Piedzīvojums

21 KONTRABANDA

Šeldons par šo dialogu vairs nerunāja, un viņa attiecības ar Džoannu nemaz neizmainījās. Viņa izturēšanās nekādā veidā neliecināja par mīlas ilgām, kas dega krūtīs. Starp viņiem ne­bija arī saspīlētas gaisotnes: viņi izturējās viens pret otru vien­kārši un draudzīgi tāpat kā agrāk. Viņam ļoti interesēja, vai viņa atklātā atzīšanās mīlā kaut drusciņ atmodinājusi Džoan­nas sievietes pašapziņu, bet velti viņš mēģināja notvert kaut niecīgāko mājienu, kas par to liecinātu; likās, ka Džoanna nemaz nav kļuvusi citāda. Viņš pats gan zināja, ka slēpj savas jūtas, tomēr bija pilnībā pārliecināts, ka viņa nekā neslēpj, ne­maz neizliekas un izturas brīvi un vaļsirdīgi. Un tomēr sēklai, ko viņš bija metis viņas sirdī, vajadzēja uzdīgt. Par to viņš ne­šaubījās, kaut nebija nekādas pārliecības, kas no tā var iznākt, jo nevarēja paredzēt, ar ko var beigties process, kas norisinās dīvainās, savādās meitenes dvēselē. Varbūt viņā pamostas sie­vietes daba. Bet, ļoti iespējams, ka viņš nav tas vīrietis, kas var likt viņas sirdij saldi nodrebēt, un tāpēc viņa atzīšanās mīlā var vēl vairāk nostiprināt Džoannas pārliecību, ka īstā laime mīt vientulībā.

Viņš cītīgi nodevās darbiem plantācijā, ziedodams tiem arvien vairāk laika, bet Džoanna strādāja mājas darbus. Viņa stingri saņēma savās rokās daudzos mājas pārvaldes pienāku­mus, pārmainīja visu agrāko mājsaimniecības sistēmu un ieviesa stingrāku disciplīnu. Berandas stāvoklis stipri vien uzla­bojās. "Marta" aizveda atpakaļ uz dzimteni piecdesmit strād­niekus, kuru līguma laiks beidzās. Tie bija tieši tie visļaunākie: slepkavas, kurus salīga Balli-Bitijs un kuri bija pārlaiduši arī terora laikus, kas beidzās ar agrāko Berandas īpašnieku padzī­šanu. Par jaunajiem strādniekiem varēja cerēt, ka rezultāts būs pavisam citāds, jo tiem no paša sākuma bija pavisam cits režīms.

Džoanna ar Šeldonu tūdaļ pašā sākumā vienojās, ka strād­niekus vajag turēt stingri, nekur nepiekāpties, bet tai pašā laikā būt ļoti taisnīgiem pret viņiem; tad varēja cerēt, ka vecie strād­nieki viņus nesamaitās, jo daļa agrāko strādnieku tomēr vēl palika līdz līguma beigām.

"Vai zināt, man liekas, būtu labi, ja šodien tiem ierādītu darbu kaut kur tuvāk mājām," reiz Džoanna teica pie brokastu galda. "Es pārmeklēju māju, un jums vajadzētu pārmeklēt strādnieku teltis. Mums pazudis ļoti daudz lietu."

"Jā, jums taisnība," Šeldons piekrita. "Jāpārmeklē viņu kastes. Man nupat atkal pazuduši divi krekli un zobu suka."

"Bet man divas patronu kārbiņas, nemaz nerunājot par ka­batlakatiņiem, dvieļiem, palagiem, un arī manas labākās kurpes pagalam," Džoanna teica. "Tikai nesaprotu, kam tiem vajadzīga jūsu zobu suka. Nudien, viņi drīz sāks zagt arī bil­jarda bumbas!"

"Viena jau pazuda, dažas nedēļas pirms tam, kā jūs atbrau­cāt," Šeldons smējās. "Tātad nolemts: šodien pat pārmeklēsim viņu kastes."

Tā bija rūpju pilna diena, jo pēc brokastīm Džoanna un Šeldons apbruņojās un sāka apstaigāt strādnieku dzīvokļus; viņus pavadīja uzraugi un kādi seši ziņneši, kam vajadzēja skriet pie strādniekiem un pasaukt to, kura kasti pārmeklēja. Atsauktais strādnieks atnesa savas kastes atslēgu un noskatījās, kā uzraugi pārmeklē viņa mantas.

Viņi atrada daudz no nozagtā: veselu duci lielu un kā bārdas nazis asu dunču, ar kuriem grieza niedrājus un viegli varēja nocirst cilvēkam galvu; dvieļus, palagus, kreklus, kur­pes, zobu sukas, slotas, ziepes, pazudušo biljarda bumbu un vēl daudzas citas lietas, kas jau bija pavisam aizmirstas. Džo­anna ar Šeldonu bija sevišķi pārsteigti, kad atrada diezgan daudz šaujamā pulvera, ko viņi uz vietas konfiscēja; tur bija ar pulveri pildītas pudeles, dinamīta patronas, vairākas aršinas Bikforda auklu, detonatoru kastītes un bezgala daudz visdažā­dāko kalibru un sistēmu šauteņu un revolveru patronu. Bet vissvarīgākā paslēptuve bija telts, kurā gulēja Gugumi un pieci citi portadamieši. Viņu kastēs neatrada it nekā, par ko Šeldons brīnījās; tas viņam likās aizdomīgi, un viņš pavēlēja atrakt grī­das klonu. Un tiešām, pēc kāda brīža dienas gaismā izvilka divas pavisam jaunas, lūkos ietītas Vinčestera sistēmas šaute­nes, abas labi ieeļļotas un pavisam bez rūsas. Šeldons tās nepa­zina; droši vien tās nebija viņa un arī ne no Berandas mantām, tāpat kā četrdesmit pudeles ar pulveri, kas bija noglabātas būdiņas kaktā, un astoņas detonatoru kastes. Bet lielais Kolta sistēmas revolveris, kas ari tur bija paslēpts, bez šaubām, bija Gijo Drumonda revolveris, bet otrs, 32. kalibra revolveris - viens no tiem, ko bija pazaudējis viens no taitiešiem pirmajā nedēļā pēc tam, kad viņi atbrauca šurp; Džoanna revolveri tūlīt pazina. Tā kā pie ieročiem nebija patronu, Šeldons lika rakt vēl dziļāk un tiešām atrada lielu skārda kasti. Gugumi zvē­rojošām acīm skatījās, kā Šeldons izņēma no kastes visu, kas tur bija iekšā: divsimt Vinčestera šauteņu patronu un tikpat daudz citu šauteņu patronu.

Visas strādniekiem atņemtās mantas viņi salika kaudzē uz iekšējā balkona, kura priekšā lejā, dažus soļus no kāpnēm, stā­vēja vainīgie, pie kuriem atrada zagtās mantas. Pavisam viņu bija ap četrdesmit. Aiz viņiem cieši kopā bija sastājušies visi citi plantācijas strādnieki, daži simti melno mežoņu. Džoanna ar Šeldonu stāvēja uz balkona, bet uz kāpnēm nostājās uz­raugi. Citu pēc cita izsauca vainīgos un nopratināja. Bet no viņiem nekā nopietna nevarēja uzzināt. Tie meloja, acīs skatī­damies, to gan īsti viņi neprata, toties bija stūrgalvīgi un neat­kāpās no teiktā; kad tos pie pieķēra vienos melos, tie tūlīt pat izgudroja citus. Viens teica, ka viņam atņemtās vienpadsmit dinamīta patronas atradis krastā. Kapū teica, ka pie viņa atrasto taitiešu revolveri tam uzdāvinājis Lervumi. Lervumi sacīja, ka dabūjis to no Noni, Noni no Sulefatoi, Sulefatoi no Čoka, Čoka no Ngavi, bet Ngavi noslēdza loku, teikdams, ka dabūjis revolveri no Lervumi; bet tas tikpat sīki stāstīja, kā to dabūjis no Noni, un tā tālāk - atkal līdz loka beigām.

Par dažām lietām nebija šaubu, ka tās mājā nozaguši kalpi, bet tie visi stūrgalvīgi liedzās un izteica dažādas šaubas par saviem biedriem.

Tas, pie kura atrada biljarda bumbu, apgalvoja, ka savu mūžu neesot to redzējis un te esot kāda burvestība. Kāds ļauns gars to ielicis viņa kastē. Viņam neesot ne jausmas, kā bumba nokļuvusi tur, laikam tā nokritusi no debesīm.

To, ka pie viņiem atrastas mantas, sevišķi šaujamie materi­āli, to daudzi novēla uz pavāriem un apvainoja visus kuģa matrožus, kādi vien ienākuši Berandas līkumā visus pēdējos gadus. Bet dabūt zināt patiesību nekādi nebija iespējams, kaut arī, piemēram, abas šautenes un daļa patronu, kuras Šeldons neatzina par savām, varēja nokļūt Berandā no kāda sveša kuģa.

"Redziet! Izrādās, ka esam dzīvojuši uz paša vulkāna," Šeldons teica Džoannai. "Viņus vajadzētu sodīt ar rīkstēm."

"Mani jūs nedrīkstat sist," Gugumi no lejas kliedza. "Mans tēvs ir lielais valdnieks. Ia aizskarsiet mani, nebūs labi, kad es jums saku."

"Ko tas nozīmē, Gugumi!" Šeldons sauca. "Tu man pielū­ko! Es tev rādīšu! Ei, Kvāk, iekal viņu dzelžos."

Kvāks - smags, liela auguma uzraugs - paņēma palīgā di­vus mežoņus, atlauza atpakaļ Gugumi rokas un ieslēdza tās smagās važās.

"Es tevi nobendēšu, visus jūs nositīšu," Gugumi draudēja uzraugam, naida izķēmotu seju skatīdamies viņā.

"Lūdzu, nesitiet viņus," Džoanna Šeldonam klusi teica. "Ja jau bez tā nevar iztikt, tad sūtiet viņus uz Tulāgu, lai tos soda likumīgās iestādes. Lieciet, lai viņi paši izvēlas, ko grib: maksāt sodu vai lai viņus sūta uz Tulāgu."

Šeldons palocīja galvu, tad piecēlās un piegāja pie margām, nenovērsdams skatu no mežoņiem.

"Manonmi!" viņš sauca.

Manonmi iznāca un apstājās, gaidīdams, kas būs.

"Manonmi, tu neesi labs, tu esi pavisam ļauns cilvēks!" Šel­dons sacīja. "Tu daudz zodz. Dvieli esi nozadzis, nazi, divas reizes pa desmit patronām nozadzis. Daudz mantu nozadzis. Es esmu uz tevi stipri dusmīgs. Nu, izvēlies, ko gribi: vai gribi maksāt sodu, tad es tev ierakstīšu lielajā grāmatā vienu mārci­ņu soda naudas. Bet, ja negribi maksāt soda naudu, sūtīšu tevi uz Tulāgu, un tur tu dabūsi krietni ar rīkstēm. Tulāgas cie­tumā ir daudzi no Izabellas, tie ļoti nemīl malaitiešus, un viņi tevi sitīs bez žēlastības. Nu, ko tu teiksi?"

"Maksāšu sodu. Pierakstiet vienu mārciņu," viņš atbildēja. Un Manonmi aizgāja atpakaļ pie savējiem, acīmredzot ar visai atvieglotu sirdi, bet Šeldons ierakstīja plantācijas strādnieku grāmatā soda naudu.

Viņš sauca citu pēc cita un lika tiem izvēlēties: vai nu mak­sāt soda naudu, vai arī viņš tos sūtīs uz Tulāgu, un visi kā viens vēlējās maksāt soda naudu. Dažus viņš sodīja tikai ar diviem vai trim šiliņiem, bet nopietnākos gadījumos - par ieroču un munīcijas zādzību - sods bija attiecīgi lielāks.

Gugumi un piecus viņa draugus sodīja ar trim mārciņām katru, bet tie visi, pēc Gugumi pavēles, kategoriski atteicās maksāt sodu.

"Saprotiet, ja es jūs sūtīšu uz Tulāgu," Šeldons viņiem atgā­dināja, "tur jūs kārtīgi nopērs ar rīkstēm un trīs gadus turēs cietumā. Misters Bernets redzēs, ka esat zaguši šautenes, revol­verus, pulveri, dinamītu. Pielūkojiet, viņš uz jums būs ļoti dusmīgs un ieliks jūs uz trim gadiem cietumā. Ja negribat maksāt soda naudu, tad sēdēsiet cietumā. Sapratāt?"

Gugumi sakustējās.

"Tas ir tiesa. Bernets tos, bez šaubām, notiesās uz trim ga­diem," Šeldons teica Džoannai.

"Ņemiet trīs mārciņas," Gugumi norūca, naida pilns, vis­pirms paskatīdamies uz Šeldonu, tad uz Džoannu un Kvāku.

"Es jūs visus nositīšu, jums neies labi, kad es jums saku. Mans tēvs ir liels valdnieks Portadamā."

"Pietiek!" Šeldons viņu pārtrauca. "Tūlīt apklusti."

"Es nebīstos," izaicinoši atbildēja valdnieka dēls, zinādams, ka ar to viņa autoritāte ceļas biedru acīs.

"Ieslēdz viņu pa nakti cietumā," Šeldons pavēlēja Kvākam. "Bet rīt no rīta sūti viņu un visus piecus viņa biedrus griezt zāli. Saprati?"

Kvāks vīpsnāja.

"Saprotu," viņš atbildēja. "Lai viņi griež zāli, zālē ir ngari- ngari (burtiski tulkojot - indīgs augs, no kura uz ādas metas nepatīkami izsitumi, kas gan nav bīstami)."

"Ar to Gugumi mums būs daudz raižu," Šeldons teica Džoannai, kad uzraugi aizveda visus strādniekus uz darbu. "Sargieties no viņa un esiet uzmanīga, kad jums gadās jāt vie­nai pa plantāciju! Tas, ka viņš zaudējis šautenes un patronas, viņu aizskāris daudz vairāk nekā pliķis, ko tam toreiz iecirtāt."