Senatnes vārti

Trīsdesmit ceturtā nodala

Visi kliedza un grūstījās. Duncis dzēla Robam kaklā un dūrās balsenē. Kads uzmeta viņam galvā maisu. Robs tumsā mirkšķi­nāja acis.

Durvis aizcirtās un atkal atvērās. Viņš noprata, ka ir iestumts citā telpa - mainījās trokšņi un atbalsis kļuva klusākas. Šī telpa noteikti bija daudz mazāka, taču balsis joprojām šķita niknas un skaļas. Apkārtējie runāja kurdu valodā - draudīgi un spalgi.

Kads no aizmugures ar zābaku iespēra Robam ceļu apvidū. Viņš nokrita uz grīdas. Prātā virknējās dažādi tēli: upuri interne- ta videoierakstos. Pieguļoši oranži tērpi. Allāhu akhbar. Dunča švīksts gar kaklu, un putojošu asiņu šalts. Allāhu akhbar.

"Nē!" Robs cīnījās pretī un locījās uz visām pusēm, taču viņu turēja neskaitāmas rokas. Vecais maisaudekls oda pēc sasmaku­šas elpas, un cauri tā audiem jautās gaisma. Varēja pat atšķirt klai­gājošo cilvēku apveidus.

Kaut kur atvērās vel vienas durvis. Balsis kļuva vēl skaļākas, un Robs saklausīja sievieti, kas uzdeva jautājumu, un vīrus, kuri uz. viņu sakliedza. Valdīja absolūts juceklis. Robs centas elpot lēnām, lai nomierinātos. Viņš tika pagriezts uz sāniem un nu cau­ri maisam varēja saskatīt jesīdu drānas un sandales.

Rokas viņam tika sasietas uz muguras. Raupjā aukla iegrie­zās miesā. Viņš sāpēs saviebās un tad saklausīja kāda vīra ņur­došo balsi. "Vai tā bija arābu valoda? Vai tiešām esmu jau dzir­dējis šos vārdus?" Sakustējies Robs sasprindzināja acis, lai redzētu kaut mazliet skaidrāk, un satraukts norija siekalas. "Kas tas par zibsni? Vai atkal duncis? Milzu duncis, kas piedurts ma­nai rīklei?"

Sāpes šķita dedzinošas. Robs iedomājās par savu meitu. Vi­ņas burvīgajiem smiekliem un gaismā mirdzošajiem matiņiem - tie bija gaiši kā pati saulīte. Par viņas augšup pavērstajām acīm. "Tēti, zīvnieki, tēti!" Bet tagad Robs prātoja, ka mirs un nekad vairs meitu neredzēs. Tādējādi izpostot viņas dzivi. "Kaut es spētu būt labāks tēvs!"

Viņu pārņēma skumjas. Gribējās raudāt. Maisa bija karsti, un sirds neprātīgi sitās. "Nedrīkst krist panika. Es vēl neesmu beigts. Mani ir tikai sasējuši. Un nobiedējuši."

Jau ļāvies cerībām, Robs pēkšņi atcerējās Franci Breitneru. Viņš gan bija nogalināts - jesīdu strādniekiem Gebekli izrakumu lau­kumā tā nebija problēma. Viņu uzdūra uz mieta, uzšķērda ka la­boratorijas vardi. Pavisam vienkārši. Robs atcerējās, ka šļācās asi­nis no ievainojuma Franča krūtis un ka lāses pilēja dzeltenajās smiltis. Un tad viņš atcerējas Šanliurfas iela nokauto trīcošo kazu.

Robs iekliedzās. Viņa vienīgā cerība bija Karvans. Draugs jesī­du pulkā. "Varbūt viņš sadzirdēs." Kliedzieni atbalsojās telpā. Tad atkal atskanēja kurdu balsis - viņi lādējās. Robs tika grūstīts un spārdīts. Kāda roka saķēra viņa kaklu un sāka žņaugt. Cita roka satvēra viņa augšdelmu. Robs neganti laida darba zābakus - viņš bija saniknojies ne pa jokam un iekodās maisā. "Ja mani gra­sās nogalināt, es cinīšos, mēģināšu izlauzties, tik viegli nepado­šos…"

Tad maiss tika norauts.

Spēji ievilcis elpu, Robs samirkšķināja acis. Viņā cieši vērās Karvans.

Taču šis vīrietis vairs nebija tāds kā iepriekš; no draudzīgā, apaļsejaina jaunekļa vairs nebija ne miņas. Šis Karvans nesmai­dīja, viņš bija drūms un dusmīgs. Viņš līdzinājās komandierim.

Karvans izrīkoja vecajos, deva strupas pavēles kurdu valodā. Pamācīja, kas viņiem darāms. Un vecie vīri bez. ierunām paklau­sīja, burtiski klanījās viņa priekšā. Viens no vīriešiem noberza Ro­bam seju ar mitru lupatu. Tā nelāgi oda, taču vēsums šķita atsvai­dzinošs. Cits vīrs palīdzēja Robam apsēsties, muguru atbalstot pret tālāko sienu.

Ar nākamo pavēli Karvans, šķiet, lika visiem iet prom - tie cits pēc cita paklausīgi atstāja telpu. Pēdējais aizcirta durvis, un Kar­vans ar Robu palika divatā. Robs paskatījās apkārt. Tā bija netīra istaba ar kailām, krāsotām sienām un diviem augstiem, šauriem logiem, pa kuriem ieplūda nedaudz saules gaismas. Iespējams, ta bija kāda noliktava vai tempļa priekškambaris.

Auklas griezās delnu locītavās. Maiss no galvas bija noņemts, taču rokas palika sasietas. Spēcīgi berzēdams plaukstas, Robs centās uzturēt asinsriņķošanu. Tad viņš palūkojās uz Karvanu. Jaunais jesīds bija notupies uz pabalejuša, taču bagātīgi izšūta paklājiņa un vērās savā gūsteknī. Karvans nopūtās.

- Es gribēju jums palīdzēt, Latrela kungs. Domājām, ka jus no­mierināsieties, kad būsiet atbraucis uz šejieni. Bet jums nekad nav gana. Nekad. Rietumu cilvēkam vienmēr vajag vēl un vēl.

Robs jutās apmulsis. "Par ko viņš runa?" Karvans ar rādītāj­pirkstu un īkšķi izberzēja acis. Jesīds šķita noguris. Pa šaurajiem logiem ieplūda attālie Lalešas trokšņi - bērni smējās un ķiķināja, kaut kur burbuļoja strūklaka.

Karvans sēdēdams paliecās uz priekšu.

- Kas jums kaiš? Kāpēc jums viss jāzina? Vācietis Breitners bi­ja tads pats. Tieši tāds pats. - Robs iepleta acis. Karvans palocīja galvu. - Ja, Breitners. Gebeklitepē…

Jaunais jesīds nīgri noglauda izrakstīto paklāju. Rādītājpirksts it kā izzīmēja tumšsarkano izšuvuma labirintu. Viņš šķita iegri­mis meditācijā, lai pieņemtu kādu svarīgu lēmumu. Robs gaidīja. Rīkle viņam bija izkaltusi un delnu locītavas smeldza. Tad viņš pajautāja:

- Vai es varētu dabūt kaut ko dzeramu?

Puisis pastiepa roku, satvēra plastmasas pudelīti ar minerāl­ūdeni un pielika Robam pie lūpām. Tas kāri un aizgūtnēm dzēra. Nolicis pudeli pa vidu uz betonētās grīdas, Karvans jau otro reizi nopūtās.

- Izstāstīšu jums patiesību. Vairs nav nekādas jēgas slēpties. Varbūt patiesība jesidiem palīdzēs. Jo meli un maldināšana mums dara pāri. Esmu jesīdu šeilia dēls. Vadonis. Taču esmu ari studē­jis par mūsu ticību. Tātad esmu īpašā situācijā, Latrela kungs. Varbūt tādēļ varu atļauties arī zināmu… rīcības brīvību. - Viņš iz­vairījās skatīties Robam acīs. "Vai tas liecina par vainas apziņu?" Robs prātoja. Karvans turpināja: - Tas, ko grasos jums izstāstīt, līdz šim nav atklats nevienam mūsu ticībai nepiederīgajam. Tūk­stošiem gadu laikā nevienam! Un varbūt arī turpmāk nevienam netiks stāstīts.

Robs uzmanīgi klausījās. Karvana balss skanēja vienmērīgi, gan­drīz monotoni. It kā tas butu iepriekš sagatavots monologs vai ga­diem ilgi pārdomāts temats, neskaitāmas reizes izmēģināta runa.

- Jesīdi uzskata, ka Gebeklitepē atradās Ēdenes dārzs. Domā­ju, ka jūs to zināt. Un, manuprat, mūsu ticība ir… iedvesmojusi citas reliģijas. - Paraustījis plecus, viņš dziļi nopūtās. - Ka jau stāstīju, mēs uzskatām, ka esam tieši Ādama pēcteči. Mēs esam Krūkas dēli. Un Gebeklitepe tādējādi ir mūsu senču mājvieta. Ik­vienam jesīdu priesteru jeb augstākās kārtas pārstāvim, piemēram, man, ir iegalvots, ka mums jāaizstāv Gebeklitepe. Jāaizstāv un ja- sargā mūsu senču templis. Tā paša iemesla dēļ tēvi un tēvu tēvi mums ir mācījuši, cik rūpigi jāglabā Gebekli noslēpumi. It viss, kas no turienes aizvests, jāpaslēpj vai jāiznīcina. Tapat kā tās… paliekas… Šanliurfas muzejā. Tas ir mūsu, jesīdu, uzdevums. Jo mūsu senči apraka Gebeklitepi… kāda sevišķa iemesla dēļ. - Kar­vans paņēma pudeli un iemalkoja mazliet ūdens. Viņa tumšbrū­nās kurdu acis nelielās noliktavas blāvajā gaismā mirdzēja un cie­ši urbās pretimsēdētājā. - Es saprotu, kadu jautājumu jus vēlaties uzdot, Latrela kungs. Kāpēc? Kāpēc mani senči apraka Gebekli? Kāpēc tā jāsargā? Kas tur notika? - Karvans pasmaidīja, taču ša- ja smaida jautās sāpes, pat mokas. - Tas mums nav mācīts. Ne­vienam no mums. Mūsu reliģijas postulāti nav pierakstīti. Viss tiek nodots no mutes mutē, no auss ausī, no tēva dēlam. Agrā bēr­nībā es jautāju tēvam, kādēļ mums ir tieši tādas tradīcijas. Viņš atbildēja, ka tādas šīs tradīcijas ir. Un viss.

Kad Robs gribēja kaut ko bilst, Karvans nepacietīgi pacēla roku.

- Protams, nekam no tā nebija nozīmes. Gadsimtiem ilgi ne­viens netraucēja Gebekli mieru. Izņemot jesidus, neviens pat ne­zināja, ka tā tur ir. Tā palika apslēpta zem senās zemes kartas. Bet tad ieradās tas vācietis, arheologi ar liekšķerēm, racējiem un mašīnām. Viņi pārbaudīja, raka un šo to ari atrada. Jesīdiem Ge­bekli atrakšana ir milzu nelaime. It kā būtu uzšķērsts sens ievai­nojums. Mums sāp. Ja mūsu senči tur kaut ko aprakuši, tad tā ari jāpaliek, bet viss atrastais jāpaslēpj un jasargā. Un mēs, jesīdi, pie­teicamies darbā pie viņa, lai varētu aizkavēt arheologu darbu un beigu beigas pielikt punktu šai bezgalīgajai rakšanai. Taču viņš nelikās mierā. Joprojām urķējās mūsu rētā…

- Tāpēc jūs nogalinājāt Franci un tad…

- Ne! - Karvans izgrūda. - Mes neesam tik ļauni. Mēs neesam slepkavas. Mēs gribējām viņu iebiedēt. Iedvest bailes, aizdzīt jūs visus prom. Taču viņš pakrita. Tas ari viss.

- Un… Pulsa di Nura?

-Ja, protams. Un nepatikšanas templi. Mēs mēģinājām… ka to sauc… mēs mēģinājām traucēt izrakumus, apturēt tos. Taču vācie­tis bija pārāk neatlaidīgs un turpināja rakt. Rakņāties Ēdenes dār­zā, krūku dārzā. Viņš nelikās mierā pat naktī! Sākās strīdi. Un viņš nokrita. Manuprāt, tas bija nelaimes gadījums.

Robs sāka protestēt, bet Karvans tikai paraustīja plecus.

-Jūs varat man ticēt un varat ari neticēt. Tā ir jūsu izvēle. Es­mu noguris melot.

- Ko varat teikt par galvaskausu?

Karvans smagi un lēni nopūtās.

- Nezinu. Teksasā es studēju musu reliģiju. Es ieraudzīju… mū­su mītu struktūru. No cita skatpunkta. Un es nezinu. Es nezinu, kas ir Meleks Tauss, un nezinu, kas ir šis galvaskauss. Zinu tikai to, ka mēs pielūdzam galvaskausu un pāvu. Un nedrīkstam at­klāt šos noslēpumus. Nedrīkstam precēties ar ticībai nepiedero­šajiem un radīt ar viņiem bērnus. Jo nejesīdi ir nešķīsti.

- Vai tas ir dzīvnieka galvaskauss?

- Nezinu! Ticiet man! Domāju… - Karvans meklēja vārdus. - Domāju, ka Gebeklitepē pirms desmit tūkstošiem gadu kaut kas notika. Ar mūsu Ēdenes templi. Kaut kas šausmīgs. Vai gan citā­di viņi būtu to aprakuši? Kāpēc aprakt skaistu vietu? Tikai tāpēc, ka tā ir kauna un ciešanu vieta, vai ne? Kaut kādam iemeslam taču jābūt!

- Kādēļ jūs man to stāstāt? Kādēļ tagad? Kādēļ man?

-Jo jus kaismīgi vēlējāties braukt uz šejieni. Nepadevāties. Tādēļ tagad es jums visu izstāstīšu. Jūs atradāt krūkas ar tām šaušalīga­jam paliekām. Ko tās nozīmē? Kādēļ tie bērni iebāzti krūkas? Mani tas biedē. Ir tik daudz lietu, kuras es nesaprotu! Mums ir tikai mīts un tradīcijas. Nav pat grāmatas, kas visu izskaidrotu. Vairs nav.

Arā atkal skanēja balsis. Izklausījās pēc atvadām. Tad ierūcās automašīnu motori. Šķita, ka cilvēki dodas prom no Lalešas. Robs vēlējās pierakstīt Karvana vārdus, izjuta teju fizisku nepiecieša­mību to izdarīt, taču rokas bija cieši sasaistītas. Viņš spēja vien pajautāt:

- Kas ir šī "Melna grāmata"?

Karvans papurināja galvu.

- Ak jā. "Melnā grāmata". Kas lā ir? Neesmu īsti pārliecināts, ka tā ir grāmata. Manuprat, tas ir kaut kāds pierādījums, tada kā atslēga vai kods, kas izskaidro diženo noslēpumu. Taču tā ir pa­zudusi. Atņemta mums. Nu mums palikušas tikai… pasakas. Un pāva eņģelis. Pietiek. Esmu jums izstāstījis lietas, par kurām ne­vajadzētu stāstīt nevienam, taču man nebija izvēles. Pasaule nici­na jesldus. Mūs zākā un vaja. Sauc par sātana pielūdzējiem. Vai var but vēl ļaunāk? Varbūt pasaule izturēsies pret mums labak, ja uzzinās patiesību. - Viņš atkal iemalkoja minerālūdeni. - Mēs gla­bājam noslēpumu, Latrela kungs, šausmīgu noslēpumu, kuru paši neizprotam. Mēs esam uzticīgi šai klusēšanai. Un mūsu pienā­kums ir aizsargāt aprakto pagātni. Tā ir mūsu nasta. Gadsimtiem ilgi nesama nasta. Mēs esam Krūkas dēli.

- Un tagad…

- Tagad es aizvedīšu jūs atpakaļ uz Turciju. Aizvedīsim jūs līdz robežai, lai varat lidot mājup un visiem izstāstīt par mums. Pavēstīt, ka mēs neesam sātanisti. Atklāt mūsu skumjo pagātni. Stāstīt visu, kas uz sirds. Tikai nemelot.

Jesīdi stāvēja pie loga un kaut ko klaigāja. Durvis atsprāga va­ļā, un telpā ienāca vairaki cilvēki. Robu atkal sāka grūstīt, tikai šoreiz mērķtiecīgi un mierīgi. Iedams cauri templim, viņš palūko­jas uz altari - galvaskauss bija nozudis. Jau nākamajā brīdī viņš nonāca saulē. Bērni uz viņu rādīja ar pirkstiem. Robs vēroja sie­vietes, kuras skatījās uz viņu, aizlikušas plaukstu priekšā mutei. Viņš tika aizvests līdz Ford pikapam.

Šoferis bija gatavs darbam. Roba soma jau atradās uz pasa­žieru sēdekļa, taču viņa rokas joprojām bija sasietas. Divi vīri pa­līdzēja viņam iekāpt kabīnē. Līdzās viņam apsēdās tumsnējs bār­dainis, jaunāks par Karvanu. Spēcīgs, muskuļots un kluss. Pui­sis grasījās sēdēt starp Robu un automašīnas durvīm, tātad Ro­bam atlika vidējais sēdeklis.

Ford sāka braukt, ar riteņiem saceļot smilšu šaltis. Pēdējais, ko Robs redzēja Lalešā, bija Karvans bērnu pulciņa vidū, līdzās ko­niskajam tornītim. Viņa sejā jautās bezgalīgas skumjas.

Tad Laleša nozuda aiz kalna nogāzes. Automašīna traucās uz Turcijas robežas pusi.