Senatnes vārti

Vienpadsmitā nodaļa

Nākamajā dienā pec ballītes Franča mājā Robs piezvanīja sa­vai bijušajai sievai. Klausuli pacēla Lizija, kura joprojām nebija kārtīgi iemācījusies lietot telefonu. Robs uzsauca:

- Mīļumiņ, runā klausules otrā galā.

-Čau, tēti! Čau!

-Mīļ…

Vien izdzirdot Lizijas balsi, Robs sajuta sirdsapziņas pārme­tumus. Un dziļu prieku par savu meitu. Un negantu vēlēšanos viņu aizsargāt. Un savu vainu par to, ka neatrodas Anglijā, ne­aizsargā viņu.

Bet - no ka meita būtu jāsargā? Viņa dzīvoja drošā Londonas priekšpilsēta. Ar viņu viss bija kārtībā.

Kad Lizija bija pagriezusi klausuli pareizi, abi kādu stundu papļāpāja, un Robs apsolīja nosūtīt viņai pa e-pastu fotogrāfijas no pilsētas, kura patlaban strādā. Tad viņš negribīgi nolika klau­suli un nolēma, ka laiks doties uz darbu. Pēc sarunas ar meitu tā mēdza notikt: tas bija gluži vai instinkts, ģenētiska reakcija. At­gādinājums par pienākumu pret ģimeni uzlādēja refleksu strādāt- pelnīt naudu, lai varētu apgādāt savu atvasi. Laiks ķerties pie rak­sta.

Taču Robs bija dilemmas priekšā. Pārcēlis telefonu no viesnī­cas gultas uz grīdu, viņš atlaidās uz muguras un iegrima domās. Dziļās. Materiāls bija daudz sarežģītāks, nekā sākumā šķitis. Sa­režģītāks un interesantāks. Vispirms jau politika - kurdu un tur­ku nesaskaņas. Tad - atmosfēra izrakumu laukumā, vietējo cilvē­ku aizvainota attieksme un nakts lūgšana… Un ko domāt par slepenajiem rakšanas darbiem, kam nodevies Francis?

Robs piecēlās un piegāja pie loga. Viņš dzīvoja viesnīcas pē­dēja stāvā. Atvēris logu, viņš ieklausījās muedzina saucienos ne­tālajā mošejā. Dziedājums bija spalgs, pat barbarisks, taču savā ziņa hipnotizējošs. Tuvajiem Austrumiem raksturīgā skaņa. Sla­vas dziesma pieņēmās spēka, un tai pievienojās ari citas balsis. Aicinājums lūgties atbalsojās visā pilsētā.

Tātad - ko lai raksta? No vienas puses, Robs karsti vēlējās pa­likt un turpināt izmeklēšanu. Izzināt visu līdz pamatiem. Bet - ' kāda tam jēga? Vai tie nav centieni izdabāt savām vēlmēm? Laika nav daudz. Turklāt visu savādo un nesaprotamo faktu iekļauša­na rakstā var to sabojāt. Raksts kļūs sarežģīts un tādējādi arī ap­šaubāms. Lasītājs apmulsis un paliks neapmierināts.

Tātad - ko lai raksta? Atbilde bija acīmredzama. Pavēstot vien­kāršos un tiešām pārsteidzošos vēsturiskos faktus, raksts izdo­sies lielisks. "Cilvēks atklājis pasaules senāko templi, kas noslē­pumainā kārtā aprakts divus tūkstošus gadu pēc uzcelšanas…"

Ar to pietiktu. Publikācija būtu pirmklasīga. Klāt varētu pie­likt dažas satriecošas fotogrāfijas ar akmeņiem un zīmējumiem, niknu kurdu un Franci brillēs, kā arī Kristīni elegantajās haki bikses.

Kristīne. Robs sāka prātot, vai vāji slēpto vēlēšanos palikt un turpināt izmeklēšanu izraisījusi šī sieviete. Vāji slēptās alkas pēc viņas. "Interesanti, vai viņa saprot, ko es jūtu?" Varbūt. Sievietes allaž visu saprot. Turpretī Robam nekad nebija ne jausmas par šādām lietām. "Vai es vispār patīku Kristīnei? Tas apskāviens… Un kā viņa ieķērās man elkoni…"

Pietiek! Pagrābis mugursomu un sametis tajā pildspalvas, pie­zīmju bloknotus un saulesbrilles, Robs izgāja no viesnīcas istabi­ņas. Viņš gribēja vēl pēdējo reizi apmeklēt izrakumus, uzdot da­žus jautājumus - tad materiāla būtu gana. Viņš šajā pilsētā uzturējās jau piecas dienas. Laiks doties tālāk…

Savu taksometru Radevans bija novietojis pie viesnīcas un, at­balstījies pret mašīnu, strīdējās ar citiem šoferiem par futbolu vai politiku. Ka vienmēr. Kad Robs iznāca no viesnīcas, viņš pacēla galvu un pasmaidīja. Robs pamāja. Viņi apmainījās ar ierastām frāzēm.

- Es gribu braukt uz slikto vietu.

Radevans iesmējās.

- Slikto vietu? Jā, Roba kungs.

Šoferis atvēra taksometra durvis, un Robs - enerģisks un ap­ņēmīgs - ielēca mašīnā. Viņš izdarījis pareizo izvēli. Jāpabeidz darbiņš, jāizraksta rēķins par izdevumiem, jādodas atpakaļ uz Angliju un jāpieprasa tikšanās ar meitu.

Brauciens līdz Gebekli bija mierīgs. Radevans urbināja degu­nu un skaļi sūkstījās par turkiem. Robs lūkojās ārā pa logu uz bezgalīgajiem plašumiem, Eifratu un zilajiem Taura kalniem. Vi­ņam bija iepaticies tuksnesis, lai arī tas kaitināja. Tas bija tik sens, tik nogurdinošs, tik draudīgs un sastindzis. Vēja dēmonu tuksne­sis. "Kas vēl slēpjas zem šiem zemajiem pauguriem?" Savāda do­ma. Robs raudzījās tālumā.

Galā viņi tika visnotaļ atri. Nobrauktajam riepām kaucot, Ra­devans apturēja taksometru. Kad Robs jau devās uz izrakumu lau­kumu, kurds izliecās āra pa automašīnas logu.

- Trīs stundas, Roba kungs?

Robs iesmējās.

-Jā.

Laukumā valdīja satraukums un daudz lielākā rosība neka pa­rasti. Bija izraktas jaunas tranšejas. Jauni, dziļi rakumi, kas at­klāja akmeņu krāvumus. Robs saprata, ka izrakumu sezona tu­vojas noslēgumam un Francis vēlējās sasniegt pēc iespējas vairāk. Izrakumu sezona bija ārkārtīgi īsa - vasaras vidū šajā reģionā kļuva pārāk karsts, bet ziemā te plosījās skarbi vēji. Turklāt zināt­niekiem bija nepieciešami deviņi mēneši, lai izpētītu atklātos ma­teriālus un laboratorijās noskaidrotu, kas tad trijos mēnešos īsti atrakts. Tāds, lūk, bija arheologu gads: trīs mēnešu garumā darbs ar lāpstu, deviņus mēnešus ilgi intelektuāli pūliņi, izdarot seci­nājumus. Visnotaļ mierīgs.

Francis, Kristīne un paleobotāniķis Ivans teltī par kaut ko strī­dējās. Viņi sveicināja žurnālistu ar rokas mājieniem. Robs apsē­dās, un viņam tika piedāvāta tēja. Robam patika teju neizsmeļa­mie turku tējas krājumi, rituālā karošu un tulpju formas glāžu šķindēšana un saldi tumšās tējas smarža. Savādi, taču karsta mel­nā tēja sausā tuksneša saule lieliski atveldzēja.

Tukšojot pirmo tējas glāzi, Robs pavēstīja jaunumus - ka viņš plāno pabeigt rakstu un šī ir pēdējā vizīte. To sakot, viņš vērās Kristīnei acīs. "Vai tajās jaušama nožēla? Varbūt." Noskaņojums mazliet saplaka, bet tad viņš atcerējās par pienākumu. Jāuzdod daži jautājumi, jānoskaidro pēdējās detaļas. Tieši tādēļ viņš šurp atbraucis. Cita iemesla nav.

Fakti par izrakumiem jāapaudzē ar kontekstu. Viņš bija pala­sījis vairākas vēstures - aizvēstures - grāmatas un velējās iekļaut Gebeklitepi kopējā faktu aina. Noskaidrot, kā šī vieta izskatās ci­tu cilvēces atklājumu mozaīkā, cilvēka un civilizācijas evolūcijas gaitā.

Francis labprāt pakalpoja.

- Viss sākās šeit, - viņš sacīja, norādīdams uz dzeltenīgajiem kalniem aiz teltīm. - Šeit ir civilizācijas šūpulis. Netālu no šejie­nes dzimusi rakstu valoda jeb ķīļraksti. Vara kausēšana sākusies Mezopotāmija. Pirmās īstās pilsētas būvētas Turcija. Vairāk par to visu varētu pastāstīt Izobela Previna.

Robs jutās apmulsis, bet tad atcerējās, ka tā ir Kristīnes pasnie­dzēja Kembridžā. Izobela Previna. Šo vārdu Robs bija lasījis vai- rakās grāmatās; Previna strādājusi kopā ar dižo Džeimsu Melār- tu - angļu arheologu, kurš atracis Catalhejiku. Robam patika lasīt par Catalhejiku - arī tādēļ, ka šī apmetne atrakta visnotaļ ātri. Pie­tika vien trīs gadus pacilāt lāpstu, un izrakumi bija pabeigti. Ar­heoloģijā tas bija varoņdarbs. Robs savulaik bija secinājis, ka mūs­dienās viss notiek lēnāk. Tika iesaistīti neskaitāmi eksperti visdažādākajās jomas - arheometalurgi, zooarheologi, etnovēstur- nieki, ģeomorfologi -, tādēļ darbs bija komplekss. Un šādi kom­pleksi izrakumi varēja paņemt gadu desmitus.

Gebekli bija tieši šāda vieta. Francis tajā vadīja izrakumus jau kopš tūkstoš deviņsimt deviņdesmit ceturtā gada; Kristīne minē­ja, ka viņš te pavadīs visu atlikušo darba mūžu. Viss darba mūžs vienā vietā! Taču - tā bija visinteresantākā arheoloģisko izraku­mu vieta pasaulē! Iespējams, tieši tādēļ Francis visu laiku izska- tijas tik lepns. Viņš smaidīja ari tagad, stāstot Robam par kerami­kas un zemkopības pirmsākumiem un skaidrojot, ka Gebeklitepe izbūvēta vēl agrāk, turklāt gan keramika, gan zemkopība radu­sies šajā reģiona.

- Pirmās liecības par zemes apstrādāšanu atrastas Sīrijā. Gor- dons Čailds to nosauca par Neolīta revoluciju, un tā notika maz­liet tālāk uz dienvidiem. Abū Hureirā, Telasvadā un līdzīgas vie­tās. Kā saproti, šis patiešām ir šūpulis. Gan metālapstrādes, gan keramikas, gan lopkopības, gan metālu kausēšanas un rakstības pirmsākumi meklējami pavisam netālu no Gebekli.

- Jā, lai gan patiesībā ir pierādījumi, ka risu audzēšana sāku­sies Korejā jau trīspadsmit tukstošus gadu pirms mūsu ēras, - pie­bilda Kristīne. - Bet šie fakti vēl jāapstiprina.

Sarunā iejaucās Ivans, kurš līdz šim bija klusējis.

- Ir zināmi neticami fakti, ka vispirms keramika radusies Sibī­rija, taču pēc tam tās attīstība apstājusies.

Robs pagriezās.

- Kā, ludzu? - Francis izskatījās mazliet aizkaitināts par šā­du kolēģu iejaukšanos, taču Robs jutās ieintriģēts. - Lūdzu, tur­piniet!

Ivans pietvīka.

- Ē… Mums ir liecības, ka Sibīrijas austrumos, varbūt Japānā, bijusi kāda vēl agrāka civilizācija. Ziemeļnieki. Iespējams, viņi iz­mira, jo tālāku pierādījumu viņu eksistencei nav. Mēs neko daudz nezinām. Mums nav ne jausmas, uz kurieni viņi devušies.

Francis šķita neganti dusmīgs.

- Jā, jā, jā, Ivan. Un tomēr! Patiesās lietas notikušas tieši šeit. Tuvajos Austrumos! - Kā uzsvērdams savus vārdus, viņš ar plaukstu uzsita pa galdu un sašķindināja tējkarotes. - Itin visas! Sākotne ir tieši šeit. Pirmie podu apdedzināšanas cepļi atrasti Sī- rija un Irākā. Heti Anatolija uztaisīja pirmo dzelzs darbarīku. Pir­mās cūkas pieradinātas Čajeni, pirmie ciemi izveidoti Anatolijā, un… protams… pirmais templis atrasts…

- Gebekli tepē!

Visi sāka smieties. Miers bija atjaunots, un saruna turpinājās. Robs desmit minūtes pavadīja, centīgi visu pierakstot, savukārt arheologi pļāpāja par pirmo dzīvnieku pieradināšanu un "mik- rolitu" izplatīšanos. Diskusija ritēja profesionālā, tātad ne visai saprotamā valodā, taču Robam nebija iebildumu. Viņš bija atra­dis pēdējos mozaīkas gabaliņus. Tā nebija pilnīga aina - mīklu joprojām daudz -, taču attēls šķita labs un aizraujošs, tātad de­rēs. Turklāt viņš bija žurnālists, nevis vēsturnieks. Viņš nebija ie­radies, lai saliktu visu pa plauktiņiem; viņš ieradies, lai ātri un spilgtas krāsas aprakstītu savus iespaidus. Kā mēdza saukt žur­nālistiku? Par "pirmo vēstures uzmetumu". Tieši ar to viņš no­darbojas, un tieši tāds bija viņa uzdevums: radīt pirmo melnrak­stu.

Viņš pacēla galvu. Rakstīts jau apmēram pusstundu. Zinātnie­ki bija viņu pametuši vienu, izklīduši izrakumu laukumā un pie­vērsušies darbiem, ko darīja vienmēr, kad nestrīdējās. Pārbaudīja smiltis un sijāja senus akmeņus. Sēdēja savās kabīnēs un node­vās vel sarežģītākām diskusijām. Robs piecēlās, paberzēja sa- springušo kaklu un nolēma pirms aizbraukšanas mazliet pakle­jot pa apkartni. Viņš paņēma savu mugursomu un aizgāja līdz tuvākajam pauguram blakus žogam un akmeņiem.

Aiz lielā izrakumu laukuma atradās plašs, ar krama gabaliem nosēts klajums. Iepriekšējā reizē Kristīne viņam to bija parādīju­si. Robs jutās pārsteigts, redzot vienkopus tik daudzus divpadsmit tūkstošus gadu senus krama gabalus, ko no lielākiem atšķēlis ak­mens laikmeta cilvēks. To bija tūkstošiem. Atlika vien notupties, lai jau nākamajā mirklī uzdurtos senam cirvim, bultas uzgalim vai cirtnim.

Robs nolēma rīkoties tieši tā - atrast kādu suvenīru. Kad viņš notupās smiltīs, saule karsēja muguru. Palaimējās jau pēc pāris minūtēm - uzmanīgi pagrozīdams pirkstos atradumu, Robs seci- naja, ka tas ir prasmīgi, pat smalki darināts bultas uzgalis. Viņš mēģināja iztēloties cilvēku, kurš to uztaisījis pirms divpadsmit tūkstošiem gadu. Tas strādājis karstajā saulē, aplicis gurnautu. Pāri muskuļotajai mugurai pārmests loks. Primitīvais cilvēks, kurš tomēr pratis uzbūvēt lielisku templi un radīt nopietnus mākslas darbus. Paradokss. Alu cilvēks uzbūvējis katedrāli! Tas šķita labs ievads topošajam rakstam. Brīnišķīgs, iztēli rosinošs teksts.

Piecēlies Robs ielika bultas uzgali mugursomas sānu kabatā, ko varēja aiztaisīt ar rāvējslēdzēju. Iespējams, tādējādi viņš pār­kāpa simt turku likumu, jo nozaga senu artefaktu, taču nešķita, ka tuvākajā laikā Gebeklitepe aptrūksies akmens laikmeta krama gabalu. Uzmetis somu mugurā, Robs vēl pēdējo reizi palūkojās uz viļņotajiem, nenogurstošās saules izdedzinātajiem līdzenu­miem, kuros koki neauga. Viņš iedomājās par Irāku, kas stiepās kaut kur aiz šiem plašumiem. Pavisam netālu. Iekāpis taksomet­rā un palūdzis Radevanu braukt uz priekšu, viņš Irākas robežu sasniegtu jau pēc dažām stundām.

Tad prātā atausa Bagdādes ainava. Bumbas spridzinātājas seja. Robs ar grūtībām norija siekalas. Tā nebija visai laba sajuta. Pagriezies viņš devās atpakaļ un tanī brīdī kaut ko saklausīja. Tas bija briesmīgs kliedziens.

Šķita, ka tālumā tiek mocīts dzīvnieks. Piemēram, kads uzšķērž dzīvu pērtiķi. Derdzīgi.

Viņš pielika soli. Atskanēja vēl vairāki kliedzieni. "Kas tur no­tiek?" Atkal kāds iekliedzās. Robs jau skrēja, un soma kūļājās uz muguras.

Viņš bija aizgājis talak, nekā sākumā velējies. Kur atradās lie­lais izrakumu laukums? Visi uzkalni izskatījās vienādi. Skaidra­jā tuksneša gaisā balsis bija dzirdamas pat lielā attālumā. Un ne tikai balsis; ari kliedzieni un raudas. "Jēziņ! Tur tiešām kaut kas noticis." Robs pagriezās pa kreisi, tad pa labi un brāzās pāri kal­nam. Priekšā parādījās izrakumi. Ap kādu iežogojumu - pie jau­nās tranšejas - bija sapulcējušies daudzi cilvēki. Strādnieki grūs­tīja cits citu.

Tuksnešainajam apvidum piemērotie zābaki smiltīs un nobi- rās slīdēja, taču Robs turpināja skriet lejup, tika līdz pūlim un lau­zās cauri, saozdams gaisā sviedrus un bailes. Rupji pagrūdis ma­lā pēdējo vīru, Robs nonāca pie tranšejas un palūkojās tajā. Visi raudzījās izraktajā bedrē.

Tranšejas gala vīdēja jauns tērauda miets, kādus šeit i/manto­ja, lai uzslietu brezentu. Uz mieta bija uzdurts Francis Breitners, kurš nu gulēja ar seju lejup. Šaušalīgais piķis bija iedūries viņam tieši krūškurvja kreisajā puse, un no brūces tecēja asinis. Kristīne stavēja līdzās un sarunājās ar Franci. Ivans atradās viņai aiz mu­guras un ka neprātīgs spieda mobilā telefona podziņas. Divi strādnieki izmisīgi centās izraut mietu no zemes.

Robs skatījās uz Franci. Arheologs šķita dzīvs, taču dūriens bija tik nopietns, ka varbūt skāris arī plaušas. Irākā Robs bija re­dzējis daudzus ievainotus cilvēkus. Ari šādus savainojumus - bi­ja tādi spridzekļi, kas raidīja mietus un pīķus uz cilvēkiem, nežē­līgi sadurot tiem krūtis un galvu.

Žurnālists saprata, ka Francis neizķepurosies. Lai tiktu līdz šejienei, mediķiem būs vajadzīga krietna stunda. Iespējams, spe­ciāli aprīkoti helikopteri ir tikai Ankarā. Francis Breitners nomirs šeit, tranšejā. Gebeklitepes klusējošo akmeņu ieskauts.