četrdesmit ceturtā nodaļa

Robs sēdēja grozāmajā krēslā pie Dūlija rakstāmgalda. Dūlija kabinets atradās spožā, jaunā ēkā Lifi upes krasta. No lielā loga desmitajā stāvā pavērās galvu reibinošs skats - austrumos vīdēja upes ieteka Īrijas jūrā, bet dienvidos bija redzami rāmie Viklova kalni. Tie zem skaidrajām debesīm šķita zaļi un nevainīgi. Samie- dzis acis, Robs varēja saskatīt dučiem jūdžu tālo, zemo un drū­mo Monpeljē namu mežainā pakalna virsotnē.

Skats uz Monpeljē atsauca Robu realitātē. Viņš pagriezās ar seju pret pārējiem, kas drūzmējās kabinetā. Kopš šausmīgajiem notikumiem Elles uguņu kluba mežā bija pagājušas vien deviņ­desmit minūtes. No Klonkarija bija pienākusi tikai viena ziņa - ar apliecinājumu, ka Lizija joprojām ir dzīva. "Bet - kur viņi ir? Kur meitu meklēt?" Mēģinādams to izdomāt un izmisīgi cenz­damies salikt šīs mozaīkas gabaliņus kopā, Robs kodīja pirksta galu.

Kristīne runāja dzīvi un skaidri. Dulijs paliecās tuvāk viņai.

- Vai esat pārliecināta, ka jums nav vajadzīga mediķu palīdzī­ba, lai…

- Nē! - viņa iesaucās. - Ar mani viss ir kartībā. Es taču jau teicu! Man netika nodarīts pāri.

- Tātad, - iejaucās Boidžērs, - kā viņi nogādāja jūs Īrijā?

- Automašīnas bagāžniekā. Ar prāmi. Spriežot pēc pretīgās degvielas un jūras ūdens smakas.

-Jūs ietūcīja bagāžniekā?

- Bet es izturēju. Vispirms bija dažas stundas automašīnā, pēc tam - prāmis. Un tad mēs bijām šeit.

Foristers palocīja galvu.

-Tā jau mēs domājām. Viņi no Lielbritānijas uz Īriju pārvieto­jās ar prāmi, izvairoties no muitas kontroles. Majeras jaunkundz, es zinu, cik tas ir nepatīkami, taču mums jāzina pēc iespējas vai­rāk un pēc iespējas ātrāk.

- Kā jau teicu, man nav nodarīts pāri, detektiv. Jautājiet, ko vien vēlaties!

- Labi. Ko jūs atceraties? Vai zināt, kad bandīti izšķīrās? Esam noskaidrojuši, ka jūs ar Liziju pāris dienu tikāt turētas kopā An­glijā. Vai nojaušat, kur tas bija?

- Piedodiet. - Kristīnes balss šķita savāda, vārdi aprauti, skar­bi. - Man nav ne jausmas, kur mūs turēja. Varbūt kaut kur netālu no Kembridžas? Pirmais brauciens nebija ilgs, apmēram stundu garš. Mēs ar Liziju abas bijām automašīnas bagāžniekā, bet tad mūs izvilka ārā. Uzmauca galvā maisus un mutēs sabāza tos vīk­šķus. Viņi daudz runāja un laikam tad arī izšķīrās. Apmēram pēc pusotras dienas. To ir grūti noteikt, ja mute aizbāzta, galvā maiss un pati esi pārbijusies līdz nāvei.

Kad Foristers klusi pasmaidīja - kā atvainodamies -, Robs at­skārta, ka detektīvs cenšas teiktajā saskatīt loģiku. Tad ierunājās Boidžērs:

- Taču es joprojām nesaprotu. Kādēļ tika izspēlēts tāds teāt­ris? Nabaga sieviete videoierakstā, miets dārzā, draudi nogalināt meiteni. Ko tas nozīmē?

- Viņš to uzskatīja par iespēju pamocīt Robu. Psiholoģiski, - paskaidroja Kristīne. - Tas ir Klonkarija stils. Viņš ir psihopāts. Spilgts un teatrāls raksturs. Ja atceraties, man nācās kādu laiku pavadīt kopā ar viņu. Tās nebija laimīgākās stundas manā mū­žā. - Robs palūkojās uz Kristini. Viņa vērās preti. - Man viņš ne reizi nepieskārās. Sāku prātot, ka viņš ir aseksuāls. Taču par to, ka viņš ir ekshibicionists, esmu pilnigi pārliecināta. Viņam patīk izrādīties, patīk apzināties, ka cilvēki spiesti noskatīties viņa iz­darībās. Patīk, ja upuris cieš, tāpat ka tie cilvēki, kas gūstekni mīl…

Piecēlies Foristers aizgāja līdz logam. Viņam sejā spīdēja maigā Īrijas saule. Pagriezies viņš klusi noteica:

- Un cilvēku upurēšanas rituālu parasti izpilda skatītāju klāt­būtne. To man izstāstīja de Savarijs. Viņš lietoja vārdu… pielabinā- šanas spēks rodas no tā, ka rituālu noskatās citi. Acteki veda upu­rus piramīdu virsotnēs, lai visa pilsēta varētu redzēt, kā tiem tiek izrauta sirds. Vai ne?

- Jā, - Kristine apstiprināja. - Ari vikingu kuģu apbedījumu rituāli bija publiskas upurēšanas ceremonijas. Karpatu iedzīvo­tāji savus upurus dūra uz mietiem, un atkal plašā publiskā cere­monija. Upurēšanai vajadzīgi skatītāji. Tauta, valdnieks, dievi. Ne­žēlības teātris. Tāds ir Klonkarija mērķis. Ieilgusi, publiska un ļoti izsmalcināta vardarbība.

- To pašu viņš plānoja arī jums, Kristine, - klusi sacīja Foris­ters. - Publisku uzduršanu uz mieta. Kotedžas dārzā. Manuprāt, banda Īrijā kaut ko salaida dēlī.

-Kā?

- Viņi sāka strīdēties un šaudīties, - Dūlijs paskaidroja. - Do­māju, ka bandīti bez sava līdera zaudēja kontroli.

- Taču ir vēl kāda lieta, - piebilda Boidžērs. - Kāpēc Klonka­rijs atstāja bandu Īrija, ja zināja, ka viņus notvers un varbūt pat nošaus?

Robs rūgti iesmējās.

- Vēl viens upurēšanas rituāls. Viņš ziedoja pats savus virus. Publiski. Varbūt pat noskatījās, kā iru policisti viņus nogalina. Ko­tedžā it visur bija kameras. Varu iztēloties, cik laimīgs viņš bija, kad raudzījās datora ekrānā.

Tad Boidžērs izteica skaļi pašu galveno jautājumu:

- Tātad, kur ir Klonkarijs? Pie velna, kur viņš ir tagad?

Citu pēc cita Robs uzlūkoja visus policistus. Beidzot ierunājās Dūlijs:

- Droši vien Anglijā?

- Vai Īrijā, - atbildēja Boidžērs.

- Manuprāt, viņš varētu uzturēties Francijā, - minēja Kristīne.

Foristers sarauca pieri.

- Kā, lūdzu?

- Kad mani sasēja un uzmauca galvā maisu, es dzirdēju, kā viņš nebeidzami runā par Franciju un savu ģimeni. Viņš ienīst savu ģimeni, ģimenes noslēpumus un visu pārējo. Savu šausmī­go mantojumu. To viņš atkārtoja neskaitamas reizes. Nepārtrauk­ti klāstīja, kā viņam riebjas paša ģimene un it īpaši māte… un tā stulbā māja Francijā.

- Interesanti… - Boidžērs zīmīgi vērās savā priekšniekā. De­tektīvs nopietni palocīja galvu. - Varbūt tā sieviete videoierakstā bija viņa māte.

- Jēziņ!

Telpā iestājās klusums. Tad Robs sacīja:

- Bet franču policija novēro Klonkariju māju. Nē? Neuzrauga vecākus?

- Domājams, - atbildēja Boidžērs. - Taču mēs ar viņiem tik bie­ži nesazināmies. Un viņi nesekotu mātei, ja viņa kaut kur aiz­brauktu.

Pēkšņi sarunā iejaucās saniknotā Sēlija:

- Kā viņš līdz turienei tiktu? Ar privātu lidmašīnu? Jūs taču teicāt, ka tam tiek sekots!

Foristers pacēla roku.

- Mēs esam caurskatijuši gaisa satiksmes kontroles atskaites. Esam sazinājušies ar katru privāto lidlauku Anglijas austrumos. - Viņš paraustīja plecus. - Mēs zinām, ka viņiem ir nauda lidmašī­nai; zinām, ka Marsinelli ir licence un Klonkarijam, iespejams, arī. Diemžēl problēma tāda, ka… - Detektīvs nopūtās. - Apvienotajā Ka­ralistē ir tūkstošiem privātu lidmašīnu, un Rietumeiropā kopā to ir desmitiem tūkstošu. Ja Klonkarijs mēnešiem vai varbūt pat gadiem ilgi ir veiksmīgi lidojis ar izdomātu vardu, tad ari tagad neviens viņam nepievērsīs uzmanību. Viņš ir parūpējies par šķēršļu likvi­dēšanu. Un otra problēma ir tā, ka visi meklē bandu, vairākus pui­šus mašīnā vai privātā lidmašīnā. Bet neviens nedomā par jaunu vīrieti, kurš lieto viens… - Foristers domīgi paberzēja pieri. - Tomēr es neuzskatu, ka francūži būtu ļāvuši viņam izslīdēt. Apziņoti visi lielākie lidlauki un ostas. Taču, manuprāt, tas ir iespējams.

- Ar šādām spekulācijām mēs tālu netiksim, vai ne? - iesau­cās Robs. - Klonkarijs var būt gan Lielbritānijā, gan Francijā, gan Īrijā. Lieliski! Jāpārmeklē tikai trīs valstis. Un viņa nagos jopro­jām ir mana meita. Un varbūt viņš ir nokāvis savu māti. Ko iesāk­sim?

- Kā klājas jūsu paziņai Izobelai Previnai Turcijā? Vai viņai izdevies atrast "Melno grāmatu"? - pajautāja Foristers.

Robu pārņēma cerības un vienlaikus ari izmisums.

- Vakar vakarā viņa atsūtīja īsziņu. Apgalvo, ka ir tuvu mēr­ķim. Tas arī viss, ko es zinu.

Sēlija paliecās uz priekšu, un viņas dzeltenīgajos matos iemir­dzējās saule.

- Bet… kā būs ar l.iziju? Lieciet mierā to "Melno grāmatu"! Kuru tā interese? Ko viņš iesāks ar Liziju? Ar manu meitu?

Kristīne piegāja pie dīvāna un apskāva Sēliju.

- Tagad Lizija ir drošībā. Es viņam nebiju vajadzīga, jo esmu tikai Roba draudzene. Rotaļlieta. Prēmija. Vienreizējās lietošanas priekšmets. - Viņa atkal apskāva Sēliju. - Taču tas puisis nav idiots. Viņš izmantos Liziju ciņā ar Robu. Kamēr dabūs, ko grib. Un viņš grib "Melno grāmatu". Viņš domā, ka tā ir pie Roba.

- Diemžēl es neko nezinu, - Robs grūtsirdīgi secināja. - Es vi­ņam sameloju. Pateicu, ka zinu, kur grāmatu meklēt. Kādēļ lai viņš man ticētu? Kā jau tu teici, viņš nav muļķis.

- Tu brauci uz Lalešu, - atbildēja Kristīne. - Es dzirdēju, ka viņš runā arī par to. Cik daudzi nejesīdi bijuši Lalešā? Varbūt pār­desmit simts gadu laikā? Tieši tas viņam neliek mieru. - Kristīne atslīga dīvānā. - Viņš ir kā apsēsts tas grāmatas deļ un ir pārlie­cināts, ka tu kaut ko zini, jo esi bijis Lalešā. Tādēļ es uzskatu, ka tagad Lizija ir relatīvā drošībā.

Iestājās klusums. Pēc tam uz vairākām minūtēm sarunas skā­ra lidmašīnas, lidlaukus un automašīnu prāmjus. Tad iedūcās klēpjdators.

Tiešsaistē bija parādījies Klonkarijs.

Ne vārda neteicis, Robs pamāja ar roku cilvēkiem kabinetā, un tie sapulcējās ap galdu un vērās klēpjdatora ekrānā.

Tur bija redzams Klonkarijs. Attēls bija skaidrs, skaņa lieliska. Slepkava smaidīja. Pat ķiķināja.

-Sveikiņi! Iedomājos, ka vajadzētu aprunāties. Drusku papļā­pāt. Tātad jums izdevās notvert manus ne visai apķērīgos pui­šus. Manus brāļus Eirē. Cik apnicīgi! Es biju ieplānojis tik jauku uzduršanu uz mieta! To jau jūs droši vien zināt. Vai redzējāt to milzu puļķi dārzā?

Dūlijs palocīja galvu.

- Redzējām.

- O, detektīvs Dullitis! Kā klājas? Žēl, ka neizdevās tikt gala ar to franču kuci. Visa tā ņemšanās pa tukšo. Vajadzēja vismaz paspīdzināt kārtīgi, kā biju plānojis. Taču man galvā bija citas rū­pes. Vienalga. Jo draugi man vēl palikuši. Viens ir tepat līdzās. Sasveicinieties ar manu draudzenīti!

Pastiepis roku, Klonkarijs kaut ko pacēla.

Tā bija nocirsta cilvēka galva.

Precīzāk, tā bija Izobelas Previnas galva. Ada šķita bala un sā­kusi trūdēt. No kakla brīvi karājās pelēcīgi nervi un zaļganas ar­tērijas.

- Izobela! Pasaki kaut ko! Sasveicinies ar pārējiem. - Klonka­rijs papurināja roku, un galva it kā palocījās.

Kristīne sāka raudāt. Robs, šausmu pārņemts, vērās ekrānā.

Klonkarijs veltīja visiem nicīga lepnuma pilnu smaidu.

- Tā, pasaki visiem "labdien"! Bet tagad, es domāju, viņa vē­las atgriezties savā īpašajā vietā. Viņas galvai esmu ierīkojis spe­ciālu vietu, tādejādi izrādot cieņu viņas sasniegumiem arheolo­ģijā. - Piecēlies Klonkarijs pagājās uz priekšu un tad meistarīgi aizspēra galvu šķērsām pāri visai istabai. Galva atsitās pret pa­pīrgrozu un ar būkšķi iekrita tajā. Tad viņš atkal pievērsās kame­rai. - Es stundām ilgi trenējos. Tā, par ko es runāju? Ak, jā. Tā saucamais žurnālists Roberts. Sveiks! Priecājos, ka vari būt kopā ar mums. Neuztraucies, kā jau pirmīt teicu, ar tavu meitu viss ir kārtībā. Skaties… - Viņš paliecās uz priekšu un grozīja kameru, kamēr tajā parādījās Lizija. Viņa atkal bija piesieta pie krēsla, ta­ču dzīva un, kā šķiet, vesela. Tad kamera vēlreiz tika sagrozīta. - Redzi, Robij, viņai klājas labi. Vesela ka rutks. Atšķirībā no Izo­belas Previnas. Piedodiet manu jociņu ar viņas iekšējiem orgā­niem, taču es nespēju noturēties. Laikam manī ir apslēpts filmu režisora talants. Tik reta iespēja! Es klaiņoju pa šaurajam Turci­jas ieliņām, un - re! - Izobela Previna! Dižā arheoloģe! Ar visu lorneti! Pie velna, kas ir lornete? Tad nu es drusku padomāju, ap­mēram kādu sekundi. Es pazīstu savus arheologus; es zinu, ka viņa bija de Savarija kolēģe; zinu, ka viņa mācīja daudzsološo Kristīni Majēru; zinu, ka viņa bija eksperte Asīrijas un īpaši jesī­du jautajumos. Bet viņa bija pensionējusies un apmetusies uz dzī­vi Stambulā. - Klonkarijs iespurdzās. - Jā, tiešām, pārāk uzkrīto­ša sakritība. Tādēļ mēs viņu sagūstījām, piedodiet, mazliet iespai­dojām fiziski, un viņa mums izstāstīja ļoti daudzas interesantas lietas. Un tad mani pārņēma, ja tā var teikt, estētiska atklāsme. Es izdomāju šo nelielo izrādi ar maisiem, kastroli un zarnām. Vai tev patika? Cerēju, ka noticēsi Kristīnes nāvei tavu acu priekšā un viņas dzemdes savārišanai mērcē, un pēc tam sekotu pats labā­kais, proti, tu aizbrauktu uz Īriju un noskatītos, kā Kristīne mirst vēlreiz, visneparastākaja veidā, uzdurta uz mieta. Cik daudziem ir divkārša izdevība nolūkoties, kā viņu mīļotais cilvēks tiek no­mocīts līdz nāvei, proti, pirmoreiz tiek savārīts zupā un pēc tam uzdurts uz mieta? Vestendas producenti maksātu miljonus par tā­du iespēju. Augstāka līmeņa izrāde! - Klonkarijs satraukts pamā­ja ar roku. - Un tā ir tikai puse. Vai prati novērtēt augstākās kla­ses režisora darbu, skatoties asiņaino drāmu Īrijā? Vai neesmu pelnījis aplausus par "Oskara" balvas cienīgu scenāriju? - Izteik­sme nelieša sejā liecinaja, ka viņš tiešām gaida aplausus un ovā­cijas. - Izbeidziet! Vai tiešām jūs slepenībā neapbrīnojāt šo izradi? Ar vienu gājienu es notriecu jūs no īstā ceļa un piespiedu pārdzī­vot visbriesmīgākās mocības! Tu taču noticēji, ka būsi spiests no­skatīties, kā tavu meitu uzdur uz mieta, bet tad naktos aptvert, ka šādā nāvē ies Kristīne, bet es tikmēr sēdētu šeit, drošībā, un visu vērotu augstas izšķirtspējas televizorā. - Smaids noplaka. - Tad mani radošie asistenti sāka šaudīties un salaida visu dēlī, iekams es paguvu piebeigt Kristīni. Ak vai! Teikšu, ka ir: mūsdienās da­būt labus kadrus ir ārkārtīgi grūti. Plāns bija tik lielisks! Un to­mēr… Kur mēs palikām? Kur… tu… biji…

Balss izplēnēja, un šķita, ka Klonkarijs iegrimst nemaņā. Iz­teiksme seja likās dīvaina, pārdabiska. Robs zīmīgi palūkojās uz Foristeru, kurš piekrītoši palocīja galvu.

- Nē, es nejūku prātā, - Klonkarijs iesmējies sacīja. - Es jau esmu jucis. To jūs noteikti esat pamanījis, detektīv Forest Gamp. Taču es, lai arī traks, esmu daudzkārt gudrāks par tevi. Es zinu visu, ko zini tu. Piemēram, jus sava lēnajā domāšanas gaitā jau esat aptvēris, ka es atrodos Kurdistanā. Ņemot vērā faktu, ka biju sagūstījis Izobelu un paspēlējies ar viņas iekšām, tas ir acīm re­dzami. Jāteic, ka šī ir viena draņķīga vieta! Turki tik riebīgi iztu­ras pret kurdiem! Tiešām. Kāds kauns! - Klonkarijs papurināja galvu un nopūtās. - Es runāju nopietni. Viņi ir rasisti! Un es ie­nīstu rasistus. Tiešām. Tu varbūt domā, ka esmu cietsirdigs psi­hopāts, taču tā nav. Es no visas sirds ienīstu rasistus. Vienīgie, ku­rus ienīstu vairāk par rasistiem, ir nēģeri. - Divreiz apgriezies grozāmajā krēsla, Klonkarijs atkal pievērsās kamerai. - Kāpēc mel­nie ir tik aprobežoti? Ei, puikas, izbeidziet! Atzīstieties! Vai tie­šam nekad neesat domājuši par melnajiem? Viņi tagad ir visur, vai ne? Vai tāds ir viņu plāns? Varbūt viņi salasās kopa un no­lemj, ka vajadzētu emigret uz kādu jauku vietiņu, lai to pārvērstu par miskasti? Viņiem patīk dzīvot idiotiskās mājās, zagt un šau­dīties. Un pēc tam viņi sāk sūdzēties par baltajiem! Un kur tad vēl pakistānieši un arābi! Lai Dievs pasargā! Kādēļ viņi nevarētu gluži vienkārši aizvākties un mājās bāzt savas sievas atkritumu maisiņos? Un izbeigt to bļaustīšanos mošejās? Tā taču nevienam nav vajadzīga. Un ko teiksiet par žīdiem, kas vaid holokausta deļ? - Klonkarijs spurgdams smējās. - Kunkst un činkst ka sku­ķi! Holokausts tāds, holokausts šitāds, lūdzu, nesitiet mani, tas ir holo- kausts! Holokausts šmolokausts. Paklau, stulbais Žīdiņ, vai nebu- tu pienācis laiks tikt tam pāri? Iet uz priekšu? Turklāt - vai tiešām holokausts bija tik briesmīgs? Tiešām? Tas vismaz bija punktuāls. Vācieši prot ievērot grafiku. Pat tad, ja brauc ar lopu vāģiem. Vai vari iedomāties, kāds haoss valdītu, ja šo pienākumu uzņemtos briti? Viņi nespēj ievērot kārtību pat vasarnieku līnijā, kas ved uz Klepemu, kur nu vel vadīt Transciropas nāves dzelzceļu! - Klon­karijs mēģināja atdarināt koknejiešu akcentu. - "Mēs vēlētos at­vainoties par to, ka esam iekavējuši Aušvices pakalpojumu sniegšanu. Tiek piedāvāts alternatīvs autobusu pakalpojums. Res­torānvagons tiks atvērts Treblinka." - Atkal spurdziens. - Jēziņ, britil Pie velna tos britus! Iedomīgie, stulbie dzērāji, kas savā mig­lā mūžīgi rīko tračus. Un jeņķi? Lai Dievs glābj mus no jeņķiem un viņu pēcpusēm! Pie velna jeņķus ar viņu milzīgajām pakaļam] Kas par lietu? Kāpēc viņiem ir tik lielas pakaļas? Vai viņi nav se­cinājuši, ka neveiksme Irākā ir cieši saistīta ar viņu neizmērojami lielajām pakaļām? Ei, tas ir īstais iemesls, Amerika! Vai gribat zi­nāt, kas notika ar tiem masu iznīcināšanas ieročiem? Viena resna Losandželosas kuce sēž uz tiem Dunkin' Donuts veikaliņā. Taču viņa to nezina, jo pakaļa ir Neptūna lielumā un viņa neko nejūt. - Klonkarijs atkal sagrieza krēslu. - Savukārt japāņi ir tikai nego­dīgi troļļi ar elektroinstalācijas ierīkotāju talantu. Bet ķīnieši prot septiņos veidos pagatavot brokoļus un izskatās pēc olgalvjiem. Sasodītie zivju rijēji! - Viņš uz mirkli apklusa, it kā apsvērdams nākamos vārdus. - Toties man patīk poļi. - Klonkarijs plati pa­smaidīja. - Bet tu jau droši vien saprati. Tu zini, ko es gribu. Tu saproti, ka Lizija ir pie manis un es viņu paturu dzīvu tikai viena vienīga iemesla dēļ. Un tā ir "Melnā grāmata". Es zinu, ka tu zi­ni, kur tā atrodas, Rob, jo tā man teica Izobela. Viņa man izstāstī­ja, kas notika Lalešā. Lai izvilktu šo informāciju, mums nācās no­griezt viņai ausi. Es to ausi apēdu. Ne, neapēdu. Izbaroju vistām. Nē, neizbaroju. Eh, kuru tas interesē? Galvenais ir tas, ka viņa mums visu izstāstīja. Teica, ka esi viņu sūtījis uz šejieni pēc "Mel­nās grāmatas"; ka pats tu nevari braukt, jo tas modīgais okšķeris Kiribali iebāzīs tevi cietumā. Tādēļ tu nosūtīji uz. Turciju Izobelu Previnu. Diemžēl es jau biju te, izrāvu viņai aknas un izvārīju zu­pu Provansas gaumē. Tātad, Rob, tev ir vēl viena diena. Mans pa­cietības mers drīz būs pilns. Kur ir ta gramata? Hāranā? Mardi- nā? Sogmatarā? Kur? Uz kurieni devas Izobela? Mēs viņu krietni paspīdzinājām, taču tā vecā lesbiete bija pietiekami braša un vi­su līdz pēdējam punktam neatklāja. Bet man jāzina! Ja nepateiksi to pēc divdesmit četrām stundām, laikam bus klat mazās Lizijas kārta pārtapt par ievārījumu. Jo manai pacietībai būs pienācis gals. - Viņš nosvērti palocīja galvu. - Vai zini, esmu saprātīgs cil­vēks, taču nevēlos, lai mana iedzimtā laipnība tevi maldinātu. Pa­tiesību sakot, man ir raksturs, un es dažkārt kļūstu… pārāk sa­traukts. Bet tagad es parunāšu ar tevi, Selij. Jā, ar tevi, bijusī Latrela kundze, mīļā, pinkšķošā Sēlija! Es redzu, kā tu šķielē uz kameru ar savām cūkas ačtelēm. Vai tu klausies? Beidz raudāt, slapjā mau­ka! Tev ir tikai viena diena, divdesmit četras īsas stundiņas, lai apdomātos, un tad tava meita tiks iegrūsta burkā un dzīva ap­rakta. Tad nu ceru, ka drīz atkal tiksimies! - Klonkarijs paliecās tuvāk kameras slēdzim. - Citādi būs pienācis lielās konservēšanas laiksl

Загрузка...