Piedzīvojums

VIŅA GRIB PALIKT PAR PLANTĀCIJAS ĪPAŠNIECI

Šeldons ātri izveseļojās. Drudzis pārgāja, un viņam vēl tikai vajadzēja mierīgi gulēt, lai atgūtu spēkus. Džoanna uzņēmās pārzināt virtuvi, un pirmoreiz, kamēr Šeldons mita Berandā, viņa ēdiengalds bija tāds kā pie baltajiem cilvēkiem. Viņa pati gatavoja ēdienu slimniekam, un, pateicoties viņas kopšanai un spirgtajam garam, ko viņa ienesa Berandā, jau pēc divām dienām Šeldons bija tik tālu, ka varēja iznākt ārā uz balkona. Stāvoklis bija visai neparasts un dīvains, bet vēl lielāks bija Šel- dona izbrīns, ka Džoanna pati, spriežot pēc viņas izturēšanās, stāvokli nebūt neuzskatīja par savādu un neparastu. Viņa ap­metās te un sāka saimniekot tik vienkārši, it kā Šeldons būtu viņas tēvs vai brālis, vai arī tā, it kā viņa pati būtu vīrietis.

"Vai zināt, tas ir vienkārši brīnišķīgi," viņa tam teica. "Taisni kā romānā. Es izkūlos krastā, glābdamās no bojā ejoša kuģa, un mežonīgā salā sastopu slimu cilvēku, gluži vienu starp diviem simtiem vergu…"

"Strādnieku," viņš izlaboja, "nolīgtu strādnieku. Viņiem jāstrādā tikai trīs gadi, un līgumus viņi slēguši labprātīgi."

"Jā, jā," viņa .steidzīgi turpināja, "lieliski… Es te sastopu slimu cilvēku, gluži vienu ar diviem simtiem melno mežoņu cilvēkēdāju salā… Viņi taču ir cilvēkēdāji, vai ne? Vai arī tās ir tikai tukšas tenkas?"

"Tukšas tenkas!" viņš smaidīdams atkārtoja. "Nē, nebūt. Gandrīz visi mani strādnieki ir džungļu iemītnieki, bet visi vie­tējie džungļu ļaudis ir - cilvēkēdāji."

"Bet, kad viņus atved plantācijās, tad taču viņi vairs neēd cilvēkus? Piemēram, jūsu strādnieki taču vairs neēdīs cil­vēkus?"

"Kā ne. Apēdīs arī jūs, ja vien gadīsieties pa rokai."

"Vai jūs to tikai tā domājat?"

"Nē, es to skaidri zinu."

"Kā jūs to zināt? Kādi jums ir fakti? Vai tiešām jūsu pašu strādnieki…"

"Jā gan, mana paša strādnieki, mani kalpi, pat pavārs, kas tagad, kamēr jūs esat še, cep tik garšīgus plāceņus… Ne ilgāk kā pirms trim mēnešiem vienpadsmit no maniem strādniekiem bija nozaguši kuģa laivas un aizbēguši uz Malaitu. No tiem deviņi bija malaitieši, bet pārējie divi no Sankristobala salas. Pēdējie divi bija lieli muļķi; un, ja divi malaitieši būtu braukuši vienā laivā ar deviņiem sankristobaliešiem, tad arī viņi būtu tādi paši muļķi."

"Nu? Kas tad notika?" viņa nepacietīgi jautāja.

"Malaitieši apēda abus sankristobaliešus un atstāja tikai galvas, kuras kanibāli neēd, jo domā, ka tās ir ļoti vērtīgas. Gal­vas tie bija paslēpuši, un tagad tās grezno kādu būdiņu džun­gļos viņpus Langa-Langas."

Džoanna sasita rokas, un viņas acis iedzirkstījās.

"Tātad visīstākie cilvēkēdāji! Iedomājieties ,r divdesmitajā gadsimtā! Bet man visu laiku likās, ka pasaulē vairs nav ne ro­mantisma, ne brīnišķīgu piedzīvojumu."

Viņš smaidīdams paskatījās uz meiteni.

"Kas ir? Ko jūs smaidāt?" viņa jautāja.

"Nekas, man tikai liekas, ka tur nav ne pilītes romantisma, ja jūs apēd kāds netīrs nēģeris."

"Protams gan," viņa piekrita. "Bet starp viņiem dzīvot, tu­rēt viņus paklausībā, valdīt divus simtus cilvēkēdāju un pašam palikt dzīvam - ja arī tas nav romantiski, tad, pēc manām do­mām, vismaz tā ir brīnišķīgu piedzīvojumu augstākā pakāpe. Bet romantisms taču ir diezgan cieši saistīts ar brīnišķīgiem piedzīvojumiem."

"Ja tā grib spriest, tad jau vēl augstāka brīnišķīgu piedzīvo­jumu pakāpe būs, ja iekļūsim nēģerim vēderā," viņš pretojās.

"Jūsos nav ne pilītes romantisma," viņa iesaucās. "Jūs esat tikpat sauss, garlaicīgs un drūms kā visi praktiski ļaudis civili­zētās zemēs. Es nesaprotu, kādēļ tad jūs vispār te dzīvojat? La­bāk būtu palicis dzimtenē un mierīgi kvernējis kādā bankā

"Vai par komiju kādā veikalā? Ļoti pateicos."

"Tieši tā, apmēram tādā darbā. Nu tad sakiet, Dieva dēļ, kā jūs nokļuvāt te, pašā pasaules malā, mežoņu zemē?"

"Lai nopelnītu dienišķo maizi un izlauztu ceļu dzīves cīņā."

"Jaunākais dēls, smags un grūts ceļš tev būs jāiet, līdz tu tiksi pats pie sava pavarda un pajumta," viņa citēja. "Ziniet, ja tas nav romantiski, tad vispār pasaulē nav vairs nekā roman­tiska. Iedomājieties tikai visus tos "jaunākos dēlus", kas izklī­duši pa visām pasaules malām un kam jāpieredz tūkstošiem brīnišķīgu piedzīvojumu, lai viņi tiktu pie sava pavarda un sava pajumta. Jūs esat viens no viņiem, un es arī."

"Atļaujiet…" viņš nedroši ieminējās.

"Nu jā, protams, es neesmu jaunākais dēls, bet jaunākā meita," viņa izlaboja savus vārdus, "bet arī man nav ne savas pajumtes, ne sava pavarda, vispār man nav neviena un nekā… Un arī es esmu nokļuvusi te, pašā pasaules malā, tāpat kā jūs."

"Tad man jāpiekrīt, ka jūsu dzīvē tiešām ir mazliet roman­tikas," viņš piekrita un neviļus atcerējās, kā viņa pagājušo nakti balkonā zem moskītu tīkliem gulējusi šūpuļkrēslā, savu taitiešu apsargāta, kuri gulēja balkona otrā galā. Līdz šim viņš vēl bija pārāk novārdzis un nespēja protestēt, bet tagad stin­gri nolēma panākt, ka yiņai jāguļ istabā un viņš gulēs uz balkona.

"Redziet," viņa jau turpināja, "es visu savu mūžu esmu la­sījusi un sapņojusi par brīnišķīgiem piedzīvojumiem, bet nekad nedomāju un necerēju, ka man pašai būs tie jāpiedzīvo. Viss gadījās pavisam nejauši. Vēl pirms kādiem diviem gadiem biju pilnīgi pārliecināta, ka man nav nekādas citas izejas, tikai…" Viņa mazliet apmulsa, sapinās un īdzīgi saviebās. "Nu jā, man likās, ka cits nekas neatliks, kā apprecēties."

"Un jūs labāk izvēlējāties cilvēkēdāju salu un patronu jostu?" viņš teica.

"Par cilvēkēdāju salu gan nedomāju, bet patronu josta man šķita visai noderīga."

"Bet jūs droši vien nekad neiedrošinātos revolveri lietot, ja ari būtu neizbēgama vajadzība," viņš teica, bet tūlīt gan pie­bilda, pamanīdams dzirksteli viņas acīs, "tas ir, izšaut jau nu jūs droši vien izšautu, bet mērķī tik un tā netrāpītu."

Viņa uztrūkās kājās un devās uz durvīm. Viņš saprata, ka viņa iet pēc sava revolvera.

"Nepūlieties, neejiet, te būs mans revolveris," viņš teica. "Ko jūs gribat darīt?"

"Es nošaušu bloku no jūsu karogkārts."

Viņš neticīgi pavīpsnāja.

"Tikai man jūsu revolveris svešs," viņa nedroši teica.

"Izšāviens ļoti viegls, tādēļ stipri nespiediet. Nositiens drošs."

"Jā, jā," viņa to nepacietīgi pārtrauca, "es automātiskos re­volverus pazīstu, sakarsuši tie nedod šāvienu, bet jūsējais man svešs."

Viņa vērīgi aplūkoja ieroci.

"Vai tas ir pielādēts?"

Viņa izšāva, bet mērķī netrāpīja.

"Par daudz tālu," viņš sacīja, meiteni mierinādams.

Bet viņa sakoda lūpas un izšāva otrreiz. Lode asi iedūcās un rikošetā atlēca atpakaļ, bet bloks salīgojās. Un viņa šāva un šāva, kamēr visas astoņas lodes bija izšautas, un sešas no tām trāpīja mērķī. Bloks gan vēl turējās rājas galā, bet bija pavisam sadauzīts. Šeldons bija pārsteigts: ne viņš, ne Gijo Drumonds nebūtu varējuši šaut labāk. Pirmoreiz viņš redzēja, ka sieviete tik labi prot šaut. Citas sievietes, cik viņam bija gadījies redzēt, pie katra šāviena spiedz, aiztaisa acis un laiž lodi uz labu laimi: kur aizies, aizies.

"Jūs šaujat lieliski… kā sieviete," viņš sacīja. "Tikai divas reizes nošāvāt šķībi. Un vēl ar svešu revolveri."

"Bet es nesaprotu, kā es tās divas reizes varēju nošaut ga­rām," viņa žēli teica. "Revolveris ir apbrīnojami labs. Dodiet man vēl vienu lādiņu, un es galvoju, ka trāpīšu visas astoņas reizes no vietas. Vai gribat saderēt?"

"Es par to nemaz nešaubos. Tikai tad jāuzliek jauns bloks. Vaijaberi! Atnes no pieliekamā jaunu bloku."

"Esmu ar mieru saderēt, uz ko vien tik gribat, ka netrāpī­siet visas astoņas reizes no vietas," viņa ķildīgi turpināja.

"Nebīstieties, es negribu derēt," viņš atbildēja. "Kas jūs mā­cīja šaut?"

"Sākumā mans tēvs, vēlāk Fons un viņa kovboji. Mans tēvs bija apbrīnojams šāvējs, bet ari Fons šāva ļoti labi."

Šeldons savā nodabā pabrīnījās, kas gan varētu būt Fons, un nodomāja, vai tikai tas nebūs tas, kas pirms diviem gadiem Džoannu gandrīz pārliecinājis, ka viņai cits nekas neatliek, ti­kai apprecēties.

"No kurienes jūs īstenībā esat?" viņš jautāja. "No kādas zemes Ziemeļamerikā? Jūs taču vēl neesat man nekā par sevi stāstījusi. Es zinu tikai to, ka jūs esat mis Džoanna Lak- lande."

"Lai atrastu manu dzimteni, jābrauc līdz vistālākajiem rie­tumiem."

"Tātad no Nevadas?"

Viņa papurināja galvu.

"No Kalifornijas?"

"Vēl tālāk uz rietumiem."

"Tālāk vairs nav kur iet, vai arī esmu aizmirsis ģeogrāfiju."

"Ģeogrāfiju gan nē, bet politiku," viņa pasmējās. "Vai atce­raties "aneksiju"?"

"Tātad jūs esat no Filipīnu salām?" viņš iesaucās uzvaras priekā.

"Nē, no Havajas. Tur esmu dzimusi. Tās ir brīnišķīgas sa­las. Vai zināt, es ilgot ilgojos pēc tām. Tikai nedomājiet, ka ne­kad neesmu bijusi prom no tām, ka nekur citur neesmu brau­kusi. Nē. Piemēram, mūsu sabrukuma laikā dzīvoju Ņujorkā. Tomēr esmu pārliecināta, ka nekur pasaulē nav skaistāk kā musu Havajā."

"Bet tad pasakiet man, kādēļ braucāt uz šejieni, uz šīm Dieva nolādētajām salām?" viņš jautāja un skumji piebilda: "Tikai muļķi un neprātīgie brauc šurp."

"Vai tad Nilsens bija muļķis un neprātīgais?" viņa pretojās. "Cik zinu, viņš te nopelnījis trīs miljonus."

"Par nelaimi, tas ir tiesa, un šie trīs miljoni ir vainīgi, ka at­braucu šurp."

"Un ka arī es esmu še," viņa teica. "Tēvs dabūja zināt par Nilsenu, kad bijām Marķīzu salās, un tādēļ nodomājām braukt šurp. Tikai nabaga tēvs līdz šejienei netika…"

"Vai… jūsu tēvs… nomira?" Šeldons nedroši ievaicājās.

Viņa palocīja galvu, un viņas acīs bija redzams maigs, valgs spīdums.

"Labāk izstāstīšu jums visu pēc kārtas," viņa teica, lepni pa­celdama galvu kā cilvēks, kas neļaujas skumjām, kā pienākas meitenei, kas staigā ar kovboja cepuri galvā un garstobra revol­veri pie sāniem. "Es esmu dzimusi Hilo salā, kas ir lielākā un skaistākā visā Havaju salu grupā. Es augu un attīstījos kā visas havajiešu meitenes, kas visu laiku ir zem klajām debesīm un daudz agrāk iemācās peldēt un jāt nekā aplēst, cik ir sešreiz seši. Piemēram, es nemaz neatceros, kad pirmoreiz uzkāpu zir­gam mugurā vai iesāku peldēt. Katrā ziņā tas bija sen, pirms mani piesēdināja pie ābeces. Mans tēvs bija lopkopis, un viņam piederēja vairākas muižas Llavaju un Maui salās. Muižas bija samērā lielas. Piemēram, vienā no viņām, Hokunas muižā, bija divsimt tūkstoš akru zemes. Un tur es iemācījos šaut meža ka­zas. Fons bija Hokunas muižas pārvaldnieks. Viņam bija divas meitas manā vecumā, un karsto vasaras laiku es ik gadu nodzī­voju pie viņiem muižā. Reiz tur nodzīvoju visu gadu. Mēs visas trīs bijām īstas mežoņu meitas. Protams, ne jau mēs augām kā mežoņu bērni, mums vienmēr bija kā guvernantes, tā mājskolotājas, rokdarbi un saimniecības mācības. Bet it īpaši mēs mīlējām klejot un jādelēt pa laukiem un kalniem. Bieži vien tikai ar to mūs varēja piedabūt pie mācībām, ka apsolīja ņemt līdzi medībās vai garos, ilgos izjājumos pa mežiem.

Fons agrāk kalpoja armijā, bet mans tēvs bija vecs jūras vilks, un viņi abi mīlēja viscaur stingrāko disciplīnu. Mātes mums nomira ļoti agri, bet viņi taču bija vīrieši un mūs ļoti lu­tināja. Tā kā sievas ne vienam, ne otram no viņiem nebija, tad mēs palikām par viņu uzticīgiem draugiem. Protams, mums bija arī savi pienākumi. Mums bija jāiemācās strādāt visi mā­jas darbi un vajadzēja tos prast divreiz labāk nekā kalpotājiem, lai nākotnē mēs pašas varētu vadīt saimniecību. Mūsu pienā­kums bija arī mūsu tēviem iemaisīt "kokteili", jo kalpiem šo svēto rituālu neuzticēja. Vispār mūsu rīcībā bija tikai tas, ar ko mēs vajadzības gadījumā pašas vien varētu tikt galā. Piemē­ram, mūsu zirgus arvien gūstīja un segloja kovboji, tomēr arī mums pašām vajadzēja prast ar laso sagūstīt zirgus un tos ap­seglot. Tēvs un Fons bieži vien ņēmās mūs stingri eksaminēt un ar pulksteņiem rokās sekoja, cik ātri to varam izdarīt. Tā­pat ar šaujamieročiem. Mūsu revolverus tīrīja un eļļoja kalpi, bet arī mums pašām to vajadzēja iemācīties, lai mēs varētu se­kot, cik labi kalpi to izdara. Cik reižu sākumā vienai vai otrai no mums uz veselu nedēļu atņēma šauteni, ja pamanīja uz tās niecīgāko rūsas traipiņu. Mēs iemācījāmies arī klajā laukā, lie­tum līstot, no slapjiem zariem sakurt ugunskuru, bet par to grūtāka uzdevuma laikam nav visā pasaulē, izņemot gramati­ku. No tēva un Fona iemācījāmies daudz vairāk nekā no visām mūsu guvernantēm. Tēvs mums mācīja franču, bet Fons vācu valodu, un drīzā laikā gluži labi pratām abas šīs valodas, kaut arī mācījāmies tās tikai mežā vai laukā, apmetoties atpūsties vai izjājot nometnē.

Kad laiks bija dzestrs, draudzenes parasti atbrauca pie manis uz ITilo, kur tēvs bija uzcēlis divus namus un vienu no tiem uz paša krasta. Vai arī mēs visas trīs devāmies uz mūsu īpašumu Punā, kur vizinājāmies laivā, makšķerējām un peldējāmies. Tēvs bija Havajas karaliskā jahtkluba loceklis un bieži ņēma mūs līdzi, kad ar savu jahtu brauca jūrā. Viņš ļoti mīlēja jūru. Kad man bija četrpadsmit gadu, es mājās jau biju pilnīga saim­niece, kurai bija pakļauti visi kalpotāji, un esmu ļoti lepna par to laiku. Kad man palika sešpadsmit gadu, mūs visas trīs aizsū­tīja uz ļoti smalko Milsa semināru Kalifornijā. Kā mēs ilgojā­mies pēc mājām! Ar biedrenēm nevarējām satikt, - tās mūs sauca par cilvēkēdājām, jo mēs taču bijām no Sendviču salām, un viņas mūs vienmēr kaitināja ar to, ka mūsu senči apēduši kapteini Kuku, kas pat ar vēsturi nesaskan, nemaz nerunājot par to, ka mūsu senči Havaju salās nemaz nav dzīvojuši.

Es nodzīvoju Milsa seminārā trīs gadus, šad un tad apcie­modama arī tēvu un mājiniekus, un pēc tam divus gadus biju Ņujorkā. Pēkšņi piedzīvojām lielu sabrukumu: tēvs bankro­tēja ar cukura plantācijām, kuras bija ierīkojis Maui salā. Un tieši neilgi pirms tam viņš bija ierīkojis dzelzceļu, kuru visi sauca par "Laklanda neprātu". Galu galā dzelzceļš, bez šau­bām, būtu atmaksājies un dotu krietnu peļņu, bet toreiz tas ti­kai veicināja mūsu sabrukumu. Tomēr tēvs bUtu izkūlies, ja tieši toreiz nebūtu sākusies lielā panika Volstrītā. Nabaga tēvs! Man viņš nekā nerakstīja, lai neuztrauktu mani, bet es par viņa bankrotu dabūju zināt no avīzēm un tūdaļ steidzos uz mājām. Pirms tam man bija pieskandinātas pilnas ausis par to, ka sievietei dzīvē ir tikai viens ceļš - laulība - un ka jāsaka ardievas visiem sapņiem par brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Bet, tieši otrādi, pēc tēva bankrota man iesākās piedzīvojumu pilna dzīve."

"Kad tas viss notika?" Šeldons jautāja.

"Pagājušajā gadā, finansu krīzes laikā."

"Pag!" Šeldons svarīgu seju sāka aplēst. "Sešpadsmit un pieci, un vēl viens klāt - tas ir divdesmit divi. Jūs esat dzimusi 1887. gadā."

"Jā. Bet tas no jums nebija diezin cik galanti."

"Lūdzu piedodiet, bet šo uzdevumu bija tik viegli izskaitļot, un tas mani tā vilināja…"

"Vai tiešām jūs nespējat būt sirsnīgāks, laipnāks? Vai angļi vienmēr ir tādi kā jūs?" Viņas pelēkajās acīs paspīdēja salts mirdzums, un lūpas aizdomīgi nodrebēja. "Mister Šeldon, es jums labprāt ieteiktu izlasīt Ģertrūdes Asertonas grāmatu "Amerikāņu sievas un angļu vīri"."

"Pateicos, esmu jau lasījis. Tur tā ir." Viņš rādīja uz cieši kopā saliktiem grāmatu plauktiem. "Tikai man liekas, ka au­tors ir mazliet partejisks."

"Neviens, kas nav anglis, nevar par angļiem citādi spriest," viņa pretojās. "Nekad neesmu viņus mīlējusi. Pēdējais no angļiem, ko pazinu, bija uzraugs, kas kalpoja pie mums, un tē­vam vajadzēja viņu padzīt."

"Tas gan neko nepierāda."

"Bet tas anglis mums izdarīja tik daudz nepatikšanu un sa­gādāja tik daudz rūpju! Taisni briesmīgi!… Bet tagad es jūs lūgšu nesmieties par mani."

"Es papūlēšos."

"Nu, tai ziņā…" Viņa atmeta galvu atpakaļ un jau attaisīja muti, gribēdama beigt teikumu tādā pašā garā, bet tad apdo­mājās. "Es labāk izstāstīšu savu stāstu. Pēc bankrota tēvam cits nekas vairs neatlika, kā doties atkal jūrā. Tā viņš arī izdarīja. Viņš vienmēr ļoti mīlējis jūru. Man likās, viņam pat patika, ka viss tā notika. Viņš kļuva gluži kā jauneklis, no rīta līdz vaka­ram ņēmās ar saviem projektiem un nodomiem, un vakaros mēs abi palikām augšā bieži vien pāri pusnaktij, apspriezdami viņa projektus visos sīkumos. Tas bija jau pēc tam, kad viņam teicu, ka esmu cieši apņēmusies braukt viņam līdzi. Visu savu bagātību tēvs taču ieguva Okeānijā no pērlēm un perlamutra un tādēļ bija pārliecināts, ka arī tagad kaut kā tiks atkal pie tu­rības. Visvairāk viņš domāja par plantācijas pirkumu un kokospalmu audzēšanu, bet sākumā, kamēr plantācija vēl nedotu nekādus ienākumus, izgudrotu kādu blakus darbu, piemēram, tirdzniecību, pērļu zveju, un tā tālāk. Savu jahtu viņš apmainīja pret burinieku "Mjele", un mēs devāmies jūrā. Es rūpējos par tēvu un mācījos saprast navigāciju. Kuģa kaptei­ni tēvs nemaz nepieņēma, viņš pats uzņēmās šo amatu. Mums bija tikai stūrmanis, dānis Eriksens, bet kuģa komandā-japāņi un havajieši. Vispirms apbraukājām austrumu salas, bet tēvs bija stipri vīlies: izrādījās, ka tās visas savā starpā sadalījušas lielvalstis un visur jau bija nodibinājušās lielsabiedrības, sa­ņemdamas savā rokā kā zemi, tā arī tirdzniecību, zvejniecību, un tā tālāk. Vārdu sakot - itin visu.

Tad mēs devāmies uz Marķīzu salām. Tās ir brīnišķīgas sa­las, bet visi vietējie iedzīvotāji gandrīz pilnīgi izmiruši. Tēvam bija liels pārsteigums, kad viņš dabūja zināt, ka franči aplikusi kokospalmu šķiedras ar augstu izvedmuitu - viņš to nosauca par viduslaiku rīcību tomēr viņam tur patika. Nukahivas salā viņš atrada plantācijai derīgu ieleju pie jūras līkuma ar piecpadsmit tūkstošiem akru zemes. Viņam ļoti patika izvēlētā vieta, jo tā bija laba kuģu novietnei, un viņš to nopirka par tūkstoš divsimt Čīles dolāriem. Bet franču nodevas un nodokli bija pārmērīgi (tādēļ zeme tur tik lēta), un visļaunākais bija tas, ka nekur nevarēja dabūt strādniekus. Vietējo iedzīvotāju bija ļoti maz, un tie paši, kas tur vēl bija palikuši, negribēja strādāt, bet ierēdņi, likās, vairāk nekā neprata, kā izgudrot aiz­vien jaunus apgrūtinājumus, kas traucēja mūsu darbu.

Pēc sešiem mēnešiem tēvs nolēma plantāciju pamest, jo re­dzēja, ka tur nav nekādu cerību. "Brauksim uz Zālamana sa­lām un pamēģināsim dzīvot pēc angļu likumiem," viņš sacīja, "un, ja arī tur nekas neiznāks, tad brauksim uz Bismarka arhi- pelāgu. Esmu pārliecināts, ka Admiralitātes salas vēl nav civi­lizētas." Mēs nolīgām jaunu kuģa komandu no marķīziešiem un taitiešiem, sagatavojām visu aizbraukšanai un jau gribējām doties uz Taiti, lai tur varēt salāpīt mūsu burinieku un dabūt jaunas tauvas un citu nepieciešamo, jo buriniekam bija vaja­dzīgs pamatīgs remonts. Bet pavisam negaidot tēvs saslima un pēc dažām dienām nomira."

"Un jūs palikāt viena pati?"

Viņa palocīja galvu.

"Jā, gluži viena. Brāļu un māsu man nav, bet visi mana tēva radi noslīka Kanzasas ūdensplūdu laikā. Toreiz tēvs vēl bija zēns. Protams, es jau varētu braukt mājās un palikt pie Fo­niem. Zinu, ka tur man vienmēr būs laipna pajumte. Bet ko es pie viņiem gan varētu darīt? Bez tam biju pilnīgi aizrāvusies ar tēva idejām; jutu it kā neatvairāmu pienākumu īstenot tēva projektus līdz galam. Arī man pašai ļoti gribējās to izdarīt. Un tā es nokļuvu še…

Vispirms devos uz Taiti. Es jums iesaku nekad turp ne­braukt. Tā ir brīnišķīga vieta, un arī vietējie iedzīvotāji ir ļoti labi ļaudis! Bet baltie!… Tīrie zagļi, meļi, krāpnieki un laupī­tāji. Godīgos cilvēkus tur var uz vienas rokas pirkstiem sa­skaitīt. Tas, ka es esmu sieviete, viņiem tikai atviegloja situāciju. Viņi mani aplaupīja, kā vien prazdami, un meloja bez kāda iemesla un vajadzības. Nabaga Eriksenu tie pavisam samaitāja. Viņš salikās ar tiem uz vienu roku. Ja viņi mani pie­krāpa par desmit frankiem, Eriksens dabūja trīs. Ja es maksāju par lēsi pusotra tūkstoša franku, pieci simti ieripoja viņa kaba­tā. Protams, to visu es tikai vēlāk dabūju zināt. "Mjele" bija jā­remontē, citādi es nevarēju tikt tālāk, un viņi to izmantoja, plēsdami nevis trīskārtīgas, bet septiņkārtlgas cenas.

Cik Eriksens no tā nopelnīja, nekad nedabūšu zināt. Viņš dzīvoja krastā, grezni ierīkotā namā, kuru kuģu būvētava par brīvu nodeva viņa rīcībā. Un katru dienu viņam pienesa aug­ļus, zivis, gaļu, ledu, un arī par to viņš nekā nemaksāja. Tā bija balva, ko tam deva tirgotāji un dažādi piegādātāji par to, ka mani aplaupa. Šis vīrs tai pašā laikā varēja ar asarām acīs žēlot mani un dusmoties, ka mani tā krāpj. Un es taču nebiju nokļu­vusi nekādā zagļu paslēptuvē, es taču braucu vienkārši uz Taiti.

Es pati to visu dabūju zināt tikai tad, kad šie nelieši un blēži sāka paši cits citu krāpt. Viens no apzagtajiem zagļiem reiz va­karā bija atnācis pie manis ar visādiem rakstiem, cipariem un pierādījumiem. Es jau zināju, ka tur nekā vairs nevar darīt, ka nekā nepanākšu, ja arī griezīšos tiesās, jo tur tiesneši ir tāpat pērkami kā visi citi. Bet es izdarīju ko citu. Vēlu naktī, kad pil­sētā visi jau gulēja, es aizgāju pie Eriksena. Ar revolveri rokā es viņu piespiedu palikt gultā, bet pati pārmeklēju viņa rakstām­galdu. Es tur atradu mazliet vairāk nekā tūkstoš deviņsimt franku, un tos es viņam atņēmu. Eriksens nebūt negriezās po­licijā un vairs nenāca pie manis uz kuģa. Citi blēži ņirgājās man taisni sejā, skaidri zinādami, ka nekāds sods viņiem te ne­draud. Divi amerikāņi, kurus es tur satiku, ļoti gribēja mani piedabūt, lai sūdzu visus tos krāpniekus tiesā, ja negribu palikt pavisam bez naudas un arī bez burinieka.

No Taiti es devos uz Jaunzēlandi, kur nolīgu jaunu stūr­mani, kādu vācieti. Viņam bija kapteiņa apliecība, un oficiāli viņš skaitījās kapteinis, bet es navigācijā sajēdzu daudz vairāk nekā viņš, un patiesībā kapteinis biju es. Burinieks gan nogrima, bet tā nebija mana vaina. Četras dienas jūra bija pa­visam rāma, un mums bija jāpaliek uz vietas, bet tad sākās zie­meļrietumu vējš un dzina mūs taisni uz krastu. Mēs savilkām buras un gribējām tikt tālāk, un tad izrādījās, ka Taiti kuģu bū­vētavā, remontējot manu burinieku, tur salikti pavisam sapu­vuši materiāli. Buriniekam norāva klīverus un stakseļus. Vienī­gais mūsu glābiņš bija iegriezties jūras šaurumā starp Floridu un Izabellu. Tas mums ari itin labi izdevās. Bet, krēslai meto­ties, uzdrāzāmies uz koraļļu klints sēkļa tādā vietā, kur karte rāda četrpadsmit asis dziļuma. Tikai vienu reizi atsitāmies un tikām no sēkļa nost, bet mūsu vecajam buriniekam arī viena trieciena pietika; mēs tikko paguvām nolaist kuģa laivas, kad burinieks jau sāka grimt. Stūrmanis noslīka. Visu nakti mūs šūpoja jūras viļņi, un, rītam austot, ieraudzījām jūsu krastu."

"Bet tagad gan jūs, jādomā, dosieties atpakaļ pie Foniem?" vaicāja Šeldons.

"Nepavisam ne. Mans tēvs taču gribēja iegūt plantāciju Zā­lamana salās. Es pameklēšu labāku zemes gabalu un ierīkošu nelielu plantāciju. Vai jūs nezināt, kur te būtu laba un lētāka zeme?"

"Velns lai parauj, jūs, amerikāņi, tiešām esat apbrīnojama tauta," Šeldons teica. "Tāda neprātīga drošsirdība man mū­žam nebūtu ienākusi prātā. Ielaisties uz tik riskantu pasā­kumu…"

"Nevis uz riskantu pasākumu, bet uz brīnišķīgu piedzīvo­jumu," Džoanna pārlaboja viņa vārdus.

"Jā, protams, tā ir; tiešām piedzīvojums, īsts pamatīgs pie­dzīvojums. Piemēram, ja jūs nebūtu nokļuvusi te, Gvadalka- nārā, bet Malaitā, mežoņi jau sen būtu jūs apēduši kopā ar jūsu krietnajiem taitiešiem."

Džoanna neviļus nodrebēja.

"Bet jāatzīstas, ka mēs ļoti baidījāmies apstāties Gvadalka- nārā," viņa teica. ""Jūrnieku ceļvedī" sacīts, ka vietējie iedzīvo­tāji ir ļoti neuzticīgi un ārkārtīgi ienīst baltos… Bet uz Malaitu man ļoti gribētos braukt. Vai tur ir plantācijas?"

"Nevienas pašas. Un arī nevienas fabrikas tur nav."

"Nu, tad es braukšu turp ar kādu strādnieku vācēju kuģi. Ne jau tūliņ, bet tuvākā nākotnē."

"Tas nav iespējams!" Šeldons iesaucās. "Malaita nav tā vieta, kurp var braukt sievietes."

"Un es tomēr braukšu."

"Bet neviena sieviete, kas sevi ciena…"

"LUdzu izteikties mazliet uzmanīgāk," viņa pārtrauca. "Ag­rāk vai vēlāk, bet es tomēr turp braukšu. Un tad jums būs jā­nožēlo šie vārdi."