Piedzīvojums

KAUT KAS NOTIEK

Nākamajā dienā Deivids Šeldons pārliecinājās, ka viņam % kļūst ļaunāk. Viņš bija vēl vairāk savārdzis, tas bija skaidri redzams, bez tam parādījās citi ļauni simptomi. Viņš iesāka apstaigāt slimniekus cerībā, ka pamanīs pretestību un varēs vainīgos pienācīgi sodīt. Tas bija noteikti vajadzīgs. Stāvoklis, kāds plantācijā bija radies pēdējās dienās, būtu bīstams arī tad, ja viņš justos gluži vesels. Kur nu vēl tagad, kad viņš pats tikko varēja turēties kājās. Melnie ar katru dienu kļuva ļaunāki un izaicinošāki, un viņu parādīšanās naktī pie dzīvojamās ēkas, kas ir viens no smagākajiem noziegumiem, bija draudīga zīme. Vēl tikai drusciņ vairāk izdevības, un tie saņemsies un nogali­nās viņu, ja viņš tiem neliks aiz auss un no jauna neierakstīs ar ugunīgām zīmēm viņu tumšajās dvēselēs, ka baltais cilvēks ir viņu kungs un pavēlnieks.

Bet no slimnieku apgaitas viņš pārnāca pavisam vīlies: ne­bija neviena gadījuma, kur varētu kādu no melnajiem sodīt par nepaklausību vai bezkaunību, kaut no epidēmijas sākuma tādu gadījumu katru dienu bija diezgan. Tas bija savādi. Redzams, ka melnie kļuvuši uzmanīgāki. Šeldons nožēloja, ka naktī nenogaidīja, kad pārdrošnieki būtu ielauzušies pie viņa. Tad viņš butu vienu vai divus nošāvis, un tā būtu citiem laba mācība, kuru tie ilgi atcerētos, tā būtu asinīm samaksāta mā­cība. Viņš bija viens pret diviem simtiem un ļoti baidījās, ka slimība var viņu pavisam novārdzināt, un tad viņš būs pilnīgi melno varā. Viņš jau iztēlojās šausmīgo ainu, kā melnie sagrābj savās rokās plantāciju, izlaupa noliktavas, nodedzina ēkas un bēg prom uz Malaitu, un kā viņa paša galva, saulē iz­kaltēta un dūmos izžāvēta, rotā kādas cilvēkēdāju būdas priekšu. Ja šodien neieradīsies "Džessi", viņš domāja, tad viņam kaut kas jādara.

Tikko nozvanīja zvans, vēstīdams, ka iesākas darbs, kad pie Šeldona kāds ienāca. Šeldons gulēja uz verandas, kur bija licis iznest savu kušeti, un redzēja, ka jūras līkumā iebrauc laivas un piestāj pie krasta. Četrdesmit mežoņu, apbruņojušies ar šķēpiem, stopiem un rungām, apstājās pie vārtiem, pa kuriem ienāca iekšā tikai viens no viņiem. Viņi zināja, kāds Berandā li­kums, kā katrs no vietējiem zināja, kāds katrā plantācijā li­kums, kaut arī tālu izstieptajās Zālamana salās bija vairākas plantācijas. Ienācējs gāja taisni uz salas dzīvojamo ēku, un Šel­dons pazina to: tas bija Sili, Belsunas ciemata vadonis. Mežo­nis nenāca augšā uz balkona, bet godbijīgi palika lejā stāvot un no turienes sāka runāt ar "lielo balto saimnieku".

Sili bija gudrāks par citiem vietējiem, bet šī atšķirība tikai spilgtāk norādīja, cik zema savā attīstībā ir mežoņu cilts, pie kuras viņš piederēja. Viņa mazajās ačelēs, kas bija stipri tuvu viena pie otras, spīdēja cietsirdība un ļauna viltība. Viss viņa apģērbs bija lupata ap gurniem un ādas josta. Perlamutra glie­mežvāka rota, kas karājās degunā līdz pat zodam un traucēja runāt, bija tikai greznumlieta, bet izdurtajiem caurumiņiem ausu ļipiņās bija arī praktiska nozīme: tur melnie nēsāja pīpi un tabaku. Aplauztie zobi bija gluži melni no beteļa zīšanas, un Sili lāgiem izspļāva ārā šā stāda sulu.

Kad viņš klausījās vai runāja, viņa vaibsti atgādināja pērtiķi. Izrādīdams piekrišanu, viņš nolaida uz leju acu plak­stiņus un izstiepa zodu uz priekšu. Viņš runāja, bērnišķīgi aizraudamies un varen vīzdegunīgi, kas bija galīgā pretrunā ar to pazemību, kādā viņš stāvēja balkona priekšā. Viņam bija daudz karavīru, un viņš bija Belsunas ciemata valdnieks un pavēlnieks. Baltajam cilvēkam karavīru nebija, bet viņš bija Berandas valdnieks un saimnieks, un reiz, uz kādu laiku, bija arī Belsunas kungs. Sili negribēja to atcerēties: tas notika, kad viņš tikko mācījās iepazīt balto cilvēku dabu un dīvainības un kad viņš arī mācījās baltos ienīst. Reiz viņš bija nogrēkojies, paslēpdams pie sevis trīs no Berandas izbēgušos strādniekus, kas tam bija atdevuši visu, lai tikai Sili dotu patvērumu un apsolītos pārcelt viņus uz Malaitu. Un Sili jau iztēlojās, cik laba dzīve viņam būs, kad vairosies ienākumi, kad viņa cie­mats kļūs par pastāvīgu starpniecības vietu starp Berandu un Malaitu.

Par nelaimi, viņš toreiz vēl nepazina balto cilvēku ieradu­mus. Berandas saimnieks mācīja viņam tos pazīt, kad, gaismai austot, ieradās viņa niedrāju būdiņā. Pirmajā brīdī Sili to uz­ņēma kā joku, jo viņš taču savā ciematā jutās pilnīgā drošībā. Bet jau nākamajā acumirklī baltais cilvēks ar ķēdēm, ko turēja kreisajā rokā, iesita viņam pa zobiem, un viņš norija sāpju kliedzienu, bet ar otru baltais viņam iesita pa ausi tik stipri, ka viņš nekā vairs neatcerējās, kas tālāk notika. Kad viņš atguva samaņu, tas sēdēja laivā, kas viņu veda uz Berandu. Berandā pret viņu izturējās bez kādas cienības, turēja važās iekaltām ro­kām un kājām un atlaida brīvībā tikai tad, kad viņa ciemata ļaudis izdeva visus trīs izbēgušos strādniekus. Bez visa tā bries­mīgais baltais cilvēks viņu un Belsunas ciematu vēl nosodīja ar desmit tūkstošiem kokosriekstu. Pēc tam vairs Sili neslēpa pie sevis nevienu bēgli, bet piedāvāja savus pakalpojumus gūstīt izbēgušos. Tas bija daudz drošāk un arī izdevīgi: par katru sa­gūstīto bēgli viņš dabūja kasti tabakas. Bet, ja šis baltais cilvēks kādreiz nokļūtu viņa varā un viņš, Sili, redzētu, ka baltais ir slims un nevarīgs, vai arī ja viņš būtu baltajam aiz muguras un tas pakluptu un nokristu zemē - o, tad Sili dabūtu galvu, par kuru Malaitā labi samaksātu!

Par ziņu, ko atnesa Sili, Šeldons ļoti priecājās: septītais bēg­lis bija sagūstīts un jau stāvēja pie vārtiem. Šeldons pavēlēja to atvest pie balkona. Viņa rokas bija uz muguras sasietas ar ko- kosšķiedru virvēm, seja ļauna un izaicinoša, bet uz miesas vēl bija redzamas sakaltušas asinis, palieka no cīņas ar Sili kara­vīriem.

"Es redzu, Sili, tu esi labs cilvēks," Šeldons teica, kad kara­vīru vadonis ar vienu malku iztukšoja lielu glāzi džina. "Tu vi­sai drīz notvēri šo vīru, Arungu. Arunga ir ļoti stiprs. Es tev par viņu došu kasti tabakas. Un vēl došu septiņas aršinas au­dekla un vienu nazi, lielu nazi."

Tabaku, audeklu un nazi no pieliekamā atnesa divi kalpi un pasniedza tos Belsunas vadonim, kas papildu dāvanu saņēma, izteiksmīgi un priecīgi krekšķinādams. Tad viņš devās atpakaļ pie savām laivām. Šeldons pavēlēja saviem kalpiem iekalt bēgļa rokas važās un ar otru važu piesiet viņu pie viena no stabiem, uz kuriem bija uzcelta dzīvojamā ēka. Pulksten vienpadsmitos, kad melnie pārnāca no darba, Šeldons viņiem pavēlēja sanākt sētā. Visi plantācijas veselie iemītnieki sanāca balkona priekšā; sanāca pat slimnieku baraku kalpotāji, nedaudzās sievietes un bērni. Tas bija ap divsimt kailu mežoņu bars. Bez parastajām rotām - zīlēm, gliemežvākiem un kauliem - viņu caurdurtajās ausīs un nāsīs vēl varēja redzēt angļu kniepadatas, naglas, dāmu metāla matadatas, sarūsējušas dzelzs spīles, virtuves trauku metāla gabalus un patentētās konservu bundžiņu atslē­gas. Dažiem sprogainajos matos bija iesprausti kabatas naži. Viens bija uzkāris uz krūtīm porcelāna durvju kloķi, otrs - modinātājpulksteņa vara atsperi.

Šā bara priekšā, pie balkona margām turēdamies, lai nepa­kristu, pavisam savārdzis un bez spēka, stāvēja slims baltais cil­vēks. Jebkurš no melnajiem ar vienu grūdienu varēja viņu da­būt gar zemi. Kaut gan viņam bija šautene un revolveris, pūlis varēja viņu vienā mirklī saplosīt gabalos un iegūt viņa galvu un plantāciju. Asinskāres, ienaida un atriebības kaisles viņiem bija vairāk nekā vajag, bet viena viņiem trūka: tās valdonības uguns, kas neizdzisa pat slimajā baltajā cilvēkā, un šī uguns kuru katru brīdi varēja aizdegties gaišās liesmās, izlauzties un ar savu karsto elpu viņus visus sadedzināt.

"Narada! Billi!" Šeldons pavēlēdams sauca.

Divi mežoņi negribīgi atšķīrās no pūļa un iznāca ārā.

Vienam no viņiem Šeldons iedeva važu atslēgas, un tas at­brīvoja Arungu.

"Narada, tu un Billi, ņemiet Arungu ciet un piesieniet viņu pie koka," Šeldons pavēlēja.

Abi mežoņi pavēli izpildīja bezgala gausi, pārējiem kurnot un nemierīgi sakustoties, un kalps atnesa lielu, smagu pātagu. Tad Šeldons teica:

"Uz Arungu es esmu ļoti dusmīgs. Es viņu ar varu šurp ne- atvedu. Es viņu nemānīju. Es teicu: "Nāc pie manis uz Be­randu un strādā trīs gadus." Viņš atbildēja: "Labi, es iešu uz Berandu un strādāšu trīs gadus." Viņš atnāca un dabūja daudz kai-kai (barības), daudz naudas. Kādēļ viņam vajadzē­ja bēgt? Es esmu uz viņu ļoti dusmīgs. Es viņu par to sodīšu. Es samaksāju Sili, lielajam Belsunas vadonim, kasti tabakas par to, ka viņš sagūstīja Arungu. Labi. Arungam nu vajag sa­maksāt man par to tabaku. Sešas mārciņas sterliņu viņam va­jag man par to samaksāt. Vai arī, kas ir tikpat daudz, viņam man jāstrādā viens gads par brīvu. Labi. Tagad Arunga dabūs trīs reizes pa desmit pātagas cirtieniem. Billi, tu ņem rokā pā­tagu un sit ar to Arungam trīs reizes pa desmit cirtieniem. Lai visi vīrieši un visas Marijas (sievietes) skatās. Ja kāds gribēs bēgt, lai atceras, kā es sodīju Arungu, un tad vairs neviens ne­gribēs bēgt. Billi, dod Arungam trīs reizes pa desmit stipriem cirtieniem."

Kalps deva pātagu, bet Billi to neņēma. Šeldons mierīgi gai­dīja. Visu mežoņu acis, pilnas baiļu, šaubu un saspīlētas uzma­nības, bija vērstas uz viņu. Nupat vajadzēja izšķirties, vai vien­tuļais baltais cilvēks paliks dzīvs, vai arī viņu nositīs.

"Billi, trīs reizes pa desmit stipriem cirtieniem," Šeldons mierīgi teica, bet viņa balsī ieskanējās kāda metāliska nots.

Billi sarauca seju, pacēla uz viņu savas acis, tad atkal tās no­vērsa, bet nekustējās no vietas. "Billi!"

Asi un skarbi kā revolvera šāviens noskanēja šis vārds. Me­žonis automātiski pieskrēja klāt. Pārējo mežoņu kroplās sejas saviebās smīnā, un atskanēja sīki smiekli.

"Ja gribi sodīt Arungu, tad ved viņu uz Tulāgu," Billi sacīja. "Tur ierēdnis sodīs Arungu, dos viņam daudz pātagas cirtienu. Tāds ir likums. Es zinu, kāds ir likums."

Tiešām, tāds bija likums, un Šeldons to zināja. Bet viņš gri­bēja palikt dzīvs un viņam nebija ne mazākās gribas mirt gai­dot, kamēr sāks darboties likumīgā tiesa un sodīs izbēgušo, kas varētu notikt pēc kādas nedēļas vai varbūt arī pēc divām.

"Tu par daudz pļāpā!" viņš ļauni uzkliedza. "Kā tu drīksti nepaklausīt!"

"Es zinu, kāds ir likums," mežonis ietiepīgi atkārtoja.

"Astoa!"

Vēl viens no mežoņiem gandrīz jautri iznāca no pūļa un nekaunīgi skatījās uz balto cilvēku. Šeldons tīši izvēlējās visne­paklausīgākos.

"Tu, Astoa, un Narada, tu, piesieniet Billi pie koka blakus Arungam."

"Piesieniet labi cieši," viņš piekodināja.

"Un tagad tu, Astoa, ņem rokā pātagu. Dod Billi trīs reizes pa desmit cirtieniem. Vai dzirdi!"

"Nē, es to nedarīšu," Astoa norūca.

Šeldons paņēma šauteni, kas bija pieslieta pie balkona mar­gām, un uzvilka to.

"Es tevi pazīstu, Astoa," viņš mierīgi teica. "Tu sešus gadus strādāji Kvīnslendā."

"Es esmu misionārs," mežonis viņu nekaunīgi pārtrauca.

"Kvīnslendā tu veselu gadu sēdēji cietumā. Tavs baltais saimnieks bija liels muļķis, ka nepakāra tevi. Tu esi ļoti ļauns cilvēks. Tu Kvīnslendā sēdēji cietumā divas reizes ik pa sešiem mēnešiem. Divas reizes tu esi zadzis. Tu esi misionārs? Labi. Vai tu kādu lūgsnu proti?"

"Jā, protu."

"Labi. Nu, tad lūdzies. Labi ātri. Vispirms noskaiti lūgsnu, un tad es tevi nošaušu."

Šeldons mērķēja šauteni pret viņu. Astoa palūkojās uz sa­vējiem, bet neviens no viņiem nekustējās no vietas un nedo­māja viņam palīdzēt. Tie ar lielu uzmanību un ziņkāri gaidīja, kas notiks, un kā apburti nenovērsa acu no baltā cilvēka, kas stāvēja gluži viens uz balkona, turēdams savās rokās melno nāvi. Šeldons bija uzvarējis, un viņš to zināja. Astoa nedroši mīņājās no vienas kājas uz otru. Viņš pacēla savas acis uz balto cilvēku un ieraudzīja, ka tas jau pagriezis šauteni pret viņu.

"Astoa," Šeldons teica, izmantodams psiholoģisko spriedzi, "es tūliņ sākšu skaitīt līdz trīs. Tad es šaušu. Un tad tev būs beigas."

Šeldons skaidri zināja, ka viņa roka, noskaitot līdz trim, ne­nodrebēs un mežonis paliks uz vietas guļot. Arī melnais to zi­nāja. Un tādēļ Šeldonam nebija jāšauj. Tiklīdz viņš izteica: "Viens!" - Astoa jau izstiepa roku un ņēma pātagu. Pilns dusmu uz saviem biedriem, ka tie viņu neatbalstīja, viņš sita no visa spēka, katrā sitienā izgāzdams savas dusmas, bet Šel­dons no balkona viņu pamudināja, lai sit vēl stiprāk. Pie koka piesietie kliedza un vaimanāja, un asinis lēni pilēja pa viņu mugurām. Mācība, ko viņš deva mežoņiem, bija pēc visiem li­kumiem atzīmēta ar spilgti sarkanām zīmēm.

Kad pēdējais no melnajiem atstāja sētu - arī abi nosodītie aizgāja pūlim līdzi -, Šeldons gandrīz bez samaņas nokrita uz kušetes.

"Tu esi slims, gluži slims," viņš vaidēja, runādams pats ar sevi. "Bet toties šonakt tu vari mierīgi gulēt," pēc pusstundas viņš piebilda.