Senatnes vārti

Divdesmit pirmā nodaļa

Foristers savā Londonas birojā meklēja informāciju par cilvē­ku upurēšanu. Kafijas tase bija nolikta uz rakstāmgalda līdzās fotogrāfijai, kurā dēls tur rokā pludmales bumbu, un otrai foto­grāfijai, kurā redzama smaidošā, laimīga meitiņa ar sniegbaltiem matiņiem. Ta bija uzņemta pavisam neilgi pirms meitenes nāves.

Dažkārt skarbos depresijas brīžos Foristers nolika meitas foto­grāfiju ar attēlu uz leju, jo tā uzjundīja pārāk sāpīgas, pārak asas atmiņas. Domas par meitu dažkārt izraisīja nežēlīgas sāpes krū­tis, it kā lauzta riba durtos plaušās. Tās bija tik reālas sāpes, ka gribējās balsī kliegt.

Taču lielākoties tik slikti nemaz nebija. Parasti viņš spēja ne­likties ne zinis par sāpēm - citu cilvēku sāpēm. Tajā ritā fotogrā­fija stāvēja uz rakstāmgalda neaiztikta, meita vērās pretī laimīga un žilbinoši smaidoša. Foristera skatiens bija kā piekalts datora ekranam - viņš Google programmā meklēja informāciju par cilvē­ku upurēšanu.

Vispirms viņš lasīja par ebrejiem - agrīnajām izraēliešu kopie­nām, kuras mēdza dedzināt bērnus. Dzīvus. Kā noskaidroja Fo- risters, tas tika darīts Ben-1linomas ielejā uz dienvidiem no Jeru­zalemes. Interneta enciklopēdijā "Vikipēdija" bija rakstits, ka vēl ši ieleja pazīstama ar nosaukumu Gehenna - kanaāniešu elle, "nāves ēnas ieleja".

Vēsturnieki uzskata, ka senos laikos izraēliešu mātes un tēvi nesa pirmdzimtos uz ieleju ārpus Jeruzalemes mūriem un nolika skaļi raudošos bērnus kanaāniešu dēmonu dieva Moloha misiņa statujas vedera seklajā dobumā. Milzīgās statujas centrā izvieto­ta misiņa bļoda kalpoja arī par ogļu pannu. Kad zīdaiņi un bērni bija ielikti bļodā, zem statujas sakūra uguni, kas sakarsēja misi­ņu un sacepināja mazos līdz nāvei. Tā kā bērni kliedza, priesteri sita milzu bungas, lai apslapētu saucienus pēc palīdzības un aiz- taupītu mātēm klausīšanos savu atvašu pirmsnāves raudās.

Foristers atslīga krēsla - sirds dunēja kā bungas izraēliešu ri­tuāla. "Kā gan cilvēki spēja kaut ko tādu? Kā var upurēt savu bēr­nu?" Nelūgtas uzmācās domas par paša bērniem, par paša mi­rušo meitu. Par ģimenes pirmdzimto.

Izberzējis acis, Foristers pievērsās citām vietnēm internetā.

Šķita, ka pirmdzimtā upurēšana ir visām senajām civilizāci­jām kopējs motīvs. It visi - ķelti, maiji, goti, vikingi, norvēģi, hin­di, šumeri, skiti, Amerikas indiāņi, inki un daudzi citi - upurēja cilvēkus, turklāt bieži vien tas bija pirmais bērns. Nereti tas bija tā sauktais "pamatu upuris", kad tika sākta kādas stratēģiski no­zīmīgas vai svētas celtnes būvniecība - upurēto bērnu, parasti pirmdzimto, kopienas locekļi apraka zem arkas, kolonnas vai dur­vīm.

Detektīvs dziļi ievilka elpu un pēc tam lēni izelpoja. Tad viņš nospieda nākamo saiti. Debesis ārā bija koši zilas, spīdēja vēla pavasara saule. Foristers bija tā ieslidzis šaušalīgajā uzdevumā, ka neko apkart nemanīja un ne par ko nelikās ne zinis.

Acteku rituāli bija īpaši asiņaini. Homoseksuāļus nogalināja, izvelkot iekšas cauri taisnajai zarnai. Ienaidnieku karavīriem, vel dzīviem esot, izrāva sirdi - priesteri, kuru galvas bija notrieptas ar iepriekšējo upuru asinīm.

Rakstu pēc raksta Foristers izsekoja vēsturiskajiem faktiem. Ti­ka uzskatīts, ka Lielais Ķīnas mūris uzbūvēts uz līķu tūkstošiem - ari tie bijuši "pamatu upuri". Japāņi savulaik godājuši hitobaši- ru - cilvēku stabu -, zem kura tika apbedītas dzīvas jaunavas. Meksikas maiji izmantojuši milzīgas senotes jeb ūdenskrātuves, lai slīcinātu jaunavas un bērnus. Bet tas vēl nebija viss. Senie ķel­ti iedūra upurim sirdī un pēc mirstošā ķermeņa konvulsīvajām kustībām pareģoja nākotni. Feniķieši nogalināja tūkstošiem zīdai­ņu, lai izpirktu grēkus, un apglabāja upurus tofetās - lielās bēr­nu kapsētās.

Bet arī tas vēl nebija viss. Foristers atslīga krēslā - viņu pārņē­ma nelabums, taču vienlaikus arī sajūta, ka sperts solis uz priek­šu. Rituālā slepkavība Menas salā un slepkavības mēģinājums Kreivenstrītā droši vien saistīts ar upurēšanu; kaut vai tādēļ, ka slepkavas pulcējušies vietā, kur senos laikos notikusi upurēšana. Bet - kas kopīgs šiem noziegumiem?

Viņš dziļi ievilka elpu, it kā grasitos lekt auksta ūdens dīķī, un Google meklētājā ierakstīja "Dāvida zvaigzne".

Pēc ebreju vēstures pētījumiem veltītam četrdesmit minūtēm Fo­risters atrada vajadzīgo informāciju. Tā bija kādu traku amerikā­ņu - iespējams, sātanistu - uzturēta mājaslapa. Bet izmeklējamie noziegumi visai skaidri liecināja par neprātu. Mājaslapa bija teikts, ka Dāvida zvaigznes otrs nosaukums ir Zālamana zvaig­zne, jo senais judu valdnieks to izmantojis kā maģisku emblēmu. Dažas mūsdienu rabīnu autoritātes atteikušās no ši simbola, jo tas izraisot asociācijas ar okultismu. Zālamans šo zvaigzni iz­mantojis templī, ko viņš cēlis kanaāniešu dēmonam Moloham un kur izpildīti dzīvnieku un cilvēku upurēšanas rituāli.

Foristers pārlasīja šo lapu vēlreiz. Tad vēlreiz. Un trešoreiz. Ne jau Dāvida zvaigzni slepkavas bija iegriezuši upuru ādā. Tā bija

Zālamana zvaigzne. Simbols, kas cieši saistīts ar cilvēku upurē­šanu.

Un ko nozīmē noskūti mati?

Lai sameklētu informāciju Google programmā, bija nepiecieša­mas trīs minūtes.

Daudzās kultūrās rituālu upuri tika dažādi šķīstīti. Tos maz- gāja vai pakļāva gavēšanai, dažkart tiem noskuva visus matus, citkārt izgrieza mēli.

Tātad izvirzītā tēze bija apstiprināta. Slepkavas bija kā apsēsti ar cilvēka upurēšanu. Bet - kāpēc?

Piecēlies Foristers pamasēja kakla muskuļus. Viņš bija lasījis jau trīs stundas. Prāts dūca vienā ritmā ar datoru. Viss jau bija labi, taču netika atrasts neviens pavediens, kas ļautu atrast slep­kavas. Menas salas ostas un lidosta tika novērota, taču bija maz cerību, ka bandu izdosies notvert - viņi noteikti pašķīrušies un uzreiz bēguši prom no salas. Katru dienu no Menas salas kursēja dučiem kuģu, prāmju un lidmašīnu; visticamak, bandīti pametu­ši Daglasu vēl pirms līķa atrašanas. Vienīgā reālā bija cerība no­vērošanas kameru uzņēmumos atrast melno Toi/ota. Diemžēl bus vajadzīgas nedēļas, lai pārbaudītu visu uzfilmēto materiālu.

Foristers atkal apsēdās un pievilka grozāmo krēslu tuvāk da­tora ekrānam. Vēl jāizpēta trīs lietas.

Jeruzalemes Volijs bija trakulīgo aristokrātu jeb Īrijas elles ugu­ņu kluba biedrs. Tā bija stāstījis Menas salas vēsturnieks. "Bet - kā šis fakts ir saistīts ar upurēšanu? Un slepkavibam? Vai tie vis­pār ir saistīti?"

Vel jāatrod informācija par kauliem Bendžamin-jFranklina na­mā Kreivenstrītā.

Šie divi jautājumi noveda pie treša. Proti, it visur banda kaut ko rakņāja. Ko viņi meklēja?

Atbilde uz pirmo jautājumu atradas viegli un visnotaļ ātri. Fo­risters ierakstīja meklētājā vārdus "Bendžamins Franklins" un "elles ugunis". Izrādījās, ka Amerikas Tēvs dibinātājs Bendža­mins Franklins bija labs sera Frānsisa Dešvuda draugs un šis Deš- vuds bija Elles uguņu kluba dibinātājs. Daži avoti vēstīja, ka arī Franklins bijis šī kluba biedrs.

Mikla atrisināta. Acīmredzot Elles uguņu klubam bija būtiska nozīme nozieguma atšķetināšanā. Bet - kas īsti bija šie cilvēki?

Cik Foristers varēja spriest pēc Google atrodamās informācijas, Anglijas un Īrijas Elles uguņu klubs bija slepena sabiedrības aug­stākās kārtas slaistu organizācija. Bet tas ari viss. Viņi bija neģē­līgi un varbūt bīstami, ļāvās dzeršanai un hedonismam, taču tas vēl nenozīmēja, ka viņi ir sātanisti un slepkavas. Lielākā daļa vēs­turnieku bija vienisprātis, ka tas ir tikai dzērāju klubs, kurā nere­ti ļāvušies piedauzībai. Teorijas par sātana pielūgšanu caurmērā tika noliegtas.

Bet bija viens eksperts, kurš tādam apgalvojumam nepiekrita. Foristers uzkriceleja vārdu uz lapiņas. Profesors Hjūgo de Sava- rijs no Kembridžas universitātes uzskatīja, ka Elles uguņu klubā stājas pārliecināti okultisti. Viņš gan tika pamatīgi izsmiets par šādu viedokli.

Taču arī Savarija hipotēze nesniedza atbildes uz citiem neēr­tiem jautājumiem. "Ko slepkavas meklēja? Kādēļ viņi visur rak­ņājās pa zemi? Kā tas saistīts ar Elles uguņu klubu? Kādēļ jauz- rok pļavas un pagrabi? Vai viņi meklē apslēpto mantu? Dēmoniskas grabažas? Vecus kaulus? Nolādētus briljantus? Upu­rētus bērnus?" Foristera domas auļoja - mazliet par strauju. Vie­nam rītam pietiks. Viņš labi pastrādājis. Šķita, ka beidzot viņš sa­vācis visus nepieciešamos mozaīkas gabaliņus vai - kāds tos iemetis viņam klēpī. Nelaime tāda, ka viņš pazaudējis kasti un nevar apskatīties zīmējumu uz vāka, tādēļ nevar pateikt, kur ir katra gabaliņa īstā vieta. Bet viņam vismaz bija šie gabaliņi…

Apslapējis žavas, Foristers paņēma jaku no grozāmā krēsla at­zveltnes un uzvilka mugurā. Bija laiks pusdienām. Viņš pelnījis jauku maltīti - itāliešu gaumē, piemēram. Makaronus ar aso ar- rabiatas mērci tuvējā ēstuvltē. Un lielisku tiramisu kopā ar nestei­dzīgu sporta lappušu lasīšanu.

Ejot ārā no kabineta, viņš paskatījās uz rakstāmgaldu. Meita fotogrāfijā smaidīja, un viņas nevainīgā sejiņa staroja. Foristers uz mirkli apstājās, jo sirdi kaut kas iesmeldza. Viņš pievērsās dē­la fotogrāfijai un tad atkal palūkojās uz meitu. Prāta atausa vi­ņas balss. Pirmie īstie vārdiņi. "Abuļis. Abuļis. Abuļis, tēti! Ābuļis…"

Sāpes bija neizturamas. Viņš nolika fotogrāfiju ar attēlu uz leju un izgāja pa durvīm.

Un tūdaļ saskrējās ar Boidžēru - aizelsušos un satrauktu.

- Kungs, domāju, ka mums kaut kas ir!

-Kas?

- Toyota. Melna Toi/ota.

-Kur?

- Hišemā, kungs. Lenkašīras grāfistē.

- Kad…

- Pirms divām dienam.