Piedzīvojums

PĒCVĀRDĀ VIETA

Prof. Jānis Burtnieks. Sastapšanās ar Džeku Londonu.*

Kad apmēram pirms gada atkal nokļuvu savas jaunības zemē Kalifornijā, liktenis vai apstākļu sagadīšanās lika man apmesties Oklendā, kas ar saviem 400 000 iedzīvotāju nav nekas vairāk kā kosmopolītiskās Sanfrancisko priekšpilsēta, kaut kas līdzīgs Rigas Pārdaugavai. Mana istaba atradās palielā koka namā ne visai tālu no pilsētas centra un no ostmalas (2826 Tclegraph Ave.). Driz arī dabūju dzirdēt, ka šai namā kādreiz dzīvojis rakstnieks Džeks Londons, bet nepiegriezu šai ziņai nekādu vērību. Un tad - tas bija kādā svētdienas rītā - piedzīvoju pārsteigumu. Mūsu dzīvokli ieradās vietējās sieviešu koledžas profesors R. kāda pavisam veca vīra pavadībā un vēlējās redzēt istabu, kurā Džeks Londons sarak­stījis dažus no saviem labākajiem darbiem. Iemesls tādai ziņ­kārībai bija vienkāršs: profesors R. vāca materiālus rakstnieka dzīvesstāstam. Vecais vīrs, kas tikko spēja uzkāpt otrajā stāvā? Nu, tas bija Džeka Londona jaunības draugs un dēku līdzgait­nieks, kā ari šā paša dzīvokļa agrākais iemītnieks, pie kura rakst­nieks bieži apmeties, kad gribējis "paglābties no pasaules". Dau­dzus gadus no vietas viņam šeit pastāvīgi bijusi rezervēta istaba, kuru neviens cits nav lietojis. "Mēs pat iegādājāmies rakstām­galdu!" - Rakstāmgalda šeit vairs gan nav, bet istabu vecais vīrs var parādīt. Un nevarīgiem, šļūcošiem soļiem viņš ieved profe­soru istabā, kurā esmu izsaiņojis savas ceļasomas!

Šī sagadīšanās man atsauc atmiņā laiku pirms daudziem gadiem, kad reiz biju Džeka Londona viesis Glenelenā, kur viņš pavadīja sava mūža pēdējos gadus. Un atgādina senu, nenoskaid­rotu jautājumu: kā Džeks Londons nomira? Viņš bija sagatavojies garākam ceļojumam, pie vakariņu galda bija bezbēdīgi tērzējis, un nākamajā rītā - beigts. Avīzes lakoniski ziņoja: no akūta iekai­suma urīnvados. Tādam iekaisumam, šķiet, nevarētu būt tik pēkšņu seku. Bet profesoram, kas bija pētījis Džeka Londona gai­tas, un vecajam vīram, kurš likās pārzinām aizkulises, šai jautā­jumā nebija nekādu šaubu: "Pie velna ar urīnvadu iekaisumu! Džeks taču ieņēma indi!"

Mana sastapšanās ar dzīvo Džeku Londonu notika Pirmā pa­saules kara laikā, kad kādā no saviem klejojumiem pa Kalifornijas kalniem un ieplakām iegriezos Glenelenā, ko Džeks Londons ap­raksta savā autobiogrāfiskajā vēstījumā "Lielās mājas mazā saim­niece". Es tur iegriezos neaicināts un vienkārši aiz ziņkārības, jo man bija stāstīts, ka Džeks Londons vienmēr priecājoties par jaunu cilvēku apciemojumiem. Šī ziņa izrādījās pareiza, jo tiku uzņemts karaliski… Bet pie namatēva gan tūliņ netiku pielaists. Biju ieradies priekšpusdienā, kad rakstniekam bija darba stundas. No pīkst. 8 rītā līdz pīkst. 1 dienā, neatkarīgi no "jūsmas" vai garastāvokļa, Lon­dons pavadīja pie rakstāmgalda. "Pat Savienoto Valstu prezidentam viņš neļautu šai laikā sevi traucēt!" Bet, kolīdz stundenis bija pazi­ņojis darba laika beigas, kāds peldbiksītēs tērpts vīrs ar plecos vaļīgi uzmestu peldmēteli man draudzīgi uzsita uz pleca. "Hallo, Jack!" viņš mani uzrunāja, lai gan viņam nebija ne jausmas, kas es tāds esmu. Man gan arī nebija jausmas, bet laikus atģidos, ka tas ir namatēvs, un mazliet vīzdegunīgi atbildēju tiem pašiem vārdiem: "Hallo, Jack!" Kā vēlāk izrādījās, biju trāpījis pareizo toni, jo Lon­dons necieta svinīgus ciemiņus.

"First ofall, Iet as take a swim!"- Japāņu apkalpotājs man pa­sniedza peldbiksītes, un mēs devāmies uz mājas tuvumā izbūvēto peldbaseinu, kur plunčodamies un sauļodamies pavadījām ap­mēram stundu. Saruna lēkāja no viena nenozīmīga temata uz citu. Atceros, ka Londons sevišķi jūsmoja par Havaju salu pel­dētājiem. No literāriem tematiem viņš likās izvairāmies.

Bet pie "lenča" jeb azaida galda saruna kļuva nozīmīgāka. Es biju izteicis kaut ko par dzīves atveidošanu literatūrā, ko Londons varbūt uztvēra kā sava darba kritiku, jo, it kā taisnodamies, viņš citēja "kāda Eiropas rakstnieka" (ja nemaldos, Senkcviča) vārdus: "Konstantinopoles ielās gan var redzēt beigtus suņus, bet es labāk rakstu par krāšņajiem saules rietiem Bosforā!" Tikai viņš Bosfora vietā izvēlējies Aļasku un Dienvidjūras salas! Vispār tā saucamais reālisms neesot meklējams tematikā. Vienīgi metode esot izšķī­rēja. Acīmredzot Džeks Londons bija pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir reālists, ja ne naturālists. Un nav šaubu, ka, pateicoties savai kvazireālistiskajai metodei, viņš bieži sasniedz īstenības ilūziju pat tur, kur 90 procentu ir tīrā fantāzija.

Mazliet vēlāk, pēc dažām glāzītēm sīvā (no kura viņš mani no­pietni brīdināja, tai pašā laikā man ieliedams), viņš mani piepeši pār­steidza ar paziņojumu: "Es esmu amatnieks. Es rakstu tikai tāpēc, ka man par to labi maksā!" - "Viens labs lauksaimnieks ir vairāk vērts nekā desmit rakstnieki!" Un tad mums bija jāiet apskatīt priekšzīmīgi iekārtotie staļļi, kur atradās par dārgu naudu pirkti sugas zirgi. "Viens labs vaislas ērzelis ir vairāk vērts nekā mana vislabākā grā­mata!" viņš patētiski iesaucās. Bet dižciltīgie lopiņi neapsveica savu saimnieku, jo viņu apkopšana bija algotņu rokās. Turklāt Džeks Londons, uzaudzis Oklendas ielās, neprata zirgu valodu.

Šeit citētie izteicieni, protams, nav jāuztver burtiski, sevišķi tur, kur Londons atļaujas izteikties nievājoši par savu darbu. Bet psiho­logam tie var būt interesanti kā iekšējas neapmierinātības izpausme. Tā nav vienkārša romantika neapmierinātība, bet kaut kas dziļāks, kas grauž kā tārps un nedod miera. Vai šai neapmierinātībai nav kāds sakars ar pašnāvību, kas sekoja apmēram gadu vēlāk?

Turpretim Londona romantiskajam temperamentam neapšau­bāmi pieskaitāmas viņa dzīves daudzās pozas, pēc pazīstamās re­ceptes: "Laime ir tur, kur manis nav!" Muižnieka un lielgruntnieka poza - pretstatā uz ielas pavadītajiem pusaudža gadiem - pieder mūža pēdējam posmam. Londonam raksturīgāka ir pārcilvēka poza, kas atbalsojas gandrīz katrā viņa varonī, ja viņš arī gluži nein- dentificē sevi ar šiem pārcilvēkiem, tad nav šaubu, ka viņš tos sir­snīgi apbrīno. Šo romantisko pozu Londons iemantoja no Nīčes darbu lasīšanas agrā jaunībā. Un, lai gan viņš vēlāk lasīja Marksu un kļuva dedzīgs sociālists, no savas pārcilvēka pozas viņš netika vaļā.

Mēs, latvieši, Džeku Londonu esam tulkojuši un lasījuši laikam vairāk nekā jebkuru amerikāņu rakstnieku. Ar romantiskajiem, pa­saules vēju piesātinātajiem tematiem vien to nevar izskaidrot. Taču arī angļu rakstnieks polis Konreds traktē līdzīgus tematus, turklāt ar dziļu psiholoģisku izpratni, kuras Londonam nav, bet mēs viņu tik­pat kā nepazīstam. Pats pievilcīgākais Londona darbos ir raitais vēstījums, kas neizčākst lirikā un "tēlojumos" (kā tik bieži latviešu stāstniekiem). Šai ziņā Džeks Londons ir un paliks pirmrindnieks. Bet lielai literatūrai ir vajadzīga arī substance, un tās Londonam trūkst. Galu galā - Londons pieder amerikāņu literatūras puber­tātes laikmetam. Bet starplaikā, neparasti īsā starplaikā - nepilnos 40 gados - amerikāņu literatūra ir sasniegusi pilngadību, par ko lie­cina tādi vārdi kā Dreizers, Hemingvejs, Sinklers Lūiss, Steinbeks, Sarojans, Markands, P. Balca un daudzi citi.

* Rakstnieka, tulkotājā un literatūrzinātnieka, profesora Jana Burtnieka (1894-1959) publikācija: "Latvju Žurnāls", 1952, nr. 7.