Senatnes vārti

Divdesmit trešā nodala

Kiribali nāca viens, lai gan Robs Gelbaši dārzu malā redzēja gaidošo policijas automašīnu.

Turku detektīvs bija ģērbies smalkā uzvalkā - šoreiz 110 krēm- krāsas lina - un aplicis britu stila kaklasaiti ar zaļām un zilām svītrām. Šķērsojot tiltiņu un tuvojoties galdiņam, detektīvs smai­dīja arvien platāk un atgādināja ķirzaku.

- Labrīt! Mani padotie ziņoja, ka esat šeit. - Viņš pieliecās, no­skūpstīja Kristīnei roku un atvilka krēslu. Tad Kiribali pieversās līdzās stāvošajam viesmīlim, un viņa izturēšanās mainījās. Pa­devības vieta stājās valdonība. - Lukumu! - Viesmilis bailēs sa­viebās un palocīja galvu. Kiribali uzsmaidīja pie galdiņa sēdoša­jiem. - Es pasūtināju turku saldumus! Jums ari tos vajadzētu nomēģināt šeit, Gelbaši dārzos. Tie ir labākie visā Šanliurfā. Jus, protams, zināt, kā tie radušies?

Robs atbildēja noliedzoši. Kiribali šķita iepriecināts, paliecās uz priekšu un piespieda manikirētos pirkstus galdautam.

- Stasta, ka osmaņu šeihs noguris strīdēties ar savām sievām, un harēmu bija pārņēmušas nekārtībās. Šeihs pavēlēja galma kon­ditoram atnest tik gardas konfektes, lai sievas nomierinātos. - Kad viesmīlis atnesa cukurotos saldumus, Kiribali atslīga krēslā. - Triks izdevās. Sievām iepatikās rahatlukums, un harēmā atgrie­žas miers. Diemžēl sievietes pec kalorijām bagātā cienasta kļuva tik resnas, ka šeihs viņu sabiedrībā kļuva impotents. Un tādēļ šeihs lika kastrēt konditoru. - Kiribali skaļi iesmējās pats par savu joku, pacēla šķīvi un piedāvāja saldumus Kristīnei.

Pret šo detektīvu Robam bija divējādas jūtas, turklāt tās pār­ņēma ne jau pirmo reizi. Kiribali bija pievilcīgs, taču viņā jautās ari kaut kas draudīgs. Krekls šķita pārak tīrs; kaklasaite - pārāk angliska, runa pārāk mākslota un veikla. Taču viens likās acīm­redzams-detektīvs bija gudrs. Robs prātoja, vai Kiribali tuvojas Breitnera slepkavības atklāšanai.

Rahatlukums izrādījās gards. Kiribali turpināja pārsteigt.

-Jūs esat lasījuši "Nārnijas hronikas", vai ne? - Kad Kristīne palocīja galvu, Kiribali sacīja: - Tas ir viens no zināmākajiem dar­biem, kur pieminēts rahatlukums. Kad Sniega karaliene piedāvā saldumus…

- "Lauva, Ragana un drēbju skapis"?

-Tieši tā! - Kiribali iespurdzās un klīrigi iemalkoja tēju no ma­zītiņas glāzītes. - Es bieži mēdzu prātot, kāpēc briti tik labi prot rakstīt bērnu gramatas. Acīmredzot tas ir īpašs salas iedzīvotāju talants.

- Salīdzinot ar amerikāņiem?

- Salīdzinot ar visiem citiem, Latrela kungs. Padomājiet! Sla­venākos darbus bērniem rakstījis Lūiss Kerols, Beatrise Potere, Ro- alds Dāls. Tolkīns. Visi bijuši briti! Pat populārais nejaucēns Ha­rijs Poters ir anglietes radīts.

Gelbaši dārza rožu krūmus sapurināja patīkams vējiņš.

- Manuprāt, tas tādēļ, ka briti nebīstas biedēt bērnus, - Kiriba­li apgalvoja. - Un bērniem patīk baidīties. Izcilākās bērnu grāma­tas ir vienkārši šaušalīgas, vai ne? Psihiski slims cepurnieks sain­dējies ar dzīvsudrabu. Vārdos skops šokolādes konfekšu meistars nodarbina mazus nēģerēnus.

Robs pacēla roku.

- Kiribali kungs…

-Jā?

- Vai ir kāds ipašs iemesls, kādēj esat ieradies?

Policists noslaucīja sievišķīgās lūpas salvetes stūrīti.

- Man labpatiktu, ja jūs brauktu prom. Abi. Un nekavējoties.

Kristīne to uztvēra ka izaicinājumu.

- Kāpēc?

-Jūsu pašu labā, citādi iepisieties lietās, kuras nepavisam ne­saprotat. Ši ir… - Kiribali ar rokas mājienu norādīja uz klintīm sev aiz muguras, uz citadeli ar divām korintiešu kolonnām un tum­šām alām. - Ši ir sena vieta, kas glabā daudzus noslēpumus. Se­nas kaislības, ko jums neizprast. Jo vairāk iesaistīsieties šajā lie­tā, jo lielākās briesmas nonāksiet.

- Mani neviens nepadzīs no šejienes, - papurinājusi galvu, pa­ziņoja Kristīne.

Kiribali sadrūma.

-Jūs rīkojaties muļķīgi. Esat pieraduši pie… Starbucks kafijas… klēpjdatoriem un… dīvāngultām. Pie ērtībām. Te ir senie austru­mi. Jums to nesaprast.

- Bet jūs teicāt, ka vēlēsieties mūs iztaujāt…

- Jūs neesat aizdomās turamie! - Detektīvs sadrūma vēl vai- rak. - Man jūs neesat vajadzīgi.

Kristīni tas nenobiedēja.

- Piedodiet, taču es nepieļaušu, ka man dod pavēles. Ne jūs, ne kāds cits.

Detektīvs pievērsās Robam.

- Tad es apelēšu pie vīriešu loģikas. Mēs zinām, kā sievietes…

Izslējusies krēslā, Kristīne iesaucās:

- Es gribu noskaidrot, kas glabājas velves! Muzejā!

Niknums balsi apklusināja turku detektīvu, viņa sejā parādi- jās neparasts mulsums. Tad viņš sadusmojās un paskatījās ap- kart, it kā meklētu kādu atbalstītāju, taču tējnīcas terasē bija pali­kuši tikai divi tukli viri, kas stūri smēķēja ūdenspipi. Gurdi lūkodamies uz Robu, viņi smaidīja.

Kiribali piecēlās. Pēkšņi. Viņš izņēma no glīta ādas maka Tur­cijas liru un uzmanīgi nolika uz galda.

- Pateikšu skaidri un gaiši, lai jus saprastu. Jus tikāt manīti Gebekli izrakumu laukumā. Pagājušajā nedēļā.

Robu pārņēma nemiers. Ja Kiribali to zināja, tad viņiem tiešām draudēja nepatikšanas.

- Man ir draugi kurdu ciematos, - detektīvs turpināja.

- Mēs tikai meklējām… - Kristīne iesāka.

- Jus meklējāt tikšanos ar sātanu. Ebrejietei tas būtu jazina. - Vardu "ebrejiete" Kiribali izrunāja šņācoši - gluži kā čūska. - Mans pacietības mērs… nav bezgalīgs. Ja lidz rītam nebūsiet aiz­braukuši no Šanliurfas, tad attapsieties turku cietuma kamerā. Tur jūs sapratīsiet, ka dažiem maniem kolēģiem Turcijas republikas tieslietu sistēmā nav tik humāna attieksme pret ārzemniekiem kā man. - Viņš pasmaidīja tik skarbi, cik vien iespējams, un tad de­vās prom. Garām kuplām sārtām rozēm, notraucot vairākas zied­lapiņas.

Kādu bridi Robs ar Kristīni sēdēja klusēdami. Robs juta, cik nenovēršami tuvojas briesmas - šķita, ka viņš pat dzird brīdino­šus taures signālus. "Kādās nepatikšanās esam iepinušies? No žurnālistikas viedokļa raugoties, notiekošais ir lielisks, bet - vai tā dēļ ir vērts riskēt?" Domās Robs devās atpakaļ uz Irāku un at- cerejās spridzinātāju pašnāvnieci Bagdādē. Tā bija glīta, jauna sie­viete ar tumšiem, gariem matiem un koši sarkanām, pilnīgām lū­pām. "Spridzinātāja, kas lieto lūpukrāsu". Viņa uzsmaidīja Robam, gandrīz pavedinoši, un tad pasniedzās pēc slēdža, lai no­galinātu visus apkārtējos.

Robs nodrebinājās, taču šis briesmīgās atmiņas palīdzēja pie­ņemt lēmumu. Viņam pārāk bieži draudēts. Pārāk bieži likts bēgt. Varbūt šoreiz vajadzētu palikt un pārvarēt bailes.

Kristīne pat nešaubījās.

- Es nekur nebraukšu.

- Mūs arestēs.

- Par ko? Par braukšanu ar automašīnu naktī?

- Mēs ielauzāmies izrakumu laukumā.

- Par to mus cietumā iemest nevar. Viņš blefoja.

- Tiešām nezinu, - Robs iebilda. - Es ne…

- Bet viņš ir tāds nīkulis, vai ne? Tā ir tikai spēle…

- Nīkulis? Kiribali? - Robs noteikti papurināja galvu. - Nebūt ne! Es mazliet painteresējos par viņu, apjautājos cilvēkiem. Viņu ciena, daži no viņa pat baidās. Šis detektīvs esot labs šāvējs. Ar tādu nav prātīgi sanīsties.

- Bet mēs nevaram doties prom, kamēr neesam visu noskaid­rojuši!

- Tu runā par tām velvēm un muzeju? Ko tas viss nozimē?

Pienaca viesmīlis, acīmredzot gaidīdams, ka viņi ies prom, ta­ču Kristīne pasūtināja vēl divas glāzes saldas rubīnkrāsas tējas. Tad viņa teica:

- Es runāju par pēdējo ierakstu piezīmju bloknotā. "Čajeni gal­vaskausi, cf. Orrn Keller." Esi dzirdējis par Čajeni galvaskausiem?

- Nē, - atzinās Robs. - Stāsti!

- Čajeni ir vēl viena slavena arheoloģisko izrakumu vieta. Gan­drīz tikpat sena kā Gebekli. Apmēram simts jūdzes uz ziemeļiem. Tur pirmo reizi pieradinātas cūkas.

Viesmīlis nolika uz galda divas glāzes un divas sudraba ka­rotītes. "Vai, dzerot pārāk daudz tējas, var saindēties?" iedomā­jās Robs.

Kristīne turpināja stāstīt:

- Izrakumus Čajeni saka amerikāņi. Pirms dažiem gadiem viņi zem vienas no galvenajām telpām atklāja galvaskausu un gaba­los sadalītu skeletu slāni.

- Tie bija cilvēku galvaskausi?

- Un dzīvnieku kauli arī, - pamājusi ar galvu, sacīja Kristīne. - Testi apliecināja, ka tajā vietā lietas cilvēku asinis. Tagad to sauc par Galvaskausu kambari. Franci sajūsmināja Čajeni apmetne.

- Tātad?

- Atradumi Čajeni apliecina, ka tur upurēti cilvēki. Strīdīgs ap­galvojums. Kurdi nevēlas domāt, ka viņu senči bijuši… tik asins­kāri. Neviens tā nevēlas domāt! Taču lielākā daļa ekspertu uzska­ta, ka Galvaskausu kambarī atrastie kauli palikuši pēc cilvēku upurēšanas rituāliem. Čajeni iemītnieki buvējuši savus namus uz kauliem, savu upuru kauliem.

-Jauki.

Kristīne iemaisīja tējā cukuru.

- Līdz ar to varam izskaidrot pēdējo ierakstu Franča bloknotā. F.desas velves.

- Kā, lūdzu?

-Tā Šanliurfas muzeja kuratori dēvē visneizprotamākos atra­dumus, kas attiecināmi uz pirmsislāma periodu. Šo nodalījumu dēvē par Edesas velvēm.

Robs savilka seju grimasē.

- Piedod, Kristīne, bet es neko nesaprotu.

- Šanliurfai savulaik bijuši dažādi nosaukumi, - Kristīne pa­skaidroja. - Krustneši un grieķi to sauca par Edesu. Kurdi deva Rihas vardu. Arābi pilsētu devēja par al-Ruhu jeb praviešu pilsē­tu. Savulaik lietots ari nosaukums Orra; ta ir grieķu vārda trans­literācija. Tātad Edesa nozīmē Orras pilsētu.

- Un Keller?

- Tas nav uzvārds! - Kristīne triumfējoši pasmaidīja. - Tas ir vācu valodas vārds un nozīmē "pagrabs", "pagrabstāvs", "vel­ve". Francis to uzrakstīja ar lielo burtu, jo vācu valodas gramati­kas likumi paredz lietvārdu rakstīšanu ar lielo sākuma burtu.

- Manuprāt, es sāku saprast…

- Rakstot "Orra Keller", Francis domāja par Edesas velvēm. Pa­grabu Urfas muzejā!

Kristine atslīga krēslā, bet Robs paliecās uz priekšu.

- Tātad viņš gribēja mums pateikt, ka Edesas velvēs glabajas kaut kas svarīgs. Vai tad mēs to jau nezinājām?

- Kādēļ Francis to ierakstīja bloknotā? Vai bija nepieciešams atgādināt sev par kaut ko īpašu? Turklāt… ko nozīmē "cf."?

-Con… con…

- Tas ir no latīņu valodas un nozīmē "salīdzināt" vai "pret­statīt". Zinātnieki mēdz lietot šādu saīsinājumu. Francis mudina salīdzināt slavenos Čajeni galvaskausus ar kaut ko, kas atrodams muzeja velvēs. Taču tur nav, vismaz, nebija, nekā svarīga. Ieradu­sies šeit, es pati izpētīju visus muzeja arhīvus. Bet, - Kristīne iz­stiepa rādītājpirkstu kā skolotāja, - jāatceras, ka Francis Gebekli- tepē veica arī slepenus izrakumus, turklāt īsi pirms slepkavības. - Viņas seja satraukumā, varbūt pat dusmās, pietvīka.

- Tu doma, ka viņš atradumus noglabāja tur? Pirmsislāma ar- tefaktu velvēs?

- Ideāla vieta. Putekļainākā vieta muzeja pagrabos, tālākais no­stūris. Drošs, acīm apslēpts un teju aizmirsts.

-1 -abi, - piekāpās Robs. - Taču tā ir tikai neprātīga teorija. Tur­klāt vāja.

- Varbūt. Un tomēr…

Robs pēkšņi visu saprata.

- Tu pārbaudīji Kiribali!

- Un tu redzēji, kā viņš reaģēja! Man izrādījās taisnība. Tajos pagrabos kaut kas ir.

Tēja bija atdzisusi. Robs izdzēra savu glāzi un paskatījās pāri galdiņam. Kristīne bija parādījusi jaunu rakstura iezīmi. Viņa iz­rādījās viltīga.

- Gribi aizbraukt un paskatīties? - Robs jautāja.

Kristīne palocīja galvu.

- Ja, bet tie ir slēgti un durvīm ir kodatslēgas.

- Tātad plānojam vēl vienu ielaušanos? Vai nebūs pārāk bīs­tami?

- Zinu.

Vējš čaukstināja liepu lapas. Tiltiņa otrā pusē stāvēja sieviete čadrā un turēja rokās bērnu, citu pēc cita skūpstīdama mazuļa sārtos, tuklos pirkstiņus.

- Kādēļ tev tas vajadzīgs, Kristīne? Kurš normāls cilvēks ļau­jas tādam neprātam?

- Gribu zināt, kā un kāpēc viņš nomira.

- Es arī. Man par to maksā, tas ir mans darbs. Es gatavoju rak­stu. Bet tu pamatīgi riskē.

- Es to daru… - Viņa nopūtās. - Es to daru, jo… ari viņš tā būtu rīkojies manis dēļ.

Robam prātā veidojās vēl līdz galam nenoformulēta doma.

- Piedod, Kristīne, vai jūs ar Franci… kādreiz… bijāt…

- Mīļākie? Jā. - Francūziete aizgriezās, it kā vēlētos slēpt sa­vas jūtas. - Pirms dažiem gadiem. Viņš man deva pirmo reālo ie­spēju kļūt par arheologi. Šajā izcilaja vieta. Gebeklitepē. Te nav atrasti kauli, tātad osteoarheoloģe nebija vajadzīga, taču viņš ma­ni uzaicināja, jo dievināja manu darbu. Vairākus mēnešus pēc ma­nas ierašanās… mēs iemīlējāmies. Bet tad viss beidzās. Es jutos vainīga. Gadu starpība bija pārāk ievērojama.

- Tu pieliki punktu?

-Jā.

-Vai viņš tevi joprojām mīlēja?

Kristīne pamāja ar galvu un pietvīka.

- Manuprāt, jā. Viņš bija tik laipns un pieklājīgs! Darīja visu, lai tas netraucētu darbam. Varēja palūgt, lai es braucu prom, bet viņš tā nerīkojās. Viņam noteikti bija ļoti grūti - redzēt mani šeit un tikt galā ar savām jūtām. Viņš bija lielisks arheologs un vēl lieliskāks vīrietis. Viens no jaukākajiem vīriešiem, kādu jebkad es­mu sastapusi. Paldies Dievam, mums bija daudz vieglāk, kad viņš satika savu sievu.

- Tātad tu domā, ka esi viņam parādā šo izmeklēšanu?

-Jā.

Vairākas minūtes viņi sēdēja klusēdami. Karaviri baroja kar­pas dīķī. Robs vēroja laivinieku uz ēzeļa, kurš soļoja lejup pa taku. Tad viņam prātā iešāvās kāda ideja.

- Domāju, ka zinu, kā vari likt pie koda.

-Kā?

- Muzeja kuratori taču ir tavi kolēģi.

- Kurdu puiši Džasams un Beshets?

-Jā. īpaši jau Beshets.

- Bet…

- Viņš tevi ir pamatīgi ieķēries.

Kristīne atkal tumši pietvīka.

- Neiespējami.

- Ir gan iespejami. Absolūti. - Robs paliecās uz priekšu. - Tici man, Kristīne, es uzreiz redzu, kad vīrietis dievina sievieti. Esmu manījis, kā viņš uz tevi blenž… kā spaniels… - Kristīne šķita aiz­vainota. Robs iesmējās. - Neesmu pārliecināts, ka tu apzinies, kādu iespaidu atstāj uz vīriešiem.

- Ko man iesākt?

- Ej pie viņa! Paprasi kodu! Varu saderēt, ka viņš to iedos.

Sieviete čadrā pārstāja skūpstīt savu mazuli. Tējas namiņa

viesmīlis uzstājīgi raudzījās uz viņiem, jo galdiņš bija nepiecie­šams citiem apmeklētājiem. Robs nolika uz galdauta naudu.

- Sadabū to kodu! Tad mēs brauksim uz muzeju un izpētīsim, kas tur atrodams. Ja neka nebūs, mēs dosimies mājās. Sarunāts?

Kristīne palocīja galvu.

-Sarunāts. - Pēc mirkļa viņa piebilda: - Rīt ir brīvdiena.

- Vēl jo labāk.

Abi piecēlās, taču Kristīne šķita vilcināmies un satraukta.

- Kas noticis? - Robs jautāja. - Kas tad vēl?

- Esmu nobijusies, Robert. Ko tik svarīgu Francis noglabājis velves un par ko mums nav pateicis ne pušplēsta vārdiņa? Kas var būt tik briesmīgs, ka tas jāslēpj? Ko tik šaušalīgu vajadzētu salīdzināt ar Čajeni galvaskausiem?