Senatnes vārti

Divpadsmitā nodala

>

Abraāma zivju diķos satraukti šaudījās karpas, trokšņaini pie­prasīdamas sīkos maizes gabaliņus, ko viņš meta ūdenī. Robs kā hipnotizēts vēroja zivis. Šis trakais izmisums šķita riebīgs.

Robs nāca uz šejieni, lai nomierinātos - šis bija vienīgais viņam zināmais rāmais un zaļais nostūris šajā rosīgajā pilsētā. Taču at­slābināties neizdevās. Skatīdamies uz lēkājošajām zivīm, Robs prā­tā vēl un vēlreiz atkārtoja iepriekšējās dienas notikumus. Derdzīgo skatu - kā Francis uzdurts uz. mieta. Satrauktos telefona zvanus. Visbeidzot pieņemto lēmumu, ka miets jāsazāģē uz pusēm un Fran­cis - joprojām uzdurts - Kristīnes mašīnā jāved uz Šanliurfu.

Robs sekoja Radevana taksometra. Daudzcietusi Toyota trau­cās pakaļ Lanā Rover automašīnai pāri kalniem un cauri lidzenu- miem lidz pat Hāranas universitātes slimnīcai jaunajā pilsētas kvartālā. Tur Robs kopā ar Kristīni, Ivanu un raudošo Franča sie­vu noplukušā gaitenī gaidīja ārstus. Tie iznāca, lai paziņotu ne­izbēgamo - Francis Breitners bija miris.

Karpas cīnījās par pēdējo maizes gabaliņu un koda cita citai. Robs aizgriezās un ieraudzīja automāta stobru. Apstādījumu ma­lā, atbalstījies pret džipu, stāvēja turku karavīrs un drūmi pētīja svešinieku.

Pilsētā valdīja spriedze - un tas nebūt nebija saistīts ar Breit­nera nāvi. Divsimt jūdzes uz austrumiem, Dijarbakiras pilsētā - kurdu separātistu centrā - bija uzspridzināta bumba. Bojā neviens negāja, taču desmit cilvēki bija ievainoti, un tādējādi reģionā at­kal valdīja spriedze. It visur bija redzami policijas un armijas spēki.

Robs vārgi nopūtās. Dažkārt šķita, ka vardarbība ir universāla. Neizbēgama. Un Robs gribēja no tās aizbēgt.

Pa koka tiltiņu šķērsojis nelielu kanālu, viņš apsēdās pie koka galda. Slaucīdams rokas aiz siksnas aizbāztajā dvielī, pienāca tē­jas namiņa viesmīlis. Robs pasūtināja ūdeni, tēju un mazliet olī­vu. Bija jāpacenšas kaut uz mirkli nedomāt par Franci. Par asiņu traipiem Kristīnes mašīnā. Par mietu, kas tik baismīgi slējās ārā no Franča krūtīm…

- Kungs?

Viesmīlis bija atnesis tēju. Notinkšķēja karotīte. Cukurs izkusa tumši sarkanajā šķidrumā. Cauri nelielā parka koku lapotnēm spī­dēja saule. Pļavā ar futbolbumbu spēlējās kāds puika Manchester United kreklā. Viņa māte bija ietinusies melnā lakatā.

Izdzēris tēju, Robs nolēma, ka jārīkojas. Aprēķinājis, cik rāda pulkstenis Londonā, viņš paņēma mobilo telefonu un piezvanīja.

- Jā! - Stīvs bija strups kā allaž.

-Sveiks, te…

- Robij! Mans korespondents no arheoloģiskajiem izrakumiem. Kā tev patika akmeņi?

Jautrais koknejiešu akcents mazliet uzlaboja Robam omu. Viņš prātoja, vai vajadzētu to sabojāt, izstāstot Stīvam par notikušo. Vel nepaguvis pieņemt lēmumu, viņš izdzirdēja Stīvu sakam:

- Man patik' tav' tez's. Ar nepacietīb' gaid' visu. Kad ir ter­miņš?

-Rīt, bet…

- Lielisk'! Lai līdz pieciem būt'!

-Jā, bet…

- Un atšūt' bildes! Kad's forš's skat's…

- Stīv, ir radusies problēma.

Klausulē iestājās klusums. Beidzot. Robs apsvēra, vai izman­tot šo iespēju, un tad izstāstīja Stīvam visu. Par savādajām mīk­lām un grūtībām, ar kurām viņš sastapies izrakumu laukumā. Par strādnieku dusmām, dīvaino nāves lūgšanu, saspringto vietējo po­litiku, aizdomīgo rakšanu nakts stundās. Viņš izskaidroja redak­toram, ka agrāk par to visu nav runājis, jo nav bijis pārliecināts, vai tas ir svarīgi. Stīvs izgrūda:

- Un tagad tas ir svarīgi?

- Jā. Jo… - Robs paskatījās uz cietoksni kalna galā un sarkano Turcijas karogu. Dziji ievilcis elpu, viņš izstāstīja Stīvam par šau­šalīgo Franča nāvi. Redaktors beigu beigās novilka:

- Jēziņ! Kā tev tagad ir?

- Kā, lūdzu?

- Es aizsūtīj' tev' uz tiem rakumiem, jo domāj', ka tev vaj'g drusk' atpūsties. Baudīt kaut ko jauk' un mierīg'. Paskatīties uz pāris akmentiņiem. Bij' pārliecināts, ka tur nu nekāda drāma nav gaidāma. Ka Latrelam nedraudēs nekas briesmīgs.

-Jā, laikam… un…

- Bet tu attopies pilsoņu kara burzmā ar pulciņu traku fanāti­ķu, un tad vēl vienu frici samaļ desās. - Stīvs iesmējās. - Piedod, draugs, muļķīgs joks. Tas droši vien bij' šausmīg'. Ko gribēs' da­rīt tālāk?

Robs iegrima pārdomās un secināja, ka nemaz nezina, ko vē­lētos darīt.

- Neesmu īsti pārliecināts… Manuprāt, ir vajadzīgs redaktora padoms. - Viņš piecēlās, mobilo telefonu joprojām spiezdams pie auss. - Stīv, tu esi priekšnieks, bet mani māc neziņa. Saki, kas man būtu jādara, un es to izdarīšu.

- Uzticies instinktiem!

- Proti?

- Uzticies sev. Tu kā ists asinssuns saod labu materiālu. - Stī­va balss nemaz nemainījās. - Tadeļ saki: vai tur iznāks materi­āls?

Tas Robam bija skaidrs uzreiz. Viņš pagriezās, palūkojās uz viesmīli un ar rokas mājienu palūdza rēķinu.

- Jā, domāju, ka iznāks.

- Nu, lūk! Tad ķeries klāt! Roc tikai! Paliec tur vēl divas ne­dēļas.

Robs palocīja galvu. Viņu pārņēma profesionāls satraukums, taču to apēnoja bēdas. Breitnera nāve izraisīja dziļas skumjas, tur­klāt gribējās doties mājās un satikties ar meitu. Viņš nolēma atzī­ties.

- Bet, Stīv, es gribu tikties ar Liziju.

- Savu meitiņu? -Jā.

- Mīkstais. - Stīvs sāka smieties. - Cik viņai tagad gadu?

- Pieci.

Redaktors apklusa. Robs paskatījās uz seno mošeju aiz mir­dzošā zivju dīķa. Kristīne stāstīja, ka savulaik tā bijusi baznīca - krustnešu baznīca.

- Labi, Rob. Ja izpildīsi manu lūgumu, tad pēc tam varēsi tais­nā ceļā doties mājās. Biznesa klasē, ja?

- Paldies.

- Musu redakcijā tiek atbalstīti vecāki, kas mii savus bērnus. Bet patlaban došu tev uzdevumu.

- Kādu?

- Atsūti rakstu par izrakumiem. Uz ceturtdienas avīzi. Bet es pierakstīšu dažus teikumus par to, ka turpinājums sekos. Raksti- sim sērijās par musu cilvēku akmens laikmetā. Ar tuksneša dē­moniem.

Robs iesmējās, par spiti drūmajam noskaņojumam. Stīvs allaž prata viņu uzjautrināt ar neslēpto Flītstritas cinismu un nežēlīgo humoru.

- Priekā, Stīv!

Ielicis telefonu kabatā, Robs jutās jau daudz labāk. Jāpilda uz­devums, jāsagatavo materiāls un jāsāk izmeklēšana. Un pēc tam varēs tikties ar meitu.

Izgājis no klusā parka, Robs nokļuva kurdu pilsētas ielā, kur viens uz otru kliedza taksometru šoferi; kads vīrs vilka pavadā ēzeli, kurš iejūgts ratos ar augstu arbūzu kravu. Valdīja tāda rosī­ba un troksnis, ka Robs vairāk sajuta vibrāciju, nevis sadzirdēja telefona zvanu.

-Jā?

- Roberts?

Tā bija Kristīne. Viņš apstajās uz putekļainās ietves. Nabaga Kristīne. Viņai bija jāved Francis uz slimnīcu. Nevienam citam vi­ņa neļautu to darīt. Robs bija redzējis asinis Kristīnes mašīna, vi­ņas drauga asinis. Šaušalīgi un mokoši.

- Vai ar tevi viss kārtībā, Kristīne?

-Jā, jā, paldies. Man iet labi…

Taču balss neliecināja, ka viss ir kartībā. Robs mēģināja sākt līdzjūtīgu sarunu - jo nezināja, ko citu teikt. Kristīne nevelējās to turpināt un runāja strupi, it ka censtos apslāpēt emocijas.

- Vai tiešām tu šovakar aizlido?

- Nē, - Robs atbildēja. - Turpināšu rakstīt. Palikšu uz nedēļu vai divām. Vismaz.

-Jauki. Vai varam satikties? Karavānserālā?

Robs apmulsa.

- Labi, bet…

-Tūlit?

Joprojām samulsis, Robs piekrita. Telefonsaruna pārtrūka. No­griezies pa kreisi, Robs devās atpakaļ kalnā un iejuka tirgus lau­kuma kņadā.

Tas bija klasisks arābu tirgus, kādi Tuvajos Austrumos strauji izzuda. Pilns tumšu eju, nokvēpušu kalēju, uzmācigu paklāju pār­devēju un ieeju mazās mošejiņās. Pa caurumiem rievotajā jumtā iekšā lauzās spožās saules staru šķēpi. Senās būves tumšajos stū­ros garšvielu aromātiem pilnajā gaisā nažu asinātāji šķila zeltai­nas dzirksteles. ŠI raibuma vidū atradās vecmodīgs karavānse- rāls - vēss un plašs pagalms ar kafejnīcas galdiņiem un skaistām akmens arkādēm. Vieta pārdošanai un pļāpāšanai, kur jau tūk­stoti gadu tirgoņi kaulējās par zīdu un vīri izprecināja savus dē­lus.

Nonācis rosīgajā laukumā, Robs nopētīja daudzos galdiņus un cilvēkus. Kristīni nebija grūti pamanīt. Viņa šajā pagalmā bija vie­nīgā sieviete.

Seja šķita rūpju nomākta. Robs apsēdās viņai pretī. Sieviete ieskatījās viņam acis, it kā meklēdama kaut ko. Robam nebija ne jausmas, kas tas varētu būt. Kristīne klusēja. Ļoti neparasti.

- Paklau, Kristīne, man ļoti… žēl, ka tā notika ar Franci. Es zinu, ka jus bijāt tuvi…

- Lūdzu, nevajag! - Kristīne nodūra galvu, cenzdamās apslā­pēt asaras, dusmas vai citas emocijas. - Pietiek. Paldies tev, bet nu jau pietiek. - Kad viņa pacēla galvu, Robs ar bažām ieskatījās pelēcīgi brūnajās acīs. Dziļās un aizkustinošās. Skaistās un asa­ru pilnās. Viņa noklepojās, lai varētu parunāt, un teica:

- Manuprat, Francis ir noslepkavots.

-Ko?

- Es tur biju, Rob. Un visu redzēju. Sākās strīds.

Karavānserālā bija dzirdami aizlidojošu baložu spārnu švīk­sti. Vīri malkoja turku kafiju un sēdēja uz spilgti sarkaniem pa­klājiņiem. Robs atkal pievērsās Kristīnei.

- Strīds vēl nenozīmē slepkavību.

- Es to redzēju, Rob. Viņu pagrūda.

- Jēziņ!

-Tieši tā. Un tas nebija nelaimes gadījums. Viņi Franci grūda apzināti, taisni virsū mietam.

Robs sarauca pieri.

- Vai jau biji policijā?

Kristīne tikai atgaiņājās, it kā dzītu prom uzmācīgu mušu.

- Jā. Viņi par to negrib pat dzirdēt.

- Esi pārliecināta?

- Mani burtiski ar varu izveda no policijas iecirkņa. Es taču esmu tikai sieviete.

- Riebekļi!

- Varbūt. - Kristīne izmocīja smaidu. - Taču arī viņiem nav viegli. Strādnieki ir kurdi, bet policijā strādā turki. Nenormāla si­tuācijā. Turklāt vakar Dijarbakirā sprāga bumba.

- Redzēju televīzijas ziņās.

- Tādēļ, - Kristīne turpināja, - ierasties un arestēt duci kurdu par slepkavību… pašreizējos apstākļos tas nav nemaz tik vienkār­ši. Ak Dievs… - Viņa atbalstīja pieri pret sakrustotajām rokām.

Robs prātoja, vai viņa sāks raudāt. Arheoloģei aiz muguras pā­ri karavānserālam slējās minarets. Tajā bija ierīkoti lieli, melni skaļruņi, taču tobrīd tie klusēja.

Saņēmusies Kristīne atslīga krēslā.

- Es vēlos zināt. Sākt… izmeklēšanu.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Es vēlos zināt visu. Kāpēc viņš raka naktīs? Kāpēc viņu gri­bēja nogalināt? Francis bija mans draugs, un es gribu zināt, kā­dēļ viņš gāja bojā. Vai piebiedrosies man? Gribu aizbraukt uz Ge­bekli un ieskatīties Franča piezīmēs, materiālos, darbos…

- To visu taču paņēmusi turku policija, vai ne?

- Daudzas lietas Francis turēja noslēpuma, - Kristīne paskaid­roja. - Taču es zinu, kur tās ir. Neliela lādītē viņa būdiņā. - Viņa paliecās uz priekšu, it kā grasītos atzīties kādā nodarījumā. - Rob, mums tā jauzlauž. Un jānozog papīri.