Senatnes vārti

Divdesmit astotā nodaļa

Robs nolika telefonu un nopētīja garlaicības mākto pūli Stam­bulas lidostā. Viņš veselu stundu bija runājis ar savu meitu. Tā bija laimes, pļāpašanas, ilgu un prieka pilna stunda. Tad nogur­dinošas un kaitinošas desmit minūtes viņš runāja ar meitenes mā­ti. Izrādījās, ka bijusī sieva ved Liziju uz laukiem, kur meitene pa­vadīs divas nedēļas. Ja arī viņš nekavējoties kāptu lidmašīnā, meitu satikt neizdotos.

Viņi bija ieradušies pusnaktī un pārguruši mazliet nosnaudās lidostas uzgaidāmajā telpā. Robs izberzēja acis. Miegs nebija pa­līdzējis atslābināties. "Nespēju noticēt visam, kas ar mani atga­dījies. Tada notikumu ķēde! Ko tagad iesākt?"

- Ei, puis! - Kristīne vicināja diētiskās kolas kārbas. - Iedo­mājos, ka tev noderēs.

Pateicies un paņēmis kolu, Robs attaisīja kārbu. Ledainais šķidrums koda pāršķeltajā lupā.

- Vai mājās viss kārtībā, Robert?

- Jā… - Viņš vēroja, ka ķiniešu uzņēmējs spēcīgi atkrēpojas at­kritumu urnā. - Nē. Patiesībā ne. Ģimene…

- Ak tā. - Kristīne mierīgi lūkojās pāri uzgaidāmajai telpai. - Vai redzi? Viss ir kā parasti! Starbucks. McDonalds… Nemūžam nepateiksi, ka pirms dažām stundām mus gandrīz nolaupīja.

Robs saprata, ko viņa ar to gribējusi teikt. Nopūties viņš skumji vērās izlidošanas tablo. Reiss uz Londonu bija jāgaida vēl neskai­tāmas stundas. Viņš tiešām nevēlējās atrasties šajā lidostā un no­sist laiku. Taču arī mājup doties negribējās, ja reiz meitas tur nav. Kāda tam būtu jēga? Viņš vēlējās pabeigt rakstu. Redaktoram viņš jau bija izstāstījis pēdējo notikumu gaitu, gan izlaižot nepatīka­mākās detaļas. Stīvs divas reizes bija nolamājies un tad pajautā­jis, vai Robam viss kārtībā. Tas bija atbildējis, ka jutas labi. Par spīti visam. Tad Stīvs vilcinādamies piekrita, ka Robs turpina darbu:

-Ja vien tev izdodas izvairīties no šāviena galvā.

Redaktors pat bija apsolījis, ka parskaitīs Roba kontā mazliet vairāk naudas, lai viņš varētu visu nokārtot. Tātad kompass rā­dīja vienā virzienā. Neatkāpties. Nepadoties. Iet uz priekšu. No­dot rakstu.

Taču mieru nedeva viena problēma - Robs nezināja, kā jūtas Kristīne. Pārdzīvojums muzejā bija patiesi smags. Robs apzinā­jās, ka spēs tikt tam pāri, jo ir pieradis pie briesmām. Tās bija va­jājušas viņu jau Irākā. "Bet… vai ir iespējams, ka ari Kristīne būs tikpat stipra? Varbūt tas ir par daudz no viņas prasīts? Viņa ir zinātniece, nevis žurnāliste." Izdzēris kolu, Robs aizgāja līdz at­kritumu urnai un izmeta kārbu. Kad viņš atgriezās, Kristīne vel­tīja viņam tikko jaušamu smaidu.

- Tu negribi braukt mājās, vai ne?

- Ka tu uzminēji?

- Tu blenzi uz tablo kā uz visļaunāko ienaidnieku.

- Piedod.

- Es jutos tieši tāpat, Robert. Palikuši daudzi nepabeigti darbi. Mes taču nevaram tā gluži vienkārši aizbēgt, vai ne?

- Tatad… ko iesāksim?

- Apraudzisim manu draudzeni Izobelu Previnu. Viņa dzīvo šeit.

Jau pēc pusstundas viņi bija noīrējuši taksometru un vēl pēc desmit minūtēm pa autostrādi joņoja uz mūžam nerimstošo Stam­bulu. Pa ceļam Kristīne pastāstīja par Izobelu Previnu.

- Ilgu laiku viņa dzīvoja Konjā un strādāja kopā ar Džeimsu Melārtu. Catalhejikā. Viņa bija mana pasniedzēja Kembridžā.

-Jā, atceros, ka tu reiz par viņu jau stāstīji.

Robs lūkojās ārā pa taksometra logu. Aiz viaduktiem un sav­rupmājām viņš manīja milzu kupolu, ko ieskava četri augsti mi- nareti. Tā bija Svētās Sofijas katedrāle, dižens senās Konstantino- poles piemineklis. Tūkstoš piecsimt gadus vecs.

Stambula šķita neparasta un enerģijas pārpilna pilsēta. Senie mūri slējās līdzās spožiem debesskrāpjiem. Ielās varēja manīt rie­tumnieciska izskata cilvēkus - meitenes īsos svārciņos, vīriešus elegantos uzvalkos -, taču tikpat bieži viņi brauca garām senās I .evantes vietām, nokvēpušiem kalējiem, aizplīvurotām sievietēm un izkārtas veļas rindām. To visu ieskava starp dzīvojamiem kvar­tāliem un biroju torņiem redzamais Bosfors - juras šaurums, kas atdala Eiropu no Āzijas, Rietumus no Austrumiem. Barbarus no civilizācijas. Vārdu kārtību varēja mainīt atkarībā no ta, kurā pusē cilvēks dzīvo.

Kristīne piezvanīja savai draudzenei Izobelai. No sarunas Robs noprata, ka Izobela priecājas dzirdēt bijušās studentes balsi. Kad saruna beidzās, viņš jautāja:

- Kur viņa dzīvo?

- Viņai ir māja vienā no Prinču salām. Osta kāpsim uz prām­ja. - Kristīne pasmaidīja. - Tā ir ļoti jauka. Un mēs esam laipni lūgti padzīvot tur.

Iepriecināts Robs pieņēma uzaicinājumu.

- Viņa varētu mums palīdzēt… - Kristine piebilda, - arheolo­ģisko noslēpumu risināšana.

Ar to bija domāta sīciņā mūmija olīvu krūkā.

Taksometra šoferis kliedza uz garāmbraucošajām smagajām automašīnām, bet Robs apjautajās Kristīnei par kanaāniešiem.

- Es savulaik strādāju Telgezerā, - Kristine stāstīja. - Tā atro­das Jūdejas kalnos, pusstundas brauciena attālumā no Jeruzale­mes. Kanaāniešu pilsēta.

Mašīna laidās leja no kalna. Viņi bija nogriezušies no lielā ceļa un lēni vilkās pa pārpildītajām, kūsājošajām ielām.

- Kanaānieši mēdza pirmdzimtos aprakt dzīvus, aizzīmogo­tās krūkās. Dažas tādas tika atrastas izrakumos. Zīdaiņi krūkās, gluži tādi paši kā muzeja velvēs. Tādēļ es domāju, ka mēs pagrabā atradām upuri.

Robs atcerējās šausmīgo izteiksmi zīdaiņa sejā. Drausmīgs kliedziens bez skaņas. Viņš nodrebēja. "Kādam gan jābūt cilvē­kam, lai apraktu savu bērnu dzīvu? Krūkā! Kāpēc? Kads bija šā­das rīcības evolucionārais mērķis? Kas novedis cilvēci tik tālu? Kāds Dievs to prasījis? Kas patiesībā noticis Gebeklitepe?" Kad viņi nonāca trokšņainajā krastmalā, Robam prātā iešāvās vēl viena doma.

- Vai Abraāms gadījumā nebija saistīts ar kanaāniešiem?

- Bija gan, - atbildēja Kristīne. - Pametis Hāranu un Šanliur- fu, viņš nonāca Kanaānā. Tā vismaz vēsta Bībele. Ei, laikam esam klāt!

Viņi bija nonākuši pie prāmja termināļa. Cilvēku bija daudz: bērni, meitenes uz velosipēdiem, vīrieši ar sezama cepumu kas­tēm. Robu atkal pārņēma sajūta, ka te sajaukušās civilizācijas, un ta bija teju šizofrēniska. Vīri džinsos stāvēja lidzās vīriem ar kuplam musulmaņu bārdām; meitenes minikleitiņās, smiekli un mobilie telefoni, bet turpat blakus - jaunas sievietes melnas čad- rās.

Nopirkuši biļetes, viņi devās uz augšējo klāju. Iedams gar margām, Robs juta, ka noskaņojums uzlabojas. Ūdens, saule, svaigs gaiss, patīkama brizite. Kā viņam tā visa bija pietrūcis! Šan­liurfa šķita pārāk noslēgta un Kurdistānas saules nokaitēta.

Garām pukšķināja kuģītis. Kristīne norādīja uz vairākiem ob­jektiem, kas bija redzami pie Stambulas horizonta. Zelta rags. Zi­lā mošeja. Topkapi pils. Bars, kur viņa ar Izobelu reiz pārlieku baudīja rakiju. Tad Kristīne atcerējās Kembridžas laikus. Robs smējās par viņas stāstiem - izrādās, Kristīne bijusi nevaldāma studente. Tad atskanēja prāmja signāls; viņi bija sasnieguši salu.

Nelielajā piestātnē drūzmējās turki, taču Kristīne uzreiz pama­nīja Izobelu. Tas nemaz nebija grūti - sirmā kundze izcēlās mel­nīgsnējo ļaužu puli. Mugurā viņai bija plandošas drānas, ap ple­ciem - oranža zīda šalle. Un rokā - lornete.

Viņi piegāja pie trapa. Abas sievietes apskāvās, un Kristīne iepa­zīstināja draudzeni ar Robu. Izobela ļoti laipni pasmaidīja un pa­vēstīja Robam, ka māja atrodas pusstundas gājiena attālumā.

- Diemžēl salā nav mašīnu, saprotiet. Nav atļauts. Paldies Die­vam.

Pa ceļam Kristine izstāstīja Izobelai par neparastajiem pēdējo nedēļu notikumiem. Par šausminošo slepkavību. Neticamajiem at­radumiem. Izobela māja ar galvu. Viņai ļoti bija paticis Francis. Robs manīja, ka abas sievietes vieno teju mātes un meitas attiecī­bas. Aizkustinoši.

Tanī brīdī viņš atkal iedomājās par Liziju. "Meitai patiktu šī sala," Robs nosprieda. "Jauka, lai gan mazliet noslēpumaina, ar koka mājiņām un tamariska kokiem, drūpošajām Bizantijas laika baznīcām un saulē zvilnošiem kaķiem." Visapkārt mirdzēja ūdens, un tālumā vīdēja slavenāko Stambulas celtņu silueti.

Krāšņs skats. Robs nolēma kādudien atvest meitu uz šo salu.

/

Izobelas māja bija satriecoši sena - vēss patvērums osmaņu karaliskajām atvasēm. Baltais akmens nams atradās netālu no apēnotas pludmales, un no tā pavērās lielisks skats uz citām sa­lām.

Viņi apsēdās dīvānos ar spilveniem, un Kristīne beidza savu stāstījumu par Gebekli un pēdējo nedēļu notikumiem. Kad stāsts nonāca hdz uzbrukumam muzejā, mājā iestājās dziļš klusums.

Aiz puspievērtajiem slēģiem bija dzirdami viļņu šļaksti, un saulē čīkstēja priedes.

Izobela gurdeni spēlējas ar lorneti. Kad viņi bija padzēruši tē­ju, Kristīne palūkojas uz Robu un paraustīja plecus, it ka gribē­dama teikt: "Varbūt Izobela nemaz nevarēs palīdzēt. Varbūt mīkla ir pārāk grūta."

Robs nopūtas - viņš jutās noguris. Bet tad Izobela izslējās - modra, dzirkstošām acīm - un palūdza Robam, lai parāda ar mo­bilo telefonu uzņemto krūkas fotogrāfiju.

Izņēmis no kabatas telefona aparātu, Robs uzmeklēja attēlu. Izobela rūpīgi izpētīja uzņēmumu.

- Jā. Tieši tā jau es domāju. Sandžaks. Simbols, ko izmanto eņ­ģeļu kultā.

- Kādā kultā?

- Eņģeļu kultā, jesīdi… - Izobela pasmaidīja. - Es paskaidro­šu. Attālais Kurdistānas rajons ap Sanliurfu ir labvēlīgs dažādu ticibu attīstībai. Tur spēcīgas saknes laidusi kristietība, jūdaisms un islāms. Taču kurdu zemēs pastāv ari citas, daudz senākas ti­cības. Piemēram, jarsēnisms, alevisms un jesīdisms. Kopa tās sauc par eņģeļu kultu. Šīs reliģijas ir piecus tūkstošus gadu vecas, var­būt vel senākas, šajā pasaules daļā tās ir unikālas. - Viņa uz mir­kli apklusa. - Un jesīdisms ir senākais un dīvainākais no visām.

- Kadā ziņa?

- Jesīdu ieražas ir ārkārtīgi dīvainas. Viņi godā svētos kokus. Sievietes nedrīkst griezt matus. Viņi neēd lapu salātus. Izvairās valkāt tumši zilas drēbes, jo ši krāsa esot pārāk svēta. Viņu sa­biedrība ir sadalīta kastās, un laulības tiek slēgtas tikai vienas kastas ietvaros. Augstākajās kastās valda poligāmija. Ikvienu šis ticības piekritēju, kurš apprec nejesīdu, var izraidīt no kopienas. Tādēļ viņi nekad neprecas ar citas ticības pārstāvi. Nekad.

Sarunā iejaucās Kristīne.

- Vai tad eņģeļu kults Turcijā nav izskausts?

- Gandrīz ir. Pēdējie eņģelikāņi dzīvo galvenokart Irākā, aptu­veni pusmiljons cilvēku. Daži tūkstoši jesīdu joprojām ir arī Tur­cijā, taču viņus neganti vajā, protams. Musulmaņi, kristieši, dik­tatori…

- Bet kam viņi tic? - jautāja Robs.

- Jesīdisms ir sinkrētisks, tajā apvienoti dažādu ticību elementi. Tapat kā hinduisti, viņi tic reinkarnācijai. Līdzīgi senajiem mit- raistiem, viņi upurē vēršus. Viņi tic kristības sakramentam, gluži kā kristieši. Lūdzoties viņi pavērš seju pret sauli, tāpat kā zoro- astrisma piekritēji.

- Kādēļ jūs domājat, ka uz krūkas ir jesīdu simbols?

- Es jums parādīšu. - Izobela aizgāja līdz grāmatplauktam pie tālākās sienas un atgriezās ar kādu sējumu rokā. Uzšķīrusi gra- matas vidu, viņa atrada attēlu ar savādu vara nūju, kuras galā sēdēja putns. Teksts vēstīja, ka tas ir "jesīdu sandžaks". Tāds pat simbols bija uz krūkām.

Izobela aizvēra grāmatu un jautāja Kristīnei:

- Bet tagad nosauciet pilnos vārdos tos cilvēkus, kas strādāja izrakumu laukuma. Un muzeja darbinieka Besheta uzvārdu arī!

Aizvērusi acis, Kristīne mēģināja atcerēties un stomīdamās no­skaitīja pusduci vārdu, bet pēc mirkļa vēl dažus.

- Jesīdi, - palocījusi galvu, secināja Izobela. - Jūsu izrakumos strādāja jesīdi. Un arī Beshets ir šis ticības pārstāvis. Pieļauju, ka jūsu nolaupītāji arī bija jesīdi. Viņi sargāja tās krūkas muzejā.

- Izklausās loģiski, - Robs noteica, ātri aptverdams informāci­ju, - ja ņem vērā notikumu secību. Proti, kad Kristīne devās pie Besheta pēc atslēgas koda, viņš to iedeva, bet tūdaļ piezvanīja sa­viem ticības brāļiem un izstāstīja, kas mums prātā. Tādēļ viņi ieradās muzejā. Viņi bija brīdināti!

- Protams, - piekrita Kristīne. - Bet… kādēļ jesīdi tā raizējas par kaut kādām vecām krūkām un šausminošo saturu tajās? Kāda tam jēga? Kāda velna pēc viņi gribēja mūs apturēt?

- Tas ir pats svarīgākais, - sacīja Izobela.

Aizvirtnis vairs nokrakšķēja. Saule spoguļojas rāmajos ūdeņos aiz loga.

- Ir vēl kas, - turpināja Izobela. - Jesīdiem ir ļoti savāds dievs. Tas tiek attēlots kā pāvs.

- Viņi pielūdz, putnu?

- Un sauc to par Meleku Tausu. Par pava eņģeli. Vēl viņu mēdz dēvēt par… Molohu. Tas ir kanaāniešu pielūgtais dēmonu dievs. Tāpat viņu sauc par Sātanu. Kristieši un musulmaņi.

Robs jutās apmulsis.

- Jūs gribat teikt, ka jesīdi ir sātanisti?

Izobela uzjautrināta palocīja galvu.

- Šaitāns ir dēmons. Nežēlīgs upurēšanas dievs. - Viņa pa­smaidīja. - Kā mēs to saprotam, jā. Jesīdi pielūdz velnu.