Piedzīvojums

22 GUGUMI IZRĒĶINĀS AR KVĀKU

"Es gribētu zināt, kā izgājis Tjudoram," teica Džoanna. "Jau divi mēneši, kopš viņš aizbrauca, bet vēl ne vēsts no tā."

Viņi bija ar Šeldonu uz Belsunas krasta tai vietā, kur iesēja kukurūzu. Viņa sēdēja zirgam seglos, bet Šeldons stāvēja viņai līdzās, jo nāca kājām.

"Jā, bija gan laiks dabūt no viņa kādu ziņu," atbildēja Šel­dons, vērīgi lūkodamies uz viņu no savas cepures apakšas un cenzdamies saprast, cik dziļa ir viņas interese par šā avantū­rista, zelta meklētāja, likteni. "Bet nešaubos, ka Tjudors atgriezīsies sveiks un vesels. Viņš pašā sākuma paveica to, ko uzskatīju par pilnīgi neiespējamu, viņš pierunāja Bīnas Carli, lai brauc viņam līdzi. Varu zvērēt, ka vēl neviens bīnietis nav iegājis tik dziļi salas iekšienē, izņemot tos, kurus vietējie apē­duši. Un Tjudors…"

"Palūkojiet, skatieties!" čukstēja Džoanna, viņu pārtrauk­dama un rādīdama uz upi. Pretējā krastā ūdenī bija redzams milzīgs krokodils, kas nekustējās ne no vietas un izskatījās pēc liela baļķa. "Ak Kungs! Cik žēl, ka nav līdzi šautenes!"

Krokodils pēkšņi palīda zem ūdens un pazuda, pat ūdens nesakustējās.

"Šorīt no paša rīta," Šeldons stāstīja, "pie manis atskrēja kāds Bīnas nēģeris pēc medikamentiem. Varbūt vainīgs tas pats krokodils, kuru tikko redzējām. Vairākas Bīnas sievas aiz­gājušas uz upi. Viena no viņām neviļus uzminusi virsū milzī­gam krokodilam, kas gulējis ūdenī pie krasta. Krokodils apgā­zis sievu un satvēris aiz kājas. Viņas biedrenes, gribēdamas to glābt, satvērušas sievu un vilkušas uz sevi. Un viņai norauta kāja… līdz pašam ceļgalam. Es iedevu antiseptisko šķīdumu. Ceru, ka viņa izveseļosies."

"Brrr… Kādi riebekļi!" izsaucās Džoanna. «Kā es tos neie­redzu!"

"Bet pati vienmēr lienat zem ūdens starp haizivīm," Šel­dons ar pārmetumu sacīja.

"Haizivs ir pavisam cits radījums. Viņas galvenokārt pār­tiek no zivīm un, kamēr zivju diezgan, nemaz nav bīstamas. Tikai izsalkusi haizivs var uzbrukt cilvēkam."

Šeldons uzreiz iedomājās, kā būtu, ja viņas maigo stāvu sa­grābtu haizivs savā izsalkušajā rīklē, un nodrebēja aiz šausmām.

"Man tomēr ļoti gribētos, lai jūs to vairs nedarītu," viņš klusi teica. "Jūs jau pati arī atzīstat, ka risks tomēr ir."

"Tas jau ir jauki, cilvēks kļūst jautrāks," viņa iesaucās.

Viņam gandrīz paspruka tādos gadījumos parastā frāze, ka viņš negrib to pazaudēt, bet viņš laikus savaldījās. Vērodams Džoannu, viņš bija pārliecinājies, ka būtu milzīga taktiska kļūda, ja kaut nejauši vēlreiz ieminētos par savām jūtām.

"Kas nu kuram patīk," viņš tikai noteica. "Vienam patīk dzeja, otram vienkārša, klusa dzīve, vēl citam… haizivs vēders."

Viņš sāka smieties un piebilda: "Man tomēr žēl, ka neprotu tik labi peldēt kā jūs. Varbūt es tad būtu tikpat pārdrošs un tikpat pārliecināts kā jūs."

"Vai zināt," viņa teica pavisam negaidot, kas dažreiz ar viņu notika un par ko Šeldonam aizvien bija liels brīnums, "man liekas, ka nemaz nav tik ļauni apprecēties ar tādu cilvēku kā jūs, vismaz ar tādu, kāds solāties būt. No jums, kā liekas, va­rētu iztaisīt ļoti labu vīru; ne tādu, kas katrā ziņā grib ģimenē valdīt, bet tādu, kas sievu uzskatīs par līdztiesīgu un brīvu cil­vēku. Tiešām, jūs sākat laboties."

Viņa smiedamās aizaulekšoja, un viņš samulsis palika stā­vot. Viņš būtu kā septītajās debesīs, ja varētu uzskatīt, ka viņas vārdi ir sievišķīga koķetērija, ķircināšanās - ar nolūku uzpu­rināt viņu un pamudināt. Bet viņš zināja, bija pilnīgi pārlieci­nāts, ka šos drošos vārdus neteica vis sieviete, bet puika.

Bez kāda mērķa un nolūka Džoanna jāja pa kokospalmu gatvi. Viņa ieraudzīja laižamies garknābi putnu un jāja tam pakaļ līdz pat mežam, kas sākās plantācijas viņā galā. Tad viņa izdzirda dūdojam meža baložus un sāka jāt dziļāk mežā. Nojā­jusi vairākus simtus soļu pa svaigām mežakuiļa pēdām, viņa izlēma jāt atpakaļ uz mājām; izmetusi mazu līkumu, viņa uz­jāja uz meža taciņas, kas veda uz mājām no otras puses, pāri klajam laukumam, kur auga vēl neizcirsti niedrāju krūmi, vi­ņai līdz viduklim. Ņeapkaliais zirgs bez kāda trokšņa gāja uz priekšu pa mīksto smilti. Nejauši viņa atcerējās, ka vakar Šel­dons licis sūtīt uz šejieni Gugumi un tā biedrus griezt niedrā­jus. Bet, nokļuvusi līdz vietai, kur tiem vajadzēja būt, viņa ne­redzēja neviena paša. Mazliet nomaļus viņa dzirdēja balsis, ap­turēja zirgu un sāka klausīties. Runāja Gugumi. Viņa savilka ciešāk pavadu un nodrebēja no dusmām.

"Pa dienu suns ieslēgts istabā, bet pa naktīm tas staigā pa lauku," Gugumi stāstīja (viņš nerunāja savā mātes valodā, bet angliski; acīmredzot starp klausītājiem nebija viņa tautieši vien). "Jānoķer cūka, jānokauj un jāuzsprauž gabals cūkas gaļas uz liela āķa, ar kuru ķer zivis. Suns ieraudzīs un apēdīs gaļu, un mēs to noķersim kā haizivi. Un suns būs pagalam.

Lielais saimnieks pa nakti guļ lielajā namā. Baltā Marija guļ mazajā mājā. Ādamu stāv pie viņas mājas. Ar suni mēs tiksim galā, nositīsim Ādamu, tad balto saimnieku un balto Mariju, - visus apsitīsim. Baltajam saimniekam visa kā daudz: viņam daudz šauteņu, kara cirvju, nažu, delfīnu zobu, tabakas, ka­tūna, visa kā. Mēs paņemsim visu, saliksim laivā un airēsim kā paši nelabie. Kad saule lēks, mēs jau būsim lielā gabalā."

"Es noķeršu cūku," sīkā falsetā teica otrs mežonis. "Bet es noķeršu un nositīšu suni," atsaucās trešais.

"Un es balto Mariju," iesaucās Gugumi uzvaras priekā. "Arī Kvāku es nositīšu."

Džoanna vairs nevarēja valdīties. Dusmās aizmirsdama vi­su apdomību un uzmanību, viņa iecirta piešus zirgam sānos un iejāja taisni niedrāju krūmos, kliegdama:

"Kādus plānus jūs te gatavojat! Ko jūs te runājat?" Tie izbi­jās un uzlēca kājās. Te nebija vis pieci vai seši vien, kā viņai likās, bet veseli divpadsmit, un uzreiz viņa apķērās, cik neap­domīgi izdarījusi, jo viņu sejas bija neizsakāmi ļaunas un rokās milzīgi naži. Viss būtu labi, ja viņai būtu klāt revolveris vai šautene. Bet šoreiz, pretēji savam paradumam, viņa bija izjājusi pavisam neapbruņota. Viņa ļoti labi manīja, ka Gu­gumi acis iemirdzas priekā, kad tas, paskatīdamies uz viņas jostasvietu, ieraudzīja, ka tai nav līdzi briesmīgā revolvera.

Pirmais likums, kas baltajiem jāievēro Zālamana salās, ir tas, ka nekad nedrīkst melno priekšā izrādīt bailes, un Džo­anna pūlējās to izpildīt.

"lūs te par daudz runājat," viņa bargi sacīja. "Par daudz ru­nājat un par maz strādājat! Sapratāt?"

Gugumi neatbildēja ne vārda, bet nemanot, it kā pārlik­dams vienu kāju pāri otrai, pavirzījās soli uz priekšu. Viņa biedri, kas stāvēja plašā lokā ap Džoannu, darīja to pašu. No milzīgajiem nažiem viņu rokās nekā laba nevarēja sagaidīt.

"Ejiet strādāt! Ejiet griezt zāli!" viņa bargi pavēlēja.

Bet Gugumi spēra vēl vienu soli uz priekšu. Viņa ar acīm nomērīja attālumu starp sevi un mežoņiem. Nekādi vairs ne­bija iespējams apgriezt zirgu un doties projām, jo mežoņi nodurtu viņu no mugurpuses. Šai šausmīgajā, draudošajā brīdī viņai atmiņā iespiedās visu mežoņu sejas ciešajā lokā visapkārt.

Viens no tiem bija vecs vīrs, kura sadurstītie un izstieptie ausu galiņi nokarājās līdz pat pleciem; otrs bija ar platu, sa­spiestu degunu un mazām ačelēm, no kurām rēgojās tikai iedzeltenais acu baltums, jo acis tam bija ļoti dziļi zem pieres kaula; trešajam bija šausmīgi biezas lūpas un bārda kā aitas vilna. Bet Gugumi… Nekad agrāk viņa nebija ievērojusi, cik viņš skaists savā stūrgalvīgā zvēra mežonībā. Viņā bija primi­tīvs aristokrātisms, kas nebija manāms ne pie viena no viņa biedriem. Viņa auguma līnijas nebija tik stūrainas kā citiem, viņa āda bija gluda, labi ieeļļota, un uz tās nebija nekādu ādas slimību pēdu. Uz viņa krūtīm laistījās no pērlenes gliemež­vākiem izgriezts liels pusmēness, kas bija piekārts pie delfīna zobu kaklarotas. Ap galvu tam vijās sīko balto gliemežvāku diedziņi, un galvā bija uzsprausta liela spalva, kas nokarājās uz zemi; uz kājām, kam bija vareni attīstīti muskuļi, viņš nēsāja baltu zīļu vītni. Viņš izskatījās tīri kā frants. Ap gurniem tam bija apjozts šaurs drēbes gabals. Viņa ievēroja vēl vienu no me­žoņiem, tas bija grumbains, izkaltis večuks ar pērtiķa seju, kura visu laiku bez apstājas raustījās un viebās.

"Gugumi!" viņa asi teica, "ja tu tūliņ neiesi griezt zāli, es tev atkal iesitīšu pa galvu."

Gugumi tikai saviebās, vēl niknāks. Viņš neatbildēja ne vārda, bet aši pavērās visapkārt, lai pārliecinātos, cik tālu atro­das viņa biedri, tad pavirzījās vēl pāris metru uz priekšu.

Džoanna skaidri saprata, ka viņai vairs gandrīz nav glābiņa. Vēl viņa varētu kaut kā glābties, ja drāztos uz priekšu un pār­cirstu mežoņu ķēdi, kas savilkās ap viņu. Draudīgi pacēlusi gaisā pātagu, viņa spēcīgi iecirta abus piešus zirgam sānos. Viss notika zibensātrumā. Mežoņi ar nažiem rokās metās viņai virsū. Tikai Gugumi, kuram viņa laida savu zirgu taisni virsū, atlēca sāņus, lai to nesamītu, bet tai pašā mirklī arī viņš pacēla nazi. Viņa strauji saliecās uz priekšu, un briesmīgais nazis, kas būtu viņu pāršķēlis, paguva pārgriezt tikai viņas drēbes, seglus un zirga segu, viegli ievainojot zirgam muguru. Vienā mirklī jau gaisā šņāca viņas pātaga, un Džoanna ieraudzīja, ka Gu­gumi skaistajā sejā parādās balta svītra. Vēl viņa pamanīja grumbainā veča seju, redzēja, ka vecais paklupa un zirgs to samina, dzirdēja viņa ļaunos kunkstienus līdz ar lāstiem, kas atgādināja sakaitināta pērtiķa rūkoņu. Ceļš bija brīvs. Cik jau­das, viņa metās uz mājām.

Viņa kā īsts jūrnieks atzinīgi novērtēja Šeldona aukstasi­nību un ātro rīcību, tikko atskrēja un izstāstīja jaunāko noti­kumu. Viņa vēl nebija izteikusi ne divus vārdus, kad viņš uz­trūkās no krēsla, kurā atpūtās, gaidīdams brokastis, un sasita plaukstas, aicinādams kopā kalpus; noklausījies viņas stāstu līdz galam, viņš aizsprādzēja patronu jostu un uzvilka automā­tisko revolveri.

"Ornfairi, zvani lielo zvanu, zvani labi stipri un ilgi!" viņš ātri izteica savus rīkojumus, "Vaijaberi, tūliņ steidzies uz Bel­sunu un pasaki Siti, ka no manas plantācijas aizbēguši daudzi strādnieki, divpadsmit gabali, desmit un vēl divi!"

Pēc tam viņš steigšus uzšņāpa uz papīra dažus vārdus un ie­deva zīmīti Lalaperu.

"Steidzies pie baltā saimnieka Baučera un iedod viņam šo papīrīti!"

"Pie krasta viņi netiks ne no vienas, ne otras puses," viņš paskaidroja Džoannai savus rīkojumus, "un Sili viņus tūdaļ ie­lenks no visām pusēm."

Kad sāka skanēt zvans, pirmie ieradās Džoannas taitieši, kuri bija tā skrējuši, ka vairs tikai elsa vien. Bet strādnieki, kas strādāja plantācijas viņā galā, varēja atnākt tikai pēc kādas stundas.

Šeldons iedeva taitiešiem patronas un roku važas. Adamu- Adamu ar pielādētu šauteni rokā palika par sargu pie laivas. Noa-Noa un Malapu uzdeva saņemt strādniekus un dot atnā­kušajiem kādu darbu, kamēr visi sanāks, un uzmanīt, lai tie nesāktu dumpoties. Pārējiem pieciem taitiešiem bija jāpavada Džoanna ar Šeldonu.

"Cik labi, ka aizvakar atradām viņu ieroču noliktavu," Šel­dons teica Džoannai, kad viņi jāja caur vārtiem.

Apmēram simts soļus jājuši, viņi satika kādu strādnieku pulciņu, kurā Kvāks bija uzraugs. Bet Šeldonam bija liels brī­nums, ka paša Kvāka nemaz neredzēja.

"Kādēļ Kvāka nav ar jums?" viņš jautāja. Uzreiz sāka runāt kādi divdesmit strādnieki, un nekā nevarēja saprast.

"Klusu!" Šeldons pavēlēja. Viņš runāja asi un bargi, kā pie­nākas baltajam, kam vienmēr jābūt stipram un valdonīgam. "Lai stāsta viens no jums. Nu, Babatani, stāsti tu."

Babatani iznāca no pulciņa, acīmredzot glaimots, ka viņš ir tas izraudzītais. Viņš ziņoja:

"Gugumi nosita Kvāku. Paķēra viņa galvu un aizskrēja kā pats nelabais."

īsos vārdos, mazliet izpušķodams notikumu, viņš izstāstīja, kā notikusi slepkavība. Tad Šeldons un Džoanna jāja tālāk. Krūmājos, kur mežoņi uzbruka Džoannai, tie atrada vienu no divpadsmit dumpiniekiem: tas bija vecais ar pērtiķa seju, ko samina Džoannas zirgs. Viņš visu laiku vēl rūca un viebās. Zirgs tam bija saminis kāju, un vecis, ap simts soļu aizrāpies, nebija varējis tikt tālāk. Strādnieku pulciņam, kas nāca no plantācijas vistālākā kakta, lika veco dumpinieku aiznest uz māju.

Kādu jūdzi tālāk, kur bēgļu pēdas gāja taisni mežā, tie at­rada Kvāka līķi. Tā kā pie rumpja vairs nebija galvas, tad varē­ja tikai iedomāties, ka tas ir Kvāka līķis. Varēja redzēt, ka tas visiem spēkiem aizstāvējies un ievainojis vienu no uzbrucē­jiem, jo tālāk uz takas bija redzamas asinis.

Mežā drīz vien bija jākāpj nost no zirgiem. Tos atstāja uz­raudzīt Papehāram, bet Džoanna, Šeldons un četri taitieši gāja tālāk kājām. Purvainā dūksnājā, kur apkārtni bieži vien pārpludināja Berandas upe, bēgļu asiņainās pēdas sajaucās ar krokodilu pēdām. Acīmredzot dumpinieki uzskrējuši virsū gulošam briesmonim un mazliet aizkavēti, kamēr sacirtuši zvēru gabalos; ievainotais pa to laiku sēdējis krūmos.

Pēc kādas stundas, ejot pa mežakuiļu iemīto taku, Šeldons pēkšņi apstājās: asiņainās pēdas beidzās. Taitieši sāka pārmek­lēt mežu gar takas abām malām, un Utami kliedziens vēstīja, ka tie kaut ko atraduši. Šeldons steidzās pie taitiešiem, bet Džoanna palika gaidot.

"Tas ir Hauks," Šeldons atgriezies sacīja. "Kvāks viņu nā­vīgi ievainojis. Viņš ielīdis krūmos un tur nobeidzies… Tātad divus jau esam atraduši. Vēl desmit paliek. Vai jums vēl nav apnicis? Varbūt labāk dosieties atpakaļ uz mājām?"

Viņa piekrizdama palocīja galvu. "Jā, tas viss tik nepatī­kami. Es iešu pie zirgiem un gaidīšu jūs tur."

"Tikai neejiet viena pati. Ņemiet līdzi divus taitiešus."

"Nē, tad labāk iešu jums līdzi vēl tālāk. Samazināt dzinēju skaitu būtu tīrais neprāts. Es nemaz vēl neesmu nogurusi."

Pēdas ļoti strauji pagriezās pa labi, it kā bēgļi būtu mainī­juši gājiena virzienu un nolēmuši doties uz Belsunas upi. Un aizvien vairāk pēdas nogriezās pa labi; likās, ka bēgļi te izme­tuši it kā cilpu, un tā, lai mezgla sametiens notiktu mežmalā, tieši tai vietā, kur viņi atstāja savus zirgus. Un tiešām, pēc kāda laiciņa, brienot cauri bieziem krūmājiem, kur viss bija kā sa­stindzis, tie izdzirda šāvienus.

"Astoņi," Džoanna saskaitīja. "Tie bija no vienas šautenes. Droši vien tas bija Papehāra."

Viņi steidzās turp. Bet, izgājuši mežmalā, tie apstājās un brīnījās: abi sapītie zirgi mierīgi gremoja zāli, un Papehāra, kā­jas sakrustojis, sēdēja un mierīgi smēķēja savu pīpi. Bet divus soļus tālāk Šeldons zālē uzdūrās kādam līķim un vēl gabaliņu tālāk ieraudzīja otru līķi. To Džoanna pazina: tas bija Gugumi tautietis Kose, kas solījās noķert cūku, ko uzlikt kā ēsmu Sā­tanam.

"Neizdevās, mis." Papehāra teica, nokāris galvu, kad tie piegāja pie viņa. "Tikai divus noķēru. Šāvu Gugumi, bet netrāpīju."

"Tu jau neesi tos noķēris, bet nošāvis," Džoanna pārmez­dama teica. "Vajadzēja tos noķert dzīvus."

Taitietis smīnēja.

"Kā tad es to būtu varējis?" viņš jautāja. "Es te sēžu un pī­pēju. Domāju par Taiti, par maizes koku, par to, cik jautri dzī­vojām Bora-Borā. Te uzreiz no meža man taisni virsū drāžas desmit vīru, un visiem rokās milzīgi naži. Gugumi vienā rokā bija nazis, bet otrā Kvāka galva. Kā tad es viņus varēju noķert? Es uzreiz šāvu. Kā lai es būtu viņus noķēris, ja viņi bija desmit, katram pa lielam nazim un Kvāka galva?"

Kad uzbrukums nebija izdevies, bēgļi bija atkal devušies mežā iekšā. Sākumā viņu pēdas bija izklaidus, bet drīz vien tās saplūda ar taciņu, kas veda uz Berandas upi, un gāja tālāk viņpus upes; acīmredzot bēgļi bija nodomājuši paslēpties bie­zajos, purvainajos krūmājos, kas tur stiepās vairākas jūdzes no vietas.

"Tālāk nav vērts iet," Šeldons teica. "Sili sacels kājās visu savu ciematu un tik un tā izdzīs viņus no krūmājiem. Mums tikai jānosargā plantācija un krasts, ka tie neielaužas un visu neizposta. A-a, tā jau domāju!"

Lejā pie pretējā krasta parādījās neliela melna kara laiva. Tā slīdēja uz leju pavisam klusi, un likās, ka tā ir parādība. Trīs melnie slaidi un vienādi cēla un nolaida airus, un airi bez ma­zākā trokšņa grima ūdenī; laivas stūrī bija nolikti smalki šķēpi ar kaulu galos, bet katram airētājam aiz muguras bija bultu maksts. Melno manīgās acis redzēja visu. Viņi pirmie ierau­dzīja Šeldonu un Džoannu, bet neizrādīja to. Tai vietā, kur Gugumi ar saviem biedriem bija izkāpuši no upes, laiva pēkšņi apstājās, tad pagriezās un nozuda tumšajos niedrājos. Pēc kāda laiciņa upes līkumā parācļījās vēl dažas laivas. Arī tās klusi kā parādības slīdēja līdz tai vietai, kur bēgļi bija izkāpuši no upes, un arī šīs laivas nozuda niedrājos.

"Es ceru, ka vairāk slepkavību nebūs?" teica Džoanna, kad tie jāja atpakaļ uz mājām.

"Liekas, ka vairs nebūs," Šeldons atbildēja. "Jo ar Sili man ir vienošanās, ka es viņam maksāju tikai par dzīviem bēgļiem, un tādēļ viņš vienmēr ir ļoti uzmanīgs."