Piedzīvojums

GRŪTA CIŅA

Džoanna enerģiski ķērās pie saimniecības darbiem, un īsā laikā viss tā pārvērtās, ka Šeldons savu māju gandrīz vairs ne­pazina. Pirmoreiz šai namā viss kļuva tīrs, glīts un uzposts. Kalpi vairs neslaistījās caurām dienām bez darba, bet pavārs sūdzējās, ka viņa nabaga galva pavisam sajukusi no kulinārās mākslas kursa, kuru Džoanna piespieda tam izmācīties, ņem­dama pavāru savā vadībā. Arī Šeldons krietni dabūja sava lais­kuma dēļ, jo bija pavisam nevērīgs pret savu kuņģi un veselību un barojās vienīgi no konserviem. Viņa Šeldonu tādēļ saukāja par sliņķi, slaistu, par izlaistu vecpuisi un citādi.

Divdesmit reizes viņa sūtīja savus ļaudis ar kuģa laivu pēc apelsīniem un citroniem un dzēlīgi jautāja, aiz kādiem iemes­liem šie augļi nav kopti un audzēti tepat Berandā. Ka pie mā­jām nav sakņu dārza, par to Šeldons viņas acīs bija pelnījis lie­lāko nicināšanu. Šeldons domāja, ka mežāboli, kuri te kupli auga, nav ēdami, bet viņas rokās tie pārvērtās par gardu ievā­rījumu un vēl gardākiem pudiņiem. Banānus, pēc kuriem viņa sūtīja kalpus uz mežu, tā pasniedza visdažādākos veidos, un par katru jauno ēdienu Šeldons teica, ka tas ir labāks par agrākiem. . •

Katru dienu viņa pati vai viņas matroži ar dinamītu sazve­joja zivis pusdienai, un Belsunas iedzīvotāji piegādāja austeres, par ko viņiem maksāja ar tabaku. Džoanna iemācīja pavāru no kokosriekstu piena darināt kaut ko līdzīgu raugam, tādēļ maize iznāca viegla un labi sagremojama. No kokospalmu jau­najām lapiņām viņa gatavoja lieliskus salātus, bet no riekstu piena un kodola visdažādākās mērces, gan skābas, gan saldas, un tās viņa pasniedza pie visiem ēdieniem, pie zivīm un arī pie pudiņiem. Viņa pierādīja Šeldonam, ka kokospiena krējums pie kafijas garšo daudz labāk nekā kondensētais piens. No veciem, saplaisājušiem riekstiem viņa izņēma cieto, cauru­maino serdi, un no tās viņai iznāca brangi salāti. Salāti acīmredzot bija viņas jājamais zirdziņš, un Šeldons sevišķi brī­nījās, ka no jaunajiem bambusa asniem darinātiem salātiem var būt tik maiga garša. Arī mežā augušos tomātus, kuriem agrāk neviens nepiegrieza ne mazākās vērības un kurus pat iznīcināja, tagad izlietoja salātiem, mērcēm un lika pie zupām. Vistām, kuras līdz šim diezin kur dēja savas olas un perēja cā­ļus, ierīkoja perēkļus, un šad tad Džoanna gāja šaut meža pīles un baložus, un atkal iznāca gardas pusdienas.

"Nedomājiet, ka es tik ļoti mīlu šādu darbu," viņa teica Šel- donam, runādama par savu virtuvi, "bet tēva audzināšana mani dziļi ietekmējusi."

Viņa piespieda Šeldonu arī nodedzināt vecās slimnieku ba­rakas, kas bija piesūkušās dažādu baciļu, sastrīdējās ar viņu par to, kā viņš mēdz novākt mirušos, un niknumā pavēlēja saviem taitiešiem uzcelt jaunu un pieklājīgu slimnīcu, kā viņa pati sa­cīja. No visiem mājas logiem viņa noņēma batista un muslīna aizkarus un to vietā pielika raibus aizkarus no katūna, kuru viņa atrada noliktavā, un no tās pašas drēbes pašuva arī sev da­žus apģērba gabalus. Kad viņa iedeva Šeldonam garu sarakstu, kādas mantas lūdz atvest ar nākamo kuģi no Sidnejas, Šeldons neviļus nodomāja: cik gan ilgi viņa vēl domā palikt Berandā?

Viņa, bez šaubām, nebija līdzīga nevienai no tām sievietēm, kādas Šeldons bija pazinis līdz šim, un viņš pat sāka domāt, vai tādas sievietes vispār var būt. Attiecībās ar viņu tā nemaz neiz­turējās kā sieviete. Pavisam bez tīksmes, bez maiguma, bez sie­višķas koķetērijas, it kā viņš būtu tai brālis vai, vēl pareizāk, it kā viņa tam būtu brālis. Viņu attiecībās dzimumu atšķirība gandrīz nemaz nebija manāma. Viņa ignorēja vai asi nosodīja ikvienu Šeldona mēģinājumu būt par pieklājīgu kavalieri; ļoti ātri viņš iemācījās nesniegt viņai vairs roku, kad viņa kāpa lai­vā vai gāja pāri baļķiem. Un viņam bija jāatzīst, ka viņa tiešām lieliski tiek galā viena pati bez citu palīdzības un prot par sevi rūpēties. Kaut arī viņš to brīdināja, ka jūrā ir daudz haizivju, viņa tomēr ik dienas gāja jūrā peldēties un katru reizi aizpel­dēja tālu no krasta. Tikpat maz viņš panāca, pūlēdamies atru­nāt, lai, zivis zvejojot, viņa pati nesviež dinamītu, bet lai to dara kāds no viņas taitiešiem. Viņa teica, ka esot mazliet gud­rāka par tiem, tāpēc esot mazāk riska un ne tik bīstami, ja viņa pati sviež ūdenī dinamītu. Šeldonam viņa likās kā īsts vīrietis, bet reizē arī kā sievišķīgākā no visām sievietēm, kādas viņš pa­zinis.

Viņi daudz strīdējās par to, kā apieties ar melnajiem. Viņa bija pret tiem stingra, bet arī maiga, dažreiz sniedza tiem bal­vas, bet sodīt nesodīja nekad, un Šeldonam bija jāatzīst, ka vi­ņas taitieši to gandrīz vai pielūdz un arī mājas kalpi ar lielāko patiku izpilda visas pavēles un strādā trīsreiz cītīgāk nekā ag­rāk, kad viņas te nebija. Drīz viņa pamanīja slepenu nemieru un kurnēšanu starp nolīgtajiem strādniekiem un skaidri apzi­nājās, kādas briesmas no tā draud viņai un Šeldonam. Ne viņš, ne viņa nedrīkstēja iziet no mājām bez revolvera, un taitieši, kas pa naktīm apsargāja viņas būdiņu, vienmēr bija šautenēm bruņoti. Bet viņa apgalvoja, ka tāds stāvoklis esot tikai baiļu un terora režīma sekas, un tās radījuši paši baltie ar savu izturēša­nos pret vietējiem. Viņa bija izaugusi starp labsirdīgajiem un maigajiem havajiešiem, kuri nekad nebija cietuši no cietsirdī­bas un apspiestības, un tādēļ bija pārliecināta, ka, izturoties labi un sirsnīgi, arī Zālamana salu iedzīvotāji kļūtu labsirdīgi un lēnprātīgi.

Reiz vakarā no strādnieku teltīm atskanēja briesmīgs trok­snis un klaigas, Šeldons steidzās turp, un ar taitiešu palīdzību viņam izdevās izraut saniknotajam pūlim no rokām divas sie­vietes, kuras citādi būtu līdz nesamaņai sasistas. Lai izglābtu tās no melno atriebības, viņš atstāja abas sievietes pa nakti pie sevis virtuvē. Tās bija strādnieku ēdienu vārītājas un bija ap­vainotas par to, ka viena no tām iedomājusies nomazgāties milzīgā katlā, kurā parasti vārīja kartupeļus. Melnie nebūt ne­apvainojās par to, ka tāda mazgāšanās ēdienu katlā ir netīrība, jo paši loti bieži mazgājās šajos katlos. Viņi bija apvainojušies par to, ka katlā iedrīkstējusies mazgāties sieviete, tas ir - ienīsts, zems radījums, jo Zālamana salu iedzīvotāji uz visām sievietēm skatījās kā uz zemāku, ienīstu radījumu, kam nevar būt nekādu tiesību.

Nākamajā rītā, kad Džoanna un Šeldons sēdēja pie brokas­tīm, viņi izdzirda pūli nikni kurnam, un tas ar katru bridi pie­auga. Pārkāpti tika ari Berandas pamatlikumi: melnie ienāca sētā, neprasīdami atļauju un neaicināti, un likumu pārkāpa visi divi simti strādnieku, izņemot uzraugus. Kliegdami un drau­dēdami, viņi devās tieši uz dzīvojamo ēku un sablīvējās balkona priekšā. Šeldons piegāja pie balkona margām un, uz tām atspie­dies, raudzījās saniknotajā pūlī, bet Džoanna stāvēja viņam aiz muguras. Kad troksnis mazliet norima, no pūļa iznāca divi muskuļoti, spēcīgi mežoņi tik ārkārtīgi ļaunām acīm un sejām, ka pat starp Zālamana salu vietējiem bija grūti atrast daudz tādu seju. Tie bija divi brāļi - Karin-Džama, t. i., Klusais, un Bellin-Džama, t. i., Lielība. Viņi abi kādreiz bija strādājuši Kvīnslendas plantācijās, un viņiem bija visļaunākā slava.

"Mēs atnācām prasīt, lai jūs mums atdodat tās divas nolā­dētās melnās Marijas," Bellin-Džama sacīja.

"Bet ko jūs darīsiet ar melnajām Marijām?" Šeldons jautāja.

"Mēs tās nositīsim," Bellin-Džama atbildēja.

"Kā jūs drīkstējāt nākt šurp?" Šeldons dusmīgi jautāja. "Zvans jau nozvanīja. Kādēļ jūs vēl še? Jums visiem jābūt pie darba. Kad zvans atkal zvanīs, saukdams jūs pusdienā, tad at­nāksiet runāt par Marijām. Bet tagad tūdaļ prom!"

Pūlis gaidīdams skatījās, ko darīs Bellin-Džama, bet Bellin- Džama nekustējās no vietas.

"Es neiešu prom," viņš sacīja.

"Pielūko, Bellin-Džama, nebūs labi!" Šeldons bargi teica. "Es sūtīšu tevi uz Tulāgu, un tur tu dabūsi ar pātagām. Krietni dabūsi, kad es tev saku."

Bellin-Džama izaicinoši paskatījās.

"Vai gribi pamēģināt uz dūrēm?" viņš prasīja, paceldams dūres kā Kvīnslendas bokseri.

Tas bija vissmagākais apvainojums, jo Zālamana salās, kur melno ir daudz, bet balto ļoti maz, un kur baltie ir valdnieku kārtā, pat domāt nedrīkst, ka melnais varētu paukoties ar balto un izteikt tādu priekšlikumu. Vislielākais, uz ko melnajam tie­sības, - dabūt no baltajiem sitienus.

Pūli pārņēma sajūsma, dzirdot Bellin-Džama pārdrošos vār­dus. Bet pārdrošais melnais vēl nebija apklusis, kad Šeldons spēra kāju pāri balkona margām un nolēca zemē, taisni virsū Bellin- Džamam. No balkona margām līdz zemei bija kādas pēdas piecpadsmit, un Šeldona ķermenis ar tādu spēku uzkrita Bellin- Džamam, ka tas saļima bez samaņas. Nebija vajadzīgi vairs nekādi sitieni, jo melnais gulēja pilnīgi apdullis. Bet Džoanna, kas nodre­bēja, redzot Šeldona lēcienu, ieraudzīja, ka Karin-Džama, Klusais, drāžas virsū Šeldonam, un viņš vēl nebija paguvis piecelties kājās, kad mežonis to bija sagrābis aiz rīkles, un tūdaļ viss pūlis drāzās uz priekšu, lai saplosītu balto gabalos. Viņa izrāva revolveri un izšāva, Karin-Džama bija ievainots plecā, viņš palaida vaļā Šel­donu un sagrīļojās. Džoanna gan gribēja trāpīt mazliet zemāk, rokā, un tas nebija grūti, jo attālums bija mazs. Bet, ieraudzījusi satrakoto pūli, viņa mainīja šāviena virzienu. Tas bija izšķirošs brīdis: vismazākā iespēja melno pusē varēja visu iznīcināt.

Tiklīdz atslāba rokas, kas žņaudza viņa kaklu, Šeldons atvē­zējās un ar spēcīgu sitienu notrieca Karin-Džamu zemē. Un mežonis izstiepās zemē blakus savam brālim. Dumpis bija apspiests. Pēc piecām minūtēm abus brāļus aiznesa uz slim­nīcu, bet dumpinieki uzraugu vadībā aizgāja uz darbu.

Atgriezies uz balkona, Šeldons ieraudzīja Džoannu rau­dam. Viņa sēdēja krēslā, aizsegusi rokām seju. Tas Šeldonu sa­trieca vēl vairāk nekā tikko notikušais gadījums ar melnajiem. Viņš vispār nevarēja mierīgi noskatīties sievietes asarās, bet nu, kad raudāja Džoanna Laklande, no kuras viņš varēja sagaidīt visu, tikai ne asaras, viņš pavisam nopietni izbijās. Viņš apstā­jās un drudžaini, nervozi aplaizīja lūpas, nevarīgu skatu rau­dzīdamies uz viņu.

"Man jums jāpateicas," viņš sacīja. "Bez šaubām, jūs izglā­bāt man dzīvību, un man jāsaka…"

Viņa strauji atrāva rokas no sejas, un viņš ieraudzīja naida izķēmotu seju.

"Jūs esat zvērs! Jūs esat zems cilvēks, nelietis!" viņa kliedza. "Jūs piespiedāt mani šaut cilvēkam… Nekad sava mūžā nebiju šāvusi cilvēkam…"

"Ievainojums nav bīstams, jūs viņam trāpījāt mīkstumā, viņš no tā nemirs," Šeldons lūkoja viņu mierināt.

"Kas par to? Es taču šāvu viņam. Jums nemaz nebija jālec no balkona zemē. Tas bija ļoti rupji un nekrietni."

"Atvainojiet, tas jau ir mazliet par daudz…" viņš teica, gri­bēdams samierināties.

"Ejiet prom. Vai tad neredzat, ka nevaru jūs ciest? Es jūs ienīstu! Vai beidzot iesiet prom?"

Šeldons aiz dusmām nobālēja.

"Ja jau tā, kādēļ tad jūs šāvāt? Lūdzu man to izskaidrot."

"Tā… tā… tādēļ, ka jūs esat baltais," viņa raudādama atbil­dēja. "Tēvs nekad nebūtu balto pametis grūtā brīdī bez palī­dzības. Bet jūs pats esat vainīgs. Jums nebija tiesību tā rīkoties. Un nebija taču arī nekādas vajadzības."

"Man liekas, es jūs nesaprotu," viņš sausi teica, pagriezda­mies uz durvju pusi. "Labāk parunāsim par to vēlāk."

"Paskatieties, kā es ar viņiem satieku," viņa turpināja, un viņš māksloti pieklājīgi apstājās durvīs uzklausīt viņas beidza­mos vārdus. "Piemēram, divi slimie, kurus ārstēju. Ja tie kļūs veseli, viņi ies par mani ugunī vai ūdenī. Man nemaz nevaja­dzēs viņus visus turēt nāves bailēs un draudos. Es jums saku, ka visa šī rupjība un cietsirdība nemaz nav vajadzīga. Kas par to, ka viņi ir cilvēkēdāji? Tomēr viņi ir cilvēki, tādi paši kā jūs un es, un arī viņus var pārliecināt un ietekmēt. Ar to jau mēs atšķiramies no kustoņiem."

Ne vārda neteicis, viņš palocījās un izgāja.

"Es laikam izturējos nepiedodami muļķīgi," bija viņas pir­mie vārdi, kad pēc dažām stundām Šeldons pārnāca no plan­tācijas. "Es biju slimnīcā, ievainojums nav bīstams, viņš jūtas ļoti labi."

Par šādu viņas garastāvokļa maiņu Šeldonam bija liels prieks.

"Redziet," viņš teica, "jūs vēl nepazīstat šejienes apstākļus. Pirmkārt, stingrība pret melnajiem ir nepieciešama. Labsir­dība ir laba lieta, bet ar to vien te nekā nevar iesākt. Esmu ar mieru atzīt, ka viss, ko jūs sakāt par taitiešiem un havajiešiem, ir taisnība. Jūs sakāt, ka ar viņiem var apieties ļoti laipni, un es jums ticu. Man nekad ar viņiem nav bijusi darīšana. Bet arī jums nekad nav bijusi darīšana ar šejienes melnajiem, un tādēļ lūdzu man ticēt. Viņi ļoti atšķiras no havajiešiem. Jūs esat pie­radusi pie polinēziešiem, bet šie ir - melanēzieši, melnie nē­ģeri, paskatieties tikai uz viņu sprogainajiem matiem, un attīs­tības ziņā tie ir daudz zemāk par Āfrikas nēģeriem. Starpība ārkārtīgi liela, ticiet man.

Viņiem pilnīgi svešas tādas jūtas kā pateicība, mīlestība, cieša piekļāvība. Ja būsiet pret viņiem laipna, viņi nodomās, ka esat muļķe. Ja izturēsieties pret viņiem saudzīgi un maigi, viņi domās, ka jums bail no tiem. Bet, ja viņi būs iedomājušies, ka jums no viņiem bail, tad sargieties: pirmā izdevīgā gadījumā viņi jūs nonāvēs. Tas norisinās ikviena melnā smadzenēs, kad viņš satiekas ar svešu balto cilvēku. Viņa pirmā sajūta ir bailes. "Vai tikai šis svešinieks mani nenositīs?" Bet otrā sajūta, ja viņš redz, ka to nenosit, ir: "Vai es nevaru nosist viņu?" Jūdžu div­padsmit no šejienes, lejup pa krastu, dzīvoja tirgotājs Pekards. Viņš lielījās, ka valda melnos ar laipnību un nekad viņus nesit. Un galu galā ne viņš valdīja melnos, bet melnie valdīja viņu. Viņš diezgan bieži brauca pie mums ciemos. Bet, tiklīdz viņa melno komanda bija nolēmusi, ka laiks doties uz mājām, vi­ņam bija vizīte jāpārtrauc un vajadzēja braukt viņiem līdzi. Reiz, kādā svētdienā, viņš bija ar mieru palikt pie mums uz pusdienām. Tikko bija pasniegta zupa, Gijo ieraudzīja, ka pa durvīm pabāzta nēģera galva. Tas bija Berandas noteikumu pārkāpums. Katram melnajam jāpiesakās pie kalpiem, bet pa­šam jāpaliek aiz žoga gaidot. Bet šis nēģeris, viens no Pekarda ļaudīm, iedrīkstējās pat uzkāpt uz balkona, kaut neapšaubāmi zināja mūsu noteikumus. "Ko tev te vajag?" Gijo jautāja, izie­dams pie viņa. "Sakiet baltajam saimniekam, ka mēs tūliņ braucam prom," nēģeris atbildēja. „Ja viņš nenāks, mēs negai­dīsim. Mēs aizbraucam." Gijo viņam tā sadeva, ka viņš kūle­niski nogāzās zemē."

"Bet tā bija pavisam nevajadzīga cietsirdība!" Džoanna teica. "Ar balto jūs tā nebūtu darījis."

"Tā jau ir tā lieta, ka tas nebija baltais, bet zemais, nicinā­mais nēģeris, kas ne vien apvainoja savu saimnieku, bet ikvie­nu no mums, baltajiem, kas dzīvo Zālamana salās. Viņš apvai­noja mani, apvainoja Gijo, apvainoja Berandu."

"Jā, no jūsu viedokļa gan, no stiprākā tiesību viedokļa…"

"Bet Pekards taču valdīja pēc vājākā tiesību formulas," Šel­dons viņu pārtrauca. "Un kādas tad bija sekas? Es vēl esmu dzīvs, bet Pekards pagalam. Viņš vienmēr bija laipns un labsir­dīgs pret saviem ļaudīm, bet tie nogaidīja, kad drudzis reiz pie­spiedīs to palikt gultā, un tad viņi to nosita. Tagad viņa galva glabājas kaut kur Malaitā. Protams, mežoņi paņēma arī abas viņa laivas, piekraujot tās līdz malām ar dažādām Pekarda no­liktavu mantām. Es jums minēšu vēl vienu piemēru par Mino- tas kapteini Makenziju. Arī viņš ticēja laipnības un labsirdības spēkam un vienmēr apgalvoja, ka vietējie būs uzticīgāki un krietnāki, ja pie viņiem ies bez ieročiem. Otru reizi braukdams uz Malaitu strādniekus vākt, viņš nokļuva Binā, netālu no Langa-Langas. Šautenes, ar kurām vajadzēja apbruņot kuģa ļaudis, viņš ieslēdza savā kajītē un staigāja pa kuģi pat bez re­volvera. Un kas iznāca? Viņu nosita ar kara cirvi. Viņa galva palika Malaitā. Tā bija īsta pašnāvība."

"Es atzīstu, ka ar mežoņiem nepieciešama uzmanība un jā­būt gatavam uz nejaušībām," Džoanna piekrita, "tomēr man lie­kas, ka panākumi būtu daudz lielāki, ja mēs pret viņiem nebūtu cietsirdīgi, bet izturētos ar saprotošu laipnību un labsirdību."

"Es jums pilnīgi piekrītu, bet saprotiet vienu lietu - kas attiecas uz strādniekiem, Beranda ir visnejēdzīgākā plantācija Zālamana salās. Nekur nav tik nepaklausīgu, neprātīgu strād­nieku, kā pie mums. Un kādēļ tas tā, atbilde uz šo jautājumu vislabāk pierāda jūsu uzskatu pareizību. Berandas pirmie īpaš­nieki nekā negribēja zināt par saprotošu labsirdību. Tie bija divi rupji vīri, viens panīcis amerikānis, bet otrs kāds dzērājs vācietis. Tie bija īsti zvēri, tipiski vergu tirgotāji. Strādniekus tiem vāca Karātavu Džonijs, visļaunākais strādnieku līdzējs vi­sās Zālamana salās. Tagad viņš ieslodzīts uz desmit gadiem Fi- dži salās spaidu darbos par gluži nejēdzīgu melnā nonāvēšanu.

Viņa karjeras beigās visi viņu te tā ienīda, ka malaitieši negri­bēja par viņu vairs ne dzirdēt. Un viņam atlika tikai viens ceļš, kā tikt pie strādniekiem: steigties turp, kur notikusi kāda slep­kavība vai arī vairākas slepkavības. Slepkavas parasti ar mieru parakstīt līgumu ar kuru katru, lai tikai tiktu vaļā no atriebības. Tādu bēgšanu no atriebības vietējie sauc par "lēcienu ūdenī". Tas visbiežāk notiek tā - kaut kur krastā iesākas troksnis, atskan kliedzieni, un nēģeris, kuram parasti seko vesels bultu mākonis, dodas uz jūru. Un, protams, Džonija Bito laiva jau gaida, lai bēglim būtu kur patverties. Pēdējā laikā Džonijs Bito vairs tikai tādus ūdenī lēcējus vien varēja sadabūt, un pirmie Berandas īpašnieki tos visus no viņa nopirka, jūsmodami, ka dabūjuši strādniekus nevis uz trim, kā parasts, bet pieciem gadiem. Protams, "lēcēji" ir strādnieku vācēja pilnīgā varā, un viņš varētu tos piespiest parakstīt līgumu arī uz desmit gadiem, ja vien likums to atļautu. Un šie slepkavas un laupītāji ir mūsu strādnieku pamatkodols. Daži no viņiem gan miruši, daži no­sisti, citi sēd Tulāgas cietumā, bet daudzi vēl ir tepat - Beran­das pirmie īpašnieki ļoti maz bija darījuši plantācijas labā, jo visu laiku nebeidzās karš. Kādam no šiem īpašniekiem melnie gandrīz nogrieza roku ar nazi, citu divreiz ievainoja ar šķēpu, bet vienu no plantācijas pārvaldniekiem nosita. Kā vairums cietsirdīgu cilvēku, arī viņi bija bailīgi, spēle tiem beidzot ap­nika, un viņi pameta plantāciju. Tos padzina viņu pašu strād­nieki. Un tad nabaga Gijo un man vajadzēja uzņemties vadīt šos neliešus un slepkavas. Kad pirkām Berandu, mums nebija ne jausmas, kāda te situācija, bet pēc tam jau bija par vēlu: nau­da jau bija samaksāta, un mums neatlika nekas cits, kā turpi­nāt darbu, cik labi nu mēs to pratām.

No paša sākuma izdarījām kļūdu, izturēdamies pret strād­niekiem ārkārtīgi mīksti. Mēs gribējām viņus iespaidot ar pār­liecību un laipnību. Tad viņi nodomāja, ka bīstamies no viņiem. Man kauns atminēties, kādi muļķi sākumā bijām. Mūs bezkaunīgi krāpa, mums draudēja, apvainoja mūs, bet mēs viņiem visu to piedevām, cerēdami, ka mūsu laipnā izturēša­nās vērsīs visu par labu. Bet stāvoklis kļuva ar katru dienu ļaunāks, Gijo reiz gandrīz nosita, kad viņš kādam strādniekam izteica pelnītus pārmetumus. Viņš izglābās tikai tā, ka viņam sagāzās virsū par daudz liels bars un tie cits citu kavēja, tādēļ es paguvu laikā piesteigties palīgā.

Un tad mēs sākām izturēties pret strādniekiem bargi un asi, jo cita nekā vairs nevarējām darīt, ja negribējām pamest plan­tāciju, un to mēs negribējām un nevārējām, jo bijām te iegul­dījuši visu savu naudu. Arī pašlepnums to liedza. Mēs abi bijām tādi vīri, kas katru lietu, ko iesākuši, noveda līdz galam. Bet uzdevums nebija viegls, jo Berandu uzskatīja par visbīsta­māko plantāciju Zālamana salās, un vēl šodien uz to tā skatās. Nekur mēs nevarējām dabūt pārvaldnieku, kaut piedāvājām šo vietu vismaz desmit cilvēkiem. Es negribētu teikt, ka viņi baidījās. Viņi tikai teica, ka "te ļoti neveselīgs klimats". Vismaz pēdējais no viņiem to tā izskaidroja. Un pārvaldnieka pienāka­mus vajadzēja uzņemties mums pašiem ar Gijo."

"Un, kad viņš nomira, jūs gribējāt turpināt viens pats!" Džoanna iesaucās, un viņas acis iemirdzējās.

"Jā, es domāju kaut kā tikt galā. Tādēļ, mis Lakland, ja es jums liekos pārāk cietsirdīgs un bargs, esiet pret mani saudzīga un ievērojiet, ka te ir pavisam sevišķi apstākļi. Mūsu strādnieki ir bīstami vīri, un tomēr mēs viņus piespiežam strādāt. Jūs ap­staigājāt plantāciju un pati redzējāt. Es jums apgalvoju, ka ne­vienā no šejienes plantācijām nebūs tik jaukas trīs un četras vasaras vecas palmas, kā pie mums. Un mēs visiem spēkiem centāmies uzlabot apstākļus. Šad un tad nolīgām jaunus strād­niekus. Tai nolūkā arī nopirkām "Džessi". Mēs paši gribējām izvēlēties sev strādniekus, iztikdami bez strādnieku vācējiem. Pēc viena gada beidzas gandrīz visu pirmo strādnieku līguma laiks. Viņi bija nolīgti dažādā laikā veselu gadu no vietas, un tādēļ viņu līgumi izbeidzas visdažādākos termiņos. Zināmā mērā viņi gan jau paguvuši samaitāt jaunos strādniekus, bet to vēl var labot, un pēc kāda laika Beranda būs gluži laba plantācija…"

Džoanna palocīja galvu, bet ne vārda neteica, nogrimusi pati savās domās. Viņai Šeldons šķita tāds, kādu viņa to redzēja pirmoreiz: vientuļš, drudzī novārdzis baltais cilvēks, izskatās pēc dzīva skeleta, gandrīz nemaz vairs nespēj pakustēties, un tomēr, aiz savas rases neizdibināmās īpatnības, viņš līdz pašam pēdē­jam brīdim palika kungs, kas aicināts valdīt un pavēlēt.

"Tas ir ļoti bēdīgi," viņa teica, "bet man liekas, ka baltajiem ļaudīm arvien jābūt pavēlniekiem."

"Arī man pašam tas nav pa prātam," Šeldons viņu pārlieci­nāja, "un varat mani nosist, bet nespēju saprast, kādēļ esmu braucis šurp. Bet, ja nu te esmu, tad par bēgšanu vairs nav ko domāt."

"Tas ir mūsu rases aklais liktenis," viņa, nedaudz smaidī­dama, teica. "Mēs, baltie, no senseniem laikiem esam bijuši laupītāji, kā uz jūras, tā uz sauszemes. Acīmredzot tas ir jau mūsu asinīs, un no šā mantojuma mēs vairs vaļā netiekam."

"Tik abstrakti par to nekad neesmu domājis," viņš atzinās. "Man ir pārāk daudz darba, lai varētu prātot, kādēļ esmu atbraucis tieši uz šejieni."