Piedzīvojums

3 "DŽESSI"

Pagāja vēl divas dienas. Šeldons sāka sajust, ka neizturēs, ja vēl vairāk savārgs, un nespēs apstaigāt slimniekus, ko viņš darīja četras reizes dienā. Tagad mira caurmērā pa četri cil­vēki dienā un saslima vairāk nekā izveseļojās. Melnos bija pārņēmušas bailes, un tie bija pavisam nomāktā garastā­voklī. Katrs no slimajiem it kā pielika visas pūles, lai ātrāk varētu nomirt. Tiklīdz tie saslima, viņiem vairs nebija ne mazākās enerģijas, lai cīnītos ar slimību. Viņi bija pārlieci­nāti, ka tiem jāmirst, un likās, ka viņi dara visu, ko spēj, lai šo pārliecību attaisnotu. Pat veselie bija pārliecināti, ka tie tikai uz īsu brīdi pasargāti, un ja ne šodien, tad rīt arī viņi saslims un nobeigsies. Kaut gan viņi visi bija par to pilnīgi pārliecināti, tiem tomēr nebija drosmes izrēķināties ar no­vārgušo balto cilvēku, sagrābt savās rokās kuģu laivas un bēgt no šīs slimību pekles. Lēnā nāve, kas, pēc viņu domām, bija neizbēgama, tomēr tiem nelikās tik briesmīga kā ātrā nāve no lodes, kas tiem draudēja, ja viņi saceltos pret savu kungu. Un pārsteigt viņu nesagatavotu nebija iespējams: nekad viņš negulēja, to viņi visi zināja. Un tikpat neapšau­bāmi viņi zināja, ka nekādas burvības un nekāda pūšļošana nevar panākt baltā cilvēka nāvi, jo šo līdzekli viņi jau bija izmēģinājuši. Pat slimība, kas nobendēja vienu otru no viņu vidus, nevarēja nekā padarīt baltajam saimniekam.

Nepaklausīgo sodīšana visu priekšā atkal nostiprināja dis­ciplīnu. Melnie pazemīgi padevās baltā cilvēka dzelzs rokai. Tikai aiz viņa muguras vai arī, novēršot savas sejas no viņa, tie tagad iedrošinājās ļauni runāt un viebties, bet savaldījās līdz vakaram, kad bija visi kopā teltīs, kur saimnieks viņus nevarēja dzirdēt. Bēgšanas mēģinājumu vairs nebija, un neviens vairs nenāca pa naktīm uz balkona.

Trešajā dienā pēc tam, kad nosodīja Billi un Arungu, gaismai austot, tālumā bija redzamas "Džessi" baltās buras, tās nevarēja būt tālāk par astoņām jūdzēm no Berandas. Bet vējš bija tik lēns, ka tikai pulksten divos pēc pusdienas buri­nieks ienāca jūras līkumā un izmeta savu enkuru ceturtdaļ- jūdzes no krasta. Redzot, ka burinieks brauc uz krastu, Šel­dons saņēmās un kļuva daudz spirgtāks, un pat garās stun­das, kamēr viņš gaidīja burinieku atbraucam, nelikās pārāk smagas. Viņš deva pavēles uzraugiem un mierīgi apstaigāja slimniekus. Nu viss bija labi: beidzot viņa nemiers rimsies. Nu varēs parūpēties arī pats par savu veselību, likties gultā, atpūsties un atgūt spēkus. "Džessi" taču ir klāt, atbrauks viņa kompanjons - veselīgs, spēcīgs, drošs un enerģijas pilns vīrs. Viņš sešas nedēļas bija prom līgt strādniekus Malaitas salā. Tagad viņš atkal yarēs nodoties darbiem plantācijā, un viss būs labi.

Pusguļus sēdēdams saliekamajā krēslā, Šeldons raudzījās, kā "Džessi" nolaida laivu, kas lēni peldēja uz krastu. Viņš ne­saprata, kādēļ airē tikai trīs pāri, un brīnums kļuva vēl lielāks, kad laiva piestāja krastā un ilgu laiku neviens nekāpa malā. Bet pēc īsa brīža viss kļuva skaidrs. Melnie airētāji nāca uz dzīvo­jamo ēku ar nestuvēm plecos. Viņiem pa priekšu nāca baltais cilvēks, atvērdams vārtus, tad atkal tos aizvērdams; Šeldons to pazina, tas bija "Džessi" kapteinis, un viņš skaidri saprata, ka uz nestuvēm guļ neviens cits kā viņa kompanjons Gijo Dru- monds. Šeldona acīs iemirdzējās asaras. Pēkšņi viņš sajuta neizsakāmu tieksmi mirt. Izmisums bija pārāk liels. Viņš skaidri saprata, ka savā galīgajā nespēkā vairs nespēj pārvaldīt plantāciju un turēt melnos bailēs un paklausībā… Bet tad atkal no jauna viņā iedegās gribas liesma. Viņš teica nesējiem, lai noliek nestuves uz balkona līdzās viņa krēslam. Gijo Dru- monds, kuru pirms sešām nedēļām viņš bija redzējis veselu un spēkā ziedošu, nu izskatījās kā skelets. Viņa aizvērtās acis bija dziļi iekritušas, izkaltušās lūpas nespēja aizsegt zobus, un vai­gu kauli izspiedās uz āru. Šeldons sūtīja kalpu, lai atnes termo­metru, un vaicādams raudzījās kapteiņa acīs.

"Malārija," kapteinis sacīja. "Jau sesto dienu viņš guļ bez samaņas. Un uz "Džessi" plosās dizentērija. Kā klājas pie jums?"

"Es aproku līdz četriem cilvēkiem dienā," atbildēja Šel­dons, noliekdamies pie nestuvēm ielikt slimniekam zem mēles termometru.

"Četrdesmit viens," viņš teica. "Nabaga Gijo."

Kapteinis Olsons sniedza viņam viskiju.

"Es nedrīkstu, man kuņģa krampji, jūs taču zināt," Šeldons teica.

Viņš sūtīja, lai atnāk viens no uzraugiem, un lika izrakt kapu un izgatavot no iepakojumu kastu dēļiem šķirstu. Mel­najiem šķirstu netaisīja. Kā viņi nomira, tā tos tāpat kailus ap­raka: aiznesa uz dzelzs plātes un iesvieda bedrē.

Izdevis vajadzīgās pavēles, Šeldons atlaidās krēslā un aiz­vēra acis.

"Tas bija elles brauciens, ser," kapteinis Olsons sacīja, ielie­dams sev vēl vienu glāzi viskija.

"Elles brauciens, es jums saku. Te pretī vējš, te atkal jūra pavisam rāma. Desmit dienas stāvējām uz vietas. Bet mums skrēja pakaļ desmitiem tūkstošu izsalkušu haizivju, jo mums vienmēr bija viņām ko dot. Kad braucām krastā, viņas ķērās airos. Kaut uznāktu šausmīgākais viesulis un aiznestu ratā visas šīs nolādētās Zālamana salas, nudien!… Dizentēriju mēs dabūjām no Ouga upītes ūdens. Piesmēlu pilnas mucas. Kā tad es varēju zināt, ka ūdens saindēts? Cik reizes esmu tur smēlis ūdeni, un nekad nekas nav gadījies. Mēs vedām kuģī sešdesmit malaitiešu. Salīgām pilnu burinieku. Un man bija piecpadsmit cilvēku liela komanda… Dienām un naktīm bija jāizvāc mirušie. Negrib, sātani, dzīvot, mirst nost mums par spīti. No visas manas komandas tikai trīs vēl turas kājās. Pieci jau atkal guļ. Septiņi nomira. Velns lai rauj! Ne runāt negribas!"

"Cik vēl palicis no salīgtajiem strādniekiem?" Šeldons jau­tāja.

"Puse nav palikusi pāri. Tikai trīsdesmit. Divdesmit guļ slimi, bet desmit vēl pa pusei turas kājās."

Šeldons nopūtās.

"Tātad tikai jauni slimnieki klāt. Tomēr vajag viņus vest krastā. Vaijaberi!. Hei, Vaijaberi! Zvani ar lielo zvanu, zvani labi stipri."

Strādniekus, kurus saaicināja tik neparastā laikā, viņš sada­līja vairākās grupās. Vienu daļu viņš sūtīja mežā sacirst baļķus jaunai slimnieku barakai, otru, lai sameklē niedrājus tām pa­šām vajadzībām, bet četrdesmit citi ņēma uz pleciem kuģa laivu un nesa to uz jūru. Zobus sakodis, Šeldons saņēma pēdējos spēkus un sāka atkal pārvaldīt plantāciju.

"Vai jūs barometrā skatījāties?" uz pēdējā pakāpiena stāvē­dams, jautāja kapteinis Olsons, kas gribēja doties uz "Džessi", lai vadītu slimnieku izcelšanu malā.

"Nē," Šeldons atbildēja. "Vai nokrities?"

"Krīt."

"Tad labāk šonakt palieciet uz "Džessi"," Šeldons teica. "Par mirušo apglabāšanu neraizējieties. Nabaga Gijo es pie­skatīšu pats."

"Viens no melnajiem mira taisni tai brīdī, kad mēs izme­tām enkuru."

Kapteinis to stāstīja pavisam vienkārši kā parastu lietu, bet acīmredzot gaidīja, vai Šeldons dos kādas pavēles. Šeldona krūtīs pēkšņi sacēlās dusmas.

"Sviediet viņu vienkārši jūrā," viņš uzkliedza. "Mans Dievs, vai tad jūs domājat, ka man še krastā jau tā nav diezgan mi­roņu?"

"Es tikai gribēju zināt, vairāk neko," kapteinis atbildēja, ne­maz neapvainodamies.

Šeldonam sametās kauns, ka viņš tā iekaisis.

"Kaptein Olson," viņš sauca tam pakaļ. "Ja varat, atbrau­ciet rīt krastā un palīdziet man. Bet, ja pats nevarat, tad atsū­tiet stūrmani."

"Labi. Es pats atbraukšu. Misters Džonsons nomira, ser. Es pavisam aizmirsu jums pateikt. Jau pirms trim dienām."

Šeldons noskatījās uz kapteini, kas, rokas plātīdams, gāja uz jūras krastu un, skaļi lādēdamies, sūtīja visas Dieva sodības Zālamana salām. Tad viņš raudzījās uz "Džessi", kas laiski šūpojās mirdzošajos viļņos. Pēkšņi viņš pamanīja, ka uz zie­meļrietumiem pār Floridas salu savelkas melnu mākoņu kau­dzes. Viņš sauca kalpus, lai nes slimnieku istabā, bet Gijo Drumonda dzīvība jau dzisa. Vairs nebija dzirdama viņa elpošana; Šeldons tikai ar roku pieskārās savam kompanjo­nam un tūdaļ sajuta, ka mirēja temperatūra ātri krīt. Acīmre­dzot temperatūra bija sākusi krist jau tad, kad termometrs rā­dīja četrdesmit vienu grādu. Šeldons nometās ceļos līdzās Drumondam, un apkārt nostājās kalpi. Viņu baltie krekli un gurnauti dīvaini kontrastēja ar viņu melno ādas krāsu, ar me­žonīgo izteiksmi viņu sejās un nejēdzīgajiem izrotājumiem nāsīs. Pēc īsa brīža Šeldons ar pūlēm piecēlās kājās un gandrīz iekrita saliekamajā krēslā… Jau agrāk gaiss bija smags, bet tagad tas kļuva pavisam nepanesams. Nemaz vairs nevarēja elpot. Uz kalpu kailajām rokām un sejām parādījās lielas, smagas sviedru lāses.

"Ak Kungs," viens no viņiem uzdrīkstējās izteikt. "Vējš sāk pūst, būs liela vētra."

Šeldons pamāja ar galvu, bet acu neatdarīja. Lai kā viņš mī­lēja Gijo Drumondu, viņa nāve un gaidāmā apbedīšana izlikās tikai kā nepanesams slogs, pievienojoties visam tam, kas viņu jau tā nomāca. Viņš juta, nē, viņš bija pārliecināts, ka vēl paliek tikai viena izeja: aizdarīt acis un ne par ko vairs nedomāt - un tad viņš mirs, viņu apņems lielais, nebeidzamais miers. Viņš zināja, ka tad viņš mirtu. Viss bija tik vienkārši. Aizvērt acis un ne par ko vairs nedomāt. Viņš taču vairs turējās vienīgi ar savu gribasspēku. Viņa izmocītās miesas aiz pieaugošām bailēm sāka sairt, tā viņam šķita. Ir taču pavisam muļķīgi tā turēties pie dzīvības. Viņš jau reizes divdesmit pārdzīvoja nāves mokas. Kāda gan jēga šīs mocības turpināt, pārdzīvot tās vēl divdesmit reižu, līdz nāk nāve un dara visam galu? Viņš nepa­visam nebaidījās no nāves, bet gaidīja to. Viņa izmocītās miesas un gars ilgojās nāves, un kādēļ gan neļaut izdzist tikko mirgojošai dzīvības liesmiņai? Bet prāts un griba, kuri varēja izvēlēties - dzīvību vai nāvi -, vēl negribēja padoties. Šeldons redzēja, kā abas kuģa laivas piestāja pie krasta, kā viņa strād­nieki izcēla no laivām slimos, kas kunkstēja un gaudoja, kā viņi tos nolika uz nestuvēm vai uzvēla sev plecos un kā sku­mīgs, bēdu pilns gājiens lēni virzījās uz barakām. Pēc mākoņu gaitām apvāršņa malā viņš arī vēroja, ka tuvojas vētra. Viņš iedomājās slimos strādniekus barakās. Tikai viņš viens pats va­rēja par tiem rūpēties, un viņiem visiem bija vēl vajadzīga viņa palīdzība un viņa rīkojumi. Nebija viņa dabā likties gulēt un aizdarīt acis, ja pienākumi sauc.

Viņš aicināja uzraugus un lika nostiprināt slimnieku bara­kas ar divām piebūvēm, piesiet tās ar virvēm pie zemē iedzī­tiem mietiem. Viņš atcerējās jauno rezervēto enkura ķēdi, kas bija noglabāta zem dzīvojamās ēkas, un pavēlēja ņemt arī ķēdi, lai nostiprinātu barakas. Tad kalpi atnesa no iepakojamo kastu dēļiem pavirši sasistu šķirstu, kurā guldīja Gijo

Drumondu; viņš noskatījās, kā iegulda šķirstā viņa kompan­jonu. Seši strādnieki aiznesa mironi uz krastu, bet Šeldons, uz­kāpis septītajam strādniekam mugurā, gāja tiem līdzi, cieši apķerdamies savam "zirgam" ap kaklu un turēdams vienā rokā lūgsnu grāmatu.

Kamēr viņš lasīja aizlūgumu par mirušo, melnie nemiera pilni raudzījās uz jūru, kur no apvāršņa malas stiepās melna svītra, kurai pāri drāzās trakojošā ātrumā skrejoši mākoņi. Pir­mā vēja brāzma, vēl maiga un vāja, veldzēdama pieskārās Šel- dona tveicē nogurdinātajām miesām, kad viņš pabeidza lasīt lūgsnu. Bet pēc kāda brīža, kad melnie ar lāpstām jau steigā aizbēra kapu, nāca otrais vēja brāziens, kas bija tik nikns un spēcīgs, ka Šeldonam, vēl stāvot uz zemes, bija jāpieturas pie sava "zirga", lai vējš viņu neaiznestu. Melnā miglā pazuda "Džessi", un bija dzirdams dīvains, nelaimi vēstošs dobjš trok­snis, kad lieli, augsti viļņi, putodami un šņākdami, sāka sisties pret krastu. Izklausījās, it kā vārītos milzīgs katls. No visām pusēm bija dzirdams dobjš troksnis, kur krita kokosrieksti. Augstās, smuidrās palmas vijās un liecās kā pātagas aukla. Li­kās, gaiss ir pilns norauto palmu lapu un katrs kritiens var no­sist cilvēku, ja lapas kristu ar kātiņu uz leju. Tad sāka gāzt lie­tus. Tas nebija lietus, bet veselas ūdens gāzes, kas drāzās lejā pavisam slīpā, gandrīz gluži horizontālā līnijā. Tie bija īsti plūdi, it kā gaisā, pretēji visiem gravitācijas likumiem, sāktu plūst milzīga taisna upe. Melnais, kam sēdēja mugurā Šeldons, drāzās taisni iekšā lietus gāzēs, uz priekšu saliecies un gandrīz pie pašas zemes pieplacis, lai vējš to neapgāztu.

"Viņš aizgājis tālu no mums un nav vairs mūsu vidū," Šel­dons atcerējās kādu dzejoli, domādams par savu mirušo draugu, kuru tikko guldīja jūrmalas smiltīs, un par lietus straumēm, kas nu plūst pār viņa izdzisušajām miesām.

Ar pūlēm tie devās pa slīpo krastu uz mājām. Pārējie seši melnie palīdzēja tam, kuram sēdēja mugurā Šeldons, vilkdami viņu un karodami ar trakojošām ūdens straumēm. Daži no melnajiem labprāt būtu nogāzuši zemē ienīsto balto cilvēku un pārvērtuši viņu par nejēdzīgu gaļas blāķi. Bet baltajam bija aiz jostas automātiskais revolveris, kas slēpa sevī ātru nāvi, un baltajā cilvēkā mājoja arī valdonīgs gars, kas nicina nāvi. Tas melnos droši turēja iemauktos, un tie pazemīgi lieca savas mu­guras, palīdzot baltajam tikt drošā vietā.

Viscaur slapjš un noguris, Šeldons brīnījās, cik viegli viņam izdevās pārģērbties un apvilkt sausas drēbes. Kaut ārkārtīgi noguris, viņš tomēr juta, ka viņam kļūst daudz labāk. Acīmre­dzot slimības krīze jau garām un viņš sāks izveseļoties.

"Kaut nu tikai neuznāktu drudzis," viņš savā nodabā sacīja un nodomāja, ka jāieņem hinīns, tiklīdz spēki to atļaus.

Turēdamies pie istabas sienām, viņš izgāja uz balkona. Lie­tus apstājās, bet vējš, kas bija brīdi rimis, atkal kļuva stiprāks. Jūrā sacēlās milzīgi viļņi, gandrīz veselu jūdzi gari, un ar traku niknumu drāzās uz krastu. "Džessi", kas bija noenkurota ar diviem enkuriem, lēkāja kā neprātīga, un katrs otrais vai tre­šais vilnis drāzās pāri tās klājam. Mastā bija divas flagas. Vējš tās plivināja, un tās izskatījās kā divas vijīgas metāla plates. Viena flaga bija zila, otra sarkana. Šeldons zināja, ka pēc Be­randas privātā signālkoda tas nozīmē: "Ko pavēlēsiet darīt? Vai mēģināt laist laivu krastā?" Pirms atbildēt, Šeldons apskatījās signālu sarakstu, kas karājās turpat pie sienas. Tad kalps uzvil­ka pie karogkārts rājas baltu flagu virs sarkanās. Tas nozīmēja: "Glābieties no vētras aiz Nīla salas."

Varēja manīt, ka kapteinis Olsons bija gaidījis tieši tādu pa­vēli, to varēja noprast, redzot, cik ātri kuģa ļaudis uzvilka āķus no enkura ķēdēm. Enkurus viņš iesvieda jūrā, piesiedams bo­jas un cerēdams atgriezties un paņemt tos, kad vētra rimsies. "Džessi" pagriezās, pacēla fokmastu un tad devās prom kā au­ļojamais zirgs. Bet drāzās virsū jauns viesulis, stiprāks nekā pirmie grūdieni, un "Džessi" nozuda melnā miglā.

Visu šo nakti cits pēc cita pār Berandu drāzās vētras brā­zieni, izraujot kokus ar saknēm, apgāžot mājas un tricinot visu dzīvojamo ēku, kas bija celta uz augstiem stabiem. Bet Šeldons nedzirdēja it nekā. Viņš gulēja un ne reizes nepamodās, pat nepakustējās savā gultā un neredzēja neviena sapņa. Un nāka­majā rītā viņš pamodās kā no jauna piedzimis, sajuzdams stipru izsalkumu. Viņš taču vairāk kā nedēļu gandrīz nekā nebija ēdis. Viņš izdzēra glāzi kondensēta piena, atšķaidīdams to ar ūdeni, un pulksten desmitos riskēja izdzert tasīti buljona. Arī stāvoklis slimnieku barakās viņu iepriecināja. Neraugoties uz visu vētru, šonakt bija nomiris tikai viens slimnieks un no rīta bija ievests tikai viens saslimis strādnieks, bet kādi seši bija atlabuši un gāja no slimnieku barakām uz strādnieku teltīm. "Vai vējš aizpūtis slimību un iztīrījis saindēto gaisu?" nodo­māja Šeldons.

Pulksten vienpadsmitos no Belsunas ciemata ieradās Sili sūtnis un ziņoja, ka "Džessi" uzskrējusi sēklī pusceļā starp viņu ciematu un Nīla salu. Naktī no "Džessi" bija atkūlušies arī divi matroži un ziņoja, ka kapteinis Olsons un trešais viņu biedrs noslīkuši. No viņu vārdiem Šeldons saprata, ka pats bu­rinieks ir pilnīgi pagalam. Līdz ar visām citām nelaimēm no­tika tas, no kā viņš visvairāk baidījās: viņu sāka kratīt drudzis. Jau pēc pusstundas viņš dega kā ugunīs. Un viņš taču zināja, ka tagad vismaz vienu dienu nevarēs ieņemt ne visniecīgāko hinīna porciju. Ietinies veselā segu kaudzē, viņš gulēja gultā un pēkšņi sāka skaļi smieties.. Nu lielākas nelaimes vairs nevar būt! Visļaunāko viņš jau pārcietis, izņemot zemestrīci un ūdensplūdus. Bet, ja nekas ļaunāks vairs nav sagaidāms, tad jā­nāk lūzumam, pēc kura viss atkal sāktu iet uz labo pusi…. Un tādēļ viņš smējās, drebēdams zem savām segām, bet kalpi, kopā saspiedušies, brīnījās, kādi jodi sagrābuši viņu balto saimnieku.