Piedzīvojums

27 MODERNĀ DIVKAUJA

Šeldons bija tikko sasniedzis Belsunas krastu, kad izdzirda šāvienu. Tur Tjudors vēstīja, ka ir jau pie Berandas krasta un nāk atpakaļ. Arī Šeldons izšāva gaisā un gāja atpakaļ. Viņš gāja kā pa sapņiem, pat nemanīdams, ka visu laiku iet pa klaju lauku. Divkauja bija tik muļķīga, ka viņam nācās grūti iedo­māties to tiešām notiekam. Viņš gāja mehāniski uz priekšu, atcerēdamies sarunu ar Tjudoru, pūlēdamies atrast savā rīcībā kripatiņu veselā saprāta. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās Tjudoru nonāvēt. Kādēļ gan lai viņš to nogalina? Ja Tjudors, lakstodamies ar Džoannu, izdarījis muļķības, tādēļ jau viņš nav jānonāvē. Bet kam tad šī divkauja? Tiesa, Tjudors, ar viņu runādams, apvainoja Džoannu, bet par to jau viņš dabūja sejā pliķi, un tādēļ, ka viņš, Šeldons, cirtis Tjudoram sejā pelnītu pliķi, pavisam vēl nav vajadzīgs tagad Tjudoru nošaut…

Tā viņš, dziļās domās nogrimis, bija nogājis ap ceturtdaļjū- dzes, un pēkšņi atcerējās, ka Tjudoram nebūt nav jānāk viņam pretī pa krastu. Pēc divkaujas noteikumiem viņiem ir tiesības slēpties, un Tjudors, protams, nāk viņam pretī slēpdamies. To aptvēris, Šeldons strauji iegriezās pa kreisi, meklēdams paslēp­tuvi. Tai pašā brīdī viņš dzirdēja vāju šāviena troksni un re­dzēja, kā aptuveni simts soļu aiz viņa cietajā zemē ieurbās lode un svilpodama atsitās, skaidri rādīdama, ka šī divkauja, lai tā būtu cik muļķīga būdama, tomēr ir visreālākā īstenība. Tomēr arvien vēl bija grūti tam noticēt. Viņš palūkojās apkārt uz pazīstamajām vietām, paskatījās uz jūru, kur viegls vējiņš bija sacēlis mazus vilnīšus. No Tulāgas puses nāca kāds burinieks, un buras laistījās saulē. Krastā ganījās viens pats zirgs, un viņš laiski nodomāja: "Kur gan ir otrs?" Tad viņš palūkojās uz ēkām: kalti, žāvētavu, no kuras pacēlās biezi dūmi, strādnieku teltīm, laivu noliktavu, dzīvojamo ēku un, beidzot, uz Džo­annas būdiņu.

Palmu aizsegā viņš nogāja vēl ceturtdaļjūdzes. Ja Tjudors būtu nācis taisni pretī kā viņš gāja, tie tagad būtu satikušies. Bet Tjudors nekur nebija redzams, kas lika Šeldonam nojaust, ka viņš tuvojas pa apkārtceļiem. Bet kurā pusē viņš atrodas, to nevarēja pateikt. Cauri taisnajām palmu rindām varēja redzēt tikai vienu aleju, bet Tjudors varēja būt kurā katrā no nākama­jām alejām, vai nu pa kreisi, vai arī pa labi un varbūt ne simts soļu no viņa, bet varbūt arī vēl veselu pusjūdzi… Šeldons gāja vēl uz priekšu, domādams, ka vecā standarta divkauja tomēr bija daudz vienkāršāka un patīkamāka nekā šī ilgā slapstīšanās. Arī viņš mēģināja mest kādu līkumu, cerēdams, ka kaut kur iz­dosies aiziet savam pretiniekam priekšā, bet velti, un galu galā viņš iznāca nesen kā apdēstītajā plantācijas laukumā, kur bija tikai mazi kociņi līdz jostasvietai, un tādēļ te bija grūti pa­slēpties. Viņš vēl nebija spēris ne divus soļus, kad atkal norī­bēja šāviens, un lode ieurbās palmas stumbrā netālu no viņa.

Pēc kāda brīža Tjudors izšāva visas astoņas reizes, un lodes cita pēc citas ieurbās palmās un rikošetā atlēca atpakaļ. Pēdējā lode, divreiz atsizdamās, iesitās Šeldonam pierē. Bet tā jau bija zaudējusi gandrīz visu spēku un paguva Šeldonam iesist pierē tikai krietnu punu baloža olas lielumā un uz vienu mirkli viņu apdullināt; tad lode nokrita viņam pie kājām.

Medības turpinājās. Reiz Šeldons jau bija gluži pie mājām un ieraudzīja uz pagalma balkona kalpus un pavāru, kuri, dzīvi tērzēdami un jautri smiedamies, ziņkāri skatījās uz pal­mu birzs pusi. Otrreiz viņš uzdūrās strādnieku pulciņam, kuri ravēja jauniedēstītos kokus. Strādnieki tikai uzmeta īsu skatu viņam, lai gan ļoti labi zināja, kādēļ viņš staigā pa plantāciju ar šauteni rokā. Kas viņiem daļas, ka dīvainie baltie cilvēki sado­mājuši viens otru medīt! Tas uz viņiem neattiecās, un, ja arī viņos bija ziņkārība, tad viņi tomēr pūlējās to slēpt no "lielā baltā saimnieka". Šeldons lika, lai tie iet uz citu vietu strādāt, kaut kur tālāk, un pats devās uz priekšu meklēt Tjudoru.

Viņam apnika mest bezgalīgos lokus, un viņš mēģināja at­kal iet pretiniekam taisni virsū, bet tas nekādus panākumus nedeva, tikai Tjudors izšāva uz viņu vairākas lodes, pats vien­mēr laikā nozuzdams. Tā viņi bija jau kādu stundu klīduši pa palmu birzi, mezdami lokus, slapstīdamies un meklēdami viens otru taisnajās palmu rindās. Šad un tad tie viens otru pa­manīja un abi izšāva, bet bez panākumiem. Pēc stundas Šel­dons nonāca tai vietā, kur Tjudors acīmredzot bija atpūties un izsmēķējis papirosu, jo zāle te bija nomīdīta un zemē nosviests papirosa gals un izdedzis sērkociņš. Un zālē viņš ieraudzīja sīkas metāla skaidiņas. Šeldons uzreiz saprata, ko tas nozīmē: Tjudors savām lodēm sagraizījis galus vai arī pataisījis tos strupus, tas ir, padarījis vienkāršās lodes par briesmīgajām dumdum lodēm, kuras aizliegts lietot karā, jo tās briesmīgi sa­plosa un izkropļo ievainoto vietu. Ieurbjoties miesā, tāda lode atplēš tikai nelielu caurumiņu, bet, kur tā skrien ārā, tur ievai­nojums ir krietnas tasītes lielumā. Nu Šeldons zināja, kas viņam sagaidāms, ja Tjudoram laimēsies viņam trāpīt.

Viņš nolēma vairs nedzīties Tjudoram pakaļ un apgulties zālē, kur viņu no abām pusēm aizsargā palmu rindas. No še­jienes viņš varēja labi novērot. Tagad Tjudors pienāks viņam klāt vai arī šai divkaujai nekad nebūs beigu. Viņš noslaucīja sasvīdušo seju un aptina ap kaklu mutautiņu, lai aizsargātos no odiem. Nekad vēl viņš nebija sajutis tādu riebumu pret "piedzīvojumiem", kā tagad. Jau Džoanna ar savu kovboja ce­puri un garstobra koltu, bet te vēl šis vīrišķis, kas meklē piedzī­vojumus un, nevarēdams nekā cita izdomāt, spiež mierīgu plantatoru doties muļķīgā un smieklīgā divkaujā. Ja kādreiz kāds cilvēks nolādējis piedzīvojumu meklēšanu, tad tas bija Šeldons, kuram tagad vajadzēja svīst un, guļot klusajā zālē, kauties ar odiem un vērot palmu rindu.

Lūk, Tjudors nāk. Šeldons skatījās tieši uz to pusi, kur Tju­dors iznāca alejā, aši lūkodamies uz visām pusēm. Viņš bija pagriezies ar seju pret Šeldonu kādus divsimt jardus no viņa; tas bija īsti pa šāvienam. Šeldons papriekš mērķēja krūtīs, bet tad apdomājās: "Tad viņam jāizstājas no ierindas." Viņš šāva labajā plecā. Lode ar tādu spēku trāpīja Tjudoram, ka viņš apsviedās un nokrita zemē. Ar šo lodi cilvēku varēja nošaut ve­selas jūdzes attālumā.

"Ceru, ka neesmu šo diedelnieku nonāvējis," Šeldons skaļi noteica, tad uztrūkās kājās un skrēja pie ievainotā. Bet viņš vēl nebija noskrējis ne simt soļu, kad Tjudors deva savu atbildi: viņš nebija beigts, bet, paņēmis kreisajā rokā automātisko re­volveri, bēra Šeldonam virsū lodi pēc lodes. Šeldons paslēpās aiz koka, skaitīdams šāvienus, metās pie ievainotā, izsita viņam no rokām revolveri un piespieda viņu pašu ar ceļgalu, lai viņš netiktu augšā.

"Guliet mierīgi," Šeldons teica. "Jūs esat manās rokās un katra pretestība ir lieka."

Bet Tjudors visu laiku pūlējās nogāzt Šeldonu no sevis.

"Es jums saku, guliet mierīgi!" Šeldons stingri teica. "Es ar divkaujas iznākumu esmu apmierināts, un jums nav vairs citas izejas kā nomierināties un atzīties par uzvarētu, uzskatot lietu par izbeigtu."

Tjudors negribot padevās un vairs neķepurojās.

"Vai jums neliekas, ka šīs modernās divkaujas ir visai smieklīgas?" Šeldons zobgalīgi teica, beidzot palaizdams Tju­doru vaļā. "Tur nav nekā bruņnieciska. Ja jūs būtu vēl ķepurojies, es iegrūstu jūsu degunu zemē. Vai zināt, vēl tagad man gribas to izdarīt, lai jūs skaidri pārliecinātos, ka divkau­jas vairs nav modē. Bet nu atļaujiet apskatīt jūsu ievai­nojumus."

"Viens vien ir," Tjudors īdzīgi norūca. "Jūs man trāpījāt ti­kai vienu reizi un to pašu jums laimējās tikai tādēļ, ka bijāt ie­līdis paslēptuvē kā…"

"… kā mežonīgs indiānis. Taisni tā. Jūs lieliski esat sapratis manu domu." Šeldons apklusa un piecēlās. "Palieciet šeit mie­rīgi guļot, kamēr atsūtīšu cilvēkus, kas jūs ienesīs iekšā. Jūs ne­esat bīstami ievainots, un tā ir jūsu laime, ka nesekoju jūsu piemēram. Ja jūs būtu ievainojusi kāda no jūsu paša lodēm, tad caurums būtu tik liels, ka tur cauri varētu izbraukt rati ar diviem zirgiem. Bet tagad jūs esat gludi caururbts. Mazs jauks caurumiņš. Brūci vajadzēs antiseptiski iztīrīt un apsiet, un mē­neša laikā būsiet atkal uz kājām. Bet tagad vairs neraizējieties. Es jums atsūtīšu nestuves."