Piedzīvojums

8 VIETĒJAIS KOLORĪTS

Pievakarē Berandas jūras līkumā ienāca neliels tvaikonītis un izmeta enkuru, un pēc kāda brīža krastā izkāpa kapteinis. Tas bija gadus divdesmit divus vecs jauneklis, klusu un maigu balsi. Džoanna tūdaļ sajūsminājās par viņu, tikko Šeldons pa­teica, ka šis jauneklis uz sava tvaikoņa brauc viens pats ar melno malaitiešu komandu, un juta pamostamies romantis­kas dziņas, kad dabūja zināt, ka tas ir Kristiāns Jongs no Nor- folkas, slavenā Baunti dumpja dalībnieka Jonga tiešs pēctecis. No viņa kautrajām acīm un tumšās sejas bija skaidri redzams, ka viņā sajauktas taitiešu un anglosakšu asinis, tikai no izskata likās, ka šai jauneklī nav vairs palicis nekas no viņa anglisko senču ciešās apņēmības un bardzības. Tomēr ārējais izskats neizteica viņa patieso raksturu, jo ciešā, stingrā līnija viņa raksturā nebija zudusi, un tikai tādēļ viņš varēja gluži viens braukt savā kuģi ar komandu, kurā bija tikai cilvēkēdāji, un sa­gādāt sev uzturu mežonīgajās Zālamana salās.

Ieraudzījis Džoannu, viņš sākumā bija stipri kautrīgs un samulsis, bet, kad viņa pret to izturējās draudzīgi, vienkārši, tas kļuva daudz brīvāks, kaut Šeldons jutās aizskarts, ka sievie­te var tā izturēties. Par to, kas notiek balto pasaulē, Jongs it ne­kā nezināja, toties viņam bija pilna vācele dažādu ziņu par jau­nākiem vietējiem notikumiem. Lungas plantācijā, kas ari atro­das Gvadalkanārā, tikai krietni vairāk uz austrumiem no Be­randas, piecpadsmit strādnieki nolaupījuši šautenes un iebē- guši mežā. No meža tie atsūtījuši ziņu, ka drīz atgriezīšoties un atriebšoties trim baltajiem plantācijas saimniekiem, bet tie sa­vukārt gūstīja izbēgušos. Ja tos drīz nesagūstīs, tad ļoti iespē­jams, ka viņi saradīsies Berandas apkārtnē un centīsies nozagt vai ar varu atņemt kuģa laivas - tā domāja Jongs.

"Jā, pavisam aizmirsu jums pateikt," viņš turpināja, pagrie­zies pret Šeldonu, "jūsu komisionārs Ugā nosists. Portadamas mežoņi tur sabraukuši naktī piecās laivās. Oskars gulējis, un mežoņi viņu pārsteiguši, pavisam negaidot. Tie izlaupījuši no­liktavas un, ko nevarējuši aizvest, to sadedzinājuši. To dabūja zināt "Fliberti-Džibets", kad stāvēja Mboli jūras līkumā, un tūdaļ devās uz Ugu."

"Man laikam būs no Ugas pavisam jāatsakās," Šeldons teica.

"Jā, tas jau otrais tirgotājs, ko esat šogad zaudējis," Jongs piekrita. "Viens vien baltais Ugā nevar dzīvot, tur jādzīvo vis­maz diviem kopā. Pārāk tuvu pie Malaitas, bet, kas malaitieši par laupītājiem, to jūs labi zināt. Sevišķi portadamieši. Ak jā, man uz "Minervas" ir suns. To jums sūta Tomijs Džens no Nī­la salas. Viņš teica, ka sen jau jums to apsolījis. Ļoti labs suns, nevar ne acu galā ciest melnos. Ne divas minūtes tas nebija uz "Minervas", kad jau visa komanda saskrēja mastos. Tomijs to iesauca par Sātanu."

"Jau vairākas reizes pabrīnījos, kādēļ neesat nopircis suni," Džoanna teica.

"Suni jau nav grūti dabūt, bet viņu diezgan grūti uzraudzīt. Paskaties tikai, un suns jau krokodilam rīklē."

"Bet Marovas lagūnā pirms diviem mēnešiem nosita Džeku Hanliju," tikpat maigi turpināja jongs. "Šo zinu no turienes tikko atveda Apustulis."

"Kur atrodas Marovas lagūna?" Džoanna interesējās.

"Jaundžordžijas salā, pāris simtu jūdžu uz rietumiem no mums," Šeldons atbildēja.

"Viņu noslepkavoja viņa paša kalpi," Jongs turpināja, "bet tos uzkūdīja vietējie. Viņa laivas komanda, kas bija no San- takrusas, izglābās un ar laivu aizbēga uz Šuazeli, un Masers ar Liii tūdaļ devās turp, nodedzināja ciemu un dabūja atpakaļ Hanlija galvu, kuru kaltēja kādā būdā. Tas arī ir viss, ko varu jums jaunu pastāstīt. Ak, jā, vēl. Izabellas salā pie vietējiem redzēts daudz jaunākās sistēmas šauteņu. Neviens nezina, kā viņi pie tām tikuši. Iestādēm gan vajadzētu to lietu izzināt. Vai, - vēl kas, - gandrīz aizmirsu, - te patlaban atrodas kara­kuģis "Kambriāns", kura ļaudis Bīnā nodedzinājuši trīs ciemus, atriebjot Minotas kapteiņa nāvi. Vai atceraties? Bez tam arī apšaudījuši mežus. Tagad kuģis devies uz Siu, lai arī tur nodibinātu kārtību."

Visas jaunās ziņas bija izstāstītas, un sarunas kļuva vispārī­gākas. Kad Jongs jau taisījās doties projām, Džoanna viņam jautāja: , ,

"Sakiet, mister Jong, kā jūs varat ar savu komandu tā gluži viens braukt?"

Domīgi viņš paskatījās uz to savām lielajām, kautrajām, gandrīz meitenīgajām acīm un maigā, mierīgā balsī atbildēja:

"O, es ar viņiem ļoti labi tieku galā. Protams, šad un tad ga­dās arī visādi pārpratumi, dažreiz jāiztur diezgan smagi brīži. Bet bez tā jau nekas nenotiek. Vissvarīgākā lieta - nekad neie­rādīt, ka esi no viņiem nobijies. Cik reižu man tiešām bija krietni bail, bet viņi to nekad nezināja."

"Uz viņu raugoties, šķiet, ka viņš ne mušai nedarīs pāri," teica Šeldons, kad Jongs aizgāja, "bet patiesībā tas ir vīrs ar dzelzs roku. Tādi ir visi Norfolkas anglosakšu vietējie iemītnieki, kuru senči bijuši Baunti dumpinieki. Piemēram, Jongs. Pirms trim gadiem, kad viņš tikko bija sācis braukt uz savas "Minervas", viņš iebrauca Suā, Malaitā. Daudzi no turie­nes vietējiem bija strādājuši Kvīnslendā. Tie ir briesmīgi radī­jumi. Viņi bija nodomājuši dabūt jonga galvu. Viņu vadoņa, vecā Billija Vienača, dēls bija salīdzis par strādnieku Lunga plantācijā un tur miris no dizentērijas, un samaksai par viņa nāvi melnie gribēja dabūt baltā galvu, vienalga, kādu, ka tikai tas būtu baltais. Tāds ir vietējo ieradums. Redzēdami, ka Jongs ir gandrīz vēl zēns, tie nodomāja, ka ar viņu būs viegli tikt galā. Tie aizvilināja viņa laivu krastā, it kā viņiem tur būtu strād­nieki, kas grib līgt, un nonāvēja visu komandu, bet vietējie, kas tai brīdī bija uz "Minervas", metās virsū Jongam. Tai brīdī viņam bija rokā dinamīta patronām pildīta granāta, ko tas bija pagatavojis, lai sistu zivis. Viņš to aizdedzināja un iesvieda me­žoņu barā. Jongs nemīl, ka to atceras, un viņu nevar piedabūt, lai viņš izstāsta, kā tas viss noticis. Bet katrā ziņā sprādziens bija mežoņus milzīgi satraucis. Kas palika dzīvi, tie metās pāri malai ūdenī, bet Jongs pacēla buras un aizbrauca. Tagad Suā par viņa galvu izsolīta simts asu gliemežvāku balva, kas mūsu naudā ir ap simt sterliņu mārciņu. Bet viņš visu laiku mierīgi braukā uz Sua. Vēl nesen viņš tur bija, aizveda ap trīsdesmit strādnieku, kas bija nostrādājuši nolīgto laiku brāļu Fulkrēmu plantācijā."

"Katrā ziņā tas, ko viņš stāstīja, man palīdzēs labāk saprast vietējo dzīvi," Džoanna teica. "Ja ne vairāk, tad nenoliedzami savdabīga, gleznaina dzīve. Zālamana salas uz kartēm vaja­dzētu zīmēt sarkanā krāsā un arī dzeltenā, jo te vienmēr plosās dažādas epidēmijas."

"Epidēmiju ziņā gan Zālamana salās vienmēr tik ļauni ne­klājas, un arī ne visur tās mēdz būt," Šeldons atbildēja. "Es jums jau teicu, ka Beranda ir viena no nejēdzīgākām plantāci­jām, un, lai kāds posts mūs te piemeklētu, vienmēr tas aiziet līdz pašām galējām robežām. Šaubos, vai vēl kādā plantācijā ir tik briesmīga dizentērijas sērga kā tā, kas tikko beidzās, kad jūs atbraucāt. Epidēmija bija nokļuvusi pat uz "Džessi". Berandai ārkārtīgi neveicas un nekad nav labi gājis. Kas mūsu salās dzī­vojuši ilgākus gadus, tie galvas vien krata un nospļaujas, ja ie­minas par Berandu. To vajā it kā kāds ļauns liktenis."

"Gan Beranda uzplauks," Džoanna pārliecināta teica. "Par māņticību es vienmēr smejos. Nelaime nevar būt mūžīga. Gan tiksiet galā ar visām grūtībām, un Beranda būs skaista plantā­cija. Tomēr man liekas, ka klimata ziņā Zālamana salas balta­jiem pavisam nav ieteicamas."

"Ar laiku tas būs citādi. Pēc gadiem piecdesmit, kad meži būs izcirsti līdz pat kalniem, drudzis pilnīgi izzudīs un klimats kļūs daudz veselīgāks. Te nodibināsies ciemi un pilsētas, jo te ir ļoti daudz labas zemes, kas tagad stāv gluži neizmantota."

"Un tomēr šejienes klimats baltajiem būs par bargu," Džo­anna atkārtoja. "Baltajiem nekad te nebūs iespējams strādāt fizisku darbu."

"Tas gan ir tiesa."

"Kas tad paliek: verdzība?" viņa jautāja.

"Jā, tāpat kā viscaur tropiskajās zemēs. Melnie un dzeltenie strādās, un baltie būs darbu vadītāji. Jāsaka, ka nēģeri ir ļoti vāji strādnieki, un ar laiku viņu vietā ņems ķīniešu vai indiešu kūlijus. Plantāciju īpašnieki par to jau ļoti nopietni domā. Piemēram, man līdz kaklam apnicis melno darbs."

"Bet ko tad darīs melnie? Vai tiem būs jāizmirst?"

Šeldons paraustīja plecus un atbildēja:

"Jā, tāpat, kā izmira Ziemeļamerikas indiāņi, kas bija daudz krietnāki par melanēziešiem. Mūsu zeme nebūt nav neaptve­rami plaša, un tajā jau kļūst par maz vietas."

"Un vājākiem jāiznīkst?"

"Tieši tā. Visiem, kas nespēj piemēroties apstākļiem, jāiznīkst."

Nākamajā rītā Džoanna atmodās no mežonīgiem kliedzie­niem, trokšņa un trača. Vispirms viņa ķēra pēc revolvera, bet, izdzirdusi Noa-Noa smieklus, saprata, ka nekādu briesmu nav, un gāja lauka paraudzīties, par ko Noa-Noa tā smejas. Kapteinis Jongs bija atvedis krastā Sātanu un izcēlis malā taisni tai brīdī, kad gar krastu gājis bars strādnieku. Sātans bija liels, melns un spēcīgs suns ar īsu vilnu, gandrīz divus pudus smags. Viņš nevarēja ciest melnos. Tomijs Džens to ik dienas bija turējis vairākas stundas piesietu un licis melnajiem kaitināt. Tāda dresūra bija panākusi to, ka, tiklīdz Sātans tika krastā, vairs tuvumā nepalika neviena strādnieka, - tie visi paniskās bailēs metās bēgt un sakāpa palmās.

"Labrīt," Šeldons sauca no balkona, ieraudzījis Džoannu. "Ko jūs teiksiet par tādu melno mednieku? Labs, vai ne?"

"Viņš būs jāmēģina pieradināt pie mājas kalpotājiem," Džoanna atbildēja.

"Un arī pie jūsu taitiešiem. Noa-Noa, sargies! Skrien projām!"

Redzēdams, ka kokos sakāpušos vairs nevar dabūt ciet, Sā­tans pamanīja stalto taitieti un drāzās viņam taisni virsū. Noa- Noa nebēga. Viņš palika uz vietas, kaut arī skatiens tam nebija diezin cik drošs, un, visiem par lielu brīnumu, Sātans, drau­dzīgi asti luncinādams, sāka jautri lēkāt ap viņu.

"Nu, tas tik ir gudrs suns," Džoanna iesaucās. "Mister Šel- don, viņš ir gudrāks par jums. Viņš uzreiz, bez kādiem pa­skaidrojumiem, saprot, kāda starpība starp nēģeriem un tai­tieti. Kā tu domā, Noa? Kādēļ viņš tevi neaizskāra? Viņš zina, ka tu esi taitietis, vai ne?"

Noa-Noa palocīja galvu un pavīpsnāja.

"To viņš gan nezina, ka esmu taitietis, bet viņš redz, ka man kājās bikses kā baltajiem cilvēkiem," viņš paskaidroja.

"Mis Lakland, jums būs ar viņu jāizņem Sartor Resartus kurss," Šeldons smējās, nokāpdams lejā no verandas, un sāka glaudīt Sātanu.

Tai brīdī pa vārtiem ienāca vēl divi taitieši, Adamu-Adams un Matauare, kas bija izlikuši Belsunas upē lamatas krokodi- liem, un tādēļ viņiem nebija kājās vis bikses, bet tikai lava-lava, kas graciozi apvija viņu spēcīgos, muskuļainos gurnus. Ierau­dzījis viņus, Sātans izrāvās no Šeldona rokām un drāzās tiem virsū acīmredzot ar visļaunākajiem nolūkiem.

"Tie ir bez biksēm," Noa-Noa, plati smiedamies, teica, un viņi sāka vēl vairāk smieties, kad Adamu-Adams metās bēgt un uzskrēja uz platformas, kur stāvēja rezervuāri lietus ūde­nim, kas tecēja no jumta. Redzēdams, ka ar to nekas neiznāk, Sātans metās virsū Matauarem.

"Bēdz, Matauare, bēdz!" Džoanna sauca.

Bet viņš nekustējās ne no vietas.

"Viņš ir drošākais no visiem. Ari viņa vārds taitiešu valodā nozīmē Bezbailīgais," Džoanna Šeldonam teica.

Matauare mierīgi gaidīja, kad pieskries suns, un, kad tas putainām lūpām drāzās viņam virsū, viņš to skrejošu saķēra aiz pakakles un aizsvieda pa gaisu. Sātans apmeta gaisā kū­leni un smagi nokrita zemē. Vēl divas reizes Sātans skrēja Matauarem virsū, bet katru reizi ar tādu pašu iznākumu. Tad viņš atteicās no cīņas un sāka iet viņam pa pēdām pa­kaļ, ne acu nenovērsdams un aizdomīgi ostīdams viņa pē­das.

"Sātan, tas ir labs cilvēks, pašu cilvēks," Šeldons mierināja suni.

Bet Sātans vēl veselu stundu ošņāja pēc Matauares, kamēr beidzot atzina, ka tas patiešām ir savs cilvēks mājā. Tad viņš atlaidās no tā, sāka skatīties uz mājas kalpiem un uzdzina Orneraiari augšā uz degošas plīts. Lalaperam noplēsa lava- lava, kad tas briesmās sāka rāpties augšā pa balkona stabu, un tad devās pakaļ Vaijaberi, kurš uzlēca uz biljarda galda. Viņš to tik ilgi trenkāja,» kamēr ieradās Džoanna un izglāba vajāto.