Senatnes vārti

Divdesmit otrā nodala

Kristīne ar Robu sēdēja tējas namiņā pie Abraama dīķiem. Rita gaismā mirdzēja Mevlida Halīla mošejas medus krāsas akmeņi, kas rāmi spoguļojās zivju dīķa ūdeni.

Iepriekšējā vakarā viņi bija pētījuši teoriju par Ēdeni - Kristī­ne pie klēpjdatora savā dzīvokli, bet Robs interneta kafejnīcā, tā­dējādi īsākā laikā iegūstot vairāk informācijas. Nu viņi bija sati­kušies, lai apspriestu rezultātus. Uz tējnīcu abi nāca, jo pūlī jutās drošāk. Apkārt pastaigājās draugi un brīvsolī palaisti karavīri; bērni ēda jēra gaļas kotletites, bet ar otru roku turējās pie mam­mas, kas vēroja karpas. Kaitināja tikai tējas dārzu malā neuzkrī­toši novietotā policijas automašīna.

Robs atcerējās, kā bija nonācis pie sava secinājuma. Sogma- tarā un Hāranā viņi apsprieda Pirmo Mozus grāmatu, un Kris­tīne pieminēja leģendu par Ādamu un Ievu. Tas acīmredzot at­saucis atmiņā tēvu, kurš mēdza citēt Bībeli, un Robs pēkšņi saprata, kā var skaidrot Breitnera skaitļus. Tāda un tāda noda­ļa, tāds un tāds pants. Tagad vajadzēja šo teoriju pārbaudīt daudz nopietnāk.

- Labi. - Robs iedzēra malku tējas. - Paskatīsimies vēlreiz. Mēs zinām, ka tieši šeit cilvēki sāka nodarboties ar zemkopību. Pirmo reizi cilvēces vēsturē. Gebekli tuvākajā apkārtnē. Aptuveni astoņus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras, vai ne?

- Ja. Un mēs zinām, kad un kur apmēram saka nodarboties ar lopkopību…

-Jo tam arheologi atraduši pierādījumus. "Domestikācija bija šoks sistēmai." Izlasīju šo frāzi kādā grāmatā tavā dzīvoklī. Cil­vēku skeleti kļuva mazāki un liecināja par slimībām…

- J-j-jā, - Kristīne vilcinādamās piekrita. - Cilvēka organisms pielāgojās pārtikai, kurā ir mazāk proteīna, un daudz smagākam darbam, tādēļ ari vērojamas izmaiņas skeletos un ārējā izskatā. Esmu to novērojusi daudzos izrakumos.

- Tātad domestikācija bija skarbs pārbaudījums. Un pieradi­nātie dzīvnieki palika kaulaināki.

-Jā.

- Bet… - Robs paliecas uz priekšu. - Astotajā gadu tūkstoti pirms mūsu ēras mainījās ari apkārtējā ainava. Vai ne?

-Jā. Tika izcirsti koki, augsne zaudēja mitrumu, un sākās mil­zīgs sausuma periods. Gluži tāpat kā tagad. Bet pirms tam šeit bija… kā paradīzē. - Kristīne apcerīgi pasmaidīja. - Atceros, ka Francis runāja par Gebekli. Reiz viņš to nosauca par prachtvolle Schafferegion - krāšņu, idillisku apvidu. Te auga meži un pletās pļavas, kur netrūka zvēru un savvaļas augu. Tad mainījās kli­mats, un virsroku guva zemkopība, bet apkārtne kļuva pavisam neinteresanta, tādēļ strādāt nācās vēl smagāk.

Robs izņēma piezīmju bloknotu un lasīja:

- Un Dievs teica Ādamam: "…nolādēta lai ir tā zeme tevis dēļ, ar mokām tev no tās būs uzturēties visu savu mūžu." Pirmā Mo­zus grāmata, trešā nodaļa, septiņpadsmitais pants.

Kristīne ar rādītājpirkstiem paberzēja deniņus. Viņa izskatījās nogurusi, un tas šķita visnotaļ neparasti. Bet pēkšņi viņa sapuri­nājās un teica:

- Esmu šo teoriju dzirdējusi arī agrāk: ka stāsts par Ēdeni ir tautas atmiņā saglabāts notikums, alegorija.

- Tu domā kaut ko līdzīgu metaforai?

- Daži tā tiešām domā. Ja raugāmies no šāda viedokļa, tad stāsts par Ēdeni apraksta mūsu senčus medniekus, kam bija daudz laika klaiņošanai pa mežiem, augļu un savvaļas augu vāk­šanai… Gluži kā Ādamam un Ievai, kas kaili dzīvoja paradīzē. Bet tad viņi pievērsās zemkopībai, un dzīve kļuva skarbāka. Un tādēļ mūs patrieca no Ēdenes.

Robs noraudzījās, kā divi rokas sadevušies vīrieši gāja pāri til­tiņam, kas veda uz tējas namiņu.

- Kādēļ cilvēki sāka nodarboties ar zemkopību?

Kristīne paraustīja plecus.

- Neviens nezina. Tas ir viens no lielākajiem vēstures noslē­pumiem. Taču pirmsākumi meklējami šeit, šajā Anatolijas nostū­rī. Pirmās cūkas pieradinatas Čajeni apmetnē, septiņdesmit jūdžu attālumā no šejienes. Liellopus pieradināja tālāk uz rietumiem, Čatalhejikā.

- Un ka tas saistīts ar Gebekli?

- Sarežģīts jautājums. Taisni jābrīnās, ka mednieki izveido­juši šādu vietu. Taču tā pierāda, ka dzīve pirms zemkopības ra­šanās bijusi visnotaļ viegla. Medniekiem bija laiks apgūt māk­slu, skulptūras, izsmalcinātus zīmējumus. Tas bija milzu lēciens uz priekšu. Lai gan… viņi neprata taisit podus. - Saulē iemir­dzējās Kristīnes sudraba krustiņš. - Savādi. Protams, attīstījās arī seksuālā dzīve. Gebekli atrodami daudzi erotiski attēli. Dzīv­nieki un vīrieši ar milzu failiem. Kailas sievietes ar ieplestām kā­jām…

- Varbūt viņi ēduši no laba un ļauna atzīšanas koka? - pajau­tāja Robs.

Kristīne pieklājīgi pasmaidīja.

-Varbūt.

Kādu bridi abi klusēja. Kristīne nervozi pagriezās pa kreisi, kad garām pagāja melnīgsnējs policists ar tarkšķošu rāciju. Robs prātoja, kādēļ viņus pārņēmusi tāda paranoja. "Mēs neesam iz­darījuši neko sliktu. Bet Kiribali radijās tik draudīgs… Un ko gri­bēja tie viri, kas novēroja dzīvokli?" Viņš aizgaiņāja bailes. Jāķe­ras pie lietas.

- Vēl mums palika ģeogrāfija.

- Jā. - Kristīne palocīja galvu. - Topogrāfija ari ir svarīga.

- Gebekli nav četru upju.

- Nav gan. Tikai viena. Taču tā ir Eifrata.

Robs atminējās, ko bija lasījis interneta kafejnīcā.

- Zinātnieki allaž uzskatījuši, ka Ēdene, ja tāda vispār jebkad pastāvējusi, atradusies starp Tigru un Eifratu. Tā sauktajā auglī­gajā puslokā. Seno civilizāciju šūpulī. Turklāt Eifrata ir pieminē­ta Pirmajā Mozus grāmatā, proti, tā iztekot no Ēdenes.

-Tā ir. Vēl kartē ir kalns.

- Taura kalni.

- Eifratas izteka, uz austrumiem no Ēdenes, - Kristīne piekri­ta. - Leģendas apgalvo, ka austrumos Ēdeni sargājuši kalni. Ja raugāmies no Gebeklitepes puses, tad Taura kalni ir uz austru­miem.

Kristīne izņēma no somas savu piezīmju grāmatiņu un nola­sīja dažus ierakstus:

- Labi. Lūk, vēl. Seno asīriešu tekstos pieminēta Bet-Ēdena, tā sauktais Ēdena nams.

- Kas tas tāds?

-Tā ir, drīzāk gan jasaka, bija aramiešu valstiņa Eifratas upes likumā uz dienvidiem no Karhemišas. Tātad piecdesmit jūdžu at- talumā no Šanliurfas.

Uz Robu šī informācija atstāja iespaidu - Kristīne bija pētijusi nopietnāk par viņu.

- Atradi vēl kaut ko?

- Mes zinām par Ādamu un Ievu Hārana. Taču Ēdena ir aprakstīta no tikai Pirmajā Mozus gramatā, bet ari Ķēniņu grā­mata. - Pāršķīrusi savas piezīmju grāmatiņas lapas, Kristīne la­sīja: - "Vai tie pagānu dievi tos glābuši, ko mani tēvi izpostī­juši, Gozanu un Hāranu un Rezefu un Ēdena bērnus, kas bija Telasarā?"

- Atkal Hārana?

- Ja, Hārana. - Kristīne paraustīja plecus. - Savukārt Telasa- ra, iespējams, ir mūsdienu Rusafa.

- Cik tālu tā ir?

- Divsimt jūdzes uz dienvidrietumiem.

Robs šķita sajūsmināts.

- Tātad Gebekli sanak uz austrumiem. Un Ēdene bija austru­mos. Bet… ko nozīmē pats Ēdenes nosaukums? Ebreju valodā tas ir "prieks"…

- Taču šumeru sakne patiesībā ir "eddin". Tātad "stepe", "plato" vai "līdzenums".

- Piemēram… I lāranas līdzenums?

- Iespējams, tas ir Hāranas līdzenums. Kura mēs atklājām…

- Gebeklitepi. - Robs juta, kā uz muguras izspiežas sviedru lāses. Rīts bija loti karsts, pat vēsajos tējas namiņa dārzos. - La­bi. Tātad pēdējais pavediens ir saistība ar Bībeles tekstu.

- Tiek uzskatīts, ka šeit dzīvojis Abraāms. Viņš noteikti ir sais­tīts ar Hāranu, jo tas aprakstīts Pirmajā Mozus grāmatā. Musul­maņi uzskata, ka Urfa ir senā kaldeju Ūra. Un ari tā ir pieminēta Pirmajā Mozus grāmatā. Šim nelielajam reģionam ir daudz vai­rāk saikņu ar Pirmo Mozus grāmatu nekā jebkuram citam Tuva­jos Austrumos.

- Skaidrs. - Robs apmierināts pasmaidīja. - Ņemot vērā saik­ni ar Bībeli, vēsturi un leģendām, reģiona topogrāfiju un pāreju uz. vietsēžu dzīvi, kā ari izrakumu laukumā iegūtos datus, atmi- nojums ir mums rokā. Vai ne? Katrā ziņa Franča minējums mums ir… - Robs pacēla rokas ka burvis, kurš gatavs parādit triku. - Ge­bekli ir Ēdenes dārzs!

Kristīne pasmaidīja.

- Metaforiski.

- Metaforiski, taču pārliecinoši. Šeit sākas cilvēka krišana grē­kā. No mednieka brīvības līdz zemkopja mokām. Un šis stāsts ap­rakstīts Pirmajā Mozus grāmatā.

Kādu brīdi abi klusēja, bet tad Kristīne teica:

-Taču labāk būtu teikt, ka Gebekli ir… templis Ēdenes apkārt­nē, nevis pats Ēdenes dārzs.

- Protams. - Robs plati pasmaidīja. - Neuztraucies, Kristīne, es nemaz nedomāju, ka Ādams un Ieva klaiņoja pa Gebekli un ēda persikus. Taču, manuprāt, Francis uzskatīja, ka ir atradis Ēde­nes dārzu. Alegoriski.

Lūkodamies uz mirguļojošajiem dīķiem, Robs jutas daudz lai­mīgāks. Izrunāšanās palīdzēja, turklāt viņu iepriecināja arī iespeja atspoguļot šos notikumus laikrakstā. Lai arī savāds, tas bija pār­steidzošs stāsts un lasītajiem patiks. Ir interesanti uzzināt par zi­nātnieku, kurš uzskata, ka atradis Ēdeni - lai ari metaforiski un alegoriski. Tas noteikti būs raksts uz divām lappusēm. Obligāti.

Kristīne gan nešķita tikpat laimīga. Viņas acis uz mirkli savil- ga, taču šīs emocijas ātri pārgāja.

- j-j-jā-ā-ā… Pieņemsim, ka tev taisnība. Varbūt ta tiešām ir. Skaitļus tādējādi varētu izskaidrot. Tāpat kā Franča dīvaino uz­vedību pēdējā laikā un rakšanu naktīs. Viņš noteikti bija ļoti sa­jūsmināts. Pirms tās… pirms tā šausmīgā notikuma viņš bija vis­notaļ satraukts.

Arheoloģes noskaņojums aizkustināja Robu. Viņš sevi klusī­bā norāja: "Es te sēžu un sapņoju par savu darbu, lai gan slepka­vība vel nav atklāta!"

- Vel palikuši daudzi jautājumi. - Kristīne sarauca pieri.

- Par to, kāpēc viņu nogalināja?

- Tieši tā.

- Pie velna! - Robs skaļi prātoja. - Varbūt… Varbūt kads ame- rikāņu evaņģelists saprata, ko Francis te dara. Saprata, ka viņš atklājis Ēdeni.

Kristīne iesmejas.

- Un noalgoja slepkavu? Tiešām. Metodisti reizēm ir tik viegli aizkaitināmi! - Viņas tējas glāzē vairs nebija palicis ne lāses. Kris­tīne pacēla glāzi un atkal nolika uz galda. - Nākamā problēma: kādēļ senie mednieki apbēra Gebeklitepi ar smiltīm? Teorija par Ēdeni neizskaidro šo miklu. Lai apraktu templi, nepieciešams ilgs laiks. Kāpēc viņi tā rīkojās?

Robs palūkojās zilajās Urfas debesis, lai smeltos iedvesmu.

- Varbūt tāpēc, ka šī bija grēkā krišanas vieta? Varbūt arī tajos senajos laikos pievēršanās zemkopībai tika uztverta kā milzīga cilvēces kļūda? Un viņi nolēma paslēpt savu kaunu, dusmas, sa­šutumu vai… - Kad Kristīne nicīgi sabozās, Robs pasmaidīja un turpināja: - Labi. Tās ir muļķības. Bet… Kāpēc viņi to izdarīja?

Arheoloģe paraustīja plecus.

- C'cst un mysterc.

Atkal iestājās klusums. Cauri rožu krūmiem bija redzams, kā dažu jardu attālumā bērni satraukti rāda uz zivīm dīķī. Robs vē­roja kadu meiteni - apmēram vienpadsmit gadus vecu, ar mirdzo­ši zeltainiem un cirtainiem matiem. Viņas mātei mugurā bija mel­ni plivuri un drānas - čadra. Robu pārņēma skumjas: "Drīz arī šo skaisto meitenīti paslēps aiz melnām drēbēm tāpat kā viņas māti. Uz mūžu ietīs melnā plīvurā."

Tad prātu pārņēma īsta vainas apziņa. Par paša meitu. No vie­nas puses, viņš izbaudīja šo noslēpumu, taču - dziļi sirdī - vēlē­jās doties mājup. Viņš ilgojās pec mājām un tikšanās ar Liziju.

Kristīne atvēra Breitnera piezīmju bloknotu un nolika uz gal­da līdzās saviem pierakstiem. Uz tiem rotaļājās saules stari, kas spīdēja cauri liepu lapām.

- Un nu pēdējais. Ir kaut kas tāds, ko neesmu tev izstāstījusi. Atceries pēdējo rindiņu piezīmju bloknota? - Viņa pagrieza blok­notu tā, lai Robs varētu izlasīt, un norādīja uz konkrēto rokraksta rindu.

Tur bija rakstīts par galvaskausu. "Čajeni galvaskausi, cf. Orra

Keller."

- Iepriekš to nepieminēju, jo šis ieraksts šķita ārkārtīgi mulsi­nošs un nelikās būtisks. Bet tagad… Paskaties! Iedomājos, ka…

Robs pieliecās, lai lasītu, taču ieraksts tā ari palika neizpro­tams.

- Kas ir Orra Kellere?

- Tas nav cilvēka vārds! - iesaucās Kristīne. - Mes tikai pieņē­mām, ka ta ir kāda sieviete, jo vārdi rakstīti ar lielajiem burtiem. Manuprāt, Francis gluži vienkārši miksēja valodas.

-Nesaprotu.

- Viņš izmantojis gan angļu, gan vācu valodu. Un… Pēkšņi Robs paraudzījās Kristīnei pār plecu.

- Jēziņ!

Kristīne sastinga.

- Kas notika?

- Nekusties! Tas ir Kiribali. Viņš mūs pamanījis un tagad tu­vojas.