Senatnes vārti

četrdesmit trešā nodaļa

Policija bija tikusi galā ar bandu, tās locekļi - miruši, nopietni ievainoti vai apcietināti. Visi, izņemot bandas vadoni. Cietuši bi­ja ari divi policisti. Ceļa malā rindojās neatliekamas palīdzības automašīnas, it visur rosījās ārsti, medmāsas un feldšeri.

Kotedžā strādāja policisti, lai pabeigtu operāciju. Klonkarijs acīmredzot bija aizbarikādējies augšstāva tālākajā guļamistabā. Viņš atkal bija ieslēdzis klēpjdatoru; Lizija atkal bija piesieta pie krēsla. Robs to vēroja datorā. Telpa bija iekārtota pēdējai apšau­dei.

Robs lūkojās Klonkarija glūnīgaja sejā, smīnā savilktajās lu­pās un aristokrātiskajos vaibstos. Zaļās acis guļamistabas pus­tumsa mirdzēja.

Policisti steigšus apspriedās, kā rīkoties tālāk. Foristers uzska­tīja, ka vajadzētu gluži vienkārši doties triecienuzbrukumā, izlau­žot istabas durvis, - jo ilgāk viņi kavēsies, jo lielākas briesmas draudēs Lizijas dzīvībai. Iru policisti bija daudz atturīgāki; Dū­lijs prātoja, ka vajadzētu turpināt sarunas. Varbūt varētu atrast iespēju slepus ielauzties caur jumtu. Robs vēlējās, kaut viņi ilgi nekavētos. Viņš jutās pilnīgi pārliecināts, ka ir izpratis Klonkari­ja psiholoģiju. Bandas vadonis apzinājās, ka ir nolemts; saprata, ka pie "Melnās grāmatas" netiks, taču alka paņemt Liziju lidzi, turklāt visšaušalīgākajā veida - piespiežot tēvu skatīties, kā mirst viņa bērns. Domādams par dažādajām metodēm, kā Klonkarijs varētu nonāvēt viņa meitu, Robs spēcīgi nodrebēja. "Tas varētu notikt jau šobrīd. Tiešajā ēterā."

Foristers pieskārās Roba plecam, mēģinādams mierināt. īru po­licisti steidzīgi pētīja kotedžas plānojumu - skursteni, logus, vi­su. Vai varētu iemest šoka granātas pa augšstāva logiem? Vai ne­vainojams šāvējs varētu trāpīt cauri logam? Šādas idejas saniknoja Robu. Viņš apzinājās, ka ikviens policijas solis pamudinās Klon­kariju nogalināt Liziju. Guļamistabas durvis noteikti bija aizslēg­tas, aizbultētas un aizbarikādētas. Tātad sagaidams tikai viens iznākums. Lai ielauztos istabā, būs nepieciešamas divas vai pat trīs minūtes. Tiklidz policija sāks operāciju, Klonkarijs izvilks sa­vu spožo dunci un izgriezīs meitenei mēli. Izdobs acis. Pāršķels tik balto un nevainīgo kaklu…

Robs iztēlojās savas meitas galvu, kas atdalīta no ķermeņa, un vienlaikus centās nedomāt par to. Sēlija klusi raudāja. Šķiet, rau­dāja ari viņu meita - ekrāna dibenplanā bija redzams, kā dreb viņas pleci.

Ar delnas virspusi noslaucījusi degunu, Sēlija izteica skaļi Roba domas:

- Izejas nav. Viņš nogalinās Liziju. Jēzus…

Sakodis zobus, Robs paskatījās savas bijušās sievas saraudā­tajā sejā. Viņai bija taisnība.

Klēpjdatora ekrānā varēja vērot, kā Klonkarijs sēž un kaut ko nesakarīgi murmulē. Tā turpinājās jau divdesmit minūtes - kopš šaudīšanās pagalmā un mājā. Tā pļāpāšana šķita pavisam sa­vāda.

Šoreiz viņš runāja par holokaustu.

- Vai esi kādreiz aizdomājies, Rob, par Hitleru? Kāpēc viņš tā rīkojās? Holokausts bija grandiozs cilvēku upurēšanas rituāls, vai ne? Tā to dēvē ebreji. Vai zināji? Šoa. Dedzināmais upuris. Upu­rēšana. Hitlers viņus upurēja. Tie bija dedzināmie upuri, gluži tā­pat ka bērni, ko žīdi upurēja Moloham. Tofetā. Ben-Hinomā. Nā­ves ēnas ielejā. Sadedzināšanas vietā. Jā. Tieši tur mēs esam, Rob. Nāves ēna. Kur tiek sadedzināti mazi bērni.

Klonkarijs aplaizīja lupas. Vienā rokā viņš turēja revolveri, bet otrā - dunci. Monologs turpinājās.

- Diženi vīri vienmēr upurē, vai ne? Napoleons šķērsoja upes pāri noslīkušo karaviru līķiem. Viņš pavēlēja tiem lēkt ūdeni un noslīkt, lai viņš sastingušas miesas izmantotu par tiltu. Patiesi dižens virs. Bet Pols Pots Kampučijā nokāva divus miljonus savu vīru tikai eksperimenta pēc. Divus miljonus, Rob! Tā rīkojās sarka­nie khmeri, un viņi bija haute bourgeoise: vidusslāņa augstākas kār­tas pārstāvji. Izglītoti un apgaismoti.

Papurinājis galvu, Robs novērsās no klēpjdatora ekrāna.

- Ak, tu negribi par to runāt! - Klonkarijs pavīpsnāja. - Cik ērti! Taču tev nāksies par to runāt, Rob. Tie ir nenoliedzami fakti! Ikvienam politiskajam līderim pasaulē ir kaut niecīga, tomēr tiek­sme uz vardarbību un sadismu. Irākas karā mēs cīnījāmies par brīvību, vai ne? Bet… cik daudz cilvēku mēs nogalinājām ar sa­vām kasešu bumbām? Divsimt tūkstošus? Pusmiljonu? Tur mēs neko nevaram darīt, vai ne? Visattīstītākās sabiedrības turpina no­galināt. Taču nogalina daudz efektīvāk. Tas mums, cilvēkiem, la­bi padodas, jo mūs vienmēr vada slepkavas. Vienmēr. Kas notiek ar mūsu līderiem, Rob? Kādēļ viņi vienmēr grib nogalināt? Kas tā par tieksmi? Viņi šķiet vājprātīgi, bet… vai tiešām viņi tik ļoti at­šķiras no tevis un manis? Ko tu juti pret mani, Rob? Vai esi iztēlo­jies, ka nogalini mani? Izvāri karstā eļļa? Nodur? Varu deret, ka esi. Visi gudrie cilvēki, visi apķerīgie puiši ir slepkavas. Mēs visi esam slepkavas. Kas ar mums notiek, Rob? Vai mūsos… ir kaut kas apslēpts? Kā tu domā, Kob? Ko? - Viņš vēlreiz aplaizīja lū­pas un pārstāja smaidīt. - Taču es esmu noguris, Kob. Es ne uz mirkli nenoticēju, ka "Melnā grāmata" ir pie tevis vai tu zini, kur to meklēt. Manuprāt, ir pienācis laiks pielikt punklu šai stulbajai melodrāmai.

Viņš piecēlās, aizgriezās no kameras un piegāja pie krēsla. Tad viņš atraisīja auklas, ar kurām bija sasieta Lizija.

Robs vēroja, kā viņa meita lokās Klonkarija rokās. Mute viņai joprojām bija aizbāzta. Klonkarijs pievilka meiteni pie klēpjdato­ra un nosēdināja sev uz ceļa. Tad viņš sacīja:

- Vai esi kādreiz dzirdējis par skitiem, Rob? Viņiem bija daži pavisam savādi ieradumi. Mēdza upurēt savus zirgus. Sadzina uz kuģiem un dzīvus sadedzināja. Aizraujoši! Tikpat nežēlīgi vi­ņi bija pret jūrniekiem, kas cietuši kuģa katastrofā; ja cilvēkam pa­veicās izdzīvot pēc kuģa nogrimšanas jūrā, skiti skrēja krastā, sa­grāba viņu aiz rokām, aizvilka līdz klintij, uzstiepa tās virsotnē un atkal nometa lejā. Apbrīnojama tauta!

Lizija centās izrauties no Klonkarija tvēriena un ekrānā ieska­tījās tēvam acīs. Ieraudzījusi meitu, kas cīnās par savu dzīvību, Sēlija sāka elsot.

- Un tagad es viņu dzīvu sadedzināšu. Tas ir skitu rituāls, ku­rā viņi upurēja pirmdzimto. Meitene taču ir jūsu pirmdzimtā, vai ne? Patiesībā tas ir jūsu vienīgais bērns, ko? Tātad es iekuršu uguni un tad…

- Ej pie velna, Klonkarij! - Robs iesaucās. - Ej pie velim!

Klonkarijs sāka smieties.

- Ak tā?

- Pie velna! Ja tu viņai kaut pirkstu piedursi, es…

- Ko, Robij? Ko tādu tu izdarīsi? Dauzīsies pie durvīm kā mazs kaķēns, kamēr es griezīšu viņai rīkli? Pasta kastītes atverē izkliegsi neglītus vārdus, kamēr es viņu drāzīšu un beigās nošaušu? Ko? Ko?! Ko iesāksi, pinkšķošais bābieti? Tu gan esi viens patētisks podiņš! Izbeidz draudēt! Kāpēc vēl neesi atnācis un sadevis man pa purnu? Nāc šurp, Robij, es tevi gaidu…

Robu pārņēma nevaldāmas dusmas. Pielēcis kājās, viņš iz­skrēja no telts. īru policists mēģināja viņu aizturot, taču tika pa­grūsts malā. Robs skrēja, cik spēka. Lejup pa zaļo, slapjo, slideno Īrijas pakalnu, lai glābtu savu meitu. Skrēja, cik ātri vien spēja. Sirdspuksti atgādināja bungu rībienus, kas atbalsojās ausīs. Viņš skrēja un skrēja, pakrita slapjajā zālē, piecēlās, aizjoņoja garam dažiem bruņotiem policistiem ar melnām ķiverēm galvā, kuri mē­ģināja viņu apturēt. Uzkliedzis policistiem, Robs metās pie kote­džas durvīm un jau nākamajā mirklī bija mājā.

Policisti drūzmējās šaurajās kāpnēs uz augšstāvu, taču Robs viņus apsteidza. Pagrūda malā kādu formā tērptu vīru. Bija sajū­ta, ka vajadzības gadījumā viņš varētu nogrūst cilvēku no klints. Robs jutās ļoti stiprs un nikns - gatavs kaut tūliņ nogalināt Klon­kariju.

Pēc brīža viņš jau stāvēja pie aizslēgtajām durvīm. Policisti pa­vēlēja vākties prom, taču Robs nelikās par viņiem ne zinis. Viņš dauzīja un spārdīja durvis, tās mazliet padevās - acīmredzot aiz­šaujama bulta bija saliekusies. Robs juta, kā nokrakšķ potītes kau­liņi, taču spēra vēl pēdējo reizi. Durvis nodrebēja, eņģes izlūza, un Robs bija istabā.

Guļamistabā. Un tā bija…

Tukša. Tur nekā nebija.

Nebija ne krēsla, ne klēpjdatora, ne Klonkarija; ari Lizijas ne­bija. Netīrā grīda liecināja, ka nelieši te bijuši - tur mētājās pusat- taisītas ēdiena kārbas, drēbju gabali un netīras kafijas krūzites, pāris avīžu. Un stun - kaudze ar Kristīnes apģērbu.

Robam šķita, ka viņš jūk prātā. Gluži kā ierauts trakulīgā vir­puli. "Kur ir Klonkarijs? Kur ir krēsls? Maiss? Kur ir mana meita?"

Istabā parādījās policisti, kas centas izraidīt Robu ārā, aizvest prom, taču viņš nevēlējās nekur iet. Bija jāatrisina šī neizprotama un tracinošā mikla. Viņš jutās piemuļķots, pazemots un bēdu sa­grauzts. Robs manīja, ka balansē uz. neprāta robežas.

Gluži kā jucis, Robs pārlūkoja istabu un nopētīja visur izvie­totās kameras. "Vai Klonkarijs paslēpies kaut kur citur? Un ta­gad novēro mūs? Smejas par mums?" Nez kādēļ Robam šķita, ka dzird derdzīgos Klonkarija smieklus; gandrīz vai juta, kā šis ne­lietis ņirdz par viņu.

Un tad viņš saklausīja īstu troksni. Apslāpētu troksni, kas plūda no skapja istabas stūri. Tā bija cilvēka balss, kurai skanēt traucē mutē iebāzts vīkšķis. Robs šo balsi pazina ļoti labi.

Pagrūdis malā vēl vienu īru policistu, viņš taisna ceļā piegāja pie skapja un atvēra dūnās.

No tumsas viņā lūkojās divas pārbiedēta cilvēka acis. Klusie, apslāpētie kunksti lūdza un vienlaikus pauda atvieglojumu, pat mīlestību.

Tā bija Kristīne.