Piedzīvojums

17 "JŪSU" MIS LAKLANDE

Nākamajā rītā, kad Šeldons pārnāca no plantācijas brokas­tīs, jūras līkumā bija izmetis enkuru "Apustulis", kas piederēja vietējai misijai; kuģa matroži peldus veda malā divas ķēves un kumeļu. Šeldons tūdaļ pazina zirgus - tie piederēja galvenajam komisāram. "Vai tiešām Džoanna būtu tos nopirkusi?" viņš domāja. Acīmredzot viņa tiešām grib īstenot dzīvē savus drau­dus, "sapurināt vecos kaulus" it visiem Zālamana salās, un Šel­dons bija ar visu to mierā.

"Tos jums sūta mis Laklande," teica misijas ārsts Velšmirs, izkāpdams no laivas un sniegdams Šeldonam roku. "Bez tam vēl kasti ar segliem. Te arī vēstule no viņas, un "Fliberti- Džibeta" kapteinis…"

Tieši tai brīdī, pirms Šeldons paguva kādu vārdu teikt, no laivas izkāpa kapteinis Olsons un uztraukts teica:

"Mister Šeldon, viņa man nolaupīja "Fliberti". Nozaga to un aizbrauca. Viņa ir pavisam neprātīga, kā mežonis. Es no tā dabūju drudzi. Ziniet, no uztraukuma. Un viņa mani - galīgi piedzirdīja…"

Doktors Velšinīrs sāka jautri smieties.

"Nekas, tas grēks jūsu mis Laklandei tiks piedots. Toties viņa trīs dzērājus dabūja nost no pudeles, atņēma tiem viskiju un ieslēdza. Tie bija Brāmss, Kurtiss un Faulers. Viņa paņēma tos līdzi uz "Fliberti"."

"Tagad viņa ir "Fliberti" kapteinis," Olsons viņu pārtrauca. "Un viņa to izputinās, skaidrs kā diena, tikpat skaidrs kā tas, ka šīs Zālamana salas nav Dieva radītas."

Doktors Velšmīrs gribēja rādīt apvainotu seju, bet atkal sāka smieties.

"Viņai nekā nav iespējams atteikt," viņš teica. "Es gribēju izvairīties no zirgiem, teicu, ka "Apustulim" nav tiesību uz­ņemt preces par maksu, jo tam ir tikai jahtas tiesības, un ka es braucu pa apkārtceļu… Bet nekas nelīdzēja. "Nu, neņemiet maksu," viņa saka, "esiet tik labiņš un aizvediet gan tos zirgus, un, kad būšu dabūjusi "Martu" nost no sēkļa, es jums kādreiz to atlīdzināšu."

"Un man viņa teica: "Spļaujiet virsū visām instrukcijām"," Olsons iejaucās pa vidu. "Tagad es jums pavēlu, un jums vajag mani klausīt," viņa teica. Es saku, ka man kuģī ir riekstu krava, bet viņa atbild: "Spļaujiet virsū tiem riekstiem, man ir daudz svarīgāka lieta nekā jūsu rieksti. Mēs tos visus izsviedīsim jūrā, tiklīdz būsim ceļā.""

Šeldons aizbāza ausis.

"Es nekā nesaprotu, kas tur noticis, un jūs man stāstāt tikai dažādus niekus. Iesim uz balkona. Tur apsēdīsimies ēnā, un jūs man izstāstīsiet visu pēc kārtas, no paša sākuma."

"Vispirms gribu zināt," Olsons atkal sāka, tikko viņi apsē­dās, "vai viņa ir jūsu kompanjons vai nav? Tas man vispirms jāzina."

"jā, viņa ir mans kompanjons," Šeldons atbildēja.

"Tātad tas ir tiesa? Kas to būtu domājis!" Olsons kā samul­sis paskatījās uz doktoru Velšmīru, tad uz Šeldonu. "Esmu re­dzējis daudz dīvainu lietu Zālamana salās, esmu redzējis divas pēdas garas žurkas, tauriņus, kurus komisārs medīja ar šauteni, ausu izgreznojumus, no kuriem pats velns nosarktu, cilvēku galvu medniekus, ar kuriem salīdzinot nelabais izliktos tīrais eņģelis. To visu esmu redzējis un pie visa tā pieradis. Bet tā jūsu mis Laklande…"

"Mis Laklande ir mans kompanjons un Berandas līdzīpaš­niece," Šeldons viņam atgādināja.

"Jā, jā, to pašu viņa man arī teica," saniknotais kapteinis skaļi sauca. "Bet viņai nebija.neviena papīra, kā to pierādīt. Kā tad es varēju zināt, ka viņa nemelo? Un tā riekstu krava, - as­toņas tonnas riekstu…"

"Dieva dēļ, stāstiet taču no gala," Šeldons pūlējās viņu ap­turēt, bet kapteinis nedomāja viņu klausīt:

„ … un tad salīgt tos žūpas, tos diedelniekus, trīs vistrakā­kos neliešus, kādi vien kādreiz redzēti trīskārt nolādētajās Zā­lamana salās, maksāt tiem piecpadsmit mārciņu sterliņu mē­nesī… Ko jūs par to teiksiet? Un viņa aizbrauca ar tiem kopā! Fū-fū!… Dodiet man kaut ko iedzert. Misionārs jau nekā ne­teiks. Četras dienas sabiju uz viņu kuģa, kur neviens nedzer ne lāsītes, un esmu pavisam sašļucis."

Doktors Velšmīrs, atbildot uz Šeldona jautājošo skatu, pa­locīja galvu, un Vaijaberi aizgāja pēc viskija un zeltera.

"Cik no jums saprotu, kapteini Olson," Šeldons teica, kad jūrnieks jau mazliet bija dzesējis slāpes, "mis Laklande aizbē­gusi ar jūsu kuģi. Lūdzu, izstāstiet man tagad visu pēc kārtas."

"Labi. Tūliņ. Es braucu ar "Fliberti" uz Huvutu. Mēs vēl nebijām iemetuši enkuru, kad viņa jau bija uz kuģa; viņa pie­brauca savā laivā ar savu pagānu komandu, ar to Adamu- Adamu un citiem. "Kapteini Olson, nemetiet enkuru," viņa man jau no tāluma sauc. "Jums tūliņ būs jābrauc uz Punga- pungu." Domāju, vai tik viņa nav iedzērusi? Ko citu es varēju domāt? Taisni tai bridi mēs braucām ap sēkli, tā bija bīstama vieta; buras gandrīz jau bija nolaistas, un mēs sākām ļauties straumei. Es saku: "Mis Lakland, piedodiet," un saucu stūrma­nim izmest enkuru. - "Par velti jūs neklausījāt mani," viņa saka, kāpdama pār kuģa malu. "Tikai lieku darbu sev uzkrāvāt. Lieciet, lai matroži tūliņ velk enkuru augšā." Un tad sākās. Es viņai neticēju. Es nekādi nevarēju noticēt, ka jūs esat viņu pie­ņēmis par kompanjonu, un teicu to viņai taisni acīs, prasī­dams, lai viņa man to pierāda. Viņa iekarsa: es tik un es tik; bet es viņai saku, ka varu būt viņas vectēvs un neļaušu, ka kaut kāds meitēns mani te vazā aiz deguna. Un liku, lai viņa vācas prom no "Fliberti". Tad viņa sāka pavisam citādā tonī: "Kap­teini Olson!" viņa pavisam maigi un mīlīgi man saka, "man ir mazliet brīva laika, un uz "Emīlijas" lielisks viskijs. Brauksim pie manis uz "Emīliju". Pie reizes gribētu jums pajautāt, kā vislabāk dabūt kuģi nost no akmeņiem. Visi saka, ka jūs esot ellišķi labs un piedzīvojis jūrnieks." Taisni tā viņa teica: "Ellišķi labs un piedzīvojis jūrnieks." Un es arī kāpu viņas laivā un braucu līdzi. Adamu-Adams vadīja laivu, un viņš izskatījās tik svētsvinīgs, kā kad mēs brauktu uz bērēm.

Pa ceļam viņa man izstāstīja par "Martu": kā viņa to nopir­kusi un gribot dabūt nost no sēkļa. Teica arī, ka nolīgusi "Emīliju" un ka vēl tikai jātiekot galā ar "Fliberti". Es apdo­māju, ka viņas nodoms nav nemaz zemē metams, un teicu, ka esmu ar mieru tūliņ pat braukt pie jums, lai dabūtu atļauju braukt uz Pungapungu. Bet viņa man saka, ka nav vērts šķiest laiku tādiem niekiem, man tūliņ jābraucot viņai līdzi; un, ja man nepietiekot ar viņas teikto, ka viņa esot jūsu kompan­jons, tad iztikšot bez manis un "Fliberti". Ar to viņa mani pie­muļķoja.

"Emīlijas" kajītē jau sēdēja tie trīs saulesbrāļi, jūs viņus pa­zīstat - Faulers, Kurtiss un Brāmss. "Iedzeriet," viņa man saka. Man likās, ka tiem slaistiem bija liels brīnums, kad viņa nolika uz galda viskiju un sūtīja pēc glāzēm un zeltera. Bet viņa ar tiem acīmredzot bija jau sarunājusi, un tie zināja, ko no vi­ņiem prasa. "Piedodiet," viņa saka, "es uz brītiņu iziešu uz ku­ģa klāja." Bet brītiņš bija krietni garāks par pusstundu. Pirms tam es dienas desmit nebiju viskiju ne mutē ņēmis. Es taču esmu virs, un mani bija gluži nomocījis drudzis, pie tam biju tukšā, un tie trīs diedelnieki man tik lej un lej, pierunādami, lai paklausu mis Laklandei un braucu uz Pungapungu, bet es tiem atbildu, ka nekādi to nevaru darīt. Bet visus argumentus pastiprināja ar krietnu iedzeršanu, un es neesmu nekāds lielais dzērājs, pie tam drudža nomocīts vecs vīrs…

Vārdu sakot, pēc pusstundas viņa bija atpakaļ, paskatījās labi uzmanīgi uz mani un teica: "Nu ir diezgan, pietiek!" Viņa paņēma no galda pudeles un izsvieda tās pa durvīm jūrā. "jūs vairs neredzēsiet viskiju ātrāk, kamēr "Marta" nebūs dabūta nost no sēkļa un kamēr nebūsiet tikuši atpakaļ Huvutā," viņa sacīja saviem saulesbrāļiem. "Vai ilgi jāgaida?" Un viņa smējās. Tad atkal paskatījās uz mani un teica - nevis man, bet tiem pa­laidņiem: "Ir laiks aizvest šo godājamo kungu uz krastu." Tas godājamais kungs biju es! "Fauler!" viņa saka tik pavēlošā bal­sī, pat "misteru" priekšā nepielikdama, "Fauler, lieciet, lai Adamu-Adams aizved kapteini Olsonu krastā un pa to laiku aizvediet mani uz "Fliberti". Un jūs trīs brauksiet man līdzi: savāciet savas lietas. Kurš no jums būs visveiklākais, tas būs stūrmanis. Jūs taču zināt, ka kapteinim Olsonam nav stūrmaņa."

Kas vēlāk notika, vairs lāgā neatceros. Mani uz rokam iecēla laivā. Es, laivas galā sēdēdams un skatīdamies, kā Adamu- Adams vada laivu, laikam aizsnaudos. Bet pēkšņi ieraudzīju, ka uz "Fliberti" uzvelk buras, un izdzirdu žvadzam enkuru ķēdes. Tad es atjēdzos. "Ved mani uz "Fliberti"," es saku Adamu-Ada- mam. "Es jūs aizvedīšu krastā," viņš atbild. "Mis Laklande teica, ka jums arī krastā klāšoties labi." Es sāku kliegt un metos pie stūres. Vārdu sakot, darīju visu, ko spēju. Bet Adamu-Adams noguldīja mani zemē laivas dibenā, piespieda vēl ar kāju, lai es nevarētu piecelties, un brauca tālāk. Tas ir viss. No uztraukuma mani sāka kratīt drudzis. Un nu es atbraucu pie jums, lai dabūtu zināt, kurš no mums ir "Fliberti" kapteinis, - es vai tas jūsu skuķēns ar viņas pagānu un jūras laupītāju bandu."

"Neuztraucieties, kaptein. Lai paliek. Uzskatīsim, ka jums dots atvaļinājums, izmaksājot par atvaļinājuma laiku pilnu algu. la mans kompanjons, mis Laklande, atradusi par vaja­dzīgu uz laiku uzņemties kuģa komandēšanu, tad, jādomā, tas bija nepieciešams, un viss ir labi." Šeldons runāja ļoti pārlieci­noši, kaut gan iekšēji tāds nejutās. "Jums būs jāpiekrīt, ka laiku zaudēt tiešām nevarēja. Sēklis pie Pungapungas ir bīstama vieta, un pirmais vēja brāziens var saplosīt "Martu" gabalos, ja viņa nepagūs to dabūt nost no sēkļa. Palieciet te, atpūtieties no drudža. Un, kad "Fliberti" būs atpakaļ, protams, kuģi vadīsiet jūs un neviens cits."

Kad doktors Velšmīrs aizbrauca ar "Apustuli" un kapteinis Olsons apgūlās uz balkona tīklā, Šeldons atvēra Džoannas vēstuli.

"Dārgais mister Šeldon!

Lūdzu, piedodiet, ka nočiepu "Fliberti", bet tiešām citādi nebija iespējams. VMarta"' tagad mums ir viss. Iedomājieties vien, - tikai piecdesmit piecas mārciņas sterliņu vai divi simti septiņdesmit pieci dolāri par tādu kuģi! Ja arī man neizdosies viņu glābt, samaksāto naudu tomēr dabūšu atpakaļ, pārdodot mastus, tauvas un visu, ko vietējie nav paguvuši aiznest. Bet, ja dabūšu kuģi nost no sēkļa, tad neko vairāk mums nevajag. Ja nē, tad savākšu tik daudz strādnieku, cik spēj uzņemt "Emīlija" un "Fliberti", un aizvedīšu tos uz Berandu. Patlaban taču strād­nieki mums vajadzīgi par visu vairāk. Lūdzu, lūdzu, nedusmo­jieties uz mani. Jūs man aizliedzāt braukt ar "Fliberti" strādnie­kus vākt. Bet to jau arī es nedaru. Es braucu ar "Emīliju".

Šodien nopirku divas govis. Tirgotājs Nogi salā nomira no drudža, un es nopirku govis no viņa kompanjona, kas apņēmās jums tās nosūtīt. Droši vien viņš tās sūtīs ar "Minervu". Be­randā diezgan ilgi dzerts tikai kondensētais piens.

Doktors Velšmīrs man apsolīja dažus apelsīnu un citronu kokus no misionāru dārza Ulavā. Viņš jums tos aizvedīs, kad brauks ar "Apustuli". Ja Sidnejas kuģis būs Berandā agrāk, kad manis vēl nebūs mājā, tad iesējiet kukurūzu, kuru viņš jums aizvedīs; sējiet Belsunas krastā, starp jaunajām palmām. Pie reizes gribu jums atgādināt, ka tur upe par daudz izskalo krastu, to vajadzētu kaut kā nostiprināt.

Es pasūtīju no Sidnejas vairākus vīģes kokus, un doktors Velšmīrs jums aizvedīs mango sēklas. Tie ir lieli koki, un tiem vajag lielu plašumu.

"Martas" tilpums ir simt desmit tonnu. Tas ir vislielākais un arī vislabākais burinieks Zālamana salās. Es taču to redzēju, bet, ko neesmu vēl redzējusi, to varu iedomāties. Ja vien kuģī nebūs ticis iekšā ūdens, tad mašīnām vajag būt kārtībā. Tas uz­skrēja uz sēkla tikai tāpēc, ka labi nestrādāja mašīna. Mašīnists bija noņēmis benzīna caurules, lai notīrītu tās. Tā bija liela neuzmanība. To var darīt tikai atklātā jūrā vai arī, kad kuģis noenkurots.

Visus kokus iestādiet sētā, kaut arī vēlāk palmas būtu jāno­zāģē. Kukurūzu visu uzreiz nesējiet, bet pamazām, ar dažu dienu starpību.

Džoanna Laklande."

Ilgi Šeldons skatījās vēstulē, vairākas reizes to pārlasīdams un vērīgi pētīdams viņas rokrakstu. To viņš nekad nebija darī­jis. "Cik raksturīgs rokraksts," viņš domāja, "skaidrs, labi sala­sāms, un tomēr īsts zēna rokraksts." Skaidrais rokraksts tam atsauca atmiņā viņas seju, viņas smalkās, līdzenās uzacis, tais­no degunu, skaidro acu skatu, viņas enerģiskās, bet reizē arī maigās lūpas un skaisto kaklu, kas nebija ne pārāk tievs, ne arī pārāk masīvs, bet tieši tāds (viņš tā nodomāja), lai uz tā varētu stāvēt viņas karaliski cēlā galviņa.

Sevišķi ilgi viņš lūkojās uz parakstu. Džoanna Laklande… Tikai daži burti, visparastākie burti, un tomēr cik tie bija brīnišķi! Tajos slēpās kāds burvīgs spēks, kas pārņēma viņa smadzenes un visu viņa prātu, līdz viss saplūda kopā dziļā mīlā uz steigā uzrakstītajiem vārdiem - Džoanna Laklande… Daži visparastākie burti, bet tie lika viņam sajust saldās mīlas ilgas… Džoanna Laklande! Lūkodamies uz šiem vārdiem, viņš redzēja viņu savā priekšā. Viņa izkāpj no laivas vētrā, kas sadragājusi viņas kuģi; viņa ielaiž laivu ūdenī un brauc uz zveju; viņa skrien no jūras, plīvojošiem vaļējiem matiem, peldkostīmā, kas cieši pieguļ viņas miesai; viņa piespiež bēgt veselus astoņ­desmit cilvēkēdājus ar vienkāršu hlorīda pulvera kastīti rokā; viņa māca Ornfairi, kā cept maizi; savu cepuri un jostu uzkar uz naglas; gudri un svarīgi spriež, kā tikt pie "savas pajumtes un sava pavarda", vai arī ar jaunības dedzību, piesārtušu seju un starojošām acīm runā par romantismu un brīnišķiem piedzīvojumiem… Džoanna Laklande! Viņš nespēja novērst acu no šiem piecpadsmit burtiem un ļāvās viņu brīnišķajai burvībai, līdz viss noslēpumainais mīlas avots atvērās viņa priekšā. Cik labi viņš tagad saprata tos, kuri ir iemīlējušies, kuri griež sirdij dārgo vārdu koka mizā vai raksta jūrmalas smiltīs.

Beidzot viņš atjēdzās, sajuta ap sevi reālo dzīvi, un tūdaļ viņa seja kļuva nopietna un stingra. Taisni šai brīdī viņa ir pie Malaitas krastiem, pie Pungapungas, šo bīstamo salu visdrau­došākā vietā, kur dzīvo cilvēku galvu mednieki, laupītāji un slepkavas! Viņš gribēja saukt savu laivinieku komandu un tūdaļ braukt laivā uz Pungapungu, bet jau nākamajā mirklī at­meta savu nodomu. Ko viņš tur varēs izdarīt? Vispirms jau, viņa par to ļoti saniknosies; otrkārt, izsmies viņu un sauks viņa rīcību par muļķīgu un bērnišķīgu un, treškārt, tur viņam var būt vienīgi liekas šautenes vērtība, bet to viņai ir vairāk nekā vajag. Ja viņš aizbrauktu turp, varētu tikai vai nu pavēlēt, lai viņa brauc atpakaļ, atņemt tai "Fliberti", vai arī lauzt līgumu. Bet tas viss tiešām būtu muļķīgi un tam nebūtu nekādas nozī­mes. Viņš skaidri iztēlojās, kā viņa, stingri un atraidot visus iebildumus, paziņos, ka ir pilngadīga un ka nevienam nav tie­sību viņai kaut ko liegt vai pavēlēt. Nē, pašlepnums neļāva viņam braukt uz Pungapungu, kaut sirds čukstēja, ka viņa lielākā laime būtu, ja tas no viņas saņemtu ziņu, lai brauc pa­līgā. Un viņam šķita, ka viņa to arī darīs.

Domājot par viņas patvarīgo rīcību, viņš nodrebēja. Viņš nevarēja iedomāties, kā viņa tika galā ar piedzērušajiem Huvu- tas veikalniekiem un krāpniekiem. Pat krietni saprātīgam un apķērīgam vīrietim diezin kā klātos tādā sabiedrībā. Bet sievie­tei, jaunai sievietei… Domājot vien par to, viņu pārņēma šaus­mas. "Fliberti-Džibeta" nolaupīšana bija tikai amizants joks, kaut gan viņu mazliet aizvainoja tas, ar kādiem paņēmieniem viņa cīnās, lai tiktu pie sava mērķa. Vismaz mierinājums, ka viņa pati nepiedzirdīja Olsonu, bet uzdeva to izdarīt trim pa­laidņiem. Bet tūdaļ viņš sajuta rūpju pilnu nemieru: viņa ir viena pati kopā ar trim dzērājiem uz "Emīlijas", un tie brauc uz Huvutu, kad visapkārt ir tumšs un tuvojas nakts… Bet viņš atcerējās Adamu-Adamu, Noa-Noa un visus citus taitiešus un kļuva mierīgs, bailes izgaisa. Viņš juta tā kā dusmas, ka Džo­anna var darīt tādas neprātības. Un dusmas nenorima pat tad, kad viņš piecēlās un iegāja istabā paskatīties uz naglu, uz kuras aizvien karājās viņas cepure,, josta un revolveris, un nopūsties, ka to tur nav.