Piedzīvojums

14 "MARTA"

Nākamajā rītā pēc brokastīm, kad viņi bija aizrāvušies bil­jarda spēlē, ienāca Vaijaberi un vēstīja:

"Jau pavisam tuvu kāds liels burinieks."

Tai pašā brīdī viņi izdzirda, kā žvadz enkura ķēde, un, izie­dami uz balkona, ieraudzīja lielu melnu burinieku, kas pēc en­kura izmešanas šūpojās.

"Tas ir amerikāņu kuģis!" izsaucās Džoanna. "Aplūkojiet kuģa priekšu un tā iegareno formu!… Redziet, ka man bija taisnība!" viņa piebilda, kad pēc īsa brīža mastā parādījās Amerikas svītrainā zvaigžņotā flaga.

Šeldons lika, lai Noa-Noa uzvelk angļu karogu.

"Bet ko gan te meklē amerikāņu kuģis?" Džoanna izbrīnā jautāja. "Tā nav jahta, kaut varu galvot, ka tas ir ļoti ātrs kuģis. Paskatieties, kā to sauc! lūs nevarat salasīt?"

""Sanfrancisko Marta"," Šeldons ar tālskati izlasīja. "Cik man zināms, tas ir pirmais amerikāņu kuģis Zālamana salās vi­sus pēdējos gadus… Viņi nolaida laivu un brauc šurp. Velns lai parauj, paskatieties uz airētājiem! Tie visi ir baltie. Kas gan viņus dzinis šurp?"

"Bet vāji jūrnieki," Džoanna teica. "Man būtu kauns, ja melno komanda uz mana kuģa tik vāji airētu. Paskatieties uz to, kas sēd laivas galā… kas nupat piecēlās un gatavojas lēkt malā. Tam ir vieta lopu kūtī, ne laivā."

Laivas braucēji visi izkāpa krastā, ziņkārīgi apskatīdami svešo vietu, bet divi, kas sēdēja laivas galā, atvēra vārtus un nāca uz dzīvojamo ēku. Viens no viņiem bija garš, stalts vī­rietis baltā buru audekla uzvalkā, kas viņam piestāvēja gluži kā karavīra forma. Bet toties otrs bija ģērbies pavisam neredzētā un neaprakstāmā uzvalkā, kas neizskatījās ne pēc jūrnieka, ne pēc sauszemes civilapģērba un bija vietējam klimatam pavi­sam nepiemērots, ārkārtīgi silts, un pats viņš gāja, smagi līgo­damies, kā milzīgs pērtiķis. Līdzību ar pērtiķi vēl atgādināja sprogainā rūsganā bārda, ar kuru bija apaugusi visa viņa seja, un mazās, vērīgās ačteles šaudījās uz visām pusēm.

Šeldons, kas bija iznācis uz kāpnēm saņemt viesus, stādīja tos priekšā Džoannai. Bārdainais pēc izskata varēja būt skots, bet viņam bija vācu uzvārds fon Bliks, un viņš runāja ar stipru amerikāņu akcentu. Bet viņa staltais ceļabiedrs, kam bija angļu vārds - Džons Tjudors, runāja skaidrā, tīrā angļu valodā, kā runā visi izglītotie amerikāņi, bet arī viņa izrunā bija viegls, tikko manāms vācu akcents. Džoanna nodomāja, ka viņa šo akcentu pamanījusi pēc Tjudora īsajām vāciskajām ūsām, kas neapslēpa viņa pilnīgās, spilgti sārtās lūpas, kuras varētu salī­dzināt ar Kupidona stopu, ja vien tajās nebūtu manāma bardzība vai pat cietsirdība, kas lūpām piešķīra vīrišķīgu stin­grību.

Fon Bliks bija neveikls un tūļīgs, bet Tjudors nepiespiesti stalts, graciozs ikvienā savā kustībā, katrā žestā. Viņa zilās acis dzirkstīja un mirdzēja, kustīgajos skaistās sejas pantos bija re­dzams vismazākais viņa dvēseles pārdzīvojums. Viņš bija en­tuziasma pilns, un viņa smaidi, viņa smiekli, kaut arī tikko manāmi, vienmēr bija sirsnīgi un īsti. Bet sākumā viņš runāja visai maz. Kas viņi tādi un kādēļ braukuši šurp uz Zālamana salām, izstāstīja ne viņš, bet fon Bliks.

Viņi atbraukuši meklēt zeltu. Viņš, fon Bliks, ir ekspedīcijas vadītājs, un Tjudors - viņa palīgs. Visi kuģa ļaudis, pavisam div­desmit astoņi vīri, pārsvarā ir zelta racēji dažādās Amerikas rak­tuvēs, no Meksikas līdz Aļaskai, bet pārējie ir jūrnieki. Kāre pēc zelta, šī kaislība, kas ir tikpat veca kā pasaule, dzinusi tos no vie­nas vietas uz citu, līdz tie nokļuvuši Zālamana salās. Viņu plāns bijis tāds: viena daļa Tjudora vadībā dosies augšup pa Belsunu, līdz tiks Gvadalkanāras kalnājos, bet "Marta" fon Blika vadībā brauks uz Malaitu, lai arī tur uzsāktu tādus pašu meklējumus.

"Turklāt mums vajadzīgi vēl daži vietējie strādnieki," fon Bliks sacīja. "Vai pie jums tos nevarētu dabūt?"

"Protams, mēs jums par tiem samaksāsim," Tjudors pie­bilda. "Tikai pasakiet, cik būs jāmaksā. Jūs viņiem maksājat se­šas mārciņas sterliņu gadā, vai ne?"

"Mūsu strādnieki vajadzīgi mums pašiem," Šeldons atbil­dēja. "Lieku mums nav, pat trūkst."

"Mums?" Tjudors ātri pārjautāja. "Tātad jums ir kompā­nija vai sabiedrība? Bet Huvutā man teica, ka jūs te esot viens pats, jo jūsu kompanjons miris."

Šeldons pamāja ar galvu uz Džoannas pusi, kura sajuta viņa balsī vēsumu, kad viņš atbildēja Tjudoram:

"Jā, tas tiesa, bet pēc tam mis Laklande sāka interesēties par plantāciju un kļuva par manu kompanjonu. Bet runāsim par to, ko iesākām, - par vietējiem mežoņiem. Mēs savus strādnie­kus nevaram dot, un no viņiem jums tik un tā nekāda labuma nebūtu. Tālāk par Bīnu viņi jums līdzi neies, bet tas nemaz nav tālu no šejienes, kādas dienas brauciens augšup pa upi. Viņi jau nav šejienieši, bet visi no Malaitas, un tie bīstas, ka tos ne­apēd. ja liksiet viņiem iet tālāk, tie pirmā izdevīgā brīdī jūs pa­metīs un aizbēgs. Bīnā jūs varat dabūt cilvēkus, kas jūs pavadīs salā iekšā, bet arī bīnieši jums tālāk līdzi neies kā vienas dienas gājumu līdz pirmajiem kalnājiem, un tur viņi jūs pametīs. Arī viņi baidās, ka tos var apēst."

"Vai tad tiešām te tik mežonīga zeme?" fon Bliks jautāja.

"Gvadalkanāras iekšiene vēl pavisam neizpētīta," Šeldons paskaidroja. "Šejienes mežu iedzīvotāji ir vismežonīgākie cil­vēki, kādi līdz šim pazīstami. Es viņus nekad neesmu redzējis un neesmu arī saticis nevienu, kas tos būtu redzējis. Nekad tie nenāk uz krastu, bet, ja krastu apdzīvotāji kādreiz aiz neuzma­nības iemaldās dziļāk mežā, viņi tos apēd. Neviens par viņiem nekā nezina. Viņi nav pat iemācījušies lietot tabaku. Kādai austriešu zinātniskajai ekspedīcijai izdevās tikt mazliet dziļāk uz kalnāju pusi, bet tur visus ekspedīcijas dalībniekus nonāvē­ja. Dažas jūdzes no šejienes nonāvētajiem krastā uzcelts piemi­neklis. Tikai viens cilvēks no viņiem izglābās un izstāstīja par ekspedīcijas bēdīgo galu. Tas arī ir viss, kas zināms par Gvadal­kanāras centrālo daļu."

"Bet zelts… par to jūs nekā neesat dzirdējis? Vai par to jūs nekā nezināt?" Tjudors nepacietīgi jautāja.

Šeldons pasmaidīja, bet abi viesi kāri tvēra katru viņa vārdu, kad viņš tiem atbildēja:

"Brauciet pa Belsunu divas jūdzes no jūras līkuma uz augšu, paņemiet smiltis un pamēģiniet tās skalot. Es bieži to esmu darījis. Kalnos, bez šaubām, atrodams zelts."

Tjudors un fon Bliks saskatījās uzvaras priekā.

"Tātad vecais Vičips nav melojis," Tjudors teica, un fon Bliks pamāja ar galvu. "Un ja Malaitā arī…"

Tjudors pārtrauca iesākto teikumu un pagriezās pret Džoannu:

"Šā vecā laupītāja stāsti spieda mūs braukt šurp," viņš paskaidroja. "Fon Bliks sadraudzējās ar viņu un dabūja zināt visu, kas un kā."

Un, pret Šeldonu pagriezies, viņš piebilda:

"Man liekas, mums izdosies pierādīt, ka jau sen pirms aus­triešu ekspedīcijas baltie cilvēki bijuši Gvadalkanāras kal­nājos."

Šeldons paraustīja plecus.

"Par to nekas nav zināms," viņš vienkārši atbildēja un tur­pināja, griezdamies pie fon Blika. "Runājot par maniem strād­niekiem, man jāsaka, ka tālāk par Bīnu tie tik un tā jums līdzi neies, bet līdz turienei esmu ar mieru jums dot, cik vien vēla­ties. Kad jūs domājat braukt un cik cilvēku būs ekspedīcijā?"

"Desmit vīru," Tjudors atbildēja, "deviņi no komandas un es."

"Man liekas, ka varat doties jau parīt," fon Bliks viņam teica. "Laivas varēs sagatavot jau šodien, rīt varēsiet visu sa­taisīt ceļam, sadalīt pārtiku un tā tālāk, bet parīt - doties ceļā. Kas attiecas uz "Martu", mister Šeldon, tad vēl šodien pat at­vedīsim krastā visu, kas ekspedīcijai vajadzīgs, bet pievakarē brauksim prom."

Kad abi viesi gāja atpakaļ uz savu laivu, Šeldons ironiski paskatījās uz Džoannu un teica:

"Nu, tas ir romantisks piedzīvojums jūsu garā - zelta mek­lēšana starp cilvēkēdājiem."

"Labs virsraksts grāmatai!" viņa izsaucās. "Vai vēl labāk tā: "Zelta meklēšana zemē, kur medī cilvēku galvas". Tādu grā­matu labi pirktu."

"Vai jums tagad nav žēl, ka esat palikusi par plantācijas īpašnieci?" Šeldons viņu ķircināja. "Iedomājieties tikai, cik in­teresanti būtu piedalīties šādā ekspedīcijā!"

"Ja es viņiem piebiedrotos," viņa atcirta, "fon Bliks droši vien nepretotos, ka braucu viņiem līdzi uz Malaitu."

"Protams, nē, nekādā ziņā. Viņš būtu pat priecīgs."

"Kā viņi jums patika?" viņa jautāja.

"Vecais fon Bliks gluži labi. Savā ziņā solīds un noteikts vīrs. Bet Tjudors ir vējgrābslis, par daudz paviršs cilvēks. Ja man būtu ar vienu no viņiem jādzīvo uz vientuļas, neapdzī­votas salas, es labāk vēlētos būt kopā ar fon Bliku."

"Es jūs īsti nesaprotu," Džoanna sacīja. "Kas jums varētu būt pret Tjudoru?"

"Vai atceraties Brauninga "Pēdējo hercogieni"?"

Viņa palocīja galvu.

"Nu, Tjudors man viņu atgādina."

"Bet viņa taču ir brīnišķīga!"

"Jā gan, bet viņa ir sieviete! No vīrieša mēs gaidām ko citu, vairāk savaldības, apdomības un atturības. Vīrietim jābūt daudz noteiktākam, daudz mierīgākam, viņš nedrīkst būt tik emocionāls. Tādi vīrieši kā Tjudors man bojā nervus. Es no vīrieša prasu vairāk miera."

Džoanna pilnībā gan nepiekrita viņa domām par Tjudoru; lai gan viņa neko neteica, Šeldons to instinktīvi sajuta, un tas viņam sāpēja. Viņš atcerējās, kā iemirdzējās viņas acis, runājot ar viesi… "Velns lai parauj, vai tā būtu greizsirdība?" viņš pats sev jautāja. Kādēļ tad viņas acis nevarētu mirdzēt? Kāda man daļa?…

No "Martas" nolaida vēl vienu laivu, un visu, kas bija vaja­dzīgs Tjudora ekspedīcijai, steidzīgi veda uz krastu; tur bija arī piecu izjaucamo laivu daļas, kuras divpadsmit vīri tūdaļ sāka likt kopā. Visas laivas bija neparasti garas un šauras, ar aug­stām un liektām malām. Katrā laivā bija trīs airi un vairākas kārtis ar dzelzs uzkalumiem galos.

"Jūs laikam labi pazīstat upju kuģošanu," Šeldons sacīja vienam no laivu salicējiem.

Tas izspļāva baltajās smiltīs tabaku, kas bija viņam aiz lū­pas, un teica:

"Pie mums, Aļaskā, brauc tādās laivās. Tās taisītas pēc Ju- konas parauga, un varu droši apgalvot, ka nav citu laivu, kas varētu tām līdzināties. Jūsu upe ir tīrais nieks, salīdzinot ar mūsu upēm ziemeļos. Tādā laivā var iekraut divpadsmit pudu, un divi cilvēki ar kārtīm to dzīs tik ātri, ka muti vien ieple- tīsiet."

Pievakarē "Marta" uzvilka enkuru un, nolaizdama karogu, brauca tālāk, izšaudama no saviem lielgabaliem salūta šāvie­nus. Berandā pacēlās gaisā un atkal nolaidās angļu karogs, un

Šeldons atbildēja ar šāvienu no neliela signāliielgabala. Zelta meklētāji bija uzcēluši sētā savas teltis un sāka krastā gatavot sev vakariņas, bet Tjudors gāja līdzi Šeldonam un Džoannai, un tie sēdās kopā pie vakariņām.

Likās, ka Tjudors visur bijis, visu pasaulē redzējis un pazīst. Viņš visu laiku runāja tikai par saviem piedzīvojumiem, un Džoanna viņu vēl paskubināja. Tas bija avantūristu avantū­rists. Viņš bija amerikānis. Jaunās Anglijas pirmo kolonistu pēctecis, dzimis Vācijā, kur viņa tēvs bijis ģenerālkonsuls. Tur viņš nodzīvojis bērnības gadus un tur arī iemantojis vācu akcentu izrunā. Jau zēns būdams, viņš braucis tēvam līdzi uz Turciju, vēlāk uz Persiju, kur viņa tēvs nosūtīts kā diplomā­tiskais pārstāvis.

Visu mūžu Tjudors bija ceļojis un savos stāstos klejoja no vienas zemes uz citu, no vienas pasaules daļas uz citu. Viņš stāstīja ļoti dzīvi, aizraujoši, asprātīgi un prata labi attēlot savus piedzīvojumus. Likās, viņš visus savus piedzīvojumus at­stāsta nevis tādēļ, ka tas viss ar viņu patiesi noticis, ka viņš visu to tiešām piedzīvojis, bet tādēļ, ka stāsts ir nenoliedzami inte­resants un ka viņš prot atcerēties un attēlot daudzus neparas­tus un arī smieklīgus notikumus. Viņš bija piedalījies Dienvid­amerikas revolūcijās, bijis brīvprātīgais Kubā, izlūks angļu un būru karā un kara korespondents krievu un japāņu karā. Viņš braucis Klondaikā ar suņiem. Skalojis zeltu Nomas smiltīs un Sanfrancisko pats izdevis avīzi. Viņš labi pazīst Savienoto Val­stu prezidentu, bijis kā savējais visos Eiropas un Londonas klubos, Jokohamas "Grand-Hotelī", uzstājies kādā Never- Neveras vēlēšanu aģitācijas sapulcē. Viņš piedalījies Siāmā tī­ģeru medībās, bijis Pomotu salās pērļu zvejnieks, apmeklējis Tolstoju, Oberammergavā noskatījies Kristus ciešanas, jājis ar mūļiem pāri Andiem un bijis visā rietumu Āfrikā kā dzīva avīze visās drudžainākajās vietās.

Krēslā atzvēlies un lēnītēm kafiju dzerdams, Šeldons klau­sījās viņa stāstā un sāka neviļus apbrīnot šo cilvēku, kas varē­jis tik dažādi un daudzpusīgi dzīvot. Bet viņš sajuta pret to arī kaut ko nepatīkamu. Viņam likās, ka Tjudors to visu stāsta tikai Džoannas dēļ. Protams, ārēji viņš runāja un smai­dīja viņiem abiem, bet Šeldons bija pārliecināts, ka saruna būtu pavisam citāda, ja te nebūtu Džoannas. Tjudors juta, kā stāstījums ietekmē Džoannu, un apzināti centās tīt visu vēl lielākā romantismā, lai tam piešķirtu vēl brīnišķīgāku piedzī­vojumu raksturu. Šeldons redzēja, ar kādu uzmanību un interesi Džoanna klausās viesa stāstā, un, vērodams viņu, dzirdēdams viņas plūstošos smieklus, nervozos jautājumus, piezīmes un komentārus, ar katru mirkli vairāk pārliecinājās, ka mīl viņu.

Tādēļ viņš sēdēja domīgs, gandrīz skumjš, bet brīžiem kļu­va ļoti nikns uz savu viesi un domāja, vai daudz patiesības vi­ņa stāstā, un kā varētu pierādīt, vai viens otrs gadījums, par ko viņš stāsta, ir patiess vai nav. Tieši tai brīdī uz balkona uznāca Utami ziņot Džoannai, ka lamatās, kuras tie izlikuši, ieskrējis krokodils. Tas bija izdevīgs moments, it kā to būtu nokārtojis veikls dramaturgs.

Bet, ieraudzījis Tjudoru, kura seju šai brīdī apgaismoja uzrautais sērkociņš, jo Tjudors aizsmēķēja papirosu, Utami aizmirsa kā Džoannu, tā krokodilus.

"Hallo, Tjudor!" viņš izsaucās tik familiāri, ka Šeldonam bija liels brīnums. Utami sniedza roku Tjudoram, kas to sa­ņēma un pūlējās saskatīt polinēzieša seju.

"Kas tu tāds esi?" viņš jautāja. "Te ir tik tumšs, ka nekā nevaru redzēt."

"Es esmu Utami."

"Utami? Bet kas par Utami? Kur mēs, draudziņ, esam tiku­šies?"

"Vai esat aizmirsis "Huahinu"?" Utami pārmezdams teica. ""Huahina" pēdējo braucienu?"

Tjudors atkal satvēra taitieša roku un sirsnīgā dedzībā sāka to kratīt.

"No "Huahina" pēdējā brauciena izglābās tikai viens ka- naks, kuru sauca Džo. Velns lai parauj, balodīt, vai zini, man liels prieks, ka tevi satieku, kaut gan tavu jauno vārdu dzirdu pirmoreiz."

"Jā, uz "Huahina" visi mani sauca par Džo. Bet mans vārds vienmēr bijis Utami."

"Bet ko tu te dari?" Tjudors jautāja, palaizdams taitieša roku.

"Braucu kopā ar mis Laklandi uz viņas kuģa "Mjele". Mēs bijām visur: Taiti, Raijalejā, Tahā, Manujā, Taluilā, Bora-Borā, Apijā, Savajā un Fidži salās. Un tagad paliku pie mis Laklandes te, Zālamana salās. Bet drīz viņa pirks jaunu burinieku."

"Kad "Huahins" gāja bojā, mēs ar viņu divi vien izglābā­mies," Tjudors paskaidroja, pagriezdamies pret Šeldonu un Džoannu. "Kad izbraucām no Guanas, bijām pavisam piecdesmit septiņi cilvēki, un no visiem tikai Džo un es atkal ieraudzījām zemi. Mūs pārsteidza viesulis pie Pomotu salām. Tas notika tai laikā, kad biju pērļu zvejnieks."

"Bet tu, Utami, nekad man neesi teicis, ka esi izglābies no bojā gājuša kuģa," Džoanna pārmezdama teica.

Staltais taitietis samulsis mīņājās no vienas kājas uz otru un, vainīgi smaidīdams, atbildēja:

"Es biju aizmirsis, nekad nedomāju par to."

Viņš jau virzījās uz kāpņu pusi, rādīdams, ka būtu laiks iet prom, bet ka ļoti labprāt vēl paliktu.

"Nu labi, Utami, rīt no rīta vēl papļāpāsim," Tjudors sacīja.

"Viņš man izglāba dzīvību," Tjudors stāstīja, kad taitietis savā sparīgajā, bet elastīgajā gaitā jau bija nokāpis pa kāpnēm lejā. "Kas viņš par peldētāju! Neesmu redzējis neviena, kas prastu peldēt labāk par viņu!"

Un uz Džoannas lūgumu Tjudors sāka stāstīt par "Hua­hina" bojāeju, bet Šeldons, viņā klausīdamies, pīpēja un atzina, ka šis cilvēks nav melis, lai viņa trūkumi būtu kādi būdami.