Senatnes vārti

Trīsdesmit pirmā nodala

>

Vakarā Robs atzinās Kristīnei, ka viņam jādodas uz Lalešu, un paskaidroja ari iemeslu.

Kristīne lūkojās uz Robu un neteica ne vārda. Viņš vēlreiz at­gādināja, ka Laleša ir vieta, kur izdosies pabeigt rakstu. Atrast atbildes uz jautājumiem par jesīdiem. Svētā pilsēta ir vienīgā vie­la pasaulē, kur varētu atrast patiesi zinošu jesīdu. Izglītotus cil­vēkus, kas varētu atrisināt mīklas. Turklāt ir prātīgi viņam turp doties vienam. Viņš savulaik uzturējies Irākā. Zināja, ar ko riskē. Viņam tur bija paziņas. Viņam avīze segs milzīgos apdrošināša­nas izdevumus, bet Kristīnei ne. Tātad viņam jābrauc uz Lalešu, turklāt vienam.

Šķita, ka Kristīne piekrīt šim viedoklim. Bet tad viņa pagriezās un, ne varda neteikusi, izgaja dārzā.

Robs vilcinājās. "Vai iet viņai pakaļ? Varbūt atstāt vienu?"

Grūto izšķiršanos iztraucēja Izobela, kas ienāca virtuvē, dun­godama kādu dziesmiņu. Viņa paskatījās uz Robu un tad uz dārzā sēdošo sievieti.

- Izstāstīji viņai?

-Šķita, ka viss ir kārtība, bet tad…

Izobela nopūtās.

- Tāda pati viņa bija Kembridža. Apbēdināta viņa nemet trau­kus pret sienu, bet noslēdzas sevi.

Robs jutās sagrauts. Negribējās apbēdināt Kristīni, taču brau­ciens uz Irāku ir nepieciešamība. Viņš ir ārzemju korespondents. Ne jau viņa varā ir izvēlēties, kurp doties.

- Zini, esmu mazliet pārsteigta, - sacīja Izobela.

- Par ko?

- Ka viņa tevī ieķērusies. Parasti viņai nepatīk tādi vīrieši kā tu. Ar izciļņiem vaigu kauliem un zilam acīm. Piedzīvojumu mek­lētāji. Parasti viņa pieķeras vecākiem vīriešiem. Tu taču zini, ka viņa agri zaudēja tēvu, vai ne? Viņa līdzinās daudzām citām mei­tenēm, kas pārdzīvojušas to pašu. Vienmēr viņu vilinājuši vīrieši, kas līdzinās tēvam. Ir padomdevēji. Skolotāji. - Izobela ieskatījās Robam acīs. - Aizstāvji.

Tālumā atskanēja prāmja taures signāls. Robs klausījās atbalsī un tad pa virtuves durvīm izgāja dārzā.

Kristīne viena sēdēja uz dārza sola un vērās cauri mēness ap­spīdētajai priežu audzei. Pat nepagriezusies, viņa teica:

- Izobelai ļoti paveicies. Māja ir ārkārtīgi skaista.

Robs apsēdās līdzās Kristīnei un satvēra viņas roku. Mēness­gaismā viņas pirksti šķita sevišķi bāli.

- Man vajadzīga palīdzība, Kristīne.

Viņa pagriezās un ielūkojās vīrietim tieši acīs.

- Kamēr es būšu Lalešā… - Robs turpināja. - Lizija… Viņu va­jadzētu pieskatīt. Vai tu to varēsi?

Kristīnes seja slīga ēnās. Slīdošs mākonis bija aizklājis mēnesi.

- Nesaprotu. Lizija taču ir pie savas mātes.

- Sēlija daudz strādā, - nopūties skaidroja Robs. - Un studē. Gatavojas advokāta eksāmeniem. Es gribētu, lai kads cilvēks, kam varu pilnība uzticēties… arī pieskatītu manu meitiņu. Tu taču dzī­vosi pie savas masas, vai ne? Kemdenā? - Kristīne palocīja gal­vu, un Robs turpināja: - Tā ir tikai nieka trīs jūdzes no Sēlijas mājas. Man butu daudz vieglāk, ja es zinātu, ka tu atrodies līdzās. Tu varētu man rakstīt e-pasta vēstules. Vai piezvanīt. Es paskaid­rošu Sēlijai, kas tu esi. Iespējams, viņa pat priecāsies par palī­dzību. Varbūt…

Iešalkojās priedes. Kristine pamāja ar galvu.

- Aizbraukšu apraudzīt viņu. Labi. Un rakstīšu tev vēstules katru dienu… kamēr tu būsi Irākā.

Kad Kristīne izrunāja vārdu "Irāka", Robu pārņēma baiļu dre­buļi. Tas bija patiesais iemesls, kādēļ viņš vēlējas, lai Kristīne ap­rauga meitiņu, - viņš uztraucās par sevi. "Vai es atgriezīšos? Vai atgriezies spēšu būt īsts tēvs?" Pašnāvniece Bagdādē bija saindē­jusi viņa atmiņas. "Toreiz man paveicās; varbūt otrreiz tik viegli nebūs. Ja neatgriezīšos, tad gribu, lai meita satiek un iepazīst sie­vieti, kuru es mīlu."

Irāka. Robs atkal nodrebēja. Šis vārds, šķiet, iemiesoja visas briesmas, ar kurām viņam būs jāsastopas. Nāves pilsētas. Vietas, kur nocērt galvu. Province, kur viri skandē reliģiskus tekstus, se­ni akmeņi un šaušalīgi atradumi. Spridzinātājas pašnāvnieces ar koši sarkanam lūpām.

Kristīne paspieda viņa roku.

Nākamajā rītā Robs piecēlās, nemodinājis Kristīni. Viņš atstā­ja zīmīti uz naktsgaldiņa, tad apģērbās, atvadījās no Andreas, ap­skāva Izobelu, pabužināja kaķi un pa saules apspīdētu taku de­vās uz piestātni.

Pēc divdesmit četrām stundām - izmantojis prāmi un takso­metru, parsēdies no vienas lidmašīnas otrā un piecietis nogurdi­nošu braucienu ar vēl vienu taksometru no Mardinas lidostas - viņš ieradās kņadas pārņemtā Irākas un Turcijas robežpunktā Haburā. Tajā valdīja smogā tīts haoss, ko radīja smagās automa- šinas, armijas tanki, nepacietīgi uzņēmēji un saniknoti kājāmgā­jēji ar iepirkumu somām.

Bija vajadzīgas piecas tveicējošas stundas, lai šķērsotu robe­žu. Divas no šīm stundām viņu iztaujāja turku robežsargi. Kas viņš ir? Kāpēc dodas uz Irāku? Vai ir saistīts ar kurdu nemiernie­kiem? Vai grasās intervēt Kurdu strādnieku partijas biedrus? Var­būt viņš gluži vienkārši ir muļķis? Pārgalvīgs tūrists? Taču ne­laist pāri robežai viņu nedrīkstēja. Robam bija vīza, dokumenti, fakss no redaktora. Beidzot viņš tikai atlaists. Barjera pacēlas, un viņš pārkāpa pāri neredzamai līnijai. Pirmo viņš pamanīja plīvo­jošu sarkanzaļu karogu ar saulstaru simbolu - brīvās Kurdistā- nas karogu. Irānā šis karogs bija aizliegts, savukārt Turcijā par tā ievešanu draudēja cietumsods. Bet šeit, Irākas kurdu autonomajā provincē, tas uz skaidri zilo debesu fona plīvoja lepni un brīvi.

Robs paraudzījās uz dienvidiem. Uz viņu skatījās bezzobains vīrs, kas sēdēja uz koka sola. Kāds suns čurāja uz vecas automa­šīnas riepas. Ceļš vijās ap dzelteniem un saules izdedzinātiem pakalniem Mezopotāmijas līdzenumu virzienā. Uzmetis pleca so­mu, Robs devās pie apskretuša un aprūsējuša zila taksometra.

Neskuvies šoferis nīgri palūkojās uz viņu. Izrādījās, ka pie vie­nīgā transportlīdzekļa stūres sēž vienacis. Robam gribējās smie­ties, taču viņš savaldījās, pieliecās pie atvērta loga un teica: - Salumu alcikum. Es vēlos braukt uz Lalešu.