Senatnes vārti

Trīsdesmit devītā nodaļa

Kriminālmeklēšanas vecākais inspektors Foristers pa telefonu vēlējās norunāt tikšanos ar Dženisu Edvardsu, lai uzklausītu vi­ņas viedokli Klonkarija lietā. Viņa bija eksperte evolūcijas psiho­loģijā, uzrakstījusi sarežģītas, taču pozitīvi novērtētas grāmatas par šo tematu.

Psihoterapeites sekretāre runāja izvairīgi un apgalvoja, ka Dže- nisa ir ļoti aizņemta un varētu atvēlēt tikai nākamas dienas rītu, kad Karaliskajā ķirurgu koledžā apmeklēs ikmēneša tikšanos ar šīs izglītības iestādes vadību.

- Labi, piekrītu. Cikos es varētu viņu sagaidīt?

Sekretāre nopūtās.

- Es pierakstīšu…

Nākamajā rītā Foristers ar metro aizbrauca līdz Holbornai un kolonnām rotātajā Karaliskas koledžas foajē gaidija ierodamies Dženisu. Viņa ieveda detektīvu plašā, spožā, no stikla un tērau­da darinātā koledžas muzejā, jo tā esot "lieliska vieta sarunām".

Muzejs šķita iespaidīgs - milzīgu stikla plauktu labirinti ar da­žādiem paraugiem burkās un mēģenes.

-Šo mēdz dēvēt par kristāla galeriju, - stāstīja Dženisa, rādī­dama uz mirdzošajiem secēšanas galdiem. - Pirms pāris gadiem telpas rekonstruēja, un mēs ļoti lepojamies ar to. Samaksājām vai­rākus miljonus.

Foristers pieklājīgi palocīja galvu.

- Te ir viena no manām mīļākajām ekspozīcijām, - sacīja ār­ste. - Redzat? Iekonservēta pašnāvnieka rīkle. Puisis pats sev pār­šķēla nkli. Te var redzēt, ka sadriskāta miesa. Hanters bija lielisks secētājs. - Dženisa uzsmaidīja Foristeram. - Tātad, Mark, ko jūs gribējāt zināt?

- Vai, jūsuprāt, pastāv tāds slepkavas gēns?

Sieviete papurināja galvu.

-Nē.

- Nemaz?

- Viena gēna nav. Iespējams, ir gēnu grupa. Jā. Nav iemesla, lai tā nebūtu, taču droši mēs to nevaram apgalvot. Šī zinātnes no­zare joprojām ir tikai bērna autiņos.

- Skaidrs.

- Mēs tikai sākam izprast ģenētikas principus. Piemēram, vai esat pamanījis, ka homoseksuālisms un augsts inteliģences līme­nis ir savstarpēji saistīti?

- Tiešām?

- Jā. - Ārste pasmaidīja. -1 lomoseksuālistiem intelektuālās at­tīstības līmenis ir par desmit punktiem augstaks nekā vidusmēra cilvēkam. Ir skaidrs, ka to nosaka viens no ģenētikas elementiem. Gēnu grupa. Taču tās darbības principi mums vel nav īsti sapro­tami.

Foristers pamāja ar galvu un palūkojas uz dažiem dzīvnieku paraugiem. Burka ar miksīnu. Bali pelēks gulbja vēders.

Dženisa Edvardsa turpināja stāstījumu:

-Ja runājam par slepkavnieciskuma pārmantojamību… Tā at­karīga no attiecīgo gēnu mijiedarbības. Gan savstarpējas, gan ar

Senatnes Vārti ____________

vidi. Cilvēks ar šādu iezīmi var nodzīvot ari pilnīgi normālu mū­žu, ja viņa tieksmes netiek katalizētas vai provocētas.

- Bet… - Foristers jutās apmulsis. - Jūs tomēr uzskatāt, ka slep- kavnieciskumu var pārmantot?

- Ka piemēru izmantosim muzikalitāti. Tā šķiet daļēji pārman­tojama. Bahu ģimenē vairākās paaudzēs bija spoži komponisti. Protams, zināmu lomu spēlēja vide, taču procesā noteikti iesaistī­ti ari gēni. Tātad, ja pārmantojams ir kaut kas tik sarežģīts kā spēja komponēt mūziku, tad ir pilnigi iespējams, ka nodot nākamajam paaudzēm var arī primitīvo tieksmi nogalināt, vai ne?

- Un kā ar cilvēku upurēšanu? Vai cilvēks var pārmantot vēlē­šanos izpildīt cilvēka upurēšanas rituālu?

Psihoterapeite sarauca pieri.

- Neesmu pārliecināta. Ļoti savāds apgalvojums. Ko jūs ar to domājat?

Foristers parstāstīja Klonkariju dzimtas vēsturi - aristokrātu ģimene ar karā gājušiem senčiem, un dažiem agresija izpaudu­sies kā tieksme upurēt cilvēkus. Un nu pasaulē nācis Džeimijs Klonkarijs - slepkava, kurš upurē bez iemesla un acīmredzama izskaidrojuma. Savādi arī tas, ka ģimeni vilina vietas, kuras upu­rēti cilvēki, jo tā dzīvo netālu no Francijas lielākās upurvietas un Lielā kara kaujas laukiem, kur asinis lējis viņu briesmīgais sen­cis ģenerālis Klonkarijs.

Dženisa domīgi palocīja galvu.

- Interesanti. Laikam jau slepkavas itin bieži atgriežas nozie­guma vietā, vai ne? - Viņa paraustīja plecus. - Taču šī lieta ir vis­notaļ savāda. Kāpēc dzīvot tādā vietā? Pie kaujas laukiem? Var­būt tā ir sagadīšanas. Varbūt viņi tādējādi vēlas godāt savus senčus. Par to vajadzētu aprunāties ar antropologu.

Ārste devās tālāk kristāla galerijā. Divas meitenes sēdēja sa­krustotām kājām uz grīdas ar zīmēšanas bloknotiem klēpī un krāsu podiņiem blakus. "Laikam mākslas studentes," Foristers no- ______ Toms Nokss

sprieda. Viena no viņām bija ķīniete, koncentrējoties samiegusi acis, lai uzmanīgi nopētītu piecus savādus iekonservētus cilvēka embrijus - deformētus piecīšus.

- Man šķiet, - Dženisa Edvardsa turpināja, pievērsusies Fo­risteram, - ka ar upurēšanu zināmos apstakļos var aizrauties cil­vēki, kas pārmantojuši slepkavniecisku psihozi.

- Ko tas nozīmē?

- Es domāju, ka var pārmantot psihozi, kas disponē cilvēku uz. galēju nežēlību. Kā tāda tieksme var izdzīvot, ja runājam Dar­vina terminiem? Vēsture apliecina, ka tendence uz necilvēcīgu ne­žēlību ne vienmēr ir ļaunums. Piemēram, ja asinskāri un brutali­tāti ievirza pareizās sliedēs, to var pielāgot izmantošanai.

-Kā?

-Ja, piemēram, ģimenei ir militāristu tradīcijas, visnežēlīgāko atvasi var taisnā ceļā sūtīt uz armiju, kur agresija un alkas izliet asinis ir nepieciešamas.

Viņi pagāja garām studentēm. Tālāk ceļš galerija veda gar vai­rākiem paraugiem, kas uzskatami parāda embrija attīstību no čet­rām nedēļām līdz deviņiem mēnešiem. Tie bija ļoti labi iekonser­vēti un peldēja šķidrumā kā sīciņi citplanētieši bezsvara apstākļos. Jau pašās agrīnākajās stadijās sejām bija cilvēku vaib­sti. Šķita, ka viņi taisa grimases un kliedz. Bez skaņas.

Ieklepojies Foristers ielūkojās piezīmju bloknotā.

- Tatad, Dženisa, ja šiem puišiem ir slepkavas un sadista gēns, līdz šim tas bijis apslēpts? Britu impērijas vēsturiskās attīstības dēļ, tā sakot? Tādēļ, ka mums nepārtraukti bijis jākaro?

- Varbūt. Taču mūsdienās šāda tieksme ir problemātiska. Smē­ķēšanas aizliegumu un smalku bumbu laikmetā spēcīgai agresi­jai ir maz iespeju izpausties. Ja mūsdienās nogalina, tad lielāko­ties pastarpināti. Bet nu parādījies Džeimijs Klonkarijs, kuru varētu nosaukt par "ģenētikas slavenību". Viņš no senčiem man­tojis sadista gēnu, kas izpaužas visnežēlīgākajā veida. Ko viņš varētu iesākt ar saviem talantiem? Ja neskaita slepkavošanu? Es saprotu, cik grūtas dilemmas priekšā viņš ir. Piedodiet, ja tas skan pārāk cietsirdīgi.

Foristers pētīja attiecīga šķidrumā uzglabātu cilvēka smadze­ņu pusi. Tās atgādināja savītušu, vecu ziedkāpostu. Līdzās bija norāde - "datora izgudrotāja" Čārlza Bebidža smadzenes.

- Un ko varat teikt par dziņu upurēt? Vai esat pārliecināta, ka to nevar mantot?

- Iespējams, ka senos laikos ši gēnu grupa tiešām mudinājusi upurēt cilvēkus. Proti, reliģiski noskaņotā sabiedrībā, kurā radīti apstākļi šādiem rituāliem.

Bridi apdomājis dzirdēto, Foristers no kabatas izņēma kādu papīra lapu - izdrukātu elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta Robam Latrelam. Detektīvs parādīja tekstu Dženisai, kura to atri izlasīja.

- Antisemītisms. Jā, jā. Visnotaļ izplatīts psihozes simptoms, īpaši tad, ja upuris ir ļoti apdāvināts. Vājāka rakstura psihopāti uzskata, ka citplanētieši dzīvo tosteros, turpretī gudrs cilvēks, jū­kot prātā, sajūt daudz interesantākas lietas un procesus. Un anti­semītisms ir bieži sastopams simptoms. Esat dzirdējis par mate­mātiķi Džonu Nešu?

- Puisi, par kuru uzņemta filma "Brīnišķīgais prāts"?

- Viņš ir viens no izcilākajiem mūsdienu matemātiķiem. Ma­nuprat, saņēmis Nobela prēmiju. No divdesmit līdz trīsdesmit ga­du vecumam slimoja ar šizofrēniju un bija ka apmāts ar antise­mītismu. Uzskatīja, ka ebreji ir visur, ka tie pārņēmuši pasauli. Inteliģence nepasargā no bīstamas sajukšanas prātā. Nacistu lī­deru vidējais intelektuālās attīstības koeficients bija ap simt trīs­desmit astoņi. Ļoti augsts.

Paņēmis papīra lapu, Foristers to salocīja un ielika atpakaļ ka­batā. Viņam bija atlicis vēl viens jautājums. Drosmīgs solis. Un viņš to spēra.

- Varbūt varat man palīdzēt vēl kādā lietā. Kad atradām na­baga de Savariju, izrādījās, ka viņš ir uzrakstījis kādu vardu. Vie­nu vienīgu vārdu grāmatas pirmajā lappusē, kura bija piesūku­sies ar asinīm.

- Kā, lūdzu?

- Viņš bija rakstījis ar muti. Paņēmis pildspalvu mutē, taču rak­stot klepojis asinis.

Ārste noskurinājās.

- Šausmas!

Foristers palocīja galvu.

- Tādēļ nav jābrīnās, ka uzrakstītais ir tik tikko izlasāms.

- Skaidrs…

-Taču liekas, ka tas ir vārds Undish.

- Undish?

- Undish.

- Man nav ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt.

Kriminālmeklēšanas vecākais inspektors nopūtās.

- Meklējot informāciju, es noskaidroju, ka Polija ir tāda nāves, tas ir, smagā metāla grupa.

- Skaidrs… Un tā ir atbilde uz jūsu jautājumu, vai ne? Vai tad sātanistu kulta piekritēji neaizraujas ar to šausmīgo mūziku? Gotu metālu vai kaut ko tamlīdzīgu?

-Jā, - Foristers piekrita. Dženisa jau devās uz izeju, garām ve­ciem, tumšiem dēļiem, kas notriepti ar secēšanas paliekām. De­tektīvs sekoja. - Kādēļ lai tāds cilvēks kā de Savarijs interesētos par nāves metāla grupu? Un kādēļ viņš to vārdu uzrakstījis mums? Ja laika bija atlicis vien tik daudz, lai uzrakstītu vienu vār­du, ja viņš cietis milzu mokas, kādēļ rakstīt kaut ko lādu?

Doktore Edvardsa ieskatījās pulksteni.

- Piedodiet, man jāiet. Vēl viena tikšanās. - Sieviete pasmaidī­ja. -Ja vēlaties, nākamnedēļ varam tikties parasto iemeslu dēļ. Pie­zvaniet manai sekretārei!

Atvadījies Foristers devās lejup pa kāpnēm, garām plintiem, pjedestāliem un drūmiem medicīnā slavenu cilvēku krūšutēliem un atvieglots i/gāja saules pielietaja Blūmsberi rajona ielā. Saru­na ar Dženisu bija raisījusi vairakas aizraujošas idejas, un tagad tās vajadzēja apsvērt. Nekavējoties. Ārstes izteikta frāze "godāt savus senčus" bija uzjundījusi pārdomas. Dziļas. Šie vārdi sasau­cas ar Roba Latrela rakstu avīzē The Times. Ari tajā bija minēti sen­či un dzīvesvietas izvēlēs problēma.

Viņš devās uz Holbornas metro staciju, nepacietības pilns ieka- pa vilcienā un atri vien šķērsoja pārpildītās Viktorijas rajona ielas ar daudzajiem veikaliem. Nonācis Skotlendjardā, viņš uzskrēja augšā pa kāpnēm un iebrāzās savā kabinetā. Tik spēji, ka noteik­ti apgāztu mirušās meitas fotogrāfiju, ja vien tā jau nebūtu nogul­dīta uz. rakstāmgalda.

Ieslēdzis datoru, Foristers Google meklētājā ierakstīja vārdus "senči aprakts mājas".

Un atrada. Saņēma balvu. Dabūja, ko bija meklējis; to, kas pie­minēts laikraksta publikācijā.

Čajeni un Čatalhejika. Divas apmetnes Turcijā netālu no Ge­beklitepes.

Pats būtiskākais Foristeram šķita apraksts par to, kas glabājās zem mājām un citām celtnēm. Jo - apmetņu iedzīvotāji rituālu upuru kaulus apraka zem savām mājām. Tātad šie cilvēki dzīvo­ja, strādāja, gulēja, mīlējās, ēda un runāja tieši uz savu upuru kau­liem. Pēc visa spriežot, tā turpinājies gadsimtiem ilgi - parādījās arvien jauni cilvēku kaulu un līķu slāņi, tad ieklāta jauna grīda, tad atkal likti kauli. Dzīve uz senču rituālu upuriem. Galvas­kausu kambari.

Foristers kā uzvarētājs iedzēra ūdens malku no Evian pude­les. "Kadeļ cilvēki gribējuši dzīvot blakus vai pat uz savu upuru kauliem? Kādēļ to vēlējušies tik daudzi slepkavas?" Viņš lūkojās ara pa logu saulainajās Londonas debesīs un prātoja par savādo sakritību neskaitāmajās slepkavību lietās. Piemēram, anglis Freds Vests paša noslepkavotās meitas apraka pagalmā. Džons Veins Geisijs no Indiānas štata dučiem nogalināto zēnu apraka savas mājas pagrabā. Ikreiz, rodoties aizdomām par masu slepkavībām, upuru līķi pirmām kārtām jāmeklē slepkavas māja zem grīdas dē­ļiem. Policijai tā bija standarta procedūra, jo noziedznieki savus upurus itin bieži slēpa pavisam blakus.

Šajā fenomenā Foristers nekad nebija nopietni iedziļinājies, ta­ču tagad šis savādais fakts pārsteidza. Acīmredzot tā bija nopiet­na, varbūt neapzināta tieksme - dzīvot līdzās vai virs mirušajiem upuriem. Šāda tieksme, iespējams, piemitusi cilvēkiem jau pirms desmit tūkstošiem gadu. "Varbūt tā rīkojas arī Klonkariji. Varbūt arī viņi dzīvo uz savu upuru līķiem, proti, Albēras miesnieka no­galināto karavīru kauliem. Jā."

Detektīvs iedzēra vēl vienu malku remdena Evian ūdens. "Var­būt Klonkariju dzimtai ir kādas sevišķas jutas pret šiem upuriem. Galu galā Ribemonas masu kapā guldīti ķelti. Gailu karavīri…"

Foristers izslējās krēslā. Kaut kas vilka viņa domas kā diegu, ārdot džemperi. "Ķelti. Ķelti. Ķelti? Kur ir Klonkariju dzimtas sak­nes?" Viņš nolēma meklet internetā vārdus "Klonkariji" un "senči".

Pēc apmēram divām minūtēm informācija bija rokā. Klonkari­ju dzimta laulību rezultātā bija senas īru ģimenes pectece. Taču tā nebija vienkārši sena īru ģimene. Viņu senči bija… Voliji.

Klonkariji cēlušies no Baka un Kapelu dedzinātāja Ričarda Vo- lijiem. No Īrijas Elles uguņu kluba dibinātājiem!

No datora ekrāna atrauties nebija iespējams. Foristers sapra­ta, ka ir nonācis uz pēdām, tuvojas mērķim un tūdaļ atrisinās sa­režģīto mīklu. "Esmu trāpījis pa konfekšu trauku. Pa visam bum­biņām. Tagad lieta būs atrisināta. Tūdaļ un nekavējoties. Tepat, pie rakstāmgalda."

Tātad vajadzēja secināt, kur meklēt bandītus. "Kur viņi slēp­jas? Ilgu laiku mes ar Boidžēru un citiem pieņēmām, ka nelieši tikai uz laiku ierodas Lielbritānijā, bet pēc tam dodas uz Itāliju vai Franciju. Ar privātu lidmašīnu vai kuģi. Bet varbūt mēs mek- lejām nepareizajā virzienā? Tas vien, ka daži bandas locekļi ir itā­lieši vai francūži, vēl nenozīme, ka viņi dodas uz. Itāliju vai Fran­ciju. Viņi var uzturēties ari citā valstī. Taču tikai tādā, kurp no Lielbritānijas var doties bez pases." Foristers pacēla galvu. Dur­vis bija parādījies Boidžērs.

- Mans somu draugs!

- Kungs?

- Manuprāt, es visu zinu.

- Ko tieši?

- Es zinu, kur viņi slēpjas, Boidžēr. Manuprāt, es zinu, kur viņi slēpjas.