Senatnes vārti

Trīsdesmit septītā nodaļa

Kad Hjugo dc Savarijs pamodās, mīļotais jau bija gandrīz iz­gājis pa durvim. Kaut ko burkšķēdams par antropoloģijas lekciju Svētā Jāņa koledžā.

Nogājis pirmajā stāvā, de Savarijs ieraudzīja, ka pievilcīgais mīļākais virtuvē atstājis ierasto nekārtību: visur izbārstītas mai­zes drupačas, pa lapām sadalītu laikrakstu Guardian, pa šķīvi iz­ziestu marmelādi un izlietne iemestos brokastīs dzertās kafijas bie­zumus. Taču de Savarijam nebija iebildumu. Viņš bija laimīgs, jo draugs šorīt viņu uzmodināja ar kaislīgu skūpstu. Viņiem tiešām veidojās lieliskas attiecības. Turklāt ši diena solījās būt veiksmī­ga - bez garlaicīgām sapulcēm Kembridžā vai Londonā, bez sva­rīgiem telefona zvaniem. šo dienu viņš varēs pavadīt lauku mā­jas dārzā, pašķirstīt dokumentus un pārlasīt pāris nepublicētu tēžu. Varēs ļauties lasīšanai un domāšanai. Vēlāk varēs aizbraukt līdz Grāntčesterai, izpildīt dažus neatliekamus pienākumus un nopirkt grāmatas. Trijos pēcpusdienā paredzēta vienīgā tikšanās - ar bijušo studenti Kristīni Majēru, kura ieradīsies kopā ar sava drauga meitu, šis draugs žurnālists uzrakstījis intriģējošu mate­riālu avīzē The Times - par jesīdiem, "Melno grāmatu" un savādo vietu ar nosaukumu Gebeklitepe. Pa telefonu Kristīne bija teikusi, ka vēlas aprunāties par to, kā viņas drauga raksts saistīts ar slep­kavībām Anglijā.

De Savarijs gaidīja šo tikšanos - vēlējās parunāt par šo tema­tu un ļoti alka redzēt Kristīni. Viņa bija viena no spožākajām, ie­mīļotākajam studentēm un, šķiet, veiksmīgi strādājusi Gebeklite­pē. Ja spriež pēc satriecošākajiem fragmentiem avīzes rakstā, darbs bijis lielisks, taču vienlaikus ari šaušalīgs.

Desmit minūtēs de Savarijs nokopa brokastu paliekas un tad uzrakstīja īsziņu savam mīļotajam: "Vai tiešām nav iespējams no­griezt šķēli maizes, nesagraujot virtuvi? Hjugo."

Kamēr viņš skaloja prom izlietne atstātos kafijas biezumus, pie­nāca atbilde. "Nenodedzini manu ciemu, labi? Man jānokārto gala eksāmeni."

Skaļi iesmējies, de Savarijs sāka prātot, vai ir iemīlējies Endrū Heloranā. De Savarijs apzinājās, ka tas ir muļķīgi, jo puisis bija tikai divdesmit vienu gadu, bet viņš pats - četrdesmit piecus ga­dus vecs. Taču Endrū bija tik pievilcīgs, tik valdzinoši bezbēdīgs! Šķita, ka viņš ik ritu gluži vienkārši uzmet drebes plecos un jau izskatās nevainojams. Īpaši ar īsi apcirptajiem matiem, kas bur­vīgi papildināja tumši zilās acis. Turklāt de Savarijam patika ie­spēja, ka Endrū satiekas ari ar citiem vīriešiem. Kārtiņa sinepju sviestmaizei nekaitēja. Sīks greizsirdības velniņš…

Paņēmis dokumentus un grāmatas, viņš izgāja dārzā. Diena bija brīnišķīga, teju mulsinoši jauka, to piepildīja saldas putnu dziesmas un reibinošā maija beigās ziedošo augu smarža. Lai ari māja atradās diezgan nomaļus, de Savarijs saklausīja Kembridž- širas pļavās smejamies bērnus.

Viņš mēģināja koncentrēties darbam un lasīt garu, diezgan zi­nātnisku nedēļas žurnāla The Times l.iteraiy Supplement rakstu par vardarbību ka angļu kultūras sastāvdaļu. Taču rīta saule mudi­nāja prātu pievērsties domām, kas pēdējā laika nelika mieru. Do­mām par bandu, kas noslepkavojusi vairākus cilvēkus dažādās Lielbritānijas vietās, un tās saikni ar neparastajiem notikumiem Turcijā.

Pacēlis no zāliena saules sasildīto telefona aparātu, de Sava­rijs apsvēra iespēju piezvanīt kriminālmeklēšanas vecakajam in­spektoram Foristeram, lai apjautātos, kā policijai veicies Rietumu Vikomas alās. Pārdomājis viņš atkal nolika telefonu. De Savarijs bija pārliecināts, ka banda noteikti parādīsies tajās alās. Ja no­ziedznieki aizrautīgi meklē "Melno grāmatu", tad Elles uguņu alas viņus noteikti ieinteresēs. Taču nevarēja zināt, vai policijai izdosies izlikt slazdus. Tas bija riskants pasākums, taču reizēm risks attaisnojās.

Saule jau pamatīgi karsēja. De Savarijs nometa dokumentus ze­mē, izstiepās guļamkrēslā un aizvēra acis. Bērni attālajās pļavās joprojām smējās. Viņš domāja par jesīdiem. "Acīmredzot tas žur­nālists Robs Latrels kaut ko uzodis. Jesīdu "Melnajā grāmatā" no­teikti atklāta kāda būtiska informācija par neparasto templi Ge­beklitepē, kas viņu reliģijā un viņu senčiem šķitis tik ļoti svarīgs." Domājot par publikāciju laikrakstā The Times, de Savariju pārņē­ma nemiers. "Ari bandīti to noteikti ir lasījuši. Viņi nav muļķi. Raksts netieši apliecina, ka Robs Latrels uzzinājis kaut ko svarī­gu par "Melno grāmatu". Viņš pieminējis arī Kristīni. Tātad ie- spejams, ka pēc kāda laika bandīti painteresēsies ari par šo pārī­ti." De Savarijs apņēmās brīdināt Kristīni, ka viņai varētu draudēt briesmas. "Robam un Kristīnei jāuzmanās - līdz brīdim, kad ban­da tiks notverta."

De Savarijs pacēlās no guļamkrēsla un paņēma kopēto diser­tācijas eksemplāru. "Bailes no pūļa: trakulības un uzdzīve paval- donības laikmeta Londonā". Ābele viņam aiz muguras čivināja putni. Viņš lasīja un šo to pierakstīja piezīmēs, atkal lasija un pie­rakstīja.

Pēc trim stundām viņš bija beidzis. Uzvilcis kurpes, viņš sē­dās pie sava sporta auto stūres un aizbrauca līdz Grāntčesterai. Stundu patīkami pavadijis grāmatnīcā, viņš devās uz datoru vei­kalu un iegādājās vairākas tintes kasetnes printerim. Tad viņš at­cerējās, ka drīz jātiekas ar Kristīni, tādēļ piestāja lielveikalā un nopirka svaigu limonādi un trīs groziņus ar zemenēm. Viņi varēs sēdēt dārzā, tvert sauli un mieloties ar zemenēm.

Braukdams atpakaļ uz māju, de Savarijs dungoja kādu melo­diju. Baha "Koncertu divām vijolēm un orķestrim". Tā bija lielis­ka muziķa. De Savarijs nolēma kādudien lejupielādēt jaunu šī koncerta versiju.

Nākamo stundu viņš savā kabinetā meklēja informāciju Google programmā. Tad atskanēja klauvējiens pie durvīm. Tā bija Kristī­ne - smaidīga, saulē iedegusi un ar eņģelim līdzīgu gaišmatainu meitenīti pie rokas. De Savarijs prieka staroja - viņš allaž bija uz­skatījis, ka iemīlētu Kristīni, ja vien nebūtu gejs. Šī sieviete bija īsts sapņu tēls, seksīga, taču atturīga un savā ziņa arī šķīsta. Un, protams, ļoti apdāvināta un gudra. Šis iedegums viņai ļoti pie­stāvēja. Tāpat kā meitenīte līdzās.

Kristīne uzlika roku mazajai uz pleca.

- Tā ir Lizija, Roberta meita. Viņas mamma pilsētā apmeklē kursus… un es šodien esmu viņas audžumāte!

Meitene mīlīgi pakniksēja, it kā stāvētu karalienes priekšā, tad ieķiķinājās un svinīgi paspieda de Savarija roku.

Sekojot profesoram dārzā, Kristīne jau stāstīja visraibākās bau­mas, tenkas un teorijas - it kā viņi atkal atrastos de Savarija kabi­netā Karaļa koledžā. Viņa smējās un aizrautīgi pļāpāja par arhe­oloģiju un milestību, par Satonhū un Džeimsu Džoisu, par Pulenkas valdnieku un seksa nozīmi.

Dārzā de Savarijs salēja limonādi un piedāvāja meitenēm ze­menes. Kristīne dzīvi stāstija par Robu, un viņas acīs jautās ro­mantisms. Vel kādu bridi viņi runāja par šo žurnālistu, un meite­nīte pavēstīja, ka gaida tikšanos ar teti, jo viņš atvedīšot lauvu un lamu. Tad Lizija apjautājās, vai varētu izmantot datoru, un de Sa­varijs labprāt atļāva, ja vien meitene paliek viņu redzeslokā. Iegā­jusi māja, Lizija apsēdās pie vaļējā divvērtņu loga un iegrima da­torspēlē.

De Savarijs nopriecājās, ka varēs daudz brīvāk aprunāties ar Kristīni, jo gribēja apspriest vēl kaut ko.

- Tātad, Kristīne, - viņš iesāka, - izstāsti man par Gebekli! Iz­klausās neticami.

Veselu stundu jaunā arheoloģe galvenajos vilcienos ieskicēja notikumus Turcijā. Kad viņa beidza, saule jau skāra attālo koku galotnes. Profesors papurināja galvu. Viņi apsprieda savādos ap­bedījumus, tad pievērsās Elles uguņu klubam un "Melnajai grā­matai". Tā bija ierasta saruna, kurā iesaistīti divi līdzīgi domājo­ši cilvēki ar vienādām interesēm literatūrā, vēsturē, arheoloģijā, mākslā. De Savarijam šī diskusija ļoti patika. Vēl Kristīne it kā starp citu izstāstīja, ka mēģinājusi izklāstīt Robam dižā īru mo­dernista Džeimsa Džoisa daiļrades pamatus, un de Savarijam ie­mirdzējās acis. Viņš nolēma atklāt Kristīnei vienu no savām jau­nākajām teorijām.

- Zini, Kristīne, viendien es atkal pārlasīju Džeimsu Džoisu, un mani pārsteidza…

- Kas?

-Grāmatā "Māksliniekā portrets jaunībā" ir kāda vieta… Man iešāvās prātā…

-Kas?

- Kā, lūdzu?

- Kas tur bija?

Beidzot ari de Savarijs saklausīja - aiz muguras atskanēja dobjš troksnis. Mājā. Savāds, skaļš un draudīgs būkšķis.

De Savarijs tūdaļ iedomājās par Liziju. Viņš piecēlās un pa­griežas iešanai, bet Kristīne jau metās profesoram garām. Nome­tis limonādes glāzi zāle, viņš steidza sievietei pa pēdām. Tanī brīdī atskanēja kaut kas vēl šausmīgāks - apslāpēts kliedziens.

Kristīni profesors atrada vairāku jaunekļu rokās. Puiši bija tumšos džinsos un slēpotāju maskās. Tikai vienam vīrietim - pie­vilcīgam tumšmatim - seja bija atklāta. De Savarijs viņu uzreiz pazina - bija redzējis Foristera sūtītajā elektroniskā pasta vēstulē, kurai pievienots attēls no kādas novērošanas kameras.

Tas bija Džeimijs Klonkarijs.

Profesoram gribējās kliegt - tik absurda bija ši situācija. Ban­dītiem bija dunči un šaujamieroči. Viens no tiem bija nomērķēts uz viņu. "Vājprāts! Te ir Kembridžšīra. Brīnišķīga maija pēcpus­diena. Es tikko lielveikalā pirku zemenes. Pa ceļam uz mājām svil­poju Baha koncerta motīvu. Un tagad mana mājā ielauzušies bru­ņoti psihopāti!"

Jaunā arheoloģe mēģināja kliegt un izrauties, bet tad viens no puišiem spēcīgi iesita sievietei pa vēderu. Viņa beidza locīties un ievaidējās. Ieplestajās acīs jautās negantas dusmas. Viņa palūko­jās uz de Savariju - skatiens pauda bailes.

Garākais no visiem - Džeimijs Klonkarijs - pavēcināja pistoli uz de Savarija pusi.

- Piesieniet viņu pie krēsla!

Runas veids liecināja, ka cilvēks ir izglītots, un tas šķita vēl biedējošāk. Pēkšņi de Savarijs atskārta, ka no virtuves skan ap­slāpētas raudas. Tā bija Lizija, un viņa raudāja. Tad šņuksti vairs nebija dzirdami.

Divi bandīti piesēja de Savariju pie krēsla. Mutē profesoram tika iebāzta sviedraina lupata, ko tik stingri pielīmēja, ka viņam saka asiņot priekšzobiem piespiestās lupas. Taču ne jau sāpes uz­trauca de Savariju. Lielākas bažas sagādāja veids, kā viņš tika pie­siets ēdamistabas krēslam - tā, ka faktiski sēdēja otrādi, jāteniski, ar krūtīm pret koka atzveltni. Ari potītes un rokas viņam tika cieši sasietas, bet zods sāpīgi atsists pret krēsla malu. Smeldza viss ķer­menis. Viņš nevarēja pakustoties. Nevarēja saskatīt ne Kristīni, ne Liziju - ausis uztvēra tikai klusu šņukstēšanu otrā istabā. Bet tad viņa prātu satricināja aiz muguras stāvošā Džeimija Klonkarija vārdi:

- Vai esat kādreiz dzirdējis par asiņaino ērgli, profesor de Sa- varij?

Uzrunātais noelsās un, vairs nespēdams noturēties, sāka rau­dāt. Asaras plūda pār vaigiem. De Savarijs noprata, ka bandīti viņu nogalinās, bet nespēja apjēgt, ka tas tiks izdarīts tik nežēlī­gā veidā.

Džeimijs Klonkarijs pienāca tuvāk un ieskatījās profesoram acis. Parasti bālā, taču pievilcīga puiša seja bija nedaudz pietvī­kusi.

- Protams, ka esat dzirdējis par asiņaino ērgli, vai ne? Galu galā jūs taču sarakstījāt grāmatu! Visnotaļ satriecošu stāstu par vēsturi. "Ziemeļnieku dusmas". - Klonkarijs atklāti ņirgājās par profesoru. - Par vikingu rituāliem un ticējumiem. Diezgan šaus­mīgs gabals, ja drīkstu tā izteikties. Taču, manuprāt, tas ir jūsu paņēmiens tirāžu celšanai… - Jauneklis turēja grāmatu rokā un citēja: - "Bet tagad mēs esam nonākuši līdz vienam no atbaido­šākajiem jēdzieniem vikingu nežēlības annālēs - līdz tā saukta­jam asiņainajam ērglim. Daži zinātnieki šaubās, vai tik šaušalīgs upurēšanas rituāls vispār eksistējis, taču vairaki teksti sāgās un skaldu poēmās apliecina pretējo, proti, asiņainā ērgļa rituāls to­mēr ir pastāvējis. Tā bija autentiska ziemeļnieku upurēšanas ce­remonija." - Klonkarijs uzsmaidīja de Savarijam un turpinaja: - "Kā vēsta norvēģu avoti, bēdīgi slaveno asiņainā ērgļa rituālu izpildīja vairākiem ievērojamiem cilvēkiem, tostarp Nortambrijas valdniekam Ellām, Norvēģijas valdnieka Skaistmata dēlam Halv- danam un Anglijas karalim Edmundam."

De Savarijs juta iekšās savadu spiedienu un prātoja, vai spēs noturēties neapslapinājies.

Klonkarijs pāršķīra lappusi un turpināja lasīt:

- "Dažādos avotos atšķiras asiņainā ērgļa rituāla detaļas, ta­ču būtiskākie elementi ir vieni un tie paši. Vispirms upurim uz­šķērž muguru gar pašu mugurkaulu. Dažkārt vispirms tiek nodī­rāta ada. Tad upurim pie mugurkaula tiek ielauztas ribas - ar āmuru vai dunci. Sadragātas ribas tiek izplestas kā putna spār­ni, atklajot skatienam pelēcīgās plaušas. Kamēr tās tiek izrautas no krūškurvja un pārmestas upurim pār plecu, viņš ir pie pilnas samaņas. Šajā brīdī upuris atgadina ērgli ar izplestiem spārniem. Nereti milzīgajās brūcēs tiek iekaisīta sāls. Agri vai vēlu iestājas nāve - no asfiksijas vai asiņu zuduma, vai parastas sirdstriekas, ko izraisa šoks. Iru dzejnieks Šeimuss Hīnijs aprakstījis asiņainā ērgļa rituālu savā poēmā "Vikingu Dublina": "Ar miesnieka pār­liecību viņi izpleš tavas plaušas un uzliek šos siltos spārnus tev uz pleciem.""

Jauneklis aizcirta grāmatu un nolika to uz ēdamgalda. De Sa­varijs drebēja bailēs. Un Klonkarijs plati pasmaidīja.

- "Agri vai vēlu iestājas nāve." Noskaidrosim, vai tā ir, profe­sor de Savarij?

Profesors aizvēra acis. Bija dzirdams, kā aiz muguras rosās pā­rējie jaunekļi. Pārbijies de Savarijs bija refleksīvi iztukšojis pūsli un atvieglojies, un tagad nāsis kaitināja nepatīkama izkārnījumu smaka. Jaunie vīrieši sačukstējās. Un tad de Savarijs sajuta pir­mās nežēlīgās sāpes - mugurā tika iedurts duncis, ko lēni vilka uz leju. Panikas pārņemts, viņš gandrīz izvēmas 1111 sašūpojās krēslā. Puiši smējās.

Tad ierunājās Džeimijs Klonkarijs:

- Ribas tev nāksies pārlauzt ar visparastākajām knaiblēm. Bai­dos, ka mums nav rituālam piemērota āmuriņa…

Atkal smiekli. Tad de Savarijs sadzirdēja krakšķi un sirds ap­vidū sajuta triecienu - it ka būtu sašauts. Profesors atskārta, ka cita pēc citas tiek ielauztas viņa ribas. Tās ieliecās un salūza.

Krak! It ka pārtrūktu kaut kas ļoti nospriegots. Vel viens krakšķis; tad vel viens. Apkārt mutes vikšķim parādījās vēmekļi. De Sava­rijs lūdzās, kaut aizrītos ar paša vēmekļiem un tūdaļ iestātos nāve.

Taču viņš vel nebija miris. Profesors skaidri juta, ka Klonkarijs rakņājas pa viņa krūškurvi. Pārņēma sirreāla sajūta, ka viņam tiek izrautas plaušas. Spējas sāpes apliecināja, ka tās jau izvilktas ārā. Paša plaušas plīvoja pār pleciem - slidenas un karstas. Paša plaušas… Gaisā jautās savāds smārds - it ka ar zivs un metāla piegaršu. Tā oda viņa plaušas. De Savarijs gandrīz zaudēja sa­maņu.

Bet pilnībā nezaudēja vis. Bandīti bija lieliski pastrādājuši, jo prata uzturēt viņu pie dzīvības un samaņas. Lai ciešanas būtu lielākas.

De Savarijs spogulī vēroja, kā meitene un Kristīne tiek izvilk­tas ārā 110 istabas. Aizvestas. Bandīti posās prom, atstājot de Sa­variju vienu. Nomiršanai. Ar salauztām ribām un izrautām plau­šām.

Aizcirtās durvis. Nelieši bija aizgājuši.

Joprojām piesiets pie krēsla, de Savarijs centās apslāpēt sāpju viļņus un izmisumu. "Es grasījos aprunāties ar Kristīni, taču ne­paguvu. Un tagad es nomiršu. Nav neviena, kas varētu mani glābt."

Tanī brīdi viņš pamanīja, ka pavisam tuvu uz galda, līdzās grāmatai par vikingiem, atrodas pildspalva. Varbūt varētu ar muti to aizsniegt. Kaut ko uzrakstīt. Lietderīgi izmantot pēdējos savas dzīves mirkļus.

Kad viņš paliecās uz priekšu, acīs sariesās sāpju asaras. Ska­tiens pievērsās paša rakstītas grāmatas nosaukumam.

"Hjūgo de Savarijs. Ziemeļnieku dusmas."