Senatnes vārti

Trīsdesmit piektā nodaļa

Haburā ticis pāri Turcijas robežai, Robs tūdaļ piezvanīja Kris­tīnei un tad ielēca taksometrā, lai dotos uz tuvējo Mardinas pilsē­tu. Septiņas mokošas stundas vēlāk viņš rezervēja viesnīcas nu­muru, atkal piezvanīja Kristinei un meitai. Izrādījās, ka viņš ir tik noguris, ka aizmiga ar telefonu rokā.

Nākamajā rītā viņš piesēdās pie klepjdatora un vienā paņē­mienā - veikli, kaismīgi - uzrakstīja savu stāstu.

"Kurdistānas kultu gūstā".

Robs saprata, ka ātra rakstīšana nedomājot ir vienīga iespēja. Notikušajā bija tik daudz pretrunīgu elementu, ka, iedziļinoties pārdomās un mēģinot radīt konsekventu stāstījumu, varēja ap­maldīties detaļu un nebeidzamu sānceļu labirinta. Turklāt raksts izskatīsies sadomāts, ja viņš pārāk mocīsies. Stāsts bija tik nepa­rasts, ka tam jāizklausās vienkāršam un izjustam. Kā reportāžai no notikumu vietas. Ļoti patiesam. Gluži kā garai un pārsteidzo­šai anekdotei, kas tiek stāstīta pie kafijas tases. Tā nu Robs piesē­dās un viena rāvienā visu uzrakstīja. I'ar Gebeklitepi un krūkām muzejā, par jesīdiem, eņģeļu kultu un Meleka Tausa pielūgšanu, par Lalešas ceremonijām, galvaskausu uz altāra un "Melnās grā­matas" noslēpumu. Stāstu paspilgtināja nežēlība un slepkavība, turklāt tam bija lieliskas beigas: viņš guļ zemē, ar maisu galvā, netīrā ēciņā Kurdistānas kalnos un domā, ka tūdaļ mirs.

Rakstīšanai nācās atvēlēt piecas stundas. Pa šo laiku viņš ļoti koncentrējās un tik tikko atrāva acis no ekrāna.

Sešās minūtēs pārbaudījis pareizrakstību, Robs pārkopēja rak­stu zibatmiņā, izgāja no viesnīcas un devās taisnā ceļa uz inter- neta kafejnīcu. Tur viņš pa elektronisko pastu nosūtīja rakstu Stī­vam, kurš to ar nepacietību gaidīja.

Tad nervozēdams Robs sēdēja pie datora interneta kafejnīcā un cerēja, ka drīz Stīvs piezvanīs. Ara spīdēja spoža Mardinas saule, taču iekšā bija teju tikpat auksts ka drūmās kapenēs. Kafej­nīcā bez Roba atradās tikai viens puisis, kurš dzēra mazliet duļ­ķainu gāzētu ūdeni un nodarbojās ar kādu datorspēli. Puisis bija uzlicis milzīgas austiņas un tobrīd ar virtuālu AK-47 caurumoja kādu virtuālu briesmoni.

Robs pievērsās savam ekrānam. Nez kādēļ paskatījās, kāds laiks gaidāms Spānijā. Ierakstīja Google meklētājā savu vardu un tad arī Kristīnes vārdu. Uzzināja, ka viņa ir autore sadaļai "Ka­nibālisma liecības ledus laikmeta Basku zemes neandertāliešu ko­pienās", kas ievietota nesenajā "Amerikas arheoloģijas" pieli­kumā. Atrada viņas fotogrāfiju - kādas mazpazīstamas balvas saņemšanas ceremonijā Berlīnē.

Pētīdams attēlu, Robs atskārta, cik ļoti ilgojas pec Kristīnes. Pēc meitas viņš ilgojās vairāk, taču ari pēc Kristīnes skuma. Alka pie­klājīgas sarunas, smaržu aromāta, graciozitātes. Alka viņas smai­da mīlēšanās laikā, it kā viņa sapņotu par kādu ļoti jauku pagāt­nes notikumu.

Iezvanījās mobilais telefons.

- Robij!

- Stīv… - Sirds sāka auļot. Robam tas nepatika. - Tātad?

- Tātad, - atsaucās redaktors, - nezinu, ko lai saka…

- Tev nepatika? - Robs saguma.

Klusums.

- Ne-e, sasodītais maita! Man ļoti patika!

Robs juta, ka atkal ir spārnos. Stīvs smējās.

- Jeziņ, Rob! Es taču tevi sūtīju pēc sasodīta vēstures gabala. Domāju, ka tu lieliski atpūtīsies. Bet tu kļuvi par slepkavības lie­cinieku un satanistu uzbrukuma upuri. Atradi akmens laikme­ta zīdaini krūkā un dažus sātana pielūdzējus. Tu… tu… tu… - Stivs izklausījās aizelsies. - Tad tu brauc uz Irāku, satiec puisi, kas tevi aizved uz svēto pilsētu, kur ļautiņi pielūdz sasodītu ba­lodi, un pats savām acīm redzi, kā viņi klanās kaut kādam cit- planētiešu galvaskausam. Tad ieskrien jezeri un mēģina tevi no­durt, bet pēc tam izstāsta, ka viņi ir tiešie Ādama un Ievas pēcnācēji.

Noklausījies Robs izplūda smieklos. Tie bija ļoti skaļi - tik ska­ļi, ka briesmoņa pieveicējs pie otra datora pacēla galvu un uzsita pa savām austiņām, lai pārliecinātos, vai tās nav sabojājušās.

- Tātad tu uzskati, ka stāsts ir labs? Centos būt godīgs pret jesīdiem… Varbūt pārāk godīgs, taču…

- Tas ir vairāk nekā labs! - Stīvs viņu pārtrauca. - Un arī priekšniekam patika. Liksim rītdienas numura atvērumā, bet ieva­du publicēsim pirmajā lapā.

- Rītdienas?

- Ja. Pa taisno uz tipogrāfiju. Saņēmām arī tavas bildītes. Esi lieliski pastrādājis.

-Jauki. Tiešām…

-Sasodīti lieliski, es zinu. Kad taisies atgriezties?

- Īsti neesmu pārliecināts… Saproti, es mēģināšu tikt uz pirmo reisu, taču visas vietas jau rezervētas. Bet divdesmit stundas garš brauciens uz Ankaru mani nevilina. Domāju, ka nedēļas nogale noteikti būšu Londonā.

- Labs puisis. Ieskriesi birojā, un es tev izmaksāšu pusdienas. Varbūt pat aiziesim uz īstu restorānu. Apēdlsim kādu picu.

Robs iesmējās un atvadījās no sava priekšnieka. Tad viņš no­rēķinājās ar interneta kafejnīcas īpašnieku un izgāja Mardinas ielās.

Tā izrādījās jauka pilsēta. Redzētais liecināja, ka vieta ir na­badzīga, taču ar vēsturisku gaisotni. Tika apgalvots, ka tā pastā­vējusi jau plūdu laikos, tajā bija romiešu būvētas ielas, bizantie- šu celtņu paliekas un sīriešu zeltkaļu darbnīcas. Savadas ielas, kas vijas zem namiem. Taču Robam bija vienalga - viņam pietika vēstures un austrumnieku fantāziju. Viņš gribēja uz mājām - uz. vēso, moderno, lietaino, skaisto, tehnoloģijām bagato, eiropeisko Londonu. Lai apskautu meitu un noskūpstītu Kristīni.

Stāvēdams maiznīcas durvīs, viņš piezvanīja Kristīnei. Vie­nas dienas laikā viņš bija zvanījis jau divas reizes, taču katra saruna šķita debešķīga. Klausuli viņa pacēla uzreiz. Robs pa­vēstīja, cik veiksmīgi viss beidzies redakcijā, bet Kristīne savu­kārt atzina, ka vēlas viņu redzēt Anglijā. Viņš apsolīja, ka brauks, tiklīdz tas būs iespējams, un mājās atgriezīsies ne vēlāk kā pec piecām dienām. Tad Kristīne pastāstīja, ka joprojām tie­kas ar viņa meitu un abas sadraudzējušās. Sēlija pat apjautāju­sies, vai viņa vēlētos palīdzēt Lizijas pieskatīšana. Proti, Sēlijai plānoti dienu gari jurisprudences kursi Kembridžā, tādēļ Kristī­ne piekritusi palikt ar Roba meitu. Viņas grasījās pavadīt dienu pie sena Kristīnes drauga un pasniedzēja de Savarija. Protams, ja Robam nav iebildumu. Viņa velējās aprunāties ar de Savariju par vairākām slepkavībām Anglijā, jo šis kungs zinot itin visu, ar ko nodarbojas policija. Savukart Lizija labprāt apskatītu go­vis un aitas.

Francūziete atzinās, ka ļoti ilgojas pēc Roba, un tas atklāja, ka skumst pēc viņas. Tad abi beidza sarunu. Viegliem soļiem iedams atpakaļ uz viesnīcu, Robs domāja par pusdienām. Un pēkšņi - brīdī, kad viņš lika .telefonu kabatā, - prāts aptvēra kādu sakritī­bu. "De Savarijs. Kembridža. Slepkavības."

Pusi noslēpumu viņš joprojām nebija noskaidrojis. To pusi, kas saistīta ar britiem. Stāsts vēl nebija pabeigts. Vien pavirzījies uz priekšu.

Pirmīt juties laimīgs un apmierināts, Robs atkal kļuva sa­traukts un alku pārņemts. Dedzīgi vēlējās ķerties pie darba. Ga­tavs nākamajam solim. Vairāk nekā gatavs. Raizējās, ka viņa prombūtnē notiks kaut kas svarīgs. Vajadzēja traukties uz Lon­donu pēc iespējas ātrāk. Varbūt izdosies dabūt biļeti uz jauno reisu ar pārsēšanos Stambulā. Varbūt varēs noīrēt lidmašīnu…

Robu pārņēma jauns nemiera vilnis.