Senatnes vārti

Trīsdesmit astotā nodala

Robs sēdēja kriminālmeklēšanas vecākā inspektora Foristera kabinetā Skotlendjardā. Logs bija vaļā, un pa to svilpoja dzestrs vējš. Bija neierasti auksta, mitra un apmākusies diena. Robs do­māja par savu meitu un centās apvaldīt dusmas un izmisumu.

Taču dusmas un izmisums bija ļoti spēcīgi. Šķita, ka viņš stāv, lidz augšstilbiem iegrimis varenā ūdens straumē. Ik bridi viņš va­rēja zaudēt līdzsvaru, savaldīšanos un noslīkt savās emocijās. Gluži tāpat kā cilvēki, kas iekļuvuši Āzijas cunami slazdā. "Jāsa­koncentrējas, lai noturētos."

Viņš bija izstāstījis policistiem visu, ko zināja par jesīdiem un "Melno gramatu". Foristera palīgs Boidžērs stāstījumu pierakstī­ja, savukārt pats detektīvs skatījās Robam tieši acīs. Kad žurnā­lists beidza runāt, Foristers nopūtās un sagrozījās krēslā.

- Ir visnotaļ skaidrs, kā un kāpēc viņas nolaupītas.

Boidžērs palocīja galvu. Robs drūmi noteica:

- Vai tiešām?

Par meitas nolaupīšanu Robs uzzināja tikai pirms dažam stundām - kad piezemējās Hītrovā pēc lidojuma no Stambulas.

Viņš bija steidzies taisnā ceļā uz bijušās sievas māju un pēc tam - pie policistiem. Lidz ar to viņam nebija laika apdomāt, kā tas varē­ja notikt.

Policists atbildēja:

- Acīmredzot Klonkarijs pirms dažām dienām izlasījis jūsu rakstu avizē.

- Laikam gan… - Šie vārdi šķita tukši un bezjēdzīgi. Viss šķita tukšs un bezjēdzigs. Viņš atsauca atmiņa Kristīnes pieminēto asī­riešu apzīmējumu ellei: Ciešanu tuksnesis.

Tieši tur viņš bija nonācis. Ciešanu tuksnesi.

- Viņi acīmredzot uzskata, Latrela kungs, - policists turpinā­ja, - ka jums ir kaut kas zināms par "Melno grāmatu". Tādēļ viņi meklējuši informāciju par jums, noskaidrojuši bijušās sievas ad­resi. Jus taču kādreiz tur dzīvojāt, vai ne? Tur bijāt deklarējies?

- Ja. Es joprojām esmu deklarējies tur.

- Tātad viņi pavisam viegli tikuši pie adreses un vairākas die­nas novērojuši māju. Gaidījuši un vērojuši.

- Tad parādījās Kristīne… - Robs klusi iesāka.

Sarunā iejaucās Boidžērs.

- Un atviegloja viņiem dzīvi. Abas sievietes un meitene devās uz Kembridžu, bandīti viņām sekoja. Pēcpusdienā jūsu draudze­ne aizveda meiteni uz attālu lauku māju. Uz pašu nepiemērotāko vietu pasaulē!

- Iespējams, viņi par de Savariju bija dzirdējuši jau agrāk, - Foristers piebilda. - Šis cilvēks sarakstījis vairākas grāmatas par upurēšanu un Elles uguņu klubu. Klonkarijs tās noteikti ir izlasī­jis. Vai ari redzējis profesoru televīzijā.

-Tad… - Robs joprojām šūpojas pelēcīgaja straumē, taču cen­tās sakopot domas. - Viņi gaidīja netālu no lauku mājas. Zināja, ka uzreiz sagūstīs gan Kristīni, gan manu meitu.

- Ja, - piekrita Boidžērs. - Droši vien gaidījuši stundām ilgi un tad ielauzušies mājā.

Robs pievērsās Foristeram.

- Viņai jāmirst, vai ne? Manai meitai jāmirst, ja? Viņi taču no­galina visus!

Foristers sarāvās un papurināja galvu.

- Nē… tā nemaz nav. Mēs pagaidām vēl neko īsti nezinām…

- Izbeidziet!

- Ludzu.

- Nē! - Robs jau kliedza. Piecēlies viņš veltīja policistiem ne­gantu skatienu. - Kā jūs varat tik mierīgi apgalvot, ka "mēs pa­gaidām vel neko īsti nezinām"? Jūs pat iedomāties nevarat, ko tas nozīmē, detektīvi Jums nav ne jausmas! Manu meitu nolaupījuši kaut kādi nolādēti slepkavas! Es zaudēšu savu vienīgo bērnu.

Boidžērs ar mājienu mudināja Robu nomierināties. Apsēsties un nomierināties.

Apzināti lēni izelpojis, Robs atskārta, ka sarīkojis scēnu, taču viņam tas nerūpēja. Viņš nespēja kontrolēt savas emocijas un gri­bēja no tām atbrīvoties. Bridi pastāvējis, acīm dusmās zibsnījot, viņš atkal apsēdās.

- Es zinu, ka jums ir ļoti grūti to aptvert, - detektīvs Foristers turpināja, - taču pagaidām, cik mums zināms, bandīti nav noda­rījuši neko ļaunu ne jūsu meitai Lizijai, ne Kristīnei Majērai.

Drūmi palocījis galvu, Robs klusēja. Viņš baidījās, ka var iz­lauzties vārdi, ko vēlāk nāksies nožēlot.

- Notikuma vietā mēs esam atraduši tikai de Savarija asi­nis, - policists turpināja. - Līdz šim bandīti nogalinājuši, kā jus teicat, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Taču šoreiz rīkojušies citādi. Viņi ir nolaupījuši sievieti un meiteni. Kāpēc? Jo grib tikt klāt jums.

Šķita, ka mutuļojoša straume kļuvusi mierīgākā. Robs uzma­nīgi un gandrīz cerīgi lūkojās uz Foristeru. Šajos vārdos jautās loģika, saprātīgums. Robam gribējās, tiešām gribējās uzticēties šim cilvēkam.

- Vai jūs raksta beigās norādījāt savu e-pasta adresi? - Foris­ters jautāja.

- Jā, - Robs atbildēja. - Ierasta prakse. Tā ir redakcijas e-pasta adrese.

Boidžērs kaut ko pierakstīja.

- Fs uzskatu, - Foristers turpināja, - ka Džeimijs Klonkarijs drīz sazināsies ar jums. Ļoti drīz. Viņam vajadzīga "Melnā grā­mata".

- Un ko man iesākt, kad viņi sazināsies ar mani?

- Nekavējoties zvaniet man. Luk, mana mobilā tālruņa nu­murs. - Viņš pasniedza Robam savu vizītkarti. - Mums jāpiekrāpj šie bandīti. Jārada iespaids, ka grāmata un citi jesīdu dokumenti ir pie jums.

Robs šķita apmulsis.

- Lai gan patiesībā man nekā nav?

- Viņi to nezina. Ja pārliecināsim viņus, ka jūs varat sagādāt to, kas viņiem nepieciešams, tad iegūsim laiku. Ļoti dārgo laiku, lai mēs varētu notvert Klonkariju.

Pāri Foristera plecam lūkodamies ara pa logu, Robs domāja par simtiem policistu, kas tobrīd strādāja šajā ēka. "Vairāki duči izmeklē tieši šo lietu. Viņi taču ir spējīgi atrast šo slepkavu ban­du, vai ne? Par asiņainajiem, nežēlīgajiem noziegumiem tagad ir pilnas avīzes." Robam gribējās iziet lielākā telpa un uzkliegt: "No­tveriet viņus! Strādājiet! Noķeriet tos neliešus! Vai tad tas ir tik grūti?"

-Jūsuprāt, kur viņi ir? - Robs jautāja skaļi.

- Daži pavedieni ir, - Boidžērs atbildēja. - Itālietim Lūkam Marsinelli ir privāta pilota licence. Varbūt viņi izmanto privātas lidmašīnas, lai tiktu ārā no valsts.

-Tie taču ir tikai bērni…

Foristers papurināja galvu.

- Taču tie nav parasti bērni. Tie ir bagātnieku bērni. Marsinelli ir bārenis, kurš saņēma mantojumā tekstilrūpniecības uzņēmu­mu Milānā. Neaptverami veiksmīgu uzņēmumu. Cits bandas lo­ceklis, mūsuprāt, ir Konektikutas augsta riska ieguldījumu fonda vadītāja dēls. Šiem puisīšiem ir savi pilnvaras līdzekļi, mantotas bagātības, konti Džērsi salas banka. Viņi tiek pie jaunas mašīnas tikpat viegli kā es uzsitu knipi. Austrumanglijā ir daudzi privāti lidlauki, no kara laikiem saglabājušies amerikāņu aerodromi. Var­būt viņi izveduši jūsu meitu no valsts. Musuprat, Itālijā ir visie­spējamākā vieta, jo bandā ir Marsinelli, kuram netālu no ltalijas ezeriem ir īpašums. Turklāt Klonkarija ģimene dzīvo Pikardija. Tā tiek novērota, franču un itāliešu policija tur roku uz pulsa.

Robs nožāvājās - vilšanās vai sarūgtinājuma, nevis noguru­ma dēļ. Šīs žāvas bija izraisījis paaugstināts adrenalīna līmenis. Robam slāpa un gribējās atpūsties, viņš jutās aizkaitināts un sa­niknots. Bija nolaupīti divi cilvēki, ko viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē - Lizija un Kristine. Viņas noteikti raudāja un mocījās. Ievestas Ciešanu tuksnesī. Šīs domas bija neizturamas.

Viņš piecēlās kājās.

- Labi, detektīv, es uzraudzīšu savus e-pastus.

-Lieliski. Varat man zvanīt jebkurā laikā, Latrela kungs. Kaut piecos no rīta! Es neiebilstu. - Šķita, ka policista acis uz brīdi kļu­vušas miklas. - Rob, es saprotu, kādas mocības jums tagad jāiz­cieš. Ticiet man. - Viņš noklepojās un tad turpināja: - Klonkarijs ir augstprātīgs un psihiski slims jauneklis. Viņš domā, ka ir gud­rāks par visiem pārējiem. Šadi cilvēki nespēj noturēties, nepakai- tinājuši policiju ar savu gudrību. Un tieši tādēļ mums izdodas vi­ņus notvert.

Policista rokasspiedienā Robs sajuta nelokāmību, un tas pau­da vairāk nekā tikai profesionālu pārliecību; šaja žesta jautās izpratne. Turklāt viņa skatienā varēja manīt līdzjūtību, pat sā­pes.

Pateicies Robs pagriezās un devās ārā no ēkas. Gluži kā zom- bijs viņš aizgāja līdz autobusu pieturai un aizbrauca uz savu dzī­voklīti lzlingtona. Brauciens bija nogurdinošs. Šķita, ka it visur viņš redz bērnus, mazas meitenītes, kas spēlējas ar draugiem, lec klasītes, iepērkas kopā ar māti. Gribējās sekot it visām - ja nu kā­da no meitenēm izrādās Lizija -, lai gan Robs apzinājās, ka tas ir smieklīgi. Un vienlaikus gribējās novērsties, neskatīties uz šim meitenītēm, jo visas atgādināja par paša meitu. Par viņas matu smaržu, kad mazā izcelta no vannas. Par uzticīgajam zilajām acīm. Robu atkal pārņēma mokošu sāpju vilnis - varens un izni­cinošs.

Pārradies mājās, viņš nelikās ne zinis par neizkravātajiem ko­feriem un pamatīgi sarugušo pienu uz virtuves galda, bet taisnā ceļā devās pie klēpjdatora, ieslēdza to un pārbaudīja elektronis­ko pastu.

Neka. Robs pārliecinājās vēlreiz, taču nevienas vēstules nebija.

Viņš iegāja dušā, tad sāka ģērbties un pēkšņi sastinga. Tad ķē­rās pie koferiem, bet atkal palika pusceļa. Viņš mēģināja nedomāt par Liziju, bet nespēja. Viņš bija dusmīgs un uztraucies. Taču vie­nīgais, ko varēja darīt, - pārbaudīt elektroniskā pasta vēstules.

Bez krekla un kailām kājām viņš devās atpakaļ pie klēpjdato­ra un spēji sarāvās. Pirms desmit minūtēm bija pienākusi vēstule no Džeimija Klonkarija.

Nemiera un cerību pārņemts, Robs lasīja temata nosaukumu. "Tava meita."

"Vai tas bus kāds šaušalīgs līķa foto? Meitiņa bez galvas? Sa­dedzināta? Bet varbūt viņš paziņos, ka Lizijai nekas nekaiš?"

Spriedze un nemiers šķita neizturams. Svīzdams Robs atvēra vēstuli. Fotogrāfijas nebija. Tikai teksts. Un sākas tas pavisam ko­dolīgi:

"Pie mums ir tava meita, Rob. Ja gribi viņu atpakaļ, atdod mums "Melno grāmatu". Vai pasaki, kur to meklēt. Citādi viņa mirs. Sīkāk neko nestāstīšu, bet domāju, ka tava i/.tēle jau darbo­jas. Tava draudzene nav cietusi, taču arī viņu mēs nogalināsim, ja tu nevēlēsies sadarboties."

Robam gribējās triekt datoru pret sienu, taču viņš lasīja tālāk:

"Starp citu, izlasīju tavu rakstiņu par palestīniešiem. Ļoti aiz­raujošs. Sirdi plosošs. Kad esi aizmirsis savu tik paredzamo libe­rālismu, tad proti uzrakstīt arī šo to interesantu. Taču es šaubos, vai tu jebkad esi apsvēris izraēliešu patieso stāvokli un tā iemes­lus. Vai tā ir, Rob?

Padomā! No kā tu visvairāk baidies? Kura rase tevi kaitina vis­vairāk? Līdz sirds dzijumiem? Atļaušos minēt, ka tie ir melnie - afrikāņi, vai ne? Man taisnība, ko? Vai tu pārej ielas pretējā puse, kad pa gabalu ieraugi melnādainus jauniešus kapucēs? Ja tā, tad zini, ka tu neesi viens, Rob. Mēs visi tā darām. Un statistika ap­liecina, ka bailes no melnajiem ir pamatotas - tieši viņi ielās pa­strādā visvairāk noziegumu. Iespēja, ka tevi aplaupīs melnādai­nais, ir daudz lielāka nekā tā, ka tev uzbruks baltais, japānis vai korejietis, - ja ņemam vērā melno ļautiņu īpatsvaru iedzīvotāju sastāvā.

Bet - padomā dziļāk!

Esmu lasījis tavus rakstus un zinu, ka neesi muļķis. Politika tu varbūt arī esi pilnīgs idiots, taču muļķis ne. Tādēļ padomā! Ku­ras rases pārstāvji nogalina visbiežāk? Kura no cilvēces rasēm ir visnāvējošākā?

Gudrie, vai ne?

Palūkosim. Tu baidies no melnādainajiem. Bet - cik cilvēku pa­tiesība ir nogalinājuši afrikāņi? Afrikāņu armijas? Afrikāņu va- rasiestades? Dažus tūkstošus? Varbūt vairākus desmitus tūksto­šu? Visā Āfrikā! Redzi? Ja skaita uz vienu cilvēku, afrikāņi nemaz nav tik bīstami. Viņi ir absolūti haotiski, nespēj iedibināt paši sa­vu valdību, taču globālā mēroga nav bīstami. Bet tagad ņemsim arabus. Viņi tik tikko sāk apgūt datorus. Kopš piecpadsmitā gad­simta viņi nav spējuši veiksmīgi uzbrukt nevienam pretiniekam. Vienpadsmitais septembris bija viņu labākais mēģinājums divsimt gadu laikā nogalināt lielāku daudzumu cilvēku. Bojā gāja trīs tūk­stoši. Amerikāņi tos iznīcinātu vienā minūtē. Ar tālvadības pults palīdzību.

Tātad - kuri ir tie organizētie cilvēki, kas patiesi spēj nogali­nāt, Rob? Lai viņus atrastu, mums jādodas uz ziemeļiem. Tur dzivo paši gudrākie.

Ja izvērtējam Eiropas nācijas, tad angļi un vācieši nogalināju­ši vairāk nekā citi. Piemēram, Britu impērija pilnībā iznīcināja Tasmānijas aborigēnus, noslepkavoja absolūti visus. Patiesību sa­kot, briti Tasmānijas salā tā izklaidējās - medīja vietējos iedzīvo­tājus. Tas bija asiņains sporta veids, gluži kā lapsu medības.

Vienīgie Eiropā, kas nogalināto upuru skaita ziņā var stāties līdzas britiem, ir vācieši. Viņi saņēmās lēnām un palika bez im­pērijas, taču divdesmitajā gadsimtā viņiem paveicās. Vācieši no­bendēja sešus miljonus ebreju. Noslepkavoja piecus miljonus po­ļu. Un kādus desmit vai divdesmit miljonus krievu - viņu ir pārāk daudz, lai saskaitītu precīzi.

Kāds ir britu un vāciešu intelektuālās attīstības koeficients? No 102 līdz 105, tātad krietni virs vidējā un ārkārtīgi virs citu rasu rā­dītājiem. Šis skaitlis ir visnotaļ iezīmīgs, lai pasludinātu britus un vāciešus par nāvējošākajām nācijām pasaulē. Un gudrākajām ari.

Taču lūkosim dziļāk. Kas ir vēl gudrāki par britiem un vācie­šiem, Rob? Ķinieši. Viņu vidējais intelektuālās attīstības koefi­cients ir 107. Turklāt ķinieši divdesmitajā gadsimtā vien nogali­nājuši aptuveni simts miljonus. Protams, viņi slepkavojuši savējos, taču par gaumi nestrīdas.

Bet tagad ķersimies pie galvenā.

Kurš, visticamāk, varētu nogalināt tevi? Fricis vai brits? Mel­nais vai ķīnietis? Korejietis vai kazaks? Nēģeris vai makaronu ēdājs?

Nē, tas ir ebrejs. Ebreji uz šis planētas ir bendējuši vairāk par visiem citiem. Protams, ņemot vērā to, cik mazskaitliga ir šī nāci­ja, viņi slepkavošanai izsnieguši pilnvaras. Proti, izmantojuši ci­tu tautu varenību vai panākuši, ka citas valstis cīnās viena pret otru. Viņi dzīvo un nogalina, apbruņojot savu gudrību. Neviens nevar apšaubīt, ka ļoti daudzi krituši no viņu zobena. Padomā par to! Ebreji ieviesa kristietību; cik daudzi gājuši bojā krusta dēļ un krusta vārda? Piecdesmit miljoni? Ebreji sapņoja par komu­nismu. Tātad vēl simts miljoni. Un kur tad vel atombumba! Ari to izgudroja ebreji. Cik daudzus nogalinās tā?

Maskējušies par neokonservatīvistiem, ebreji izraisīja otro Irā­kas karu. Jā, pēc viņu standartiem spriežot, tā bija īslaicīga ope­rācija - tikai miljons upuru. Tāds sīkums! Taču viņi joprojām vi­su kontrolē. Varbūt tādēļ, ka gatavo visaptverošu islāma un kristietības karu. Un mēs visi zinām, ka tāds būs. Un mēs visi zi­nām, ka to uzsāks ebreji. Viņi sāk visus karus, jo ir paši gudrākie.

Kāds ir vidusmēra aškenazu ebreja intelektuālās attīstības ko­eficients? 115. Tā ir gudrākā rase pasaulē. Tātad, visticamāk, tieši ebreji laupīs tev dzīvību. Tikai nedarīs to uz ielas ar dunci rokā, lai atņemtu tev desmit dolārus kārtējai narkotiku devai."

Robs vērās vēstules tekstā. Tas šķita absolūti neprātīgs, taču iespējams, ka tajā varētu atrast arī kādu pavedienu.

Vēlreiz pārlasījis tekstu, viņš paņēma telefonu un piezvanīja detektīvam Foristeram.