniet, goda vārds, Bernets būtu izdarījis man pa prātam, bet viņa gāja tam klāt, tā - droši un atklāti, un maigā balsi sa­ka: "Utrupnieka kungs, lūdzu turpiniet ūtrupi tā, kā uzsākāt. Man bez šīs lietas vēl daudz citu kārtojamas, un man nav laika gaidīt visu nakti, kamēr cilvēki, kas paši nezina, ko grib, tiek ar sevi galā." Un viņa Bernetam tā uzsmaidīja, nu, ziniet, tik ap­buroši, ka Bernets, velns lai parauj, sāka kā gailis bez grāmatas dziedāt: "Pirmo reiz, otro… piecdesmit pieci… Kas sola vairāk? Neviens? otroreiz, trešoreiz… jums, mis… Kā jūsu vārds?"

"Džoanna Laklande," viņa atbild, man smaidīdama. Lūk, tā viņa nopirka "Martu"."

Šeldons aiz prieka gandrīz vai sāka drebēt. "Marta" ir la­bāks burinieks par "Malakulu", tātad vislabākais visās Zāla­mana salās! Vislabākais kuģis strādnieku vākšanai un pie tam atrodas tepat, tā sakot, uz vietas. Bet tad viņš atģidās, ka laikam ļoti maz izredžu to glābt, jo citādi tādu burinieku neviens nebūtu pārdevis par piecdesmit piecām mārciņām sterliņu.

"Bet kā tas notika?" viņš jautāja. "Kādēļ viņi tik ļoti steidza "Martu" pārdot?"

"Nevarēja vairs gaidīt. Jūs taču pazīstat klinšu sēkli pie Pungapungas. Tiklīdz iesāksies mazākais vējiņš, burinieks vairs nebūs ne divi pensi vērts, bet tagad katru brīdi var sagai­dīt ziemeļrietumu vēju. Kuģa ļaudis to vienkārši pameta, ne­domādami ne par kādām ūtrupēm. Morgans un Rafs viņiem to ieteica. Kuģa komandai pašai sava paju sabiedrība, - visiem, no kapteiņa līdz pavāram, pieder kuģa pajas; viņi sasauca sa­pulci un nolēma "Martu" pārdot."

"Bet kādēļ tie nepalika tur un nemēģināja kuģi glābt?"

"Palikt! Vai tad jūs nepazīstat Malaitu? Sevišķi Punga- pungu! Tur taču aplaupīja "Skotijas Vadoņus" un visus ko­mandas ļaudis līdz pēdējam cilvēkam nonāvēja. Un "Martas" komandai nekas cits neatlika kā kāpt laivās un glābties. Jūras līkumā "Marta" laikā nepagriezās un nokļuva straumes varā - straume to uzrāva uz sēkļa, un jau pēc piecām minūtēm tā bija mežoņu rokās. Viņi visu komandu vienkārši sadzina laivās. Es runāju ar dažiem matrožiem. Tie apgalvo, ka dažās minūtēs ap "Martu" sabraukuši pāris simti mežoņu kara laivās un krastā sanākuši tūkstoši pieci vietējo. Aiz ugunskuru dūmiem Ma­laitu nemaz nav varējuši saredzēt. Bet kuģa ļaudis izglābās un laimīgi nokļuva līdz Tulāgai."

"Kādēļ tad viņi neaizsargājās?" Šeldons jautāja.

"Jā, tas ir gan tā mazliet savādi. Bet, redziet, divas trešdaļas kuģa ļaužu bija laivās un bez ieročiem. Tie ņēmās ap enkuru un nemaz nemanīja uzbrukumu. Savu kļūdu tie pamanījuši pārāk vēlu, kad mežoņi jau bijuši uz kuģa. Iesācējiem vienmēr tā iet. Ar jums vai ar mani, vispār ar katru no tiem, kas te ilgā­ku laiku dzīvo, tas nekad nevarētu notikt."

"Bet ko tad mis Laklande tagad domā darīt?"

Kapteinis Oklends pasmaidīja.

"Acīmredzot mēģinās dabūt "Martu" nost no sēkļa, jo ci­tādi taču, jādomā, viņa nebūtu maksājusi piecdesmit piecas mārciņas? Ja tas neizdosies, viņa mēģinās atdabūt, cik izdevusi, un paņems no kuģa visu, kam kāda vērtība, - mastus, tauvas, metāla daļas un citu. Taisni tad, kad braucu prom no Huvutas, viņa bija nolīgusi "Emīliju". "Es braucu strādniekus vākt," Munsters viņai saka. Viņš jau tagad pats ir "Emīlijas" īpaš­nieks, pats kapteinis. "Cik jūs šai braucienā domājat nopel­nīt?" viņa tam jautā. "Mārciņas piecdesmit," viņš atbild, un viņa saka tam: "Ļoti labi! Brauciet man līdzi, es jums maksāšu septiņdesmit piecas mārciņas…" Vai atceraties veco enkuru ar ķēdi, kas gulēja nomests aiz ogļu šķūņa? Kad braucu prom, viņa patlaban nopirka šo enkuru. Vai zināt, tas jūsu meitēns ir tīrais velnēns."

"Viņa ir mans kompanjons," Šeldons sausi pārlaboja.

"Un ļoti labs kompanjons, es jums saku. Tik prātīga un aukstasinīga. Iedomājieties tikai! Baltā sieviete Malaitā un vēl Pungapungā! Ne ticēt negribas! Vai, gandrīz aizmirsu jums pateikt: viņa tā pielabinājās Bernetam, ka tas iedeva astoņas šautenes ļaudīm un trīs kastes dinamīta. lūs būtu pārsmējies, ja redzētu, kā visi Huvutas žūpas un diedelnieki uz pakaļkājām lēkāja viņas priekšā, cenzdamies būt pieklājīgi un gribēdami viņai pakalpot ar saviem padomiem! Ak Kungs, tā meitene, ser, ir tīrais Dieva brīnums, fenomens… Katastrofa. Iā, taisni - katastrofa! Kā viesulis viņa pārbrāzās pāri Huvutai uz Tulāgu. Visi viņu tur iemīlēja, pat pēdējais cūka, izņemot vienīgi Rafu. Viņš uz to noskaities ūtrupes dēļ, un, dabūjis zināt, ka viņa no­līgusi "Emīliju", tas atskrēja pie viņas un rādīja savu līgumu ar Munsteru. Bet ko viņa? Viņa tam pateicās, paņēma līgumu, izlasīja un svieda Rafam acīs: "Līgumā sacīts vienīgi tas, ka Munstera pienākums ir visus savāktos strādniekus nodot Morganam un Rafam, bet tur nav teikts, ka viņam nebūtu tie­sības kādam izīrēt "Emīliju". Te būs jūsu līgums," viņa teica, sniegdama tam papīru atpakaļ. "Līgums ir labs, nav vārdam vietas. Tikai, kad sastādat nākamo līgumu, neaizmirstiet ie­viest noteikumus, kas paredzētu tādus gadījumus kā, piemē­ram, šo." Un Rafam bija jāpadodas… Bet arī vējš jau klāt. Man laiks, sveiki! Es ceru, ka meitenei laimēsies dabūt "Martu" no sēkļa nost. "Marta" ir ļoti labs burinieks un varēs pilnīgi stāties jūsu "Džessi" vietā."