Piedzīvojums

BAUČERA VĒSTULE

Visu nākamo dienu Šeldons palika viens Berandā, Džoanna aizbrauca apskatīt Parisulaju un varēja būt atpakaļ ne agrāk kā vakarā. Šeldons bija nomāktā garastāvoklī un, kad dienā uz jūras sāka pūst vējš, paņēma tālskati un nemiera pilns skatījās, vai viļņos nav saredzama laiva. Brīžiem viņš pārskatīja plan­tācijas ieņēmumu un izdevumu grāmatu, saskaitīja dažādus skaitļus, aplēsa kopsummas un ar katru brīdi kļuva drūmāks. "Džessi" bojāeja bija plantācijai smags trieciens. Ne vien pa­matkapitāls samazinājās par to summu, cik bija vērta "Džessi", bet izbeidzās arī ienākumi, kādus tā deva, un taisni ar šiem ienākumiem parasti sedza visus plantācijas kārtējos izdevumus.

"Nabaga Gijo," Šeldons skaļi teica. "Labi, draugs, ka tev tas nebija jāpiedzīvo, tāda nabadzība, tāda nabadzība!"

Kamēr viens vēja brāziens norima un cits iesākās, jūras līkumā ienāca "Fliberti-Džibets", un tā kapteinis Pits Olsons (uz "Džessi" noslīkušā Olsona brālis), vecs un sirms, drudža izmocīts, jūrnieks, izkāpa krastā, ar pūlēm uzkāpa uz balkona un gluži noguris atlaidās krēslā. Viskijs ar zelteri viņu uzmun­drināja, un viņš varēja nodot pārskatu par savu braucienu un izstāstīt jaunākos notikumus.

"Drudzis jūs pavisam nomācis," Šeldons sacīja. "Kādēļ ne­braucāt uz Sidneju, kur varētu padzīvot labākā, veselīgākā gaisā?"

Vecais kapteinis pagrozīja galvu. "Nevaru. Pārāk ilgi esmu te nodzīvojis. Sidnejā es būtu uzreiz pagalam. Tur drudzis ma­ni mocītu daudz vairāk."

"Bet tad vismaz vai nu nomirtu, vai paliktu vesels."

"Nē, es skaidri zinu, ka tur nomirtu. Es jau reiz, pirms trijiem gadiem, mēģināju. Vēl nebijām ceļa galā, kad es jau likos gar zemi. Uz rokām mani iznesa krastā un tūdaļ vajadzēja vest uz slimnīcu, un tur es divas nedēļas nogulēju bez samaņas. Ārsti nekā cita nezināja, ko darīt, kā sūtīt mani atpakaļ, jo tikai tas vēl varot mani glābt. Un, kā redzat, es tiešām vēl esmu dzīvs. Bet nu mani drudzis pārņēmis par daudz smagi. Austrā­lijā pēc viena mēneša no manis nekas vairs nebūtu pāri palicis."

"Bet ko tad jūs domājat darīt?" Šeldons vaicāja. "Jūs taču nevarat palikt te un gaidīt, kamēr nomirsiet?"

"Man nekas cits vairs neatliek. Es būtu laimīgs, ja varētu tikt atpakaļ dzimtenē, bet zinu, ka tik tālu ceļu neizturēšu. Te man ir cerības vilkt ilgāk dzīvību, un tādēļ domāju palikt te, kamēr miršu. Tikai to gan gribu teikt, ka būtu laimīgs, ja ne­kad nebūtu nokļuvis šais nolādētajās Zālamana salās."

Viņš atteicās palikt pa nakti pie Šeldona un, saņēmis instrukcijas, aizgāja atpakaļ uz kuģi.

Līdz ar drūmo, sārto saules rietu no apvāršņa malas drāzās jauns vētras brāziens, kas bija spēcīgāks, kāds šodien vispār bijis, un Šeldons pamanīja satrakotajos viļņos laivu. Kad airē­tāji nolaida buras, Šeldons redzēja, ka Džoanna stāv laivā pie stūres aira un visiem spēkiem griež to, lai noturētu laivu tais­nā virzienā, ar galu pret krastu. Viņš skaidri juta, ka, skatoties šai briesmīgajā ainā, viņam iesāpas sirds. Taitieši izlēca no lai­vas un vilka to augstāk krastā, un pēc īsa brīža pa vārtiņiem ienāca Džoanna kopā ar saviem fantastiskajiem pavadoņiem.

Sāka līt lietus. Pirmās smagās lietus lāses bira zemē kā kru­sas. graudi, augstās palmas saliecās, vējam pūšot, un melnie mākoņi ietina jau tā īsās tropu zemju krēslas stundas dziļā tumsā.

Uzreiz izgaisa drūmais garastāvoklis un nemiers, kas Šeldo­nam visu dienu nedeva miera. Ieraudzījis Džoannu, viņš sa­juta prieku, par kuru pats brīnījās, ko tas varētu nozīmēt. Džo­anna, jautri smiedama un pietvīkušu seju, skrēja pa kāpnēm augšā; viņas mati plīvoja ap galvu, un krūtis smagi cilājās.

"Vai zināt, Parisulaja ir lieliska sala, taisni apburoša," viņa sāka stāstīt, gluži aizelsusies. "Es visādā ziņā to pirkšu. Šodien pat uzrakstīju lūgumu komisāram. Izraudzīju jau arī vietu mā­jai vienā pasakainā stūrītī, kur ir tīrā paradīze. Jums kādreiz jā- atbrauc man uz turieni līdzi un jāpasaka, ko par to domājat. Geru, ka jums nekas nebūs pretī, ja palieku še, kamēr tur būs uzcelta māja? Kas par varenu vētras brāzienu, vai ne? Ai, esmu laikam nokavējusi pusdienas? Labi, es aizskriešu uz savu būdi­ņu pārģērbties un pēc kāda laiciņa būšu atpakaļ."

Kamēr viņa bija savā būdiņā, Šeldons staigāja pa balkonu no viena gala uz otru un pēkšņi nojauta, ka ar lielu nepacietī­bu gaida viņu atpakaļ.

"Ziniet ko, es vairs nekad ar jums nelamāšos," viņš sacīja, kad abi nosēdās pie galda.

"Lamāties! Cik neglīts vārds," viņa tūdaļ pārtrauca. "Cik tas rupji un neglīti skan. Strīdēties - tas man patīk daudz labāk."

"Sauciet to, kā gribat, bet norunāsim, ka to vairāk nekad nedarīsim, ja?"

Viņš nervozi ieklepojās, jo no viņas skatiena saprata, ka tū­daļ sāksies uzbrukums.

"Piedodiet," viņš aizsteidzās tai priekšā, "man, protams, vajadzēja runāt par sevi vien. Es gribēju teikt, ka nekad vairs ar jums nestrīdēšos, jums ir briesmīgs paradums: ne vārda nesa­kot, jūs mani nostādāt muļķīgā situācijā. Piemēram, tagad pat man bija vislabākie nodomi, bet…"

"Izsakāt nepiedienīgas piezīmes," viņa beidza iesākto tei­kumu.

"Tā jūs mani vienmēr iegāžat," viņš gandrīz žēli iesaucās.

"Es taču nesaku ne vārda. Es sēžu pavisam mierīga un rātna, ieaijāta ar jūsu saldajiem solījumiem, ka zemes virsū būs miers un citas jaukas lietas, bet, gluži negaidot, jūs sākat lamāties."

"Nu, to nu gan neesmu sācis."

"Kā tad ne? jūs teicāt, ka es esmu briesmīga vai ka man ir kāds briesmīgs paradums, bet tas taču ir viens un tas pats. Ak, cik žēl, ka mana māja vēl nav gatava. Rīt pat būtu braukusi prom."

Viņas lūpas savādi drebēja, un bija skaidri redzams, ka tas nesaskan ar viņas niknajiem vārdiem. Jau nākamajā mirklī viņa sāka skaļi smieties, pavisam samulsinādama jau tā apju­kušo Šeldonu.

"Es tikai gribēju jūs kaitināt. Ak, svētā vientiesība! Nu, smejieties taču, citādi sākšu domāt, ka esat uz mani dusmīgs, Nu, tā ir labi. Bet nē…" viņa rūpju pilnu balsi teica, "ja jums sāpīgi, tad nesmejieties. Jūs izskatāties tāds, it kā jums sāpētu zobi. Nu, nu, klusu. Jūs taču solījāties nestrīdēties ar mani, bet man ir pilnīgas tiesības būt nejaukai un ļaunai, cik vien patīk. Un es šīs tiesības, protams, izmantošu. Tūliņ pat. Un sākšu ar to, ka tikko redzēju jūsu kuģi "Fliberti-Džibetu". Nebūtu do­mājusi, ka tas ir tik liels kuģis. Tikai ārkārtīgi nekopts. Masti un citi piederumi pavisam ārpus kritikas. Vēl viens vētras brā­ziens - un noraus visus kuģa mastus. Kad mēs braucām kuģim garām, es skatījos Noa-Noa sejā. Viņš neko neteica, tikai pa­vīpsnāja. Un es viņu ļoti labi sapratu."

"Kapteinis ir pavisam drudža pārņemts," Šeldons paskaid­roja. "Bez tam viņam bija jāatstāj stūrmanis Ugā, kur nosita manu komisionāru Oskaru. Viņš tagad ir viens pats baltais uz kuģa. Bet jūs labi zināt, cik nēģeri ir krietni jūrnieki."

Viņa palocīja galvu un nogrima domās, acīmredzot pūlē­damās tikt skaidrībā par kādu svarīgu jautājumu, un Šeldons lūdza uzlikt viņam uz šķīvja vēl gaļas konservus; ne tādēļ, ka viņam gribētos ēst, bet viņam patika noraudzīties viņas smal­kajos un stiprajos pirkstos, uz kuriem nebija neviena gredzena, un bija patīkami redzēt, kā vijās viņas daiļā roka, izliekdamās no blūzes piedurknes. Uz viņas rokām vēl nebija redzama ne dzīsliņa. Pirksti no saules bija pavisam brūni un ļoti atgādināja zēna pirkstus. Kamēr Šeldons tā raudzījās uz viņu, viņš pēkšņi sajuta, ka atminējis kādu ilgi minētu mīklu. Jā, bez šaubām, viņš atradis atslēgu, kas atslēdz visus šīs neparastās, savādās būtnes noslēpumus. Saulē iedegušie bērna pirkstiņi visu izteica. Tādēļ nav ko brīnīties, ka viņa to tik bieži iedzen nepa­tīkamās situācijās. Viņš pret to izturas kā pret sievieti, bet viņa vēl pavisam nav sieviete, tā ir meitene, turklāt ar zēna niķiem; tā ir zēns bruncīšos, un viņas saulē iedegušie pirkstiņi tikai meklē, lai izdarītu ko tādu, ko dara visi zēni. Viņas ķermenis ir veikls un vingrs, stipriem muskuļiem, kas mīl peldēt un daudz ko citu darīt; viņas prāts ir drošs, bet drosme nesniedzas tālāk par zēna iegribām, sajūsminoties par raibām dēkām, šaute­nēm, revolveriem, kovboja cepurēm un vienkāršām, draudzī­gām attiecībām ar vīrieti.

Kamēr viņš, vērīgi uz viņu raudzīdamies, to pārdomāja, viņam pēkšņi likās, ka ir iegājis savas dzimtenes baznīcā un dzird, kā dzied baznīcas zēnu koris. Viņā ir kaut kas no šiem puisēniem vai, pareizāk sakot, viņas balss atgādina tos. Arī viņā vēl nav skaidri sajūtams dzimums. Viņai ir sievietes mie­sa, bet bērna dvēsele. Par to nav daudz ko brīnīties, jo viņas dzīvē bijis tik maz tāda, kas varētu atmodināt viņas dzimuma jūtas. Māti viņa neatceras, un apkārtējie iespaidi, kādos viņa augusi, ir tēvs, Fons, kalpi, stingrā, pusmežonīgā dzīve. Viņa rotaļājusies ar zirgiem un šautenēm, viņas bērnistaba bijusi mežs un klajā laukā celta telts. Pansijā nodzīvotie gadi bijuši, kā viņa pati teica, cietumnieka trimdas gadi, pilni nebeidzamu ilgu pēc mājām un brīvas dzīves Havajā. Viņa augusi kā zēns, un viņā attīstīts zēna skats uz dzīvi. Tādēļ viņa tik ļoti neieredz "brunčus" un tā uztraucas par visām pieklājības manierēm un vispārpieņemtajām formām. Ar laiku, protams, arī viņa iz­augs. Bet pagaidām vēl viss sievišķīgais viņā snauž neat- modināts.

Viņam cits nekas neatliek, kā neatkārtot agrākās kļūdas un izturēties pret viņu nevis kā pret sievieti, bet kā pret zēnu, kas viņa īstenībā arī ir… Neviļus viņam iekrita prātā: vai viņš nevarētu iemīlēt sievieti, kāda viņa kļūs tad, kad viņā atmo­dīsies viss sievišķīgais? Viņš jautāja sev: vai var to iemīlēt tādu, kāda viņa ir tagad? Jautājums palika bez atbildes, bet viņam bija jāatzīst, ka Džoanna nenoliedzami jau ieņēmusi zināmu vietu viņa dzīvē. To viņš sajuta dienā, kad nemiera pilns skatījās jūrā, gaidot viņu pārbraucam. Bet tad viņš at­cerējās Berandas grūto finansiālo stāvokli un kļuva drūms un domīgs.

Pēkšņi viņš manīja, ka Džoanna tam kaut ko saka.

"Piedodiet," viņš it kā atjēdzās, "vai jūs ko teicāt?"

"Tātad jūs ne vārda neesat dzirdējis?" viņa apvainota at­trauca. "Nu, to jau es zināju. Es teicu, ka "Fliberti-Džibets" ir ļoti nekopts, un rit, kad jūs to pienācīgā kārtā būsiet pateicis kapteinim Olsonam, lai viņš neapvainotos, es ņemšu savus tai- tiešus un mēs savedīsim kuģi kārtībā. Mēs to arī notīrīsim un noberzīsim kuģa virsu, kas apaugusi kā ar garu bārdu. Es to noskatījos, kad viļņi mētāja kuģi. Neaizmirstiet, ka man ir liela interese, lai kuģis būtu labā kartībā, jo tuvākā vai tālākā nākot­nē gribu ar to braukt apskatīt salas. Un es braukšu visādā ziņā, kaut ari man būtu jāaizbrauc, nevienam nemanot."

Kamēr viņi, uz balkona sēdēdami, dzēra kafiju, Sātans sacēla velnišķīgu troksni un, skatīdamies uz vārtiem, šausmīgi rēja. Šeldons gāja lejā palūkot, kas tur notiek, un izglāba no Sātana nagiem līdz nāvei izbijušos melno, kuru atveda uz balkona.

"No kurienes tu esi?" viņš jautāja. "Kas ir tavs saimnieks? Un kā tu drīkstēji nākt šurp, kad saule jau norietējusi?"

"Es nāku no Baučera. No Portadamas pie mana saimnieka sabrauca vesels pulks karavīru. Ļoti daudz viņu, tie klīst apkārt."

Viņš izvilka no jostas papīra gabaliņu un pasniedza Šeldo­nam, kas to ātri pārlasīja.

"Tas no Baučera," viņš paskaidroja Džoannai. "Pekarda pēcteča, tā paša Pekarda, kuru nonāvēja paša ļaudis, atceraties, es jums par viņu stāstīju? Baučers raksta, ka no Portadamas pie viņa sabraukuši ap piecdesmit melno un apmetušies viņa krastā. Tie jau paguvuši nokaut pusduci viņa cūku un acīmre­dzot meklējot tikai iemeslu, kā iesākt kautiņu. Viņš baidās, ka šī melno banda neapvienojas ar tiem mežoņiem, kas izbēga no Lungas."

"Kas tad varētu notikt?" Džoanna jautāja.

"Tad Billi Pepam, faktorijas saimniekam, būs jāsūta Bauče­ra vietā jauns aģents… Nemaz nezinu, ko lai dara. Es ļoti negri­bētu pamest jūs te vienu pašu."

"Nu tad es braukšu jums līdzi."

Viņš pasmaidīja un pakratīja galvu.

"Vismaz ņemiet manus taitiešus līdzi," viņa tam ieteica. "Viņi visi ir labi šāvēji, un neviens ne no kā nebīstas, izņemot Utami, bet arī viņš baidās vienīgi no spokiem."

Atskanēja zvans, piecdesmit melnie nesa uz krastu laivu un ielaida to ūdenī. Pie airiem nosēdās parastā komanda, Šeldons vadīja stūri, un Matauare ar trim citiem taitiešiem, šautenēm plecos un lādiņiem aiz jostas, sasēdās laivas priekšpusē.

"Bet man tik ļoti gribētos braukt jums līdzi!" Džoanna nopūtās, kad laiva atstāja krastu.

Šeldons palocīja galvu.

"Es taču neesmu sliktāka par vīrieti," viņa vēl uzsvēra.

"Jūs esat vajadzīga mājā," viņš atbildēja. "Lungas bēgļi var ierasties te, un, ja ne viens, ne otrs no mums nebūs mājā, tie izpostīs visu plantāciju. Uz redzi. Rīt no rīta būsim atpakaļ. Tas ir tikai divpadsmit jūdžu no šejienes."

Skatieniem pavadījusi laivu, Džoanna nāca atpakaļ uz māju. Viņai bija jāiet cauri melno mežoņu pūlim, kuri atnesa laivu uz krastu; tie stāvēja un dzīvi sarunājās par notikušo, ar saviem žestiem atgādinādami pērtiķu baru. Tie grieza viņai ceļu, bet, ejot cauri pūlim, viņa pēkšņi sajuta it kā nevarību un nespēku. Viņu te tik daudz! Neviens nevarētu tos aizkavēt, ja tie tagad bruktu viņai virsū un nonāvētu… Bet tūdaļ viņa atcerējās, ka, tiklīdz viņa iekliegsies, tai steigsies palīgā Noa-Noa un pārējie viņas ļaudis, no kuriem katrs atsver veselu duci nēģeru.

Kad viņa vēra vaļā vārtus, viens no melnajiem iznāca no pūļa un devās taisni pie viņas. Krēslā viņa nevarēja saredzēt, kurš tas bija. ,

"Ko tu gribi?" viņa asi noprasīja. "Kas tu esi?"

"Aroa," viņš teica.

Viņa pazina to, tas bija viens no abiem slimajiem, kurus viņa kopa slimnīcā; otrs slimais nomira.

"Es ieņēmu stipri daudz zāļu," Aroa turpināja.

"Jā gan, tādēļ tu tagad esi vesels," viņa atbildēja.

"Bet nu dodiet man tabaku, krietni daudz tabakas. Un katūnu. Arī delfīna zobus. Es gribu arī jostu."

Viņa ātri paskatījās uz to, domādama, ka tas smaida vai vīpsnā. Bet melnā seja bija drūma un nekustīga. Viņš bija gluži kails, tikai šauru lupatu ap gurniem, dažiem rotājumiem ausīs un baltu gliemežvāku vainagu sprogainajos matos. Miesa, kas nesen kā bija noziesta taukiem, spīdēja, un tumsā tam dzirk­stīja acis kā meža zvēram. Aiz viņa ciešā virknē stāvēja tā biedri, no kuriem dažs klusi smējās, bet citi, drūmi klusēdami, skatījās uz Džoannu.

"Nu?" viņa prasīja. "Ko tu ar tik daudz mantām darīsi?"

"Es ieņēmu zāles," Aroa atbildēja. "Daudz zāļu ieņēmu. Samaksājiet man par to."

"Tā tik ir pateicība par labsirdību," viņa nodomāja. Galu galā izrādījās, ka Šeldonam bijusi taisnība. Aroa spītīgi gaidīja. Kaut kur tālu jūras līkumā uzšļāca gaisā lidojošā zivs. Mazs vil­nītis, klusi čalodams, atsitās krastā. Kāds putns kā melna ēna aizskrēja pa gaisu nakts samtainajā klusumā. Džoanna sajuta sejā dzestru vēja pūsmu. Uzpūta krasta vējš.

"Ejiet visi savās teltīs," viņa teica un pagriezās uz vārtiem.

"Samaksājiet man," Aroa atkārtoja.

"Aroa, es tev teikšu, ka tu esi liels muļķis. Maksāt es tev ne­kā nemaksāšu. Un nu ej."

Bet melnais nekustējās ne no vietas, Džoanna juta, ka viņš nekaunīgi skatās uz to. Viņš teica:

"Es ieņēmu zāles. Samaksājiet. Tūliņ samaksājiet."

Melnā ietiepība viņu uztrauca, un Džoanna kļuva nepacie­tīga. Viņa atvēzējās un iesita tam tik stipri sejā, ka tas aizstrei­puļoja atpakaļ pie saviem biedriem. Bet tie stāvēja un skatījās, un no viņu vidus iznāca vēl viens.

"Arī man samaksājiet."

Viņa acīs bija tas ļaunums un nemiers, ko Džoanna ne vienu vien reizi bija pamanījusi pērtiķu acīs. Viņš nevarēja iz­turēt viņas mierīgo skatienu un mulsa, bet viņa biezās lūpas bija cieši sakniebtas. Varēja redzēt mežoņa ciešo apņēmību.

"Par ko?" viņa prasīja.

"Es esmu Gugumi," viņš atbildēja. "Bovo bija mans brālis." Viņa atcerējās, ka Bovo bija no slimajiem, kas nomira.

"Un tad?"

"Bovo ieņēma zāles. Bovo nomira. Bovo bija mans brālis. Samaksājiet. Mans tēvs ir lielais vadonis Portadamā. Samaksā­jiet tūlīt pat."

Džoanna sāka smieties.

"Gugumi, tu esi tikpat liels muļķis kā Aroa. Bet kas tad man maksās par zālēm?"

To teikdama, viņa izgāja pa vārtiem un aizslēdza tos, ar to likdama saprast, ka uzskata jautājumu par izšķirtu. Bet Gugu­mi piespiedās pie vārtiem un nekautrīgi teica:

"Mans tēvs ir lielais vadonis. Man tu nedrīksti sist. Tev bail man sist."

"Ko? Man būs bail?" viņa jautāja, iekaisdama dusmās.

"Jā gan, tev būs ļoti bail man sist," Gugumi lepni atbildēja.

Un tai pašā mirklī viņa tam iesita pa seju. Sitiens bija tik stiprs, ka Gugumi sagrīļojās un gandrīz pakrita. Trakās dus­mās viņš skrēja uz vārtiem, it kā gribēdams tikt iekšā, un viss pūlis draudīgi sakustējās. Džoanna ātri apķērās: viņas revol­veris bija niedru būdiņā pie sienas, bet pietiktu viņai tikai iekliegties un viņas taitieši būtu tūdaļ klāt. Tātad viņa bija dro­šībā. Tādēļ viņa nekliedza, tikai pasvilpa Sātanu, reizē sauk­dama to arī vārdā: viņa zināja, ka Sātans ieslēgts istabā un nevar pie viņas atskriet. Bet melnie negaidīja ne mirkli. Mežo­nīgi kliegdami, tie metās bēgt kur kurais un drīz pazuda tumsā. Gugumi negribot devās tiem pakaļ, un Džoanna iegāja istabā. Tur viņa vispirms sāka skaļi smieties par notikušo, bet tad viņai sanāca tādas dusmas, ka pat asaras saskrēja acīs. Visu nakti tā bija nosēdējusi pie mirstošā Bovo, bet nu viņa brālis prasa, lai tam samaksā par viņa nāvi!

"Hu-u! Neprātīgie kustoņi!" viņa murmināja, pārdomā­dama, vai stāstīt Šeldonam par notikušo incidentu, vai arī labāk to noklusēt.