Senatnes vārti

četrdesmit astotā nodala

Braucot atpakaļ uz Sanliurfu, viņi runāja par dokumentu un atsauci uz Ēnoha grāmatu. Robs enerģiski pārslēdza ātrumus, bet Kristīne centās pārkliegt graboņu, lai dalītos savās teorijās.

- Ēnoha grāmata ir… apokriptiska.

- Ko tas nozīmē?

-Tas nozimē, ka tā nav iekļauta Bībelē, taču to par svētu atzina daži agrīnās kristietības novirzieni, piemēram, Etiopijas baznīca.

- Skaidrs…

- Ēnoha grāmata ir aptuveni divtūkstoš divsimt gadus veca, un to, iespējams, uzrakstījuši izraēlieši, lai gan pilnīgi pārlieci­nāti mēs par to neesam. - Viņa vērās tuksnesi, kas pletās visap­kārt. - To atrada starp dokumentiem, ko mēdz dēvēt par Nāves jūras tīstokļiem.

- Šī grāmata apraksta laiku, kad pieci kritušie eņģeļi - pieci sātani vai uzraugi - ar saviem palīgiem nonāca pie cilvēkiem. Ti­ka uzskatīts, ka šie eņģeļi stāv tuvu Dievam, taču tie nespēja no­turēties sieviešu, Ievas meitu skaistuma priekšā. Šie eņģeļi paņē­ma sievietes un par to vīriešiem apsolīja rakstu 1111 būvju, mākslas un kokapstrādes noslēpumu. Vel šie… dēmoni iemacija sievietēm "skūpstīt failu".

Robs palūkojās uz Kristīni un pasmaidīja. Ari viņa atplauka smaidā.

- Tieši tāda frāze izmantota Ēnoha grāmatā, - paskaidroja Kristīne, iedzerot ūdeni no pudeles. - Eh, ūdens ir pārāk silts.

- Stāsti tālāk par Ēnohu! - mudināja Robs.

- Labi. Tātad… pec dēmonu sakara ar cilvēkiem radās ļaunu, negantu milžu rase. Ēnoha grāmatā tie nosaukti par nefilimiem.

Vērodams krēslas apņemto ceļu, Robs pūlējās aptvert Kristī­nes vārdus. Tiešām pūlējās. Un ļoti centās. Palūdza atkārtot vēl­reiz… bet tad padevās. Viņš nespēja nedomāt par Liziju un prāto­ja, vai vajadzētu piezvanīt Klonkarijam, taču apzinājās, ka tas būtu muļķīgi. "Šis cilvēks jāpārsteidz nesagatavots. Par to, ka no­slēpums atklāts, viņam vajag paziņot pēkšņi. Ja vien izdosies to atklāt. Ja vien mums paveiksies realizēt savu plānu."

Viņš bija noguris, saulē apdedzis, nobijies un joprojām juta tuk­sneša spokaino garu un Gebekli akmeņu tuvumu. Atsauca atmi­ņā sievietes tēlu - uzdurta uz mieta un sasieta, viņa bija atdota mežakuiļiem izvarošanai. Vel viņš domāja par zīdaiņiem, kas raud senajās krūkās.

Tad viņš atkal aizdomājās par Liziju un Klonkariju un mēģi­nāja aizgainīt šo domu no prāta.

Brauciena beigās visi klusēja. Un raizējās. Kurdi, klusi norū- kuši "uzredzēšanos", devās ēst un dzert, savukārt Robs ar Kristī­ni novietoja automašīnas un gurdi devās uz viesnīcu "Hārana". Robs bija cieši piespiedis "Melno grāmatu" pie krūtīm, lai gan rokas caurstrāvoja pārgurums.

Diemžel laika atpūsties nebija. Robs jutās izvārdzis, taču dru­džainas apņēmības pilns un vēlējās pārrunāt savas piezīmes. Tik­līdz abi nonāca viesnīcas numurā, Robs atsāka iztaujāšanu, pat neļaujot Kristīnei ieiet dušā.

- Es nesaprotu, kas ir ar tām krūkām un zīdaiņiem, ko atra­dām Gebekli.

Kristine palūkojās uz viņu. Dziļās, brūnās acis pauda mīlestī­bu, taču apsārtums liecinaja par milzīgu nogurumu, tomēr Robs neatlaidās.

- Proti… tevi mulsina pats fakts, ka tas ir krūkas?

- Jā. Es allaž biju domājis, ka Gebeklitepe ir… kā Breitners teica… pirmskeramikas laikmeta ciemats. Tātad nepazina keramiku. Bet pēkšņi kāds iemācījis šiem puišiem taisīt krūkas! Vēl krietnu laiku pirms tam, kad šo mākslu apguva citas kopienas šajā reģio­nā un vispār pasaulē.

- Jā, tiesa… - Kristīne uz mirkli apklusa. - Izņemot… Ir kāda vieta, kur keramiku iepazina agrak nekā Gebeklitepē.

- Ak tā?

- Japāna. - Kristīne sarauca pieri. - Dzjomonu kulturas cil­vēki Japānā.

-Kas?

- Tā ir ļoti agrīna kultūra. Pirmie Japānas iedzīvotāji. Iespē­jams, aini, kas joprojām dzīvo pašos Japānas ziemeļos, ir rada… - Piecēlusies Kristīne paberzēja smeldzošo muguru, tad piegāja pie Roba minibāra, izņēma aukstu pudeli ar ūdeni un kāri padzērās. Atgūlusies gultā, viņa turpināja skaidrojumu: - Dzjomoni nāku­ši no nekurienes. Burtiski. Iespējams, viņi bijuši pirmie, kas kulti­vējuši rīsus un pēc tam sākuši taisīt smalkus auklas ornamenta keramikas traukus.

- Cik sen tas bija?

- Pirms sešpadsmit tūkstošiem gadu.

- Pirms sešpadsmit tūkstošiem gadu? - Robs neticīgi vērās ap­kārt. - Trīs tūkstošus gadu pirms Gebekli!

- Jā. Un daži uzskata, ka Austrumāzijas dzjomoni savu pras­mi apguvuši pie vēl agrīnākas kultūras pārstāvjiem. Piemēram, no Kondona ciema iedzīvotājiem, kuru apmetnes atradušās pie Amu- ras. Varbūt. Amūra ir upe Mongolijas ziemeļos, kur rodamas vēl senākās keramikas pēdas. Tā ir liela vēstures mīkla. Šie sevišķi prasmīgie ziemeļu cilvēki ir nākuši un gājuši. Viņi bijuši mednie­ki un vācēji, taču pēkšņi piedzīvojuši mežonīgu un iracionālu teh­noloģisko lēcienu.

- Ko tu gribi teikt ar vārdu "iracionāls"?

- Tā nav agrīnajām civilizācijām īpaši daudzsološa teritorija. Sibīrija, Iekšējā Mongolija, tālie Japānas ziemeļi. Tas nav siltais, saulainais Auglīgais pusloks. Tas ir salam pakļautas un mežonī­gās Ziemeļāzijas zemes. Amūras baseins ziema ir viena no auk- stākajām vietām pasaulē. - Kristīne vērās kailajos viesnīcas nu­muriņa griestos. - Dažkārt esmu prātojusi, vai uz ziemeļiem no šejienes ir pastāvējusi viena protokultura. Proti, Sibīrijā. Kultūra, kas tagad mums zudusi, bet savulaik ietekmējusi visas šīs ciltis. Jo citādi ir parak dīvaini…

Robs papurināja galvu. Viņš klēpī bija izklājis savu piezīmju bloknotu un rokā šūpoja pildspalvu.

- Bet varbūt šīs kultūras nav aizgājušas, Kristīne. Varbūt tās nav zudušas.

- Kā, lūdzu?

- Tie galvaskausi atgādina aziātus. Mongoloīdus. Varbūt šis austrumu kultūras nav izgaisušas. Tās gluži vienkārši pārvieto­jušās uz… rietumiem. Vai varētu but kāda saikne starp šīm pro­gresīvajām aziātu ciltīm un Cebekli?

Palocījusi galvu, Kristīne nožāvājās.

-Ja, laikam. Droši vien. Jeziņ, Rob, es esmu pārguruši!

Domās Robs sev izteica visskarbākos pārmetumus. "Mēs ne­esam gulējuši jau divdesmit četras stundas. Tagad ir izdarīts viss, kas bija mūsu spēkos. Esmu pārāk nežēlīgs pret Kristīni." Viņš atvainojās, piegāja pie Kristīnes un apgūlās līdzās.

- Robij, mēs viņu noteikti izglābsim, - sacīja Kristīne. - Apsolu. - Viņa apskāva mīļoto. - Apsolu.

-Tagad gulēsim, - Robs notcica, aizvēris acis.

Nākamajā rītā Robs pamodās no sapņa, kurā valdīja baisa ne­žēlība. Sapnī viņam sita Klonkarijs - vairākas sekundes dauzīja ar dūrēm. Pamodies viņš secināja, ka tā ir īsta bungošana. Tum­šajās Šanliurfas ielas soļoja viri, kas sita milzīgas bungas un mo­dināja ļaudis maltītei pirms saullēkta. Tradicionāls ramadāna ri­tuāls.

Nopūties Robs paņēma rokaspulksteni, kas bija nolikts uz naktsgaldiņa. Četri no rīta. Viņš veras griestos un klausījās bun­gu dobjajā dunā, bet Kristīne mierīgi dusēja līdzās.

Pēc divām stundām Kristīne modinādama bikstīja viņam sā­nos. Robs lēni sakustējas. Jau kratīdamies mašīnā uz Slepkavo­šanas ieleju, viņš apēda cieti vārītu olu un maizi - nebija laika kavēties, lai ieturētu brokastis viesnīcā.

Robs noraudzījās, kā kurdi rok - it kā zinātu, ka darbs drīz būs galā, lai kas arī notiktu. Puiši bija acīmredzami laimīgi. "Ši ir pēdējā diena. Jau nākamajā rītā bus klāt noliktais termiņš. Lai kas arī notiktu." No spriedzes Robam sažņaudzās vēders.

Vienpadsmitos Robs uzkāpa kalnā līdzās ielejai un palūkojās pāri līdzenajam, sudrabotajam ūdenim, kuru šurp gādāja Lielā Anatolijas projekta realizētāji. Tas bija apmēram jūdzes attālumā, un šķita, ka ūdens palielina ātrumu, plūstot pāri kalniem un pie­pildot ielejas. Dambis viņus pasargās, tomēr plūdu aina šķita draudīga. Aizsargdambja augšgalā atradās ganu būdiņa - gluži kā aizstāvis, kas glābs viņus no ūdens.

Apsēdies uz akmens, Robs uzkriceleja dažas piezīmes, save­rot vērtīgās pierādījumu pērles stāstījuma kaklarotā. Viens frag­ments šķita ārkārtīgi būtisks. Viņš atcerējās savu tēvu citējam šos vārdus mormoņu baznīcā. Tā bija Pirmās Mozus grāmatas sestā nodaļa: "Un notika, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes 1111 tiem dzima arī meitas… tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika."

Pusstundu viņš rakstīja un svītroja, un atkal rakstīja. Stāsts jau tuvojās beigām. Aizvēris bloknotu, viņš pagriezās un pa nogāzi devās lejup uz ieleju. Kristīni viņš atrada guļam zemē - varēja nodomāt, ka viņa cieši aizmigusi. Taču tā nebija; viņa uzmanīgi un apņēmīgi lūkojās smiltis.

- Es meklēju anomālijas, - Kristīne paskaidroja, paskatījusies uz Robu. - Un dažas jau atradu. Šeit! - Piecēlusies vina sasita plaukstas, un jaunie kurdi pievērsās arheoloģei. - Lūdzu, kungi, - viņa teica, - drīz jus varēsiet doties mājas pie ģimenēm un aiz­mirst par trako francūzieti. Bet pagaidām vēl nedaudz papūlie­ties, lūdzu! Tur.

Radevans ar draugiem paņēma lāpstas un sekoja Kristīnei uz citu ielejas nostūri.

- Rociet tieši tur, taču ne pārāk dziļi. Rociet platuma un sekli. Paldies.

Robs devās pēc savas lāpstas, lai varētu pievienoties kurdiem. Viņam tas patika - tādējādi varēja kaut ko darīt, nevis raizēties par iespējamo pūliņu bezjēdzīgumu un domāt par Liziju. Liziju, Liziju, Liziju un Liziju.

Rakšanas laikā Robs pajautāja Kristīnei par neandertāliešiem. Viņa savulaik bija stāstījusi, ka strādājusi vairākos izrakumos vie­tās, kur dzīvojuši neandertālieši. Piemēram, Mulgersī Ronas kras­tā Francijā.

- Vai tu domā, ka viņi krustojušies ar Homo sapieris?

- Iespejams.

- Manuprāt, pastāv teorija, ka neandertālieši gluži vienkārši izmira.

- Bija tāda. Taču ir pierādījumi, ka viņi krustojušies ar cilvē­kiem. - Kristīne noslaucīja piedurknē sviedrus no sejas. - Nean­dertālieši varbūt pat ar varu ielauzušies cilvēka gēnu fondā. Ja viņiem draudēja izmiršana, jo nebija iespējams sacensties par pār­tiku vai ko tamlīdzīgu, tad viņi varbūt izmisīgi vēlējās saglabāt savu sugu. Un viņi bija lielāki par Homo sapiens, lai gan ari daudz dumjāki, iespējams…

Robs vēroja, kā gaisa riņķo putns - vēl viena maitu lija. Viņš uzdeva nākamo jautājumu:

- Ja viņi savstarpēji krustojušies, vai tādēļ mainījās cilvēku uz­vedība un kultūra?

- Jā. Viens no variantiem ir kanibālisms. Mums nav ziņu par organizētu kanibālismu cilvēku kopienās trīssimt tūkstošus ga­du pirms mūsu ēras. Savukārt neandertālieši noteikti bija kani­bāli. Tātad… - Iegrimusi domās, Kristīne pacēla galvu. - Tātad ir iespējams, ka neandertālieši devuši savu artavu cilvēka tieksmju veidošanā. Piemēram, tieksmē uz kanibālismu.

Debesīs parādījās Turcijas Gaisa spēku lidmašīna. Kristīne at­klāja Robam vēl vienu savu domu:

- Zini, es šorīt prātoju par lielajiem hominīdiem. Par kauliem, ko mēs atradām.

-Un?

- Redzi… Tava teorija par saikni ar Centrālaziju nemaz nav tik peļama. Savā ziņā.

- Kā to saprast?

- Pats lielākais hominīds jeb gigantopiteks atrasts Centrālajā Āzijā. Tas tiešām bija milzīgs! Tiek lēsts, ka pērtiķcilvēks bijis de­viņas pēdas garš. Gluži kā… sniega cilvēks…

- Nopietni?

Kristīne palocīja galvu.

-Gigantopiteki staigāja pa zemi pirms trīssimt tūkstošiem ga­du. Iespējams, arī ilgāk, un daži uzskata, ka ar šo laiku bijis pie­tiekami, lai atstātu par sevi atmiņas Homo sapiens apziņā. Atmi­ņas par milzu pērtiķcilvēkiem. - Viņa papurināja galvu. - Tā, protams, ir fantāzija. Daudz ticamāk, ka gigantopiteki izmira sa­censībā ar Homo sapiens. Neviens nav īsti pārliecināts, kas notika ar gigantopiteku. Lai gan… - Viņa apklusa, atspiedusies uz lāp­stas kā zemnieks, kas novērtē savus laukus.

Robam ienāca prātā acīmredzams secinājums. Viņš paņēma piezīmju bloknotu un satraukts sāka rakstīt:

-Tātad tu gribi teikt, ka varbūt ir vēl trešais izskaidrojums? Var­būt gigantopiteki evolucionējuši un kļuvuši par daudz nopietnā­kiem Hoitto sapieris pretiniekiem. Arī tas ir iespējams, vai ne?

Saraukusi pieri, Kristīne palocīja galvu.

-Ja, tas ir iespējams. Taču pierādījumu nav.

- Tātad pieņemsim, ka tā tiešām notika. Tad jau šis jaunais ho­minīds bijis ļoti liels, agresīvs un gudrs, vai ne? Tāds varēja iz­dzīvot bargos un nežēlīgos apstākļos. Negants sāncensis cīņā par resursiem.

-Jā, piekritu.

- Un šim lielajam, agresīvajam hominidam bijušas instinktī­vas bailes no dabas, bezgalīgām, skarbam ziemām, nežēlīga un nesaudzīga Dieva. Tads noteikti bija jāpielabina.

Kristīne paraustīja plecus, it ka nebūtu izpratusi šo teoriju, ta­ču viņai ari nebija laika atbildēt, jo atskanēja Radevana sauciens. Kamēr Robs aizkļuva līdz rakšanas vietai, Kristīne jau bija nome­tusies četrrāpus un kasīja nost zemi no tikko atrastā artefakta.

Pie Radevana kājām gulēja trīs lielas un netīras krūkas.

Uz tam bija sandžaki.

Robs uzreiz saprata, kas tajās krūkas varētu būt. Ari Kristī­nei tas nebija jāatgādina, un viņa jau centās ar ķelles kātu vie­nu no tām atvērt. Senā krūka sadrupa, smiltis i/.pluda kaut kas glums un smirdīgs - pa pusei mumificējies, pa pusei šķidru­ma pārvērties zīdaiņa līķltis. Sejiņa nebija tik neskarta kā zī­daiņiem, ko viņi atrada Edesas velvēs, tomēr šausmu un sāpju izteiksme bija tāda pati. Vel viens upurēts zīdainis. Vel viens jaundzimušais, kas aprakts dzīvs. Robs centās nedomāt par Li­ziju.

Kurdi bija pamanījuši krūku un mirušā bērna satrūdējušo līķi. Viņi radīja uz to un strīdējās. Kristīne mudināja turpināt rakšanu, taču viņi sāka kliegt.

Mumtazs piegāja pie Roba.

- Viņi teic, ka tas ir bīstami. Šī vieta ir nolādēta. Viņi redzēja zīdaini un tagad grib iet prom. Drīz te būs ūdens.

Kristīne lūdzās vīriem angļu un kurdu valodā.

Tie kaut ko pateica Mumtazam, un viņš pārtulkoja:

- Viņi teic, ka ūdens nak apglabāt šos līķus, un tas esot labi. Viņi teic, ka tūliņ dodas prom!

Asā saruna turpinājās. Daži kurdi ķērās pie rakšanas, bet citi stāvēja malā un strīdējās ar Kristīni. Saule jau bija augstu - de­dzinoša un draudīga. Nomestās lāpstas un liekšķeres mirdzēja nežēlīgajā gaisma. Saule karsēja sīko, glumo zīdaiņa līķiti. Robu pārņēma nepārvarama vēlēšanās to atkal aprakt, apklāt neglīto miesiņu ar zemi. Viņš saprata, ka mīklas atrisinājums jau tūlīt būs rokā, taču juta arī to, ka pavisam tuva ir nepatīkama padošanās. Spriedze bija neizturama.

Mirkli vēlāk kļuva vēl sliktāk. Vairāki kurdi Mumtaza vadībā pieņēma lēmumu - viņi atteicās turpināt darbu. Par spīti Kristī­nes lūgumiem trīs vīri devas lejup pa nogāzi un iekāpa otrajā Land Rover.

Iedams prom, Mumtazs palūkojās uz Robu - savādi, skumji. Tad automašīna aizbrauca pa smilšaino ceļu un nozuda virmā.

Tomēr četri vīri, Radevanu ieskaitot, vēl palika. Sakopojusi sa­vas burvības paliekas un Roba pēdējos dolārus, Kristīne pierunāja viņus turpināt darbu. Paņēmuši nomestas lāpstas, viņi sāka rakt. Nostrādājuši apmēram piecas stundas, viņi bija pārcilājuši pietie­kami daudz sauso, dzelteno smilšu, lai atklātu visu nepieciešamo.

Apkārt krūkām viņi bija atrakuši aptuveni trīsdesmit skeletus. Taču tie nebija parasti skeleti. Tur bija gan milzīgi hominīdi, gan hibrīdi, gan neliela auguma mednieki un vācēji. Visi juku jukām, bez jebkādas kartības, kā pagadās. Turklāt visi skeleti bija bojāti - ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Drausmīgi sašķaidīti galvaskau­si, žebērkļu atstāti caurumi iegurņa kaulos. Salauztas rokas, augšstilba kauli, sadragātas galvas.

Viņi bija atrakuši kaujas lauku. Briesmīgu nokaušanas un cī­ņas vietu. Viņi bija atklājuši Nāves ieleju.

Robs saskatījās ar Kristīni un jautāja:

- Domāju, ka esam galā. Vai ne?

Kristīne nopietni palocīja galvu.

Tad Robs no kabatas izņēma mobilo telefonu. Viņš bija pacilā­tā noskaņojumā. Tas bija jūtams plaušās un sirdi. Viņš uzminējis, atšifrējis dižo noslēpumu, kura slēpšana bija Klonkarija dzīves uzdevums. Izcelšanās noslēpumu. Un tas nozīmēja, ka beidzot viņš ieguvis varu pār Klonkariju un varēs glābt Liziju.

Satraukts, taču pirmo reizi šo sarūgtinājuma pilno nedēļu lai­kā arī cerību pilns, Robs uzspieda telefona numuru. Viņš grasījās zvanīt Klonkarijam un pieprasīt, lai tas nekavējoties atdotu Lizi­ju, taču tad izdzirdēja kādu balsi.

-Sveicināti!

Pagriezies Robs kalna korē uz rietumu saules fona ieraudzīja kādu stāvu. Saule aiz tā bija tik spoža, ka Robs nespēja saprast, kurš viņu uzrunājis. Samiedzis acis, viņš pielika roku pie pieres.

- Vai esmu pieņēmies svarā? Ak vai, cik žēl! Bet ceru, ka tu mani pazīsti.

Robs bailēs sastinga.

Kalna virsotnē stāvēja Džeimijs Klonkarijs ar revolveri rokā. Ierocis bija notēmēts uz Robu. Aiz slepkavas stāvēja divi brangi vīri - kurdi ar melnām ūsām un pamatīgiem ieročiem. Viņiem pa vidu bija redzams kāds sīciņš sasiets un savažots stāvs.

"Lizija! Dzīva, bet acīmredzami pārbijusies un ar aizbaztu mu­ti." Robs paskatījās pa labi un pa kreisi uz Radevanu un viņa draugiem, meklēdams palīdzību.

Klonkarijs iespurdzās.

- Es gan negaidītu nekādu palīdzību, Robija kungs, - viņš sa­cīja, devis rāmu mājienu Radevanam.

Tas paklausīgi palocīja galvu, pagriezās, nolūkojās uz Robu un Kristīni un tad paberzēja īkšķi pret rādītājpirkstu.

- Angļiem daudz naudas. Dolāri un eiro. Dolāri un eiro… - Tad viņš pamāja saviem draugiem.

Kurdi nometa darbarīkus un devas prom, vienaldzīgi pametot Robu un Kristīni likteņa varā.

Neticēdams savām acīm, sakauts un nelaimīgs Robs vēroja, kā kurdi mierīgi soļo lejup pa kalnu uz otras Land Rover automašī­nas pusi. Radevans no bagāžnieka izņēma melnās ādas lādi, aiz­nesa Klonkarijam un nolika smiltis līdzās Lizijai. Klonkarijs pa­smaidīja un palocīja galvu, bet Radevans atkal aizgaja pie mašīnas, ielēca priekšējā sēdekli, un Land Rover izgaisa riteņu sa­celtajā smilšu mākonī, aizvedot līdzi ari bises un zem priekšējā sēdekļa paslēpto pistoli.

Putekļu mākonis vēl kavējās gaisā, kad automašīna jau bija no­zudusi aiz saules nokaitētā horizonta, atstājot Robu un Kristīni neaizsargātus pašā ielejas dziļumā.

Augšā stāvēja Klonkarijs - bruņots, kopā ar diviem kurdu pa­līgiem. Savu sudraboto, tuksneša saulē mirdzošo braucamo ar čet­ru riteņu piedziņu viņš bija atstājis pārsimt jardu tālāk. Acīmre­dzot šo gabalu viņš nācis kājām, lai pārsteigtu pretiniekus. Un viņam tas izdevies.

Viņi bija slazdā. Lizija notupās smiltīs un izmisusi neizprat­nē raudzījās uz tēvu, lūgdama glābiņu.

Taču Robs zināja, ka tas nav iespējams. Viņš saprata, kas no­tiks tālāk. Tā nebūs varoņa cienīga glābšanas operācija.

"Klonkarijs nogalinās Liziju manu acu priekšā. Viņš upurēs manu pirmdzimto šajā tuksnešainajā apvidū, bet debesīs riņķos vārnas un klijāni. Jau pēc dažām minūtēm mana meita ies boja nežēlīgā un brutālā nāvē, un es būšu spiests to noskatīties."