Senatnes vārti

Trīsdesmit otrā nodala

9

Nelielajā stacija Hjūgo de Savarijs noīrēja taksometru. Jau pēc dažam minūtēm viņš traucās pa krāšņo Dorsetas apkārtni, kas grima maija plaukumā. Ziedēja vilkābeles un nekoptas ābeles. Sil- tajas, priecīgajās debesīs slīdēja milzu mākoņi.

Taksometrs brauca pa ceļu, ko ieskāva lieli dižskābarži, un ap­stājās pie milzīgas muižas ar neregulāras formas spārniem un skaistiem akmens skursteņiem. Visapkārt namam kombinezonos ģērbušies policisti pārmeklēja pļavas, bet citi tobrīd nāca ārā pa durvīm, vilkdami nost gumijas cimdus. De Savarijs samaksāja tak­sometra šoferim, izkāpa no auto un ievēroja norādi ēkas priekša: "Kenfordas skola." Vilciena viņš uz ātru roku bija uzmeklējis in­formāciju, ka skola šajā ēkā ierīkota nesen - ja ņem vērā tās seno vēsturi.

Muiža tika datēta ar sakšu laikiem, kad tai piederēja plašas tuvējā Kenfordmegnas ciemata teritorijas. Taču no tiem laikiem sa­glabājusies tikai normaņu baznīca un "četrpadsmita gadsimta Džona Gaunta virtuve". Pārējas ēkas daļas celtas astoņpadsmi­tajā gadsimtā vai deviņpadsmitā gadsimta sākumā, taču ari tas ir ļoti skaistas. Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados ta pār­veidota par skolu. Muižu ieskauj parks, tā atrodas Stouras upes krastā. Par spīti brīnišķīgās dienas svelmei, de Savarijs spēja no­vērtēt svaigo gaisu - acīmredzot upe bija patiešām tuvu.

- Profesors de Savarijs! - Tas bija detektīvs Foristers. - Priecā­jos, ka varējāt atbraukt uzreiz.

De Savarijs paraustīja plecus.

- Neesmu pārliecināts, ka varēšu jums palīdzēt.

Foristers pasmaidīja, taču profesors manīja, cik detektīvs pa­tiesībā ir noguris.

"Cik briesmīga ir šī slepkavība?" pratoja de Savarijs. Pa tele­fonu Foristers bija minējis, ka tajā jaušami "atsevišķi upurēšanas elementi". Tieši tādēļ profesors piekrita braukt. Bija atmodināta viņa profesionālā interese un pārdomas, vai šie notikumi - cilvē­ku upurēšana mūsdienās - varētu derēt par tēmu nākamajai grā­matai. Varbūt no tā iznāktu pat televizijas raidījumu sērija.

- Kad atrasts līķis? - viņš jautāja.

- Vakar. Tīrā veiksme. Ir beidzies semestris, tādēļ skola slēgta. Te uzturas tikai apkopējs. Upuris. Taču šajās dienās atvests kāds sūtījums… sporta aprīkojums. Ziņkārīgs puisis nodomājis, ka te kaut kas notiek, un iebāzis savu degunu.

- Viņš atrada līķi?

- Nabaga zeņķis! Viņam joprojām tiek sniegta palīdzība. - Fo­risters paskatijas profesoram acīs. - De Savarija kungs…

- Sauciet mani par Hjūgo.

- Skats ir visnotaļ nepievilcīgs. Esmu policists, redzējis dau­dzas briesmīgas lietas, taču šī…

- Turpretī es esmu tikai nevainīgs lektoriņš no akadēmiķu pul­ciņa? - De Savarijs pasmaidīja. - Lūdzu, Mark! Es vairāk nekā desmit gadus esmu pētījis sātanistu kultus un psihopātu izpaus­mes. Esmu pieradis skatīt arī diezgan nepatīkamas lietas. Turklāt esmu spēcīgs vīrietis; vismaz es tā ceru. Pa ceļam uz šejieni es apēdu Southivest Trains piedāvāto garneļu sviestmaizi.

Policists neiesmējās. Pat nepasmaidīja. Tikai vienaldzīgi palo­cīja galvu. Profesors jau atkal ievēroja izmocīto izteiksmi Foriste- ra sejā. Viņš noteikti redzejis kaut ko briesmīgu. Pirmo reizi de Savariju pārņēma ļaunas priekšnojautas.

- Nestāstīju jums par visu, ko nāksies ieraudzīt, - nokremšļo- jies iesāka detektīvs, - lai lieki neuzvedinātu uz pārsteidzīgiem secinājumiem. Es gribu dzirdēt godīgu viedokli par notiekošo. Bez jebkādiem iepriekšējiem pieņēmumiem…

Ārdurvis atvēra padevīgs konstebls. Aiz tām atradās parastas angļu skolas foajē: neskaitāmi saraksti ar kara laikā kritušo pui­šu vārdiem; godalgu vitrīna un ziņojumu dēļi, vairāki haotiski iz­vietoti mākslās darbi, ko vairākās paaudzēs deldējuši un bojājuši garāmskrienoši skolas puikas, pārmetuši pār pleciem regbija apa­vus. De Savarijam tas uzjundīja nostalģiju. Viņš atcerējās savus skolas gadus Stovā.

Foajē tālākajā galā atradās milzīgas durvis. Tās bija ciet un ti­ka apsargātas. Foristers palūkojās uz de Savarija kurpēm un iedeva pāri velkamu plastikāta čību.

- Tur ir daudz asiņu, - detektīvs klusi paskaidroja un tad pa- māja ar roku konsteblam, kas stāvēja pie lielajām durvīm. Tas sa­lutēja un atvēra durvis, ļaujot abiem vīriešiem ieiet iekšā.

Telpa bija ļoti grezna, ar koka paneļiem un heraldiskiem ģer­boņiem -Viktorijas laikmetā stilizēts viduslaiku augstmaņa lielās zāles atdarinājums. "Lielisks darbs," nosprieda de Savarijs. Viņš iztēlojās, kā vienā telpas gala pirmā stava balkonā menestreli dzied serenādes hercogam, kas sēž pie augsta galda pretējā galā. Bet - kas atradās tajā pretējā galā? Policija bija uzstādījusi milzu aizslietni.

Foristers veda profesoru uz priekšu, un zem kājām krakšķeja grīdas dēļi. Jo tuvāk viņi bija, jo skaļāki šķita pašu soļi. Taču dēļi vairs nekrakšķēja; tie šļakstēja. "Tas tādēļ," atskārta de Savarijs, "ka es eju pa asiņu peļķēm." Pulēta grīda šķita teju lipīga.

Kad Foristers pastūma aizslietni mala, de Savarijam aizrāvās elpa. Viņš ieraudzīja pārnēsājamus futbola vārtus. Pārvietojama konstrukcija no koka, kas ievilkta iekšā no tuvējā sporta lauku­ma. Starp vārtu stabu un pārliktni bija izstiepts kads cilvēks - ar ādas sloksnēm piesiets pie vārtu stabiem.

Vai, drīzāk, tas, kas palicis pāri no cilvēka. Kailais upuris bija pakārts ar kājām gaisā, aiz potītēm piesiets pie vārtu pārliktņa. Rokas bija izplestas un piesietas pie vārtu stabiem. Seja jautās me­žonīgu sāpju izteiksme, un asinis uz. grīdas liecināja par nežēlī­gu spīdzināšanu.

Viņam bija novilkta āda. Vēl dzīvam esot. Lēni un rūpīgi no­vilkta vai nokasīta strēmele pēc strēmeles, sloksne pēc sloksnes. Jēla, pulsējošā miesa atstāta neapklāta, paverot skatienam dzelte­nīgu tauku kārtu. Lai gan vietām arī tā norauta, un kļuva redza­mi sarkanīgie muskuļi. Dažviet bija manāmi ari iekšējie orgāni un kauli.

De Savarijs piespieda rādītājpirkstu degunam. Gaiss oda pēc līķa, muskuļiem un spīdīgajiem taukiem. Bija redzami saspringu- šie kakla muskuļi, pelēkbaltās plaušas, ribas. Skats atgādināja at­tēlu bioloģijas grāmatā - ilustrāciju tekstam par cilvēka musku­ļiem un cīpslām. Protams, trūka ari ģenitāliju. Vietā, kur vajadzētu būt dzimumloceklim un sēkliniekiem, vidēja tumšsārts dobums. De Savarijs sprieda, ka tie iebāzti upurim mutē; iespējams, viņš bijis spiests tos ēst.

Profesors apgāja apkārt notikuma vietai. Izskatījās, ka strādā­juši vairāki cilvēki. Darbojušies rūpīgi un prasmīgi, nav nogali­nājuši uzreiz. Ja ādu cilvēkam velk nost meistarīgi, viņš var no­dzīvot vel vairākas stundas, kamēr muskuļi un orgāni lēni izžūst un sačokurojas. "Dažkārt upuris no sāpēm paģībst," sprieda de Savarijs, "taču viņu var atkal vest pie samaņas un tad turpi­nāt." Viņam negribējās to visu iztēloties, taču nācās. "Pārbijies ap­kopējs ievilkts šeit. Piesiets ar kājām gaisa. Rokas piesaitētas vār­tu stabiem. Atgādina otrādi apgrieztu krucifiksu."

Un tad - to de Savarijs spēja spilgti iztēloties - šausmu pār­ņemtais upuris atskārtis, kas ar viņu notiks. Pirmais ādas gaba­liņš novilkts pie potītes. Dedzinošās sāpes pieņēmušās spēkā, jo āda plēsta tālāk, atsedzot miesu aukstumam un karstumam. Ja miesai kaut kas pieskartos, mokas būtu teju neizturamas. Nabags acīmredzot kliedzis, kamēr banda plosījusi trīsošo, mokošu sāp­ju pārņemto ķermeni. Viņi rīkojušies kā miesnieki, kas dīra dzīv­nieku. Varbūt vienubrīd upuris kliedzis pārāk skaļi, tadeļ viņam nogrieztas ģenitalijas, kas iebāztas mutē un tādējādi apslāpēju­šas skaņas.

Tad āda vilkta no krūtīm un rokām. Tehniski tas ir grūti izpil­dāms. Acīmredzot nelieši iepriekš trenējušies uz aitām, kazām vai varbūt kaķiem. Lai visu izdarītu pareizi.

Nodrebinājies profesors aizgriezās.

Foristers pieskārās viņa pleciem.

- Ja, piedodiet.

- Cik viņam gadu? To grūti noteikt, ja sejai nav… ādas.

- Apmēram četrdesmit, - Foristers atbildēja. - Vai iesim ārā?

- Labprāt.

Policists rādīja ceļu. Tikuši svaigā gaisā, viņi devās pie sola dārzā. De Savarijs priecājas par iespēju apsēsties.

- Drausmīgi, - viņš noteica.

Saule joprojām sildīja. Foristers ņurdēdams noāva bahilas. Abi vīrieši sēdēja nospiedošā klusumā. Agras vasaras gaiss šķita pre­tīgs. Pēc brīža de Savarijs teica:

-Šķiet, ka varēšu palīdzēt.

- Tiešām?

- Es domāju, ka saprotu, kāds ir noziedznieku psiholoģiskais tips…

-Un?

- Tā noteikti ir acteku tematika. Actekiem bija… dažādas cilvē­ku upurēšanas metodes. Visslavenākā, protams, ir sirds izrauša­na. Priesteris iegrūda obsidiāna dunci upurim krūtis, uzšķērda tās un izrāva pukstošu sirdi.

Abi noskatījās, kā piebraucamajā ceļā parādās policijas auto­mašīna. Izkāpa divi policisti ar metāla čemodāniņiem. Viri mun­dri pamāja Foristeram, un arī viņš palocīja galvu.

- Patologi, - paskaidroja Foristers. - Turpiniet, Hjūgo. Tātad acteki…

- Mēdza izbarot cilvēkus jaguāriem. Ļāva noasiņot līdz nāvei. Apšaudīja karavīrus ar sīkām bultiņām, kamēr tie nomira. Taču viena no izsmalcinātākajām metodēm bija ādas novilkšana. Tai bija atvēlēta pat īpaša diena. Ādas vilkšanas svētki.

- īpaša diena ādas novilkšanai?

- Viņi dīrāja gūstā saņemtos ienaidniekus. Un pēc tam dejoja pilsētas ielās, tērpušies novilktajās ādās. Acteku dižciltīgie bieži mēdza valkāt nodīrāto upuru ādas. Viņi uzskatīja, ka tādējādi iz­rāda godu upurim. Kāda leģenda vēsta, ka reiz viņi sagūstījuši naidnieku princesi, pēc dažām nedēļām uzaicinājuši viņas tēvu, tātad valdnieku, uz svētkiem, lai noslēgtu mieru. Valdnieks no­domājis, ka saņems atpakaļ savu meitu. Dzīvu. Kā daļu no miera līguma nosacījumiem. Bet acteku valdnieks pēc vakariņām sasita plaukstas, un ienāca priesteris nogalinātās princeses ādā. Acteki uzskatīja, ka tādējādi izrādījuši naidnieku valdniekam godu. Ma­nuprāt, miera slēgšana tomēr neizdevās.

Foristers bija ļoti bāls.

- Jus taču nedomājat, ka viņi apvilkuši upura ādu? Jūsuprāt, Klonkarijs braukā apkārt, satinies šī puiša adā?

- Ļoti iespējams. Acteki tā darītu. Uzstieptu sev mugura upu­ra ādu ka uzvalku un staigātu tik ilgi, kamēr tā burtiski sapūtu. Smaka noteikti bija briesmīga.

- Ādu mēs vēl neesam atraduši. Esam izsaukuši kinologus ar suņiem.

- Lieliska doma. Es uzskatu, ka terpšanās ādās ir ļoti iespēja­ma. Ja reiz viņi tik uzcītīgi seko acteku metodei.

Kadu brīdi abi vīrieši klusēja. De Savarijs lūkojās pāri parkam, uz augstajiem kokiem, kas līka par upi. Brīnišķīga rāmas, buko- liskas Anglijas ainava. Grūti apjēgt, ka tikai dažus jardus tālāk… koka rāmī kaut kas karājas. Sārts, otrādi apgriezts līķis ar neap­rakstāmu sāpju izteiksmi seja.

Detektīvs piecēlās.

- Tātad… ko tā banda meklē? Es šo to papētīju. Ar Elles uguņu klubu saistības nav pilnīgi nekādas.

- Nav gan, - piekrita de Savarijs. - Taču ir interesanta saistība starp šo skolu un Tuvajiem Austrumiem.

- Kāda?

Uzsvērti vilcinādamies, de Savarijs pasmaidīja.

-Ja pareizi atceros visu, ko lasīju vilcienā, tepat atrodas sal­dumu veikals. - Viņš gāja apkārt ēkai, un Foristers viņam sekoja. Dienvidu spārna tālākajā galā viņi ieraudzīja neparastu celtni ar divslipju jumtu. Tā drīzāk atgādināja kapelu. De Savarijs ap­stājās.

Foristers nopētīja iespaidīgās durvis ar sarkanmelno rotājumu - tie bija spārnoti, metālā kalti lauvas.

- Kas tad tas?

- Nīnives veranda. Lauvas raisa asociācijas ar Irāku un Su- meru valsti. Paraudzīsim, vai mūsu zeni rakņājušies arī šeit?

Tā kā Foristers palocīja galvu, de Savarijs pagrūda metāla dur­vis, un tās viegli atvēras. Ja neskaita dīvainos vitrāžu logus, iek­šā viss bija kā normālā bagātnieku skolas saldumu veikaliņa. Pep- si automāts. Kases aparāts. Uz grīdas saliktas kastes ar našķiem un kraukšķiem. Taču tās šķita ka izmētātas. Tumsā slīgstošā tel­pa bija pārmeklēta. Pēc rūpīgākas izpētes atklājās, ka vienas sie­nas koka paneļi atrauti, logs - izdauzīts. Kāds te sparīgi kaut ko meklējis. Gluži cits bija jautājums par to, vai kaut kas ari paņemts. De Savarijs uzskatija, ka nekas. Viņaprāt, mantas izmētātas pā­rāk nikni - it kā iebrucējs būtu vīlies.

Viņi izgāja ārā, rāmajos saules staros, un devās tālāk pa taku. Saules pielietajā gaisā virmoja ziedputekšņi. De Savarijs izstāstī­ja detektīvam par Nīnives verandu.

- To ap lūkstoš astoņsimt piecdesmito gadu pasūtināja lēdija Šarlote Gesta un viņas vīrs sers Džons. Autors bija arhitekts Čārlzs Berijs, kurš vairāk pazīstams kā…

- Parlamenta ēkas autors, - sacīja Foristers un kaunīgi pasmai­dīja. - Arhitektūra ir privāts hobijs.

- Tieši tā! Parlamenta ēkas autors. Lai vai kā, Nīnives veran­da ir privāta celtne, kas būvēta dažu izslavētu asīriešu ciļņu gla­bāšanai. Tie savākti Viktorijas laikmeta izrakumos Mezopotāmi- ja. Tādēļ ēkai ir tik neparastas durvis, ar asīriešu lauvām.

- Skaidrs.

- Verandā glabātos ciļņus atrada lēdijas Šarlotes Gestas brā­lēns Ostins Henrijs Leijards. Ciļņi bija ļoti nozīmīgi un iespaidī­gi. Katrs svēra vairākas tonnas. Savulaik tie rotāja Nimroda pils ieeju.

- Leijards un Berijs tos atveda uz šejieni?

-Jā. Kopā ar daudziem citiem ciļņiem tie palika šeit, Nīnives verandā, līdz pat Pirmā pasaules kara beigām. Tad visu kolekciju izlika pārdošanai.

- Tātad nekas vairs nav palicis?

- Pagaidiet! Antīkās lietas veranda aizvietoja ar neciliem at­darinājumiem. Tūkstoš deviņsimt divdesmit trešajā gadā Gestu ģimene pārdeva Kenfordas muižu, un tajā iekārtoja skolu zēniem. Tad Nīnives verandu, no kuras jau bija izlaupītas seno laiku vēr­tības, pārvērtā par saldumu veikalu, kur pārdeva sviestmaizes un Snickers šokolādes tāfelītes.

- Tad jau mūsu zēni būs zinājuši, ka te nekā vairs nav, vai ne? Kāpēc viņi ielauzušies?

- Stāstam ir visnotaļ savādas beigas. Tūkstoš deviņsimt deviņ­desmit otrajā gadā te ieradās divi akadēmiķi. Asirioloģijas eks­perti. Viņi devās uz konferenci Bornmautā, taču bija ietaupījuši laiku un nolēma doties svētceļojumā uz. zinātnei tik nozīmīgo vie­tu. Viri pat necerēja kaut ko atrast, vien pētīja vitrāžas logus ar Šumeru valsts ainavām un apbrīnoja asīriešu arheoloģijas smal­kās detaļas. Bet tad viņi paskatījās aiz "Pepsi" automāta… un at­rada īstu cilni.

- jūs noteikti jokojat.

- Nē. Tika uzskatīts, ka palikuši tikai atdarinājumi. Un raugi! Atrasts vēl viens oriģināls! Tas gan bija klāts ar baltas vinila emul­sijas kārtām, taču tika atzīts par īstu. Cilni noņēma un aizsūtīja uz Londonu, kur to piedāvāja pārdot Christie's izsolē. To iegādā­jas japāņu uzpircējs, kurš acīmredzot rīkojās kādas reliģiskās sek­tas uzdevumā. Manuprāt, tika samaksati astoņi miljoni mārciņu. Tik daudz vēl neviens nebija maksājis par kādu senlietu. Et voilā.

Viņi bija nonākuši upes krastā. Stouras ūdeņos vizuļoja saule un nokareno koku lapu raibums.

- Es joprojām nesaprotu, - sacīja Foristers. Viņš paņēma un iemeta upē kādu sprunguli. - Kā šīs lietas ir saistītas ar Blles ugu­ņu klubu?

- Vai atceraties, ko es vakar teicu pa telefonu?

- Par jesidiem un "Melno grāmatu"? Ka tieši to viņi meklē?

- Precīzi. Redziet, Ostins Henrijs Leijards bija viens no pirma­jiem Rietumu pasaules pārstāvjiem, kas tūkstoš astoņsimt četrdes­mit septītajā gadā satikās ar jesidiem. Viņš strādāja izrakumos Irā­kas ziemeļos, Ūrā un Nīnivē. Tie bija modernās arheoloģijas pirmsākumi. Tad viņš uzzināja par neparastu sektu, kas dzīvo netālu no Mosulas, Dahūkas apkārtnē. Leijards sazinājās ar jesi- diem un tika uzaicināts ierasties svētajā pilsētā Lalešā. Kalnos. Bīstama vieta, nedroša arī mūsdienās.

- Ko viņš tur darīja?

- Labs jautājums. Mēs zinām, ka viņš tika uzaicināts, lai no­vērotu visslepenākos rituālus. Privilēģija, kas pirms un pēc tam nav izrādīta nevienam citam uz pasaules.

- Vai viņš saņēma "Melno grāmatu"?

De Savarijs pasmaidīja.

- Detektīvi Pirmklasīgs darbs! Jā, ir tāda teorija. Zinātnieki spriež, ka Leijards acīmredzot iedraudzējies ar jesīdiem, ja reiz pret viņu tā izturējušies. Daži uzskata, ka viņš līdzi atvedis arī "Melno grāmatu". Tādējādi tika radīta leģenda, ka šī grāmata no­nākusi Anglijā.

- Tātad, ja viņš paņēmis grāmatu, tad varēja to atvest uz šejie­ni, uz ēku, kas celta izcilāko mākslas darbu glabāšanai? Vai ne?

- Vraiment!

Foristers sarauca pieri.

- Manuprāt, mēs jau secinājām, ka "Melno grāmatu" glabājis Jeruzalemes Volijs. Kā tad tā nonāca pie Leijarda?

Profesors paraustīja plecus.

- Kas to lai zina? Varbūt Jeruzalemes Volijs domāja, ka grāma­ta ir pie viņa, taču patiesībā ne. Varbūt viņš atdeva grāmatu jesī­diem, un pēc gadsimta tā nonāca Leijarda rokās. Tā sakot, brau­kājusi turpu un šurpu! Es personīgi uzskatu - ja tas vispār ir svarīgi -, ka grāmata atradās pie Jeruzalemes Volija, bet stāsts par Leijardu ir tikai mānīšanās.

-Taču mēs varam pieņemt, ka tieši to meklē bandīti. Un tas ir galvenais. Citādi viņi nebūtu braukuši uz. šejieni. Tātad viņu dar­bība varbūt nemaz nav saistīta ar Elles uguņu klubu. Patiesībā banda meklē jesīdu "Melno grāmatu". Tas ir viņu istais mērķis.

-Jā.

Foristers iesvilpās, teju priecīgi, un uzsita de Savarijam pa plecu.

- Paldies, ka atbraucāt, Hjūgo.

De Savarijs pasmaidīja, lai gan jutās neomulīgi. Nāsīs jopro­jām sitās dīrātas cilvēka miesas smārds.

Pēkšņi kluso mežu pāršķēla skaļš kliedziens.

- Engus! Engus!

Kaut kas bija noticis. Koku lapotnēs atbalsojās vēl viens sau­ciens. jau tuvāk.

Detektīvs un profesors uzkāpa pakalniņa. Dzīdamies kaut kam pakaļ, pāri pļavai skrēja konstebls un nepārtraukti izkliedza vardu "Enguss".

- Kinologs, - paskaidroja Foristers. - Pazaudējis savu suni. Ei, Džonson! Kur šis palicis?

- Kungs! - Skriet konstebls nemitējās. - Tikko paskrēja jums garām! Redziet? Tur!

Pagriezies de Savarijs ieraudzīja milzu suni, kas lēkšoja uz skolas ēkas pusi. Joza kā neprātīgs un kaut ko vilka sev līdzi. Kaut ko garu, slidenu un drūmi pelēku. Ko gan? Priekšmets izskatījās visnotaļ savāds. Uz brīdi profesoram radās sirreāla un šķebinoša sajuta, ka suns vazā kaut ko līdzīgu spokam. Viņš pieskrēja dzīv­niekam klāt. Tas pagriezās, lai aizsargātu savu guvumu, un ierū­cās.

Pievērsies suņa laupījumam, de Savarijs nodrebēja. Izrādījās, ka suns vazājis garu un smirdošu gabalu, kas sadīrāts lēkšķēs un strēmelēs.

Tā bija cilvēka āda.