Piedzīvojums

PORTADAMAS BANDA

"Un viss beidzās ļoti labi," Šeldons stāstīja, dzerot kafiju uz balkona. "Iesākumā Baučers baidījās pret tiem stingri nostā­ties, bet, kad mēs ieradāmies, viņš kļuva pavisam cits vīrs. Mēs organizējām šķietamu tiesas sēdi, un vecais diedelnieks Tel- pass padevās mūsu lēmumiem. Telpass ir viens no Portadamas vadoņiem, briesmīgs nelietis. Mēs viņu nosodījām par summu, kas desmitkārt pārsniedz nokauto cūku vērtību, un piespiedām, lai viņš ar savu bandu taisās, ka tiek. Tie ir gan sa­lašņas. Viņu nav mazāk par sešdesmit vīru piecās lielās laivās, un tie gatavi kauties uz nebēdu. Tiem ir līdzi ap divpadsmit šauteņu, kas pēc likuma būtu jākonfiscē."

"Kādēļ jūs to neizdarījāt?" Džoanna jautāja.

"Lai vēlāk būtu jāpiedzīvo nepatikšanas ar komisāru? Viņš ir ļoti jūtīgs, kad lieta grozās ap viņa melno ganāmpulku, kā viņš sauc melnos mežoņus… Mēs piespiedām tos vākties prom, bet tie bija nobraukuši tikai dažas jūdzes un atkal izcē­lušies malā. Šodien droši vien brauks mums garām."

Un tiešām, pēc divām stundām parādījās portadamiešu lai­vas. Neviens nebija pamanījis, kā tie iebraukuši jūras līkumā. Kalpi brokastoja virtuvē, arī strādnieki ēda savās teltīs, un Sā­tans svētlaimīgā mierā gulēja zem biljarda galda, pa miegam kaudamies ar mušām. Džoanna bija noliktavā, un Šeldons gu­lēja uz balkona šūpuļtīklā. Pēkšņi viņš kā pa sapņiem noģida, ka kaut kas nav labi, un tūdaļ bija augšā. Neizkāpdams no tikla un gandrīz nepakustēdamies, viņš skatījās lejā, sētā, un ierau­dzīja, ka tur sanākusi apbruņotu mežoņu banda. Tie bija tie paši portadamieši, no kuriem viņš šorīt šķīrās, tikai tagad viņu bija krietni vairāk. Pūlī bija arī tādi, kurus viņš šorīt pie Bau­čera nebija redzējis.

Viņš izkāpa no tīkla un, tīši lēnām un miegaini žāvāda­mies, piegāja pie balkona margām. Un viņam ienāca prātā, ka tāds laikam ir viņa liktenis - mūžam stāvēt uz balkona un skatīties lejā uz melno mežoņu bariem, kurus viņam vajag nomierināt, savaldīt un sodīt. Tīši nevērīgi viņš apskatīja tos, bet patiesībā uzmanīgi un apdomīgi novērtēja pretinieka spē­kus. Visi tie, kurus viņš te redzēja pirmoreiz, bija bruņojušies ar jaunākās sistēmas šautenēm. Nu jā, to viņš jau paredzēja; tie bija piecpadsmit no Lungas aizgājušie mežoņi. Bez tam portadamiešiem bija ap divpadsmit vecāku šauteņu, bet citiem mežoņiem bija rokās stopi ar bultām, pīķi, šķēpi, vāles un kara cirvji garos kātos. Krastā viņš ieraudzīja viņu šaurās un garās kara laivas, kuru augstie gali bija izgreznoti dīvai­niem griezumiem un balto gliemežvāku vītnēm. Viss liecinā­ja, ka tie ir tie paši mežoņi, kas Ugā nogalināja viņa komisio­nāru Oskaru.

"Ko jums te vajag? Pēc kā jūs te nācāt?" viņš prasīja un tai paša bridi zagšus raudzījās uz jūru, kur mirdzošajos viļņos šū­pojās "Fliberti-Džibets". Uz kuģa nebija redzams neviens cil­vēks, un arī laivas sānos nebija. Acīmredzot taitieši aizbraukuši laivā uz Belsunu ķert ar dinamītu zivis. Tātad viņš ir gluži viens viltīgā pūļa priekšā, bet visapkārt viss guļ tropu pusdie­nas tveicējošā klusumā.

Nesaņēmis atbildes uz savu jautājumu, viņš to atkārtoja vēlreiz, tikai daudz stingrākā balsī un mazliet ar dusmām. Melnie kā aitu bars uztraukti sakustējās, bet atkal neviens ne­atbildēja. Tikai visu acis, kaut ko gaidīdamas, raudzījās uz viņu. Kaut kam bija jānotiek, un viņi to gaidīja, kā vienmēr pūlis gaida, lai kāds iesāk, lai kāds sper pirmo soli, un tad varētu visi ķerties pie darba. Šeldons vērīgi raudzījās ikvienā viņu kustībā, meklēdams, kurš bq,s tas, kurš iesāks, jo tikai šie iesācēji un kūdītāji ir bīstami. Un viņš pamanīja taisni zem se­vis šautenes stobru, kas tikko bija saredzams starp diviem me­žoņiem, un tas cēlās arvien augstāk pret viņu. Šautene bija rokā nēģerim, kas stāvēja otrā rindā.

"Ko tu tur?" bargi un asi uzkliedza Šeldons, rādīdams ar roku tieši uz to nēģeri, tas nodrebēja un nolaida šauteni.

Vēl Šeldons bija stāvokļa kungs un domāja, ka tas viņam izdosies līdz galam.

"Prom no šejienes!" viņš pavēlēja. "Tūliņ visi prom. Ejiet uz jūru. Vai sapratāt?"

"Es gribu runāt," pēkšņi sacīja resns mežonis, uz kura spal­vainajām krūtīm bija ilgi nemazgātu netīrumu kārta.

"Ā, tas esi tu, Telpas?" jautri viņu apsveica baltais. "Liec, lai tavi puiši iet prom, bet tu paliec te, parunāsimies."

"Viņi ir krietni un labi," mežonis atbildēja. "Lai viņi paliek."

"Nu, ko tu gribi?" jautāja Šeldons, pūlēdamies apslēpt pie­kāpšanos ar mākslotu nevērību.

"Tas ir mans dēls," teica vecais vadonis, rādīdams uz Gu­gumi, kuru Šeldons tūdaļ pazina. "Tava baltā Marija nav laba," Telpass turpināja. "Viņa iesita Gugumi pa galvu. Gu­gumi ir tikpat kā vadonis. Kad es miršu, Gugumi būs lielais vadonis… Baltā Marija iesita viņam pa galvu. Tas nav labi. Tu samaksā man par to daudz tabakas, daudz pulvera un katūna."

"Ak tu, vecais blēdi!" Šeldons teica. Pirms stundas viņš smējās par gadījumu, kuru Džoanna viņam jokodama atstās­tīja, bet nu pats Telpass atnācis prasīt samaksu.

"Gugumi, ko tu te meklē?" Šeldons bargi vaicāja vadoņa dēlam. "Tūliņ ej pie citiem."

"Es palikšu," Gugumi izaicinoši atbildēja.

"Tava baltā Marija iesita viņam pa galvu," Telpass atkal ie­sāka. "Ja nemaksāsiet, nebūs labi. Kad es saku."

"Liec saviem puišiem iet prom," jau krietni niknākā balsī teica Šeldons. "Lai viņi iet uz krastu. Tad es ar tevi runāšu."

Grīda lēni ielīgojās, un viņš saprata, ka Džoanna iznākusi uz balkona, bet atpakaļ nedrīkstēja skatīties. Lejā bija par daudz šauteņu, un tās varēja pavisam negaidot sprāgt.

Balkons atkal nošūpojās; acīmredzot Džoanna atkal iegāja atpakaļ istabā, bet jau pēc īsa brīža viņa stāvēja tam līdzās. Ne­kad Šeldons nebija redzējis, ka viņa smēķē, un nekādi nevarēja saprast, kāpēc viņa tādā brīdī iedomājusies smēķēt. Bet tūdaļ saprata, ko tas nozīmē. Ātri uzmetis acis viņas rokām, tas ieraudzīja papīrā ietītu dinamīta patronu; viņš arī ieraudzīja pilnīgi pareizi atplūkāto Bikforda auklas galu, kurā bija ielikta vaska sērkociņa galviņa.

"Vai tu dzirdi, vecais nelieti! Saki savējiem, lai viņi tūliņ iet uz krastu. Pielūko, es ar jums te nejokoju."

"Es nejokoju," melno vadonis atbildēja. "Samaksā man par to, ka baltā Marija iesita Gugumi pa galvu."

"Es tūliņ kāpšu lejā un iesitīšu ari tev pašam pa galvu," teica Šeldons, grasīdamies lēkt pāri balkona margām.

Pūlis sakustējās un kurnēja. Vairāku šauteņu stobri bija pa­celti pret balto. Džoanna lika aizdegtā papirosa galu pie degļa. Viena šautene izšāva, šāviens norībēja kā lielgabala grāviens, un Šeldons dzirdēja, kā viņam aiz muguras saplīst stikli. Tai pašā brīdī Džoanna svieda pūlim taisni vidū dinamītu ar sprāgstošo degli. Melnie šausmās metās bēgt uz visām pusēm, pamezdami visas savas šautenes. Sātans, izdzirdis šāvienu, gaudoja un plēsās, lai tiktu ārā. Džoanna dzirdēja to un stei­dzās izlaist suni. Traģēdija beidzās, un sākās komēdija.

Pamezdami šautenes un šķēpus, melnie meklēja glābiņu palmu zaros. Sātans kā neprātīgs trenkāja tos un rēja bez jaudas. Nekad viņam nebija izdevies plosīt un trenkāt tik daudzus melnos vienā reizē. Un viņš tos plēsa un koda, un dzina, kamēr pēdējais no melnajiem bija paslēpies augstu virs viņa galvas. Visi melnie sēdēja palmās, izņemot Telpasu, kas bija pārāk resns, smags un arī vecs un nevarēja tikt citiem līdzi. Viņš nekustēdamies gulēja ar seju uz zemi. Bet Sātans bija tik godprātīgs, ka zemē gulošu ienaidnieku ne­aizskāra; viņš kā viesulis drāzās no koka uz koku, riedams un gribēdams tikt klāt tiem, kuru kājas nokarājās drusku zemāk.

"Jums vajadzētu pamācīties mazliet labāk ielikt degli," Šeldons sausi teica Džoannai.

Viņa nicinoši paskatījās uz to.

"Vispirms, man nebija detonatora," viņa atbildēja, "un, otrkārt, vēl nav izgudrots detonators, kas varētu saspridzināt tādu lādiņu, jo tas bija tikai hlorīda pulverītis."

Viņa ielika mutē divus pirkstus un kā puika asi, griezīgi svilpa savus taitiešus. Šeldons saviebās, kā vienmēr, kad atska­nēja šis svilpiens.

"Viņu te nav, tie aizbrauca ķert zivis," Šeldons teica. "Bet tur brauc Olsons. Viņš ir pamatīgs karavīrs, vajag tikai sākt. Paskatiet, kā viņš dzen airētājus, jo, viņaprāt, tie airē par daudz lēni."

"Bet kas tad nu būs?" viņa jautāja. "Jūs sadzināt medījumu kokos, bet nevar taču viņus tur atstāt visu nakti."

"Protams, ka nevar. Bet nu es viņus krietni pārmācīšu," sacīja Šeldons, iedams pie lielā zvana.

"Neraizējieties, gan būs labi," viņš turpināja, kad Džoanna to it kā gribēja apturēt. "Visi mani strādnieki, līdz pēdējam vīram, ir džungļu iemītnieki, bet šie te ir no piekrastes, un viņi cits citu bezgala neieredz. Redzēsiet, kas tas būs par joku."

Viņš pazvanīja, un drīz vien visi divi simti sanāca sētā. Sāta­nu ieslēdza atpakaļ istabā, kur viņš ļoti skaļi protestēja pret tādu netaisnību, bet strādnieki sastājās ap kokiem un sāka savu kara deju, mežonīgi lamādamies un draudēdami saviem niknajiem ienaidniekiem. Kapteinis Olsons ieradās, kad viss jandāliņš jau gāja vaļā. Viņam sākās drudzis, viņš gāja uz priekšu grīļodamies un tā drebēja, ka tikko varēja noturēt rokā šauteni. Viņa seja metās zila, un zobi klabēja. Pat tveicējošā saule nespēja viņu sasildīt.

"Es… ap-sē-ē-dī-šos un u-u-uz-ma-nī-šu viņus!" viņš nomurmināja. "V-velns lai parauj, vienmēr, kad notiek kāds jauks joks, mani ķer dr-drudzis. Ko jūs do-domā-jat darīt?"

"Vispirms savāksim šautenes."

Šeldons uzraudzīja, lai mājas kalpotāji un uzraugi salasītu pamestās šautenes, un sakrāva tās gubā pie balkona. Visjau­nākās sistēmas šautenes, kuras tie bija nozaguši Lungā, Šel­dons nolika pie malas. Vecās, aizvēsturiskās šautenes viņš vienkārši salauza, bet kara cirvjus, šķēpus un vāles uzdāvināja Džoannai.

"Ar to jūs varēsiet pavairot savu kolekciju," viņš smaidī­dams teica, "un tā ir savā ziņā vienīgā, jo savākta tieši kaujas laukā."

Viņš sakūra krastā milzīgu ugunskuru, kur sakrāva visu, kas bija mežoņu laivās. Strādnieki visu, ko tur atrada, salauza un sasita, un stipri sabojāja arī pašas laivas, tad piebēra ar smil­tīm un akmeņiem, aizveda tās līdz desmit asu dziļai vietai jūrā un nogremdēja.

"Desmit asis ir diezgan prāvs dziļums," Šeldons teica, kad viņi nāca atpakaļ uz mājām. "Viņi dabūs krietni norauties."

Bet pa to laiku sētā bija iesākušās īstas bakhanālijas. Kara dziesmas un dejas stipri pieņēmās, un strādnieki bija pārgājuši no lamām uz darbiem, tie sāka savus neaizsargātos un atbru­ņotos ienaidniekus bombardēt ar koku gabaliem, mietiem un lieliem akmeņiem. Bet ienaidnieki, pavisam septiņdesmit pieci briesmīgi cilvēkēdāji, stoiski izturēja uzbrukumu, atbildēdami uz to tikai ar gaudām un atriebības draudiem.

"Nu Malaitā šī sadursme izraisīs četrdesmit gadu karu," Šeldons smējās. "Bet man liekas, ka vecais Telpass nekad vairs neuzdrīkstēsies uzbrukt balto plantācijām."

"Ei, tu, vecais diedelniek," viņš vēl teica melno vadonim, kas sēdēja uz balkona beidzamā pakāpiena, nespēka dusmās kaut ko murminādams pie sevis. "Nu arī tavai galvai ies plāni. Mis Lakland, dodiet viņam reiz pa galvu. Tas viņam būs vislie­lākais pazemojums."

"Brr… viņš ir bezdievīgi netīrs. Labāk likšu viņu nomazgāt. Adamu-Adam, nomazgā to velnu. Dodiet šurp ziepes un ūdeni! Ielej ūdeni šai mucā. Ornfairi, aši šurp lūku vīšķi."

Taitieši, kuri tikko bija*pārnākuši no zivju zvejas un platām mutēm smējās, noskatīdamies jandāliņā, ar lielu patiku ņēmās sākt jaunu joku.

"Tambo! Tambo!" šausmu pārņemti, kliedza kokos sakā­pušie cilvēkēdāji, redzēdami, kā viņu vadoni iebāž ūdens mucā un kā no viņa miesām noberž visus svētos netīrumus. Viņu acīs tā bija visbriesmīgākā svētuma zaimošana.

Džoanna ieskrēja istabā un iznesa baltu audekla gabalu, kurā ātri ietina veco Telpasu, kad viņš tīrs un spīdošs izkāpa no mucas; vēl ilgi viņš spļaudījās, jo bija sarijies ziepju ūdeni, kad Noa-Noa to cītīgi berza un vāļāja pa mucu.

Kad Telpass bija nomazgāts, kalpi atnesa važas, un Lungas bēgļus citu pēc cita sauca no kokiem lejā un pa diviem kopā saslēdza važās. Gugumi par dumpīgo rīcību līdz vakaram ieslēdza cietumā, bet citus strādniekus veselu dienu atsva­bināja no darba. Kad tie atstāja sētu, Šeldons beidzot atļāva portadamiešiem kāpt no kokiem lejā. Viņš ar Džoannu līdz pašam vakaram, balkona ēnā sēdēdami, noskatījās, kā mežo­ņi cēla laukā nogremdētās laivas un, līzdami ūdenī, izmeta no tām smiltis un akmeņus. Tikai krēslai metoties, tie varēja braukt tālāk, airējot ar dažiem salauztiem airiem, kas vēl bija lietojami. Sāka pūst krasta vējš un "Fliberti-Džibets" devās uz Lungu, aizvezdams izbēgušos strādniekus, kas bija te sa­gūstīti.