Foristers un Boidžērs vērās Stiksas upē.
- No skolas laikiem es atceros, - sacīja Boidžērs, - ka Stiksa ir upe pazemē. Tai jātiek pāri, lai nokļūtu mirušo valstība.
Detektīvs lūkojās drēgnajā dzelmē. Stiksa nebija pārāk plata, taču strauja gan un līkumoja pa seno gultni, tālāk nogriežoties ap klinšainu stūri un nozūdot alās un aliņās. Piemērota vieta, lai atvadītos no šīszemes dzīves. Ainā neiederejās vienīgi veca Kcttlc čipsu paka pretējā krasta.
- Protams, - turpināja gids, - Stiksa ir tikai nosaukums. Patiesībā tā ir mākslīgi rakta. To iecerēja baronets Frānsiss Dešvuds, kad tika pārveidotas alas. Taču jāpiebilst, ka šajā kaļķa un krama alu sistēmā ir ari daudz īstu upju un strautu. Nebeidzams labirints.
Gids Kevins Biglstons atglauda pagaros brūnos matus un uzsmaidīja policistiem.
- Vai parādīt arī visu pārējo?
- Lūdzu.
Biglstons sāka ekskursiju pa Elles uguņu alām, kas atradās sešu jūdžu attāluma no Dešvuda muižas Rietumu Vikomā.
- Nu re, - gids teica, - esam klāt.
Viņš pacēla lietussargu, it kā vadītu turistu grupu. Boidžērs nosprauslājās, un Foristers veltīja padotajam brīdinošu skatienu. Viņiem šis puisis bija vajadzīgs. Lai plāns izdotos, viņiem bija vajadzīgs ikviens, kurš Rietumu Vikomā gatavs sadarboties.
-Tātad, - turpināja Biglstons, kura apaļā seja alu tumsā gandrīz nebija saskatāma, - ko mēs zinām par astoņpadsmitā gadsimta Elles uguņu klubu? Kāpēc viņi tikās tieši šeit? Šajas auk- stajas un mitrajās alās? Sešpadsmitajā gadsimtā Eiropā radās dažādas slepenas biedrības, piemēram, rozenkreicieši. To biedri bija brīvdomātāji, okultisma pētnieki, ticības noslēpumu izzinā- taji. Astoņpadsmitajā gadsimtā šo biedrību elites locekļi aizrāvās ar ideju, ka Svētajā zemē var atrast pierādījumus, tekstus un materiālus, kuri apliecinātu kristietības vēsturisko un teoloģisko bāzi. Varbūt pat visu lielāko reliģiju bāzi. - Gids atkal pacēla lietussargu. - Protams, antiklerikālisma un revolucionārā sekularisma laikmeta tas bija pārdrošs sapnis. Taču ar šīm leģendām un tradīcijām pietika, lai nomocītu vienu otru bagātu vīru… - Viņš aizgāja līdz tiltam, kas šķērsoja Stiksu, un pagriezās. - Atsevišķi atšķirīgu uzskatu cilvēki Anglijas aristokrātijas aprindās aizrāvās ar šīm baumām. Viens no viņiem, otrais barons Ledespensers, Frānsiss Dešvuds, astoņpadsmitajā gadsimtā pat devās uz Turciju, lai noskaidrotu patiesību. Viņš atgriezās tik saviļņots, ka dibināja pirmo Dīvānu klubu un pēc tam arī Elles uguņu klubu. Un viens no Elles uguņu kluba raisons d'etrebija iedibinātās reliģijas kritika un atspēkojums.
- Kā gan to var zināt? - iejaucās Foristers.
- Ir neskaitāmi pierādījumi, kas atklaj Dešvuda nicīgo izturēšanos pret ortodoksālo ticību. Piemēram, viņš pieņēma moto Fay cc que voudras jeb "Dari, ka gribi". To viņš aizņēmies no diženākā satīriķa Rablē, kurš asi kritizēja baznīcu. Šo moto divdesmitajā gadsimtā aizguva okultists Alisters Kraulijs, un tagad to lieto sā- tanisti visā pasaule. Dešvuds to ierakstīja Medmenemas abatijas ieejas arkā. Tā bija sagrauta abatija netālu no šejienes, ko Dešvuds īrēja ballīšu rīkošanai.
- Tieši tā, kungs, - sacīja Boidžērs, lūkodamies acis Foristeram. - Es to šorīt redzēju.
Biglstons aicināja viņus tālāk un turpināja savu runu.
- Tūkstoš septiņsimt piecdesmit otrajā gadā Dešvuds devās vēl vienā ceļojumā uz austrumiem, šoreiz uz Itāliju. Slepus, neviens īsti nezināja, kurp viņš aizbraucis. Viena teorija apgalvo, ka viņš nonācis Venēcijā, lai iepirktu grāmatas par maģiju. Citi eksperti uzskata, ka Dešvuds apmeklējis Neapoli, lai apskatītu romiešu bordeļa izrakumu vietu.
- Kāpēc tas viņam bija vajadzīgs?
- Dešvuds bija ļoti juteklisks vīrietis, detektīva kungs! Rietumu Vikomas dārzos apskatāma Priapa statuja. Tas bija grieķu dievs, kurš cieta no mūžīgas erekcijas.
Boidžērs sāka smieties.
- Nevajadzēja tik daudz lietot "Viagru".
Gids šo repliku nelikās dzirdam.
- Zem Priāpa statujas Dešvuds skulptoram lika iegravēt vārdus Peni Tento Non Penitenti. Tas nozīmē: "Stingrs penis, nevis pe- nitenciārijs." Tādējādi, Foristera kungs, tiek apstiprināta viņa noliedzošā attieksme pret kristietību un reliģisko morāli. Nekādas grēku nožēlošanas. - Viņi raitā solī devās prom pa galveno alu. Biglstons ar lietussargu iedūra miklajā gaisā, it ka atgaiņātos no laupītājiem. - Skatieties šurp! Kā minējis Horācijs Volpols, mazākajās alās izvietotas gultas, lai brāļi varētu izpriecāties ar jaunam meičām. Dešvuda laikā seksa pārpilnas ballītes alās bija ierasta lieta. Tāpat kā iedzeršanas. Dzirdētas ari baumas par velna pielūgšanu, grupveida masturbēšanu un tā tālāk.
Viņi bija nonākuši līdz lielākai alai, kas ieguvusi gotiskas un reliģiskas aprises - tā bija gluži vai ņirgāšanās par baznīcu.
Biglstons pacēla lietussargu gaisa.
- Tieši virs mums ir Svētā Lorensa baznīca, ko būvējis tas pats Frānsiss Dešvuds. Baznīcas griesti ir precizi tādi paši kā sagrautajam Saules templim Sīrijas pilsētā Palmīrā. Frānsiss Dešvuds bija aizrāvies ne tikai ar senajām mistērijām, bet arī ar senajiem saules kultiem. Taču - kam viņš patiesībā ticēja? Tas ir diskutabls jautājums. Daži apgalvo, ka viņa politiskos un reliģiskos uzskatus var rezumēt šādi: Lielbritānijā jāvalda elitei un šai elitei jāpiekopj pagānu reliģija. - Gids pasmaidīja. - Taču ar šiem uzskatiem mierīgi sadzīvoja arī netiklība, dzērāju orģijas, aizskaroša zaimošana un tā tālāk. Un tādēļ mēs nonākam līdz galvenajam jautājumam: kāds bija patiesais kluba mērķis?
- Kā domājat jūs? - vaicāja Foristers.
- Ta vien liekas, ka jūs gaidāt īsu atbildi! Baidos, ka tas nav iespējams, detektiv. Mēs zinām tikai to, ka Elles uguņu kluba ziedu laikos tajā iestājās Lielbritānijas sabiedrības ievērojamākās personas. Tiešām, līdz tūkstoš septiņsimt sešdesmit otrajam gadam Medmenemas brāļi, kā viņi sevi dēvēja, dominēja britu valdības un tādējādi arī topošās britu impērijas augstākajos ešelonos. - Biglstons devās atpakaļ cauri alam uz automašīnu stāvlaukuma pusi un vienlaikus turpināja stāstījumu: - Tūkstoš septiņsimt sešdesmit otrajā gadā par kluba pastāvēšanu uzzināja ari plašāka sabiedrība. Atklājās, ka tā biedru vidū ir gan premjerministrs, gan finanšu ministrs, gan vairāki lordi, augstmaņi un ministri. Tas nozīmēja, ka šis klubs kļuva par palamu aristokrātu izlaidībai un pagrimumam. - Biglstons iesmējās. - Pēc šī skandāla daudzi slavenākie biedri, piemēram, Volpols, Vilkss, Ilogarts un Bendžamins Franklins nolēma izstāties no kluba. Pēdējā Elles uguņu kluba sapulce tika sasaukta tūkstoš septiņsimt septiņdesmit ceturtajā gadā.
Viņi bija nonākuši šaurā klinšu koridora, kas no alu sistēmas veda uz ieeju un biļešu kasi. Sienas bija klātas sīkām lāsītēm.
- Kopš tā brīža Elles uguņu alas gadsimtiem ilgi tika atstātas bez uzraudzības, taču allaž glabājās kā sāpīgas un dažkart mokošas atmiņas. Tomēr nedomāju, ka tas jebkad atklās savu beidzamo noslēpumu, jo kluba biedri to paņēmuši līdzi kapā. Tiek uzskatīts, ka pēdējais ordeņa vadītājs Pols Vaitheds trīs dienas pirms nāves pavadīja, sadedzinot visus svarīgākos dokumentus. Tatad atbildi uz jautājumu, kas patiesībā noticis šajās alās, mēs varam meklēt… elles ugunis!
Gids apstājās. Boidžērs pieklājīgi aplaudēja. Biglstons palocījās un paskatījās pulksteni.
- Velns, jau gandrīz seši! Man jāsteidzas! Ceru, ka rītdienas plāns izdosies, kungi. Divpadsmitais baronets ļoti labprāt palīdzētu policijai notvert tos briesmīgos slepkavas.
Viņš aizskrēja pa gudronēto celiņu un nozuda aiz kalna nogāzes. Boidžērs ar Foristeru lēna solī aizgāja līdz policijas automašīnai, kas bija atstāta ozolkoka ēnā.
Pa ceļam viņi apsprieda savu plānu. Hjūgo de Savarijs pa telefonu un elektroniskajā pastā bija iegalvojis Foristeram, ka banda noteikti apmeklēs Elles uguņu alas, jo tieši tur - Elles kluba fenomena epicentrā - jāmeklē "Melna grāmata", ko Volijs atvedis no Svētās zemes.
Bet - kad banda dosies uz alām? Foristers bija secinājis, ka viņi savus melnos darbus veic tā, lai neviens to neredzētu. Kreiven- strita tas notika nedēļas nogales pusnaktī; Kenfordas skolā - brīvlaika agrā rīta stundā.
Tatad policija varētu izlikt slazdu. Foristers bija apciemojis pašreizējo Rietumu Vikomas muižas īpašnieku, divpadsmito barone- tu Edvardu Frānsisu Dešvudu, tiešo Elles uguņu lorda pecteci, un saņēmis atļauju uz vienu dienu slēgt alas. Par šādu soli tika izplatīts oficiāls paziņojums, ka "baroneta kāzu jubilejas svinību dēļ uzticamajam Rietumu Vikomas darbinieku kolektīvam tiek piešķirta brīvdiena". Paziņojums tika ievietots visās vietējās avi- zēs un svarīgākajās interneta vietnēs. Skotlendjardam pat bija izdevies pierunāt BBC, lai sagatavo nelielu ziņu sižetu, koncentrējot uzmanību uz šis vietas skandalozo vēsturi un pieminot īslaicīgo slēgšanu. Tādējādi Elles uguņu alas bus absolūti tukšas. Un slazdā ielikta ēsma.
"Vai banda parādīsies? Esam spēruši riskantu soli," Foristers prātoja, taču tā bija viņu vienīga cerība. Kamēr Boidžērs pa lauku ceļiem stūrēja uz viesnīcas pusi, Foristers juta, ka grimst pesimisma.
Bez šī vienīgais pavediens bija Kenfordas skolas novērošanas kameras fiksētais Klonkarija attēls. Pārējās kameras bandīti bija sabojājuši, pārgriežot kabeļus, taču vienu palaiduši garām, un tās izplūdušajā attēlā bija redzams, kā Klonkarijs soļo pa skolas gaiteni. Iedams garām, viņš veltījis kamerai ledainu skatienu. It kā zinātu, ka tiek filmēts. Un viņam būtu vienalga.
Foristers graudainajā attēlā bija skatījies stundām ilgi, cenšoties izprast jaunekļa domu gājienu. Tas izrādījās grūti, jo šis cilvēks bija spējīgs novilkt ādu sasietam, dzīvam upurim; cilvēks, kurš ar prieku izgriež otram mēli un aprok vēl pulsējošu galvu zemē; cilvēks, kurš ir gatavs uz jebko.
Puisis bija pārsteidzoši pievilcīgs, ar augstiem vaigu kauliem un gandrīz austrumnieciskām acīm, stūrainu un uzkrītošu profilu. Nez kāpēc šo iezīmju dēļ viņa nežēlība šķita vēl briesmīgāka.
Boidžērs novietoja automašīnu stāvlaukumā. Viņi bija apmetušies Haivikomas "Brīvdienu viesnīcā", netālu no M40 šosejas. Nakts bija saraustīta. Foristers pēc vakariņām izsmēķēja marihuānas cigareti, taču arī tā nepalīdzēja iemigt. Visu nakti sapņos viņam rādījās alas, kailas sievietes un ugunīgas ballītes; maza meitenīte smejošu pieaugušo vidū - meitenīte, kas apmaldījusies alās un sauc pēc tēva.
Viņš pamodās agri, ar izkaltušu muti. Paliecies pāri gultai, viņš paņēma telefonu un piezvanīja Boidžēram, pamodinot jaunekli. Abi aizbrauca uz savu Portakabin firmas pārvietojamo štābu.
Nelielā būdiņa bija nomaskēta aiz kalna, pa gabalu no galvenās ieejas alās. Tajās neviena nebija. Biļešu kase bija slēgta. Deš- vudu muižā nebija nevienas dzīvas dvēseles - visi darbinieki izbaudīja brīvdienu.
Līdz ar Boidžēru un Foristeru būdiņā sēdēja vēl trīs policisti, kuri pēc kārtas pētīja novērošanas kameru attēlus. Diena bija karsta, skaidra un ideāla. Stundām ritot, Foristers lūkojās ārā pa lodziņu un domāja par laikraksta Tinies lasīto publikāciju, kas veltīta jesīdiem un "Melnajai grāmatai". Šķita, ka žurnālists Turcija pieķēries vēl vienam šī savadā notikuma pavedienam.
Vakarā Foristers bija vēlreiz pārlasījis šo rakstu un tad piezvanīja de Savarijam, lai uzklausītu viņa viedokli. De Savarijs apstiprinā- ja, ka arī lasījis rakstu, un piekrita, ka tas ir neparasts un aizraujošs, turklāt atklājusies vēl kāda saikne. Rakstā pieminētā žurnālista draudzene, francūziete, kādreiz bijusi de Savarija studente un laba paziņa. Un viņa pieteikusies apciemot savu profesoru.
Detektīvs Foristers apjautājās de Savarijam par šo sievieti un noskaidroja, kas isti saista Turciju ar Angliju. Turieni un šejieni. Jesīdu piepešās bailes un Klonkarija pēkšņo nežēlības uzplūdu. De Savarijs piekrita uzdot francūzietei vairākus jautājumus, un tobrīd Foristers atkal sajuta cerību stariņu. Varbūt izdosies pārkost šo cieto riekstu. Kopš sarunas bija pagājušas piecpadsmit stundas, un optimisms šķita izplēnējis. Nekas nenotika.
Foristers nopūtās. Boidžērs pārstāstīja kadu piedauzīgu atgadījumu, kas piemeklējis kolēģi peldbaseinā. Visi smējās. Kāds salēja visiem kārtējo kafijas devu. Diena smagi vilkās uz priekšu, un gaiss būdiņā šķita smacējošs. "Kur tie puiši pazuduši? Ko viņi šobrīd dara? Vai Klonkarijs tikai spēlējas ar mums?"
Pār viņiem nolaidās silti liega krēsla. Skaidrs un rāms maija vakars. Foristers, kaudamies ar drūmam domām, devās pastaigā. Pulkstenis rādīja jau desmit, bet banda tā ari nebija parādījusies. Plāns izrādījies neveiksmīgs. Detektīvs lēni soļoja tumsā un vērās mēnesī. Ar kurpes purngalu paspārdīja vecu Appletise pudeli. Domāja par savu meitu. Abuļis. Abuļis. Abuļis, tēti. Sirdi pildīja skumjas. Viņš centās nomākt sajūtu, ka zaudējis dzīves mērķi, ka nez no kurienes uzradušās negantas dusmas un visapkārt valda tikai bēdas.
"Varbūt vecajam seram Frānsisam Dešvudam taisnība. Kur tad ir tas Dievs? Kādēļ Viņš pieļauj tik šausmīgas lietas? Kādēļ Viņš pieļauj nāvi? Kādēļ Viņš pieļauj, ka mirst bērni? Kādēļ Viņš ļauj pasaulē nākt tādiem cilvēkiem kā Klonkarijs? Dieva nav. Nekā nav. Ir tikai alās apmaldījies bērns un klusums."
- Kungs!
Boidžērs bija izskrējis no būdiņas, un viņam sekoja visi tris policisti.
- Kungs! Lielais Stars stāvlaukumā! Tikko!
Foristers, spēji atguvis enerģiju, metās pakaļ Boidžēram un bruņotajiem policistiem - visi skrēja ap stūri uz automašīnu laukuma pusi. Visapkārt tam viņi bija ierīkojuši signalizāciju, kas ielaušanas gadījumā raida gaismas starus. Alu ieeja slīga žilbinošā gaismā.
Tukšā automašīnu stāvlaukuma vidu atradās liela, jauna, spīdīgi melna BMW. Logi bija aptumšoti, taču Foristers iekšā saskatīja palielus stāvus.
Policisti nomērķēja uz automašīnu. Foristers no Boidžēra paņēma megafonu un dārdinošā balsi paziņoja:
- Stat! Jūs esat bruņotu policijas spēku ielenkumā! - Viņš centās saskaitīt, cik cilvēku sēž automašīnā. "Pieci vai varbūt seši?"
Melnajā BM W sodošie pat nepakustējās.
- Kāpiet āra no mašīnas! Ļoti lēni. Nekavējoties.
Taču automašīnas durvis palika ciet.
- Jūs atrodaties bruņotu policijas spēku ielenkumā. Jums jākāpj ārā no mašīnas. Nekavējoties.
Policisti notupās un nomērķēja vēl precīzāk. Šofera puses durvis lēnām vērās vaļā. Foristers paliecās uz priekšu, lai pirmais ieraudzītu bandītus.
Uz betona notinkšķēja sidra kārbas skārds. Šoferis izkāpa. Apmēram septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadus vecs, acīmredzami piedzēries un tikpat acīmredzami pārbijies. Parādījās vēl divi cilvēki - pacēluši drebošas rokas. Ari septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadus veci. Ap kaklu abiem bija krāsainas serpentīna lentītes. Vienam uz vaiga bija košsārtas lūpu krāsas nospiedums. Garākais puisis apčurājās, un viņa džinsu priekšā parādījās milzīgs urīna traips.
Bērni. Tikai bērni. Nerātni studenti. Varbūt meklē asas izjūtas šajās alās.
- Nolādēts! - Foristers nošņāca. - Nolādēts! - Nospļāvies viņš turpināja sodīties, bet pēc tam pavēlēja Boidžēram arestēt palaidņus. Par kaut ko. Vienalga, atrast kādu ieganstu. Par braukšanu dzērumā. - Jēziņ!
Juzdamies kā idiots, Foristers slāja atpakaļ uz būdiņu. Viņu apmuļķojis kaut kāds Klonkarijs! Jaunais psihopāts atkal izsprucis sveikā; viņš bija parak gudrs, lai iekristu tik vienkāršās lamatās. "Kas tālāk? Kuru viņš nogalinās nākamo? Un kā viņš to izdarīs?"
Prātā detektīvam iešāvās pēkšņa un šausmīga doma. "Protams!"
Aizskrējis līdz policijas auto, Foristers paķēra savu jaku un sameklēja mobilo telefonu. Trīsošām rokām viņš nospieda numuru, pielika aparātu pie auss un gaidīja signālu. "Lūdzu, lūdzu!" Foristers dedzīgi skaitīja lūgšanu, kaut nebūtu nokavējis.
Taču izsauktais abonents klausuli necēla.