Senatnes vārti

Astotā nodaļa

Šanliurfa iestājās mīlīgs, silts vakars. Viesnīcas foajē Robs de­vās pie Kristīnes, kura sēdēja ādas krēslā un mēģināja izvairīties no dūmiem, kas plūda no triju līdzās sēdošo turku uzņēmēju ci­gāriem. Viņa izskatījās eleganta kā allaž - glīti džinsi, sandales, balts krekliņš bez piedurknēm un akvamarīna krāsas jaka. Ierau­dzījusi Robu, viņa pasmaidīja, taču arheoloģes acu kaktiņos va­rēja manīt satraukumu.

Viņi devās pie Franča Breitnera, lai iedzertu kādu kokteili - vakariņas tika rīkotas, lai nosvinētu izrakumu sezonas dižāko at­klājumu: Gebeklitepes vecumu.

- Vai tas ir tālu?

- Divdesmit minūšu gājiens, - Kristīne atbildēja. - Un trīsdes­mit minūšu ilgs brauciens ar mašīnu. Tūdaļ aiz tirgus.

Pēcpusdienā restorāni un krodziņi bija tukši, bet tagad tajos valdīja rosība. Putekļainajās ielās izplatījās cepta jera smarža, kas plūda no grozāmajiem iesmiem. Taksometru šoferi kaucināja sig­nāltaures; invalīds ratiņkrēslā izplatīja vakardienas laikrakstus no Ankaras; pistaciju pārdevēji stūma savus stendus uz izdevi- gākajām tirdzniecības vietām. Robs kari ieelpoja eksotiskos aro­mātus.

- Vai nopirksim vīnu, ko aiznest Francim?

Kristīne iesmējās.

- Šanliurfā?

Viņi pagāja garām tornim ar pulksteni un nonāca vecpilsētā. Robs pētīja senās kolonādes, kioskus, kuros pārdeva spilgtas plastmasas rotaļlietas, un neskaitāmos mobilo telefonu tirdznie­cības punktus. Daudzās āra kafejnīcas bija pilnas ar kurdiem, kuri smēķēja ūdenspīpes, ēda baltus rahatlukuma gabaliņus un neat­rāva skatienus no Kristīnes. Neviens nelietoja alkoholu.

- Šeit nepārdod spirtotos dzērienus? Nekur? - Robs juta, ka noskaņojums strauji pasliktinās. Jau trīs dienas viņš nebija dzēris ne alu, ne vīnu. Robs apzinājās, ka dzer pārāk daudz, taču tā viņš pārvarēja darbā iegūto stresu. īpaši pēc notiku­miem Bagdādē. Trīs dienas bez alkohola bija pietiekami ilgs pe­riods, lai vēlreiz apstiprinātu jau zināmo faktu: viņš nebija at­turībnieks.

- Domāju, ka pilsētas nomalē var atrast pārīti alkoholisko dzē­rienu veikalu. Taču sekas var būt tādas pat kā narkotiku lietoša­nai Anglijā. Viss jādara slepus.

-Jēziņ!

- Ko tad jūs gaidījāt? Šī ir musulmaņu pilsēta.

- Esmu bijis vairākās musulmaņu pilsētās, Kristīne, taču Tur­ciju uzskatīju parsekulāru valsti.

- Daudzi patiešām domā, ka šejienes kurdi ir aizguvuši rietu­mu tradīcijas. - Kristīne pasmaidīja. - Bet tā nav. Daži no viņiem ir īpaši konservatīvi.

- Laikam vairāk esmu pieradis pie palestīniešu un libāniešu likumiem. Pat Ēģiptē iespējams iegādāties alu!

Kā mierinādama, Kristīne aplika roku Robam ap pleciem. Smaids viņas sejā bija sarkastisks, taču draudzīgs.

- Par laimi, Francim ir plaši dzeramā krājumi. Viņš to ved no Stambulas.

- Paldies Dievam!

- Bien sitr. līs zinu, kādi ir žurnālisti. īpaši britu žurnālisti.

- Amerikāņu, Kristīne.

-Skatieties! Zivju dīķi!

Viņi bija nonākuši līdz jaukajai, zaļajai oāzei pilsētas centrā. Pievakares saulē mirdzēja tējas namiņu jumti; turku vecpuiši draudzīgi pastaigājās pa kokiem apaugušajām taciņām. Aiz dī­ķiem gluži kā senlaicīgs zelts vizēja mošejas glītās akmens arkā­des.

Kristīne un Robs novēroja lielu ģimeni: vīriešus platās bikses un sievietes melnos plīvuros. Robs iedomājās, cik karsti sievietēm ir dienā, un tūdaļ viņu pārņēma sašutums. Savukart Kristīni šis skats, šķiet, nesatricināja.

- Bībelē teikts, ka šeit dzimis gan ījabs, gan Abraāms.

- Kā, lūdzu?

- Urfā. - Kristīne norādīja uz lēzenu pauguru, kas atradās aiz zivju dīķiem un dārziem. Paugura virsotnē vīdēja pilsdrupas ar divām korintiešu kolonnām un bezvējā vārgi plīvojošu Turcijas karogu.

- Daži zinātnieki uzskata, ka ši ir Pirmajā Mozus grāmatā pie­minētā Ūras pilsēta. Šeit dzīvojuši gan akadieši, gan šumeri, gan lieti. Šī ir senākā pilsēta pasaulē.

- Biju domājis, ka tā ir Jērika.

- Phe! - Kristīne izgrūda. - Jērika! Salīdzinājumā ar Uru, tā ir jaunava. Šī vieta ir daudz senāka. Vecpilsēta aiz bazāra sastopa­mi cilvēki, kas joprojām dzīvo klintis izcirstas alās. - Kristīne pa­lūkojās uz zivju dīķiem. Plīvuros ietinušās sievietes ar maizi ba­roja karpu barus. - Karpas ir melnas, jo tie esot Abraāma pelni. Ir tāds ticējums: ja redzi dīķī baltu zivi, tad nokļūsi debesīs!

- Fantastiski! Vai tagad varam doties uz tām viesībām paēst?

Kristīne atkal iesmējās. Robam patika viņas labsirdīgie smiekli. Patiesību sakot, viņam ļoti patika Kristīne: viņas akadēmiskais en­tuziasms, gudrība, humora izjūta. Pēkšņi viņu pārņēma kaismī­ga vēlēšanās izstāstīt šai sievietei savas slēptākas domas, parā­dīt Lizijas fotogrāfiju. Viņš apslapēja šo tieksmi.

Francūziete aizrautīgi māja ar roku.

- Breitnera māja ir tieši aiz bazāra, kalna gala. Ja vēlaties, va­ram ieiet bazārā. Tur ir sešpadsmitā gadsimta karavānserāls, ko būvējuši abāsīdi un kurā redzami ari daudz senāki elementi, un… - Kristīne palūkojās uz Robu un ieķiķinājās. - Varbūt labāk taisnā ceļā dosimies pie Franča un iedzersim alu?

Gājiens bija īss, taču stāvs. Ceļš veda aiz tirgus laukuma. Pretī viņiem nāca vīri, nesot sudraba paplātes ar tējas traukiem un olī­vas; visi nopētīja Kristīni. Ielas pretējā pusē uz ietves nez kādēļ bija nolikts oranžas krasas dīvāns. Šaurās ieliņas pildīja karstas neraudzētas maizes aromāts. Un pašā vidū stāvēja ārkārtīgi sena un ļoti skaista māja ar balkoniem un Vidusjūras reģionam rak­sturīgajiem aizvirtņiem.

- Breitnera nams. Jums patiks viņa sieva.

Kristīnei izrādījās taisnība. Robam patika Franča sieva Derja - dzīvespriecīga, gudra, aptuveni trīsdesmit gadus veca sieviete no Stambulas, kura ne tik strikti ievēro reliģiskās normas, nevalka galvas lakatu vai plīvuru un lieliski runā angļu valodā. Apkal­pojot Robu, Kristīni un pārējos arheologus, kas bija pulcējušies uz vakariņām, Derja paguva paķircināt Franci par viņa kailo galv­vidu un aizraušanos ar "menhīriem". Maltīte bija lieliska: gardas jera gaļas desiņas, rīsi vīnogu lapās, izmeklēti valriekstu cepumi- ņi, biezas baklavas šķēles un zaļgani sārti svaiga arbūza gabali. Kā jau Kristīne bija solījusi, netrūka arī ledusauksta turku alus un visnotaļ pieņemama Kapadokijas sarkanvīna. Pāris stundu laikā Roba saspringums pagaisa, viņš kļuva omulīgs un laimīgs, gatavs klausīties arheologu strīdos par Gebeklitepi.

Robs sprieda, ka tieši viņa dēļ pārējie lielākoties sarunājas an­gļu valodā, lai gan trīs no četriem vīriem bija vācieši, bet pārējie - krievi, savukart Kristīne bija francūziete.

Knibinādams trešo baklavas gabaliņu un uzdzerdams Efesas alu, Robs mēģināja sekot diskusijai. Viens no arheologiem, Hanss, iztaujāja Franci par to, kādēļ izrakumos nav atrodami cilvēku ske­leti.

-Ja tas ir apbedīšanas rituālu komplekss, kur palikuši kauli?

Francis pasmaidīja.

- Mēs tos atradīsim, goda vārds!

- To pašu tu teici arī iepriekšējā sezonā.

- Un pirms tam arī, - sarunā iejaucās vīrietis, kas stāvēja līdzās ar zaļo olīvu un aitas siera šķīvi rokā.

- Zinu. - Francis laimīgs paraustīja plecus. - Zinu!

Izrakumu vadītājs sēdēja lielākajā ādas krēslā, kāds bija atro­dams dzīvojamā istabā. Aiz viņa pa atvērtajiem senlaicīgajiem lo­giem varēja redzēt Šanliurfas ielas. Tajās Robs saklausīja rosīgās pilsētas trokšņus. Pretējā mājā kads vīrs rāja bērnus. Netālajā ka- fejnicā bija ieslēgts televizors - spriežot pēc klientu klaigām un svilpieniem, pārraidīja turku futbola spēli. Iespejams, Stambulas Galatasaray cīnījās ar vietējo Dyarbakir. Turki pret kurdiem. Gluži ka mūžīga konkurence starp Real Mndrid un Barcelona koman­dām, tikai daudz niknāka.

Derja no konditorejas izstrādājumu veikala sudrabotās kastes izņēma nākamo baklavas devu. Robs prātoja, vai nenomirs no pār­ēšanas. Francis tobrīd žestikulēdams sarunājās ar saviem pado­tajiem.

-Ja tā nav apbedīšanas svētnīca vai komplekss, kas tad tā ir? Cilvēku apmetnes tur nav, ari no domestikācijas ne miņas. Tātad tas ir templis, par to mēs esam vienisprātis. Bet - kads templis? Noteikti tas ir templis senčiem, mirušajiem medniekiem. Ne?

Pārējie divi eksperti paraustīja plecus.

- Un tās nišas, - Francis turpināja. - Kam tās domātas, ja ne kauliem?

- Fs piekritu Francim, - pienākusi sacīja Kristīne. - Domāju, ka mednieku mirstīgās atliekas tika nogādātas uz Gebekli, kur no­tika ekskarnācija…

Robs atraugājās, taču ļoti pieklājīgi.

-Piedodiet. Ekskarnācija?

- Kauli tika atbrīvoti no miesas, - Francis paskaidroja. - Zoro- astrieši joprojām tā dara. Daži uzskata, ka zoroastrisms nācis no šejienes.

- No šī reģiona nākušas praktiski visas reliģijas, - bilda Kris­tīne. - Ekskarnācija ir apbedīšanas process, kura laikā mirstīgās atliekas tiek nogādātas īpašā vietā un atstātas zvēru vai plēsīgu putnu ziņā. Kā jau Francis teica, šādi rituāli joprojām novērojami zoroastriešu reliģiskajās grupās, Indijā. Viņi tās sauc par debesu bērēm - līķi tiek atstāti debesu dieviem. Patiesība daudzās agrī­nās Mezopotamijas reliģijās pielūgti dievi, kas attēloti kā klijāni un ērgļi. Kā asiriešu dēmons, ko redzējām muzejā.

- Ļoti higiēniska apbedīšanas forma. Ekskarnācija. - To sacīja Ivans, jaunākais eksperts un paleobotāniķis.

Francis mundri palocīja galvu un teica:

- Lai vai kā… Kas zina, varbūt kauli vēlāk pārvietoti. Vai no­nākuši citā vietā, kad pati Gebekli tika aprakta. Tādejādi varētu izskaidrot skeletu trūkumu vietā, kur patlaban rokam.

- Ko jus ar to gribat teikt? - Robs jutās samulsis. - Gebeklitepe tika aprakta?

Nolicis tukšo šķīvi uz spodrinātās parketa grīdas, Francis pa­cēla galvu. Seja vīdēja apmierināts smaids - it kā viņš tikko būtu uzzinājis kādu satriecošu tenku.

- Tā, mans draugs, ir pati lielākā mīkla! Un ta nav pieminēta rakstā, kuru jūs lasījāt!

Kristīne iesmējās.

-jums būs ekskluzīvs materiāls, Rob!

- Apmēram astoņus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras… - Fran­cis uz mirkli apklusa, lai panāktu lielāku iespaidu. - …visa Ge­beklitepe tika aprakta. Apglabāta. Pilnība pārklāta ar zemi.

- Ka… jus to zināt?

-Šie pauguri ir mākslīgi radīti. Zemes slāņi nav nākuši klat pamazām. Viss tempļa komplekss astotajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apzināti paslēpts zem augsnes tonnām.

- Oho! Satriecoši.

- Vēl interesantākas ir aplēses, cik daudz darbaspēka tas pra­sījis. Un apziņa, cik bezjēdzīgs bijis šis pasākums.

-Jo…

- Padomājiet, cik daudz pūļu vajadzējis, lai šādu templi izbū­vētu! Uzslietu Gebekli akmens apļus, iekaltu tajos attēlus, frizēs un skulptūras. Tas prasījis gadu desmitus, varbūt pat simtus. Un noticis laikā, kad cilvēka mūžs nebija ilgāks par divdesmit ga­diem. - Francis noslaucīja lūpas salvetē. - Mēs iztēlojamies, ka tempļa būves laikā mednieki un vācēji dzīvojuši netālu, ādām klā­tās teltīs. Pamazām iztērējot vietējos pārtikas krājumus. Paaudze pēc paaudzes. Turklāt bez keramikas, zemkopības, darbarīkiem, tikai ar kramu…

- Varbūt, - sacīja Kristīne, nostājusies tuvāk, - esam jau no­gurdinājuši Robu?

Žurnālists pacēla roku.

- Nē, tas nebūt nav garlaicīgi. Patiešam! - Viņš runāja no sirds. - Lūdzu, Franci, turpiniet!

- ]nwohl. Kā redzat, mēs esam sadūrušies ar mīklu, neizprota­mu, sarežģītu miklu. Ja šiem pirmatnējiem cilvēkiem bija vajadzīgi gadu simti, lai uzceltu templi, svētnīcu mirušajiem, apbedīšanas kompleksu, kāda velna pēc to divus tūkstošus gadu vēlāk apklāja ar zemi? Šī zemes pārvietošana noteikti bija tikpat smaga kā Gebekli būve. Vai ne?

- Jā. Tad kādēļ viņi to darīja?

Francis ar abām rokām uzsita sev pa augšstilbiem.

- Lūk! Mēs to nezinām! Neviens to nezina. Mēs to apstiprinā­jām tikai šomēnes, tādēļ vēl nav bijis laika visu rūpīgi apsvērt. - Viņš plati pasmaidīja. - Fantastiski, vai ne?

Derja piedāvāja Robam vēl vienu pudeli Efesas alus. To paņē­mis, viņš pateicās Franča sievai. Viņam patika šis vakars. Viņš nekad nebija domājis, ka arheoloģija var but tik aizraujoša un no­slēpumaina. Robs aizdomājās par aprakta tempļa mīklu, vēroja Kristīni, kas sarunājās ar kolēģiem dzīvojamās istabas otrā galā, un pēkšņi viņu pārņēma smieklīgs greizsirdības velniņš, kuru viņš tūdaļ apslāpēja.

"Esmu šeit ieradies, lai rakstītu, nevis patētiski un muļķīgi iemīlētos." Un raksts acīmredzot būs daudz aizraujošāks, nekā sākuma licies. Senākais templis pasaulē. Atrasts netālu no vecā­kās pilsētas pasaulē. To būvējuši cilvēki laikā, kad vēl nebija iz­gudrots ritenis; akmens laikmeta cilvēki, kas apveltīti ar dižu meis­tarību…

'Tad vēl bija tā neolīta katedrāle, kurdu Karnaka, turku Stoun- hendža…" Robs iztēlojās savu rakstu, kurš rindkopu pēc rindko­pas tapa prātā. "Pēc tam viss templis apzināti aprakts zem seno smilšu tonnām, paslēpts uz visiem laikiem gluži kā šaušalīgs no­slēpums. Un neviens nezina, kādēļ tas noticis."

Viņš pacēla galvu. Izrādījās, ka žurnālista sapņiem viņš ļāvies aptuveni desmit minūtes. Bija iegrimis darbā. Viņam patika šī pro­fesija. Viņš bija laimīgs cilvēks.

Vakars tuvojās kulminācijai. Kāds sadabūja vecu ģitāru, un visi nodziedāja vairākas dziesmas. Pēc tam vēl pēdējo reizi tika salie­ta rakija; tad vēl pēdējo reizi… Robs saprata, ka ir par daudz ie­dzēris. Lai nebutu jākrīt kaunā, aizmiegot Franča dzīvojamā ista­bā uz koka grīdas, viņš nolēma doties mājup, tādēļ piegāja pie loga, ieelpoja svaigu gaisu un gatavojās atvadām.

Ielas jau bija kļuvušas klusākās. Parasti Šanliurfa pie miera devās vēlu naktī, jo ļaudis gulēja karstajās pēcpusdienas stundās. Pulkstenis rādīja gandrīz divus nakti, bet pat Šanliurfa valdija miers. Troksni radīja tikai trīs vīri, kuri stāvēja zem Franča Breit­nera nama elegantajiem logiem un dziedāja savādu dziesmu, kas drīzāk atgādināja klusu skandēšanu. Vel dīvaināk šķita tas, ka sev priekšā viņi bija nolikuši nelielu steķu galdiņu ar trim mirgo­jošām svecēm.

Apmēram pusminūti Robs vēroja virus un sveču liesmas. Tad viņš pagriezās un dzīvojamās istabas tālākajā stūrī ieraudzīja Kristīni, kura sarunājās ar Derju. Robs ar mājienu aicināja arheo­logi pie sevis.

Kristīne izliecās āra pa logu un paskatījās uz trim vīriem, taču neko neteica.

- Skaista, vai ne? - Robs klusi sacīja. - Himna vai reliģiska dziesma?

Taču tad viņš ieraudzīja Kristīnes seju - tā bija bāla un sa­springta.

Sieviete šķita parbijusies.