Piedzīvojums

28 KAPITULĀCIJA

Kad Šeldons iznāca no palmu birzs, Džoanna stāvēja pie vārtiem, un viņš skaidri manīja, ka viņa ir ļoti priecīga, to ieraugot.

"Kāds man prieks, ka satieku jūs," tie arī bija viņas pirmie vārdi. "Un Tjudors? Kas ir ar viņu? Pēdējie revolvera šāvieni bija ļoti nejauki. Vai tie bija jūsu vai Tjudora?"

"Tātad jūs jau visu zināt?" viņš salti atbildēja. "Tjudors šāva, tikai ar kreiso roku. Viņš tur guļ ar mazu caurumu plecā." Šeldons pētoši paskatījās uz viņu. "Jūs esat vīlusies, vai ne?"

"Par ko?"

"Nu, tāpēc, ka nenošāvu viņu."

"Es nepavisam negribēju, lai jūs viņu nošautu par to, ka viņš mani noskūpstīja," viņa iekliedzās.

"Ak tad viņš jūs noskūpstīja!" Šeldons izbrīnījies atkārtoja. "Un es domāju, ka viņš tikai saspieda jums roku. Cik atceros, tad jūs tā man teicāt."

"Nu, ja to var saukt par skūpstu, kaut gan viņš trāpīja tikai uz mana deguna galiņa," viņa atcerēdamās neviļus pasmai­dīja. "Bet par to jau es pati viņam atmaksāju. Es iecirtu viņam pliķi. Roku viņš man tiešām saspieda. Tā ir gluži zila. Paska­tieties."

Viņa atlocīja blūzītes piedurkni, un Šeldons redzēja tumši zilu divu pirkstu nospiedumu.

Tai brīdī no birzs iznāca pulciņš melno ar nestuvēm rokās, un uz tām gulēja ievainotais.

"Vai nav romantiski?" Šeldons vīpsnāja, pamanīdams Džo­annas izbijušos skatu. "Man nu būs jāuzņemas ārsta pienā­kumi un viņš jādziedina. Vai zināt, tās divdesmitā gadsimta divkaujas ir viena jocīga lieta. Pats izšauj caurumu cilvēkam plecā un pats atkal ņemies to aizbāzt."

Viņi pagriezās, lai dotu ceļu nestuvēm. Tjudors, izdzirdis pēdējos vārdus, pacēlās uz veselās rokas elkoņa un, izaicinoši smīnēdams, teica:

"Ja jūs būtu ķērusi kaut viena no manām lodēm, jums va­jadzētu aizbāzt caurumu ar veselu šķīvi."

"Cik zemiski, cik maziski!" iesaucās Džoanna. "Jūs sagrai­zījāt savām lodēm galus!"

"Man bija tiesības to darīt!" Tjudors atbildēja. "Pēc mūsu divkaujas noteikumiem, viss bija atļauts. Mēs varējām lietot kaut dinamītu."

"Jā, tas ir tiesa," Šeldons apstiprināja, kad viņi pakaļ nestu­vēm iegāja sētā. "Bija atļauti visi ieroči. Es gulēju zālē, kur viņš nevarēja mani redzēt, un izšāvu uz viņu no paslēptuves kā pē­dīgais nelietis. Lūk, pie kā tas noved, ja plantācijā ir sieviete. Un nu - apsienamie, skalošanas, ievainojumi un citas jaukas lietas. Pirms sāku ārstēt, būs jāpalasa kāda ārstniecības grāmata."

"Bet es neredzu, kur te mana vaina," viņa sacīja. "Es taču neesmu vainīga, ja viņš mani noskūpstīja. Nekad nedomāju, ka viņš uzdrīkstēsies."

"Mēs jau nemaz par to negājām šauties. Bet tagad man nav laika to visu izskaidrot. Lūdzu, pagādājiet marli un apsiena­mos, un es pa to laiku palasīšu ārstniecības grāmatu par "šā­vienu ievainojumiem"."

"Vai viņa brūce stipri asiņo?" viņa jautāja.

"Nē. Acīmredzot lode nav skārusi nevienu no svarīgākajām artērijām. Ja tas būtu noticis, tad būtu sliktāk."

"Ja tik vien, tad varat ārstniecības grāmatu nemaz nelasīt," Džoanna teica. ""Apustulis" tuvojas. Pēc piecām minūtēm tas būs jau klāt, bet uz tā droši vien ir doktors Velšmīrs. Tikai noguldīsim Tjudoru ērtāk, un viss. Man liekas, ka vislabāk no­guldīt jūsu istabā zem palagiem. Un sūtiet laivu ar ziņu Velš- mīram, lai paņem līdzi visus nepieciešamos instrumentus."

Pēc stundas Tjudors jau gulēja ar pārsietu ievainojumu, bet doktors Velšmīrs sēdās laivā, lai dotos atpakaļ uz "Apustuli", apsolīdamies uz vakariņām atkal atgriezties. Džoanna un Šel­dons stāvēja uz balkona, noskatīdamies, kā laiva aizbrauc.

"Man vairs nebūs iebildumu pret misionāriem, kopš esmu viņus redzējusi še, Zālamana salās," viņa teica un apsēdās šū­puļkrēslā.

Viņa skatījās uz Šeldonu un sāka smieties.

"Tā ir", viņš teica. "Arī es jūtos kā āksts, gribēdams nonā­vēt savu viesi."

"Jūs man vēl neesat stāstījis, kādēļ tas viss notika."

"Jūsu dēļ," Šeldons īsi atbildēja.

"Manis dēļ? Bet jūs pats taču nesen teicāt, ka ne manis dēļ."

"Nu jā, nejau skūpsta dēļ." Viņš piegāja pie margām un no­stājās tā, lai varētu redzēt viņas seju. "Bet tomēr jūsu dēļ. Labāk es jums visu atklāti izstāstīšu. Vai atceraties-es jau jūs brīdināju, kas notiks, ja kļūsiet par manu kompanjonu. Tā arī iznāca. Visa piekraste tenko par jums un mani, un Tjudors bija iedomājies uzgāzt visas šīs tenkas man virsū. Kā redzat, tādos apstākļos jums nebūtu ērti te ilgāk palikt. Būs labāk, ka jūs braucat prom."

"Bet es negribu braukt prom," viņa atbildēja ar skumju skatu.

"Nu, tad noteikti vismaz jāpieņem pavadone."

"Nē, tikai ne pavadoni."

"Bet jūs taču nedomāsiet, ka man jāiet šaudīt visi šejienes tenkotāji un pļāpas, kuriem iegribēsies sarunāt par jums visā­das rupjības?" viņš gandrīz dusmīgi jautāja.

"Nē, arī tas nav vajadzīgs," viņa aši atbildēja. "Es jums teikšu, ko mēs darīsim. Mēs salaulāsimies, un ar to viss būs cauri, vai ne?"

Viņš izbrīnā skatījās uz to. Ja viņa nebūtu tik pēkšņi pietvī­kusi, viņš domātu, ka Džoanna to izsmej.

"Vai jūs to nopietni gribat?" viņš neviļus jautāja. "Kādēļ?"

"Lai darītu galu visām nejēdzīgajām tenkām. Liekas, tas ir nopietns iemesls, vai ne?"

Kārdinājums bija tik liels un negaidīts, ka viņš sāka šau­bīties. Bet pēkšņi viņš sajuta riebumu, naidu, ar ko bija pilna viņa sirds, kad viņš, gulēdams zālē un ar mušām kaudamies, nolādēja "romantismu" un "piedzīvojumus", un viņš atbildēja:

"Nē, tas ir vēl nejēdzīgāk kā pavisam bez iemesla. Es ne­gribu ar jums laulāties tikai pieklājības vai ērtību dēļ."

"Smieklīgāku cilvēku vēl neesmu satikusi!" viņa iesaucās, iekaisdama dusmās. "Te jūs man stāstāt par mīlu un uzmāca­ties ar saviem priekšlikumiem, kad man nav nekādas patikas tajos klausīties, veselām nedēļām staigājat apkārt kā melns mā­konis tikai tādēļ vien, ka negribu būt jūsu sieva, vienmēr ska­tāties uz mani - kad esat iedomājies, ka es to neredzu, - tādām kārām, izsalkušām acīm, it kā nebūtu sen ēdis, raidāt maigus skatus manai revolvera jostai, ejat manis dēļ divkaujā, un tā tā­lāk, un tā tālāk. Bet nu… nu, kad jums saku, ka esmu ar mieru būt jūsu sieva, jūs mani atraidāt."

"Jūs nevarat mani padarīt smieklīgāku, kā pats sev liekos," viņš atbildēja, domīgi berzēdams pierē punu, "ja tas notiek pēc parastās romantisma programmas - divkauja meitenes dēļ, pēc kuras meitene krīt uzvarētāja apkampienos, - tad es jums teikšu, ka šo muļķību vairs nedarīšu."

"Un es domāju, ka jūs tā priecāsieties," viņa naivi atzinās, un šis naivums viņam likās ļoti aizdomīgs, jo viņš bija vai ar mieru zvērēt, ka viņas acīs iemirdzējās valšķīgas uguntiņas.

"Tādā gadījumā mans uzskats par mīlu ir pavisam citādāks nekā jums," viņš atbildēja. "Es gribu, lai sieviete kļūst par manu sievu aiz mīlas, nevis tikai aiz romantiskas sajūsmas un aizrautības par to, ka man laimējies ar tālšāvēja šauteni izsist cilvēkam plecā caurumu. Es jums vēlreiz saku, ka man riebj visas šīs romantiskās muļķības un… brīnišķīgie piedzīvojumi. Tjudors… tas jums ir īsts romantiskais varonis! Iesāka ar mani strīdēties, izturējās kā pērtiķis, nedeva man miera, kamēr bija jāpiekrīt viņa muļķīgajai divkaujai nevis pa jokam, bet… uz dzīvību vai nāvi! Tas bija briesmīgi."

Viņa kodīja lūpas, un, kaut gan viņas acis bija aukstas un mierīgas, tomēr no pietvīkušajiem vaigiem varēja noprast, ka viņa valda dusmas.

"Protams, ja jau negribat mani precēt…"

"Nē, nē, es to ļoti gribu," viņš steidzīgi noteica.

"Ak gribat?"

"Jā, bet vai tad jūs nesaprotat, meitenīt, es gribu, lai jūs mani mīlētu," viņš turpināja. "Citādi tā būs laulība tikai pa pusei. Es negribu, lai jūs kļūtu mana sieva tikai tādēļ vien, lai par mums rimtos tenkas. Es arī negribu, lai jūs nāktu pie manis aiz kaut kādām muļķīgām romantiskām iedomām. Tā es negribu jūs iegūt…"

"Nu, tādā gadījumā," viņa salti teica, bet Šeldons bija ar mieru likt galvu ķīlā, ka viņas acīs atkal pamirdzēja valšķīgas uguntiņas, "tādā gadījumā, ja jūs tomēr esat ar mieru uzklausīt manu priekšlikumu, atļaujiet dažas piezīmes. Pirmkārt, jūs gluži veltīgi tā nicināt brīnišķīgos piedzīvojumus, jo jūsu pašu dzīve ir visbrīnišķīgākais piedzīvojums. Kaut vai atceroties, kā es jūs šeit sastapu: tikko dzīvs baltais cilvēks, gluži vientuļš tālā plantācijā starp diviem simtiem cilvēkēdāju, kas gatavi kuru katru brīdi viņu saplosīt gabalos. Un tad atbraucu es…"

"Nu, jūs," viņš pārtrauca, "jau bijāt kā dzīvs visbrīnišķī­gāko piedzīvojumu iemiesojums, to varu jums teikt no tīras sirds. Taisnā ceļā no avarējuša kuģa, vētrai trakojot, laiviņā, kas pilna glīto taitiešu, un pati jūs kovboja cepurē, jātnieka zā­bakos, ar milzīgu revolveri aiz jostas…"

"Nu lieliski!" viņa priecīgi iesaucās. "Nu mums tikai jāap- lēš visvienkāršākais uzdevums: saskaitīt jūsu piedzīvojumus un manējos… Tātad jautājums izšķirts: jūs vairs nedrīkstat zoboties par maniem piedzīvojumiem. Otrkārt, runājot par romantismu, es neredzu nekā romantiska ne Tjudora mēģinā­jumā mani noskūpstīt, ne arī tai muļķīgajā divkaujā. Bet toties man liekas - tagad man tā liekas -, no jūsu puses bija ļoti romantiski, ka iemīlējāt mani. Un beidzot, man liekas, un tas jau būs romantisms kvadrātā… man liekas, ka es tevi mīlu, Deivid… Ak, Deivid!"

Pēdējie vārdi viņai izlauzās no krūtīm kā klusi čuksti, kad viņš to jau turēja savās skavās.

"Bet es tevi mīlu galīgi ne jau tāpēc, ka tu šodien tur muļ­ķojies," viņa čukstēja, turēdama tam uz krūtīm savu galvu. "Baltajiem cilvēkiem neklājas skraidīt pa mežu un vienam otru apšaudīt."

"Par ko tad tu mani mīli?" viņš vaicāja, kā mūžīgi vaicā visi iemīlējušies, pie tam jautājums vienmēr paliek bez atbildes.

"Nezinu… Mīlu… tevi… tādēļ, ka mīlu. Vai tu atceries mūsu "vīriešu sarunu"? Man tā saruna toreiz ļoti patika. Es tevi mīlu jau vairākas nedēļas… visu laiku, kamēr tu tik skaisti prati būt uz Tjudoru greizsirdīgs, nekad neizrādot, ko jūti un ko pārdzīvo."

"Jā, jā, turpini," tikko elpodams, viņš lūdzās, kad viņa apklusa.

"Es visu laiku gaidīju, kad tu izskaidrosies, un tādēļ, ka to nesagaidīju, iemīlēju tevi arvien vairāk un vairāk. Tu esi gluži tāds pats, kāds bija mans tēvs un Fons. Tu proti valdīties. Tu nedarīji muļķības."

"Līdz šai dienai," viņš piebilda.

"Jā, bet arī par to es tevi mīlu. Bija jau laiks. Es jau sāku domāt, ka tu nekad vairs ar mani par to nerunāsi. Un nupat, kad pati tev piedāvājos, tu mani pat atraidīji…"

Viņš to saņēma aiz pieciem, atvirzīja rokas attālumā no sevis un ieskatījās acīs, kuras vairs nebija aukstas, bet kurās mirdzēja zelta spīdums. Viņas skropstas drebēja, bet tā nenovērsa acis un droši skatījās viņam pretī. Tad viņš maigi un svētlaimīgi atkal pievilka viņu sev klāt.

"Un kā būs ar pašas pajumti un pašas pavardu?" pēc brītiņa viņš jautāja.

"Nu jau man būs! Mana būdiņa būs mans pavards un "Marta" - mana pajumte! Un visi koki, ko es te iestādīju, kukurūza, augi, vai tad nav diezgan? Un tu esi pie visa vainīgs. Varbūt man nekad nebūtu ienācis prātā tevi iemīlēt, ja tu pats nebūtu mani pamudinājis uz tādām domām."

"Lūk, "Nongasla" nāk, tā brauc šurp," Šeldons to pēkšņi pār­trauca. "Tur brauc komisārs. Viņš brauc uz Sankristobala salu izrakstīt izziņu par misionāra nonāvēšanu. Mums laimējies."

"Kā tā?" viņa neapmierināta atbildēja. "Man likās, ka šo­vakar būsim divi vien. Mums taču tik daudz kas pārrunājams. Man ir simtiem jautājumu."

"Un tā nebūtu vīriešu saruna," viņa piebilda.

"Bet mans plāns ir vēl labāks," brīdi šaubījies, viņš teica. "Redzi, komisārs visās salās ir vienīgais, kam ir tiesības atļaut mums salau­lāties. Lai viss izdotos uzreiz, arī doktors Velšmīrs ir te. Kā misio­nārs viņš var mūs salaulāt. Un šovakar pat mēs salaulāsimies."

Džoanna izrāvās no viņa skavām un šausmās atkāpās. Viņš redzēja, ka viņa ir patiesi izbijusies.

"Es… es… domāju…" viņa stostījās.

Bet pamazām viņas seja pārvērtās. Izbailes izgaisa, un viņa pietvīka tik stipri kā dienā, kad ieskrēja pie Šeldona sūdzēties par Tjudoru. Un viņas mierīgās un skaidrās acis vairs nebija ne mierīgas, ne skaidras. Tajās atspīdēja silts mirdzums, un tās vairījās Šeldona skatiena, kad viņa atkal piegāja tam klāt un, seju pie viņa krūtīm paslēpusi, čukstēja:

"jā, Deivid, esmu izlēmusi."