Piedzīvojums

18 GLUŽI KĀ GRĀMATAS

Bija pagājušas dažas nedēļas mierā un darbā. Pēdējā laikā Berandā saradās neparasti daudz kuģu, bet nu jau dažas nedē­ļas tā atkal bija iegrimusi savā vientulībā. Šeldons, tāpat kā agrāk, strādāja plantācijā, līda jaunus zemes gabalus, stādīja palmas, cēla tiltus un kaltēja kopru. Viņa tagadējā dzīve atšķī­rās no agrākās vienīgi ar to, ka tagad Šeldons mēdza izjāt uz Džoannas atsūtītā zirga. No pašas Džoannas nebija nekādu ziņu. Kuģi, kas brauca uz Malaitu strādniekus vākt, aizvien brauca Pungapungai pa gabalu garām. Tikai ar strādnieku vācēju kuģi "Klensman", kas brauca no Samoa un reiz pieva­karē izmeta enkuru Berandas likumā, pie kam kapteinis izkāpa krastā, lai pie Šeldona izspēlētu pāris biljarda partiju, pienāca ziņas, ka Siu vietējie mežoņi runājot par kādu kauju, kas it kā būtu notikusi Pungapungas krastā. Bet tam nevarēja daudz ticēt, jo Siu atradās pavisam citā pusē, nekā Malaita, tātad ziņa par sadursmi būtu izplatījusies pa visu milzīgo salu.

Sidnejas tvaikonis "Kamambo" uz kādu stundu ienāca Be­randas līkumā un atveda pastu, pārtiku un arī kokus ar sēk­lām, ko bija pasūtījusi Džoanna. "Minerva", uz Kapmaršu braukdama, atveda govis no Nogi, un "Apustulis", uz Tulāgu steigdamies, lai tur vēl satiktu Sidnejas tvaikoni, atsūtīja Be­randas krastā laivu ar apelsīnu un citronu kokiem no Ulavas. Visas pēdējās nedēļas bija ļoti labs laiks. Jūra visu laiku bija gandrīz pilnīgi rāma, un tikai šad un tad dažas stundas pūta lēns vējiņš. Vienīgi pa naktīm vējš pūta pamatīgāk, un tādēļ kuģi garām Berandai gāja tikai pa naktīm; tie steidza izmantot vēju un nedrīkstēja pat ne uz vienu vai otru stundiņu izmest enkuru Berandas līkumā.

Beidzot sākās ilgi gaidītais ziemeļrietumu vējš, kas plosījās astoņas dienas. Brīžiem tas uz īsu laiciņu norima, bet tad atkal ar divkāršu spēku brāzās pāri jūrai. Belsuna sacēlās un nikni brāzās pret krastu, - pret to pašu krastu, par kuru Džoanna rakstīja, ka Šeldonam turpjāsūta visi savi strādnieki, lai saval­dītu satrakoto upi.

Kad vētra bija pārgājusi un atkal iesākās labs laiks, Šeldons no paša rīta aizjāja uz mežu baložus šaut. Pēc divām stundām viņu aizelsies, krūmu saskrāpēts, meklēja kalps, kas pavēstīja, ka jūras līkumā patlaban iebrauc "Marta", "Fliberti" un "Emīlija". Šeldons tūdaļ jāja uz mājām.

Viņš iejāja sētā no meža puses un tādēļ nevarēja redzēt, kas notiek jūrā, kamēr nebija ticis līdz dzīvojamās ēkas stūrim.

Nu viņš redzēja visu: jūru, kuras viļņos šūpojās lieliskā "Marta" līdzās mazajiem tvaikonīšiem "Fliberti" un "Emīlijai", kas to bija nocēluši no sēkļa; melno mežoņu baru balkona priekšā, - acīmredzot jaunos strādniekus, jo tie visi bija apģērbti pavisam jaunos baltos lava-lava. Viens no tiem patla­ban kāpa no balkona lejā, bet otrs, kura vārdu izsauca, iznāca no pūļa un kāpa augšā. Viņu izsauca Džoannas balss. Šeldons apturēja zirgu un noskatījās, kas te notiek. Džoanna sēdēja uz balkona pie galda, starp kapteini Munsteru un viņa stūrmani, un viņiem priekšā uz galda bija gari saraksti, kuros tie kaut ko atzīmēja. Džoanna jautāja melnajiem un ierakstīja viņu atbildes lielā sarkanā grāmatā - Berandas strādnieku darba grāmatā.

"Kā tevi sauc?" viņa prasīja mežonim, kas tikko uzkāpa pa trepēm.

"Tagari," tas atbildēja, zobus atņirdzis un acis bolīdams; tā bija pirmā balto cilvēku māja, kuru redzēja Tagari, un viņš ziņkārīgi raudzījās apkārt.

"No kurienes tu esi?"

"No Banguras."

Šeldonu vēl neviens nebija pamanījis, un viņš labprāt no­skatījās. Mežoņa atbildes nesaskanēja ar atzīmēm grāmatā, un uz balkona iesākās strīds, kuru izšķīra Munsters:

.,No Banguras?" viņš jautāja. "Tas taču ir miestiņš netālu no Latas. Viņš arī pierakstīts.kā latietis - Tagari no Latas."

"Kur tu iesi, kad beigsi strādāt pie baltā saimnieka?" Džoanna prasīja.

"Uz Banguru," mežonis atbildēja, un Džoanna to ierakstīja grāmatā.

"Ogu!" viņa sauca nākamo.

Tagari kāpa lejā, un viņa vietu ieņēma cits. Tagari pēkšņi pamanīja Šeldonu: viņš pirmoreiz savā mūžā redzēja zirgu un, izbailēs kliegdams, skrēja atpakaļ uz balkonu. Un vienā mirklī viss melno, mežoņu bars paniskās bailēs metās sāņus. Kalpi smējās un pūlējās tos nomierināt, un pamazām viņiem tas arī izdevās. Saspiedušies pulciņā, cilvēkēdāji brīnīdamies un izbi­jušies sāka apskatīt šausmīgo briesmoni.

"Hei! Ko jūs baidāt manus strādniekus?" Džoanna sauca no balkona. "Nāciet šurp."

"Nu, kā jums tie patīk?" viņa jautāja, kad Šeldons bija ar visiem sasveicinājies. "Un ko jūs par to teiksiet?" viņa rādīja uz "Martu". "Man jau sāka likties, ka būsiet aizbēdzis no plan­tācijas, un gribēju pati sūtīt strādniekus uz viņu telpām. Vai nav labi, ko? Paskatieties, piemēram, uz to, kam tās pārplēstās nāsis! Tas ir vienīgais, kas nav no Pungapungas. Un man gri­bēja iestāstīt, ka pungapungiešus nemaz nevarot līgt! Ap­skatiet labi krietni tos un tad varat apsveikt mani ar panāku­miem. Neviena zēna vai pusaudža, visi, līdz pat pēdējam, pie­auguši vīrieši! Man tik daudz ko jums stāstīt, ka nemaz ne­zinu, no kura gala lai sāku. Bet tik un tā nesākšu, kamēr nebū­sim te beiguši un kamēr nebūsiet pateicis, ka nedusmojaties uz mani."

"Ogu, no kurienes tu esi?" viņa turpināja izjautāt mežoņus.

Bet Ogu bija visīstākais mežonis, kas nesaprata ne vārda angliski, tādēļ viņa vietā atbildēja uzreiz pusducis viņa biedru.

"Palikuši vairs tikai pāris vīru," Džoanna teica Šeldonam, "un tad beigsim. Bet jūs man vēl neesat teicis, ka nedus­mojaties."

Šeldons skatījās viņas skaidrajās acīs, kas raudzījās uz viņu ar to taisno un mierīgo skatienu, kas, kā viņš no piedzīvoju­miem zināja, varēja vienā mirklī kļūt naidīgi izaicinošs, un juta, kāds viņam prieks, ka Džoanna atkal mājās; viņš pats ne­bija domājis, ka viņa prieks būs tik liels.

"Es dusmojos gan," viņš vaļsirdīgi teica. "Un vēl tagad esmu dusmīgs, ļoti dusmīgs…" Viņš pamanīja viņas acīs nik­nu, naidīgu dzirksteli, un viņa sirds iedrebējās. "Bet es jums piedevu un arī tagad piedodu, kaut man jāatkārto…"

"Ka man vajadzīgs aizbildnis?" viņa to pārtrauca. "Tas ne­kad nenotiks! Paldies Dievam, esmu pilngadīga, un man ir tie­sības vadīt savas lietas pilnīgi patstāvīgi. Pie reizes, ja jau runā­jam par praktiskām lietām, sakiet, kā jums patīk mana ameri­kāniskā rīcība?"

"Cik esmu dzirdējis, tad misters Rafs nemaz par to neesot sajūsmināts," Šeldons atbildēja. "Nu vairs nav šaubu, ka jūs esat pamatīgi sapurinājusi zālamaniešu vecos kaulus. Bet vienu lietu man gribētos zināt: vai tiešām Amerikas sievietēm visi pasākumi tik labi izdodas?"

"Ai nē, tā ir vienkārši laime, man ārkārtīgi laimējās," viņa atturīgi atbildēja, bet viņas acis staroja aiz prieka, un Šeldons skaidri redzēja, ka viņas zēna pašapziņa ir apmierināta, ka viņai pietiek vienkāršas uzslavas.

"Kāda tur laime!" stūrmanis Sparrohoks iejaucās sarunā, un viņa sejā bija lasāma vissirsnīgākā sajūsma. "Tā nebija ne­kāda laime, bet jūs tā strādājāt, kā neviens to te nav darījis. Jā, mēs savu naudu esam godīgi nopelnījuši. Viņa lika mums strā­dāt tā, ka bija vai jākrīt no kājām. Un arī drudzis vēl piesitās. Arī viņu sāka kratīt drudzis, bet ne viņa pati likās gulēt, ne mums to ļāva. Nudien, viņa ir īsts vergu tirgotājs. "Nu, mister Sparrohok, vēl drusciņ saņemieties, tad varēsiet vai veselu ne­dēļu gulēt," viņa man teica, kad es tikko turējos kājās, kad galva plīsa vai pušu un gar acīm lēkāja zaļi velniņi. Nudien, mirsti vai nost. Tomēr saņemies un izdari, ko viņa liek. Bet viņa jau atkal klāt: "Nu, vēl vienu reizīti, vienu vienīgu reizīti!" Un kā viņa prata lūkoties acīs vecajam Kina-Kinam!"

Viņš pārmezdams pakratīja galvu un sāka smieties savā basa balsī.

"Kina-Kina ir vecāks un. daudz netīrāks vīrs kā Telpass," Džoanna teica Šeldonam, "un droši vien desmitreiz nejaukāks par to. Bet, kungi, mēs pavisam esam aizmirsuši darbu. Jāpa­beidz reģistrēt strādniekus."

Atkal viņa pagriezās pret melno, kas stāvēja uz kāpnēm.

"Ogu, kad beigsi strādāt pie baltā saimnieka, tu iesi uz Not- Notu… Tagari, izskaidro viņam to. Kad viņš beigs strādāt, mēs viņu aizvedīsim uz Not-Notu. Mister Munster, vai atzīmējāt?"

"Bet jūs esat pārkāpuši strādnieku vākšanas noteikumus," Šeldons teica, kad visi mežoņi jau bija prom. ""Fliberti" un "Emīlija" kopā var vest vienā braucienā ne vairāk kā septiņ­desmit piecus strādniekus, bet jūs esat salīguši un atveduši pusotra simta. Ko tad teica Berents?"

"Viņš izlaida it visus, līdz pēdējam. Un, ko viņš teica, to lai jums pastāsta misters Munsters. Kaut ko līdzīgu, kā: "Lai esmu nolādēts" vai "Lai mani pakar". Bet nu es skriešu nomazgāties. Vai no Sidnejas atveda, ko es tur pasūtīju?"

"Jā. Jūsu lietas visas ir jūsu būdiņā," Šeldons atbildēja. "Bet pasteidzieties, brokastis jau gatavas. Dodiet man cepuri un jostu. Lūdzu, dodiet šurp. Es zinu, kur tās jānoliek. Tām ir viena vienīga vieta."

Viņa paskatījās uz to ātru, pētošu, gandrīz sievišķīgu ska­tienu un atvieglota uzelpoja, kad bija noņēmusi smago jostu.

"Vai zināt, man liekas, nekad vairs negribēšu nēsāt revol­veri," viņa teica, sniegdama Šeldonam savu jostu. "Droši vien man tagad sānos iespiesta vesela bedre. Nemūžam nebūtu do­mājusi, ka revolveris var tā nogurdināt un arī apnikt."

Šeldons nenovērsa no viņas acu, kamēr tā noskrēja pa kāp­nēm lejā uz savu būdiņu. Sētā viņa vēl pagriezās un sauca:

"Ak Kungs, jūs nemaz nevarat iedomāties, cik labi un prie­cīgi jūtos, ka esmu atkal mājās!"

Kamēr viņa gāja uz savu niedrāju būdiņu, Šeldons raudzī­jās uz viņu, sekojot ar acīm līdz pat būdiņas durvīm, un pir­moreiz viņam ienāca prātā, ka Beranda un tā mazā būdiņa ir vienīgā vieta virs zemes, kuru viņa var saukt par savu "māju".

"Bet Bernets saka: "Velns lai parauj! Piedodiet, mis Lak- land, jūs esat pārkāpusi strādnieku vākšanas noteikumus un pati to labi zināt"," kapteinis Munsters stāstīja, kad viņi sēdē­ja uz balkona pie savām viskija glāzēm, gaidīdami Džoannu. "Bet viņa atbild: "Mister Bernet, vai jūs man varat parādīt noteikumus, ka aizliegts uzņemt pasažierus no kuģa, kas uz­skrējis sēklī?" - "Tas neattiecas uz šo gadījumu," viņš saka. "Nē, tas attiecas gan uz šo gadījumu. Tā jau taisni ir tā lieta," viņa atbild, "un lūdzu jūs ātrāk izlaist manus strādniekus. Ja gribat, varat par mani sūdzēties lordam komisāram, bet neaiz­mirstiet, ka trīs kuģi gaida jūsu atļauju doties tālāk, un, ja jūs viņus pārāk ilgi aizturēsiet, tad valdības prezidentam tiks iesniegta vēl viena sūdzība."

"Kaptein Munster, par to jūs atbildēsiet," Bernets man saka, pavisam jau noskaities, bet viņa tam vienkārši paskaidro: "Nē, tas nav pareizi. Es esmu nolīgusi "Emīliju", un kapteinis Munsters tikai izpilda manus rīkojumus." Ko gan Bernets lai būtu darījis? Viņš izlaida visus pusotra simta strādniekus, kaut "Emīlijai" ir tiesības vest tikai četrdesmit un "Fliberti" trīsdes­mit piecus."

"Bet es tomēr nesaprotu," Šeldons teica.

"Redziet, tā lieta bija tāda. Kad dabūjām "Martu" nost no sēkļa, mēs to aizvedām krastā, un, kamēr to izlaboja, kamēr ielika jaunu stūri un saveda kārtībā mastus, kamēr dabūja no mežoņiem atpakaļ kuģa piederumus un tā tālāk, mis Laklande paņēma no manis Sparrohoku un uzdeva viņam komandēt "Fliberti", dodama viņa rīcībā par palīgu Kurtisu, bet man Sparrohoka vietā atsūtīja Brāmsu, un mums bija jābrauc strādniekus vākt. Viss gāja ļoti labi; nēģeri nāca veseliem ba­riem. Tur taču gandrīz neviens pēc strādniekiem nav braucis. No "Skotijas Vadoņu" laikiem neviens kuģis nav drīkstējis braukt uz Pungapungas krastiem. Mēs jau bijām paguvuši vie­tējiem iedvest svētas Dieva bailes, un tie bija rāmi kā jēri. Sadabūjuši pilnu komplektu, braucām atpakaļ uz "Martu"…"

"Un domājām, ka tūliņ brauksim ar saviem melnajiem uz Tulāgu," Sparrohoks piebilda. "Bet nekā. Mis Laklandei nekad nav diezgan. "Es ņemšu tos uz "Martas"," viņa saka, "bet jūs brauciet atpakaļ un savāciet vēl vienu pilnu komplektu.""

"Es viņai saku, ka tā nevar," Munsters atkal turpināja, "es saku, ka "Martai" vēl nav tiesību vākt strādniekus. "Tiešām?" viņa jautā. "Ak tad nav?" Un sāk domāt."

"Bet es tūliņ sapratu, ka lieta būs darīta, ja jau viņa sāk prā­tot," Sparrohoks izsaucās. "Tā viņa vienmēr."

Munsters aizsmēķēja jaunu papirosu un turpināja:

""Vai redzat to sēkli?" viņa saka. "Garām tam tek straume, kas aiznesīs kuģi taisni pie sēkļa. Redziet, tur, kur ūdens bur­buļo? Laiks ir jauks, un sākas bēgums. Es no jums vairāk nekā neprasu, kā pagriezt kuģi mazliet slīpāk, kad brauksiet sēklim garām; straume jūs nesīs uz leju, un jūs lēni piebrauksiet pie sēkļa.""

""Kad tik mazi viļņi, tā lieta ir droša," viņa teica, kad kap­teinis gribēja protestēt," Sparrohoks atkal iejaucās stāstā. ""Varbūt cietīs tikai dažas vara plāksnes," viņa teica. Ai, kas tā par varenu sievieti!"

""Tad es paņemšu visus jūsu strādniekus uz "Martas", tā sakot, izglābšu viņus visus, un tas ir viss," viņa saka. "Pavisam vienkārša lieta, vai ne?" Munsters turpināja. ""Bet jūs," viņa saka, "izlaidiet vienu paisuma strēķi, jo otrs būs lielāks, tad no- celieties no sēkļa un brauciet pēc jaunas strādnieku partijas. Neviens likums jums nevar liegt vākt strādniekus, kad jūsu kuģi ir tukši." - "Bet likums," es saku, "aizliedz strādniekus mērdēt badā. jūs pati zināt, cik mums maz pārtikas, bet uz "Martas" nav nekā."

"Nu, vai zināt, kaptein Munster, par to nu gan nav ko rai­zēties," viņa atbild. "Ja es uzņemos sadabūt pārtiku astoņdes­mit četriem cilvēkiem, cik ir pie manis uz "Martas", tad jūs va­rat darīt to pašu. Bet nu brauciet drīzāk uz sēkli, kamēr vēl nav sācies vējš, jo tad viss var izjukt. Tiklīdz būsim uz sēkļa, es jums sūtīšu laivas. Uz redzi, kungi!""

"Un mēs izdarījām visu, ko viņa lika," Sparrohoks svinīgi sacīja, bet tūdaļ sāka smieties. "Mēs abi gluži glīti laidām uz priekšu, un es uzspiedu "Emīliju" uz sēkļa. "Brauciet atpakaļ!" kapteinis Munsters man sauc. "Jūs mani uzgrūdīsiet uz sēkļa." Viņš kliedza kaut ko vēl niknāku. Bet es nelikos ne zinis. Strau­me mani nesa taisni virsū "Emīlijai"; mēs sadūrāmies un abi glīti un mīlīgi nosēdāmies blakus uz sēkļa. Mis Laklande visus melnos aizveda uz "Martu", un lieta bija darīta."

"Bet kur jūs bijāt, kamēr pūta ziemeļrietumu vējš?" Šeldons jautāja.

"Langa-Langā. Tiklīdz sākās vējš, es braucu turp un visu nedēļu paliku tur, iepirkdams no vietējiem pārtiku saviem ļau­dīm. Kad iebraucām Tulāgā, viņa mūs tur jau gaidīja, sarunā­damās ar Bernetu. Šcldon, es jums saku, tā jaunkundze ir tīrais Dieva brīnums, tīrais brīnums."

Munsters atkal pielēja savu glāzi. Šeldons nemierīgi un ne­pacietīgi skatījās uz niedrāju būdiņu, bet Sparrohoks turpināja:

"Un cik viņa droša! Par viņu drošāks cilvēks vēl Zālamana salās nav redzēts. Ne sieviete, ne vīrietis. Būtu jūs redzējuši, kas notika krastā, kad piebraucām pie Pungapungas; sāka rībēt bungas, uz mums šāva šautenes, un visās malās bija redzami signālugunskuri. "Nu ir beigas!" kapteinis Munsters sacija. "Visa Malaita sacēlusies pret mums.""

"Jā, tā es teicu," kapteinis Munsters apstiprināja. "Un tā ari bija. Pat kurls būtu dzirdējis, kas tas bija par elles troksni."

"Bet viņa tam saka: "Kāds jūs zaķapastala!"" Sparrohoks turpināja. "Vēl neesam krastā, bet jūs jau esat galīgi nobijies. Vismaz pagaidiet, kamēr izmetīsim enkuru.""

"Jā, tā viņa sacīja!" Munsters iesaucās. "Un šie vārdi mani tā sadūšoja, ka vairs ne par ko nebēdāju. Mēs mēģinājām sūtīt krastā laivu, bet to sāka apšaudīt. Un visu laiku tie šāva uz mums, piekrastes krūmājos paslēpušies."

"Mēs nebijām tālāk no krasta, kā kādu ceturtdaļjūdzi," Sparrohoks paskaidroja, "un stāvoklis bija nejēdzīgi grūts. "Jūs nedrīkstat uz viņiem šaut, vienīgi tad, ja tie gribēs sēsties laivās un braukt mums virsū," mis Laklande mums pavēlēja. Bet to šie nelieši nemaz nedomāja darīt. Tie tikai sēdēja, krūmos paslēpušies, un lādēja mums virsū. Naktī mēs uz "Fliberti" no­turējām kara padomes sēdi. "Mums jāsagūsta ķīlnieks," mis Laklande sacīja."

"Jā, tā vienmēr rakstīts grāmatās," es viņai ironiski atbildēju, domādams, ka viņa sapratis, cik tas muļķīgi, un tādēļ atteiksies no savas neprātīgās iedomas," Munsters pārtrauca savu stūr­mani. "Bet viņa man saka: "Pilnīgi pareizi. Bet vai jums nekad nav gadījies piedzīvot, ka dzīvē daudzreiz notiek gluži kā grā­matās?" Es pakratīju galvu. "Nu, tad jums vēl nav par vēlu šo to pamācīties," viņa saka. "Es jums ko teikšu," es tai atbildu, "lai mani vai pakar; bet nekad nebūšu ar mieru nakts laikā braukt gūstīt nēģeri tādā nolādētā vietā, kā Pungapunga.""

"Jūs neteicāt vis "lai mani pakar", bet "lai tad esmu uz mū­žu nolādēts"," Sparrohoks pārlaboja viņa vārdus.

"Bet viņa tūdaļ atbild: "Neviens jūs nelūdz braukt uz kras­tu!"" Sparrohoks smīnēdams turpināja. "Viņa pateica: "Un, ja brauksiet uz krastu bez manas atļaujas, jūs iedzīvosieties nepa­tikšanās, vai saprotat, kaptein Munster?""

"Kurš te no mums stāsta, jūs vai es?" saniknotais kapteinis bargi pārtrauca stūrmaņa stāstu.

"Vai viņa tā neteica?"

"Nu, teica jau teica, ja jau jums tik ļoti gribas to zināt. Bet, ja jau mēs visu te stāstām, tad nebūtu par ļaunu, ja pie tās pa­šas reizes jūs pateiktu, ko viņa jums teica, kad paziņojāt, ka pat par divkāršu algu nebrauksiet Pungapungas krastā strādniekus vākt."

Jau tā sārtā Sparrohoka seja kļuva gluži sarkana, un, kaut arī viņš pūlējās palikt vienaldzīgs, tomēr sāka smieties un šķo­bīt seju.

"Nu, stāstiet taču tālāk," Šeldons lūdza, un Munsters turpi­nāja:

"Viņa saka: "Mums vajag panākt, lai melnie sajūt cienību pret mums un mūsu spēku. Citādi nekas neiznāks. No paša sā­kuma mums jāpanāk, ka tie zemojas mūsu priekšā. Es šonakt braukšu krastā un sagūstīšu pašu melno Kina-Kinu. Es ne­prasu, kuram no jums pietiktu drosmes braukt man līdzi, jo visas lomas jau esmu sadalījusi. Es ņemšu līdzi savus taitiešus un vienu no baltajiem." - "Tas baltais, protams, būšu es," es viņai saku, jo biju jau tā iededzies, ka būtu ar mieru iet vai pa­šā ellē. "Nebūt nē," viņa atbild. Jums es uzticu rezerves laivu. Kurtiss sargās mūsu laivu, un Faulers nāks man līdzi. Brāmss paliks uz "Fliberti" un Sparrohoks uz "Emīlijas". Mēs brauk­sim vienos naktī."

Nudien, sēdēt tai rezerves laivā bija visnejēdzīgāk. Nekad nebūtu domājis, ka nekā nedarīt ir tik ļoti grūti. Es apstājos asu piecdesmit no krasta, bet viņu laiva brauca tālāk un drīz pazuda piekrastes krūmājos. Bija tik tumšs, ka nekā nevarēja redzēt… Vai jūs, Šeldon, atceraties mazo, pērtiķim līdzīgo nēģeri, "Fliberti" pavāru? Izrādās, ka viņš pirms divdesmit gadiem bijis "Skotijas Vadoņu" kuģapuika, bet, kad visi komandas ļaudis noslepkavoti, viņš sagūstīts un aizvests uz Pungapungu verdzībā. Mis Laklande to dabūja zināt un ņēma viņu līdzi par ceļa rādītāju, par ko viņš dabūja puskasti tabakas…"

"Bet sākumā tikko nenomira aiz bailēm, kad dabūja zināt, kas šim jādara," Sparrohoks piebilda.

"Neesmu redzējis nekā melnāka par Pungapungas krasta krūmājiem. Tik ilgi skatījos tajos, kamēr man vai acis sprāga no pieres laukā, tad sāku skatīties zvaigznēs un klausīties viļņu šalkoņā. Kaut kur ierējās suns. Vai atceraties, Sparrohok? Es sastingu kā beigts, kad tas nelabais sāka riet. Bet drīz tas ap­klusa; acīmredzot nebija rējis mūsējos. Klusums kļuva vēl smagāks un krūmāji vēl melnāki, un es tikko noturējos, gan­drīz sāku saukt Kurtisu, kas kļuva pie laivas krastā. Man tā gribējās pārliecināties, vai tik neesmu vienīgais baltais, kas palicis dzīvs.

Pēkšņi iesākās tracis. To jau varēja gaidīt, bet es tomēr no­drebēju. Nekad savā mūžā nebiju dzirdējis tik šausmīgu trok­sni. Acīmredzot visi nēģeri panikā skrēja uz mežu, tā sakot, at­pakaļ neskatīdamies un nemaz nepūlēdamies uzzināt, kas no­ticis. Un taitieši tiem uz pēdām dzinās pakaļ, šaudami gaisā un mežonīgi kliegdami. Un atkal, tikpat pēkšņi, iestājās klusums. Varēja tikai dzirdēt, kā raud daži bērni, kas bēgot bija pamesti vieni.

Tad es izdzirdu krastā soļus, airu klaudzienus un mis Lak- landes smieklus. Es sapratu, ka viss beidzies labi. Mēs atgriezā­mies uz kuģa, neizšāvuši neviena īsta šāviena. Taču viņa pierādīja, ka dzīvē notiek gluži kā grāmatās. Velns lai parauj! Vecais Kina-Kina visā savā godībā sēdēja viņas laivā, aiz bai­lēm drebēdams un kā pērtiķis murkšķēdams. Tālāk jau viss ritēja kā pa diedziņu. Kina-Kina vārds mežoņiem ir likums, bet Kina-Kina bija līdz nāvei nobiedēts. Visu laiku, kamēr stā­vējām Pungapungas krastā, viņš bija mūsu gūstā un sūtīja uz krastu savas pavēles un rīkojumus…

Kina-Kinas sagūstīšana mums noderēja arī citādā ziņā. Mis Laklande pavēlēja, lai viņš liek savējiem atnest atpakaļ visu, ko viņi bija nozaguši no "Martas". Un mums katru dienu nesa kompasus, blokus, buras, tauvas, medikamentu kārbiņas, fla­gas, signalizētājus, vārdu sakot, viņi atnesa atpakaļ it visu, iz­ņemot pārtiku, kas sen jau bija mežoņu vēderos. Protams, mis

Laklande ikreiz tiem deva pa druskai tabakas, lai viņiem pavi­sam nesaplaktu dūša."

"Ne jau tabaku vien," Sparrohoks iesaucās. "Par lielo grot- buru viņa tiem diedelniekiem iedeva veselas piecpadsmit arši- nas katūna, par hronometru - divas pakas tabakas, bet par simt asis garo, gluži jauno pieccollīgo tauvu tie dabūja nazi, kas maksā taisni vienpadsmitarpus pensu. Vecais Kina-Kina drebēt drebēja viņas priekšā un darīja visu, ko viņa tam lika… Ā, tur jau nāk viņa pati!"

Viņu ieraudzījis, Šeldons gluži samulsa. Klausīdamies par viņas drošsirdību pie Pungapungas, viņš to iedomājās tādu, kā bija paradis redzēt: no logu aizkariem šūtos brunčos, vīriešu kreklā, kas bija pāršūts par blūzi, salmu pastalās, kovboja cepurē un katrā ziņā ar revolveri aiz jostas. Bet nu viņa bija ģērbusies Sidnejā pirktās drēbēs un izskatījās pavisam citāda, - vienkāršos bruncīšos un vienkāršā blūzītē viņas graciozā, slaidā figūra izskatījās sievišķīgi daiļa, un tas Šeldonam bija pa­visam kas jauns. No brunču apakšas bija redzamas brūnas kur­pītes, kas paspīdēja, viņai nākot pāri pagalmam, un kājās bija brūnas ažūra zeķes. Jaunajā apģērbā viņa it kā pēkšņi bija kļu­vusi par īstu sievieti, un Šeldonam nu bija trīskārt lielāks brī­nums par pasakainajiem piedzīvojumiem, ko viņam tikko stāstīja.

Kad viņi sēdās pie galda, viņš manīja, ka Munsters ar Spar- rohoku nav mazāk pārsteigti kā viņš. Nebija vairs ne jausmas no viņu biedriskās izturēšanās pret to, - tie uzreiz bija kļuvuši neparasti pieklājīgi un bezgala godbijīgi.

"Nu man ir rokā jauna vieta," Džoanna teica, viesiem ka­fiju ieliedama, "vecais Kina-Kina droši vien savu mūžu mani neaizmirsīs, un es varēšu Pungapungas krastā vākt strād­niekus, kad vien man iepatiksies. Huvutā es runāju ar Morganu. Viņš ar mieru ņemt tūkstoš strādnieku un maksāt par katru četrdesmit šiliņu… Vai es jums jau teicu, ka izņēmu apliecību, ka "Martai" ir tiesības vākt strādniekus? Jā, viss ir nokārtots, un "Marta" var uzņemt ik braucienā pa astoņ­desmit cilvēku."

Šeldons rūgti pasmaidīja. Apburošā sieviete Sidnejas ap­ģērbā, kas tikko nāca pār pagalmu, atkal izgaisa, un no jauna viņš redzēja savā priekšā agrāko zēnu.