Senatnes vārti

Sestā nodala

Smilšainajā automašīnu stāvlaukumā Robs iedeva Radevanam dāsnu dzeramnaudu un pateica, ka mājās tiks pats. Radevans pa­lūkojās vispirms uz žurnālistu, pec tam uz salocīto banknošu žūk­sni savā plaukstā un tad - uz Kristīni, kas stāvēja Robam aiz mu­guras. Plati pasmaidījis, taksometra vadītajs apgrieza mašīnu pretējā braukšanas virzienā un pa atvērto logu uzsauca:

- Varbūt rīt, Roba kungs?

- Varbūt rīt.

Radevans aizbrauca.

Kristīnei piederēja aprūsējis Laini Rover. Viņa apsēdās pie stū­res, atvēra pasažieru puses durvis, veikli novāca no sēdekļa do­kumentus, grāmatas un zinātniskus žurnālus, ko sameta automa­šīnas aizmugurē. Arheoloģe iedarbināja motoru, un viņi devās ceļa - lejup pa akmeņainām nogāzēm un garam saules izdedzi­nātiem dzeltenīgiem līdzenumiem.

- Tātad… kas te īsti notiek? - Riepu švīkstēšanas un mašīnas grabēšanas dēļ Robam nācās kliegt.

- Galvenā problēma ir politika. Kurdistānā tā vienmēr jāpatur prātā. Kurdi uzskata, ka turki laupa viņiem pagātnes mantoju­mu. Visu labāko aizved uz muzejiem Ankarā un Stambulā… Ne­esmu pārliecināta, ka viņiem nav taisnība.

Robs vēroja, ka irigācijas kanālā rotājas saules stari. Viņš bija lasījis, ka šajā reģionā sākta milzīga lauksaimniecības kampaņa - Lielais Anatolijas projekts, lai iedvestu dzīvību tuksnesī, izman­tojot Eifratas ūdeņus. Projekts izraisīja plašas diskusijas, jo nozī­mēja daudzu senu un unikālu arheoloģiski nozīmīgu vietu ap- plūdināšanu. Par laimi, Gebekli nebija to vidū. Robs atkal paskatījās uz Kristīni, kas nikni pārslēdza ātrumus.

- Ir tiesa, ka valdība neļaus vietējiem pelnīt uz Gebeklitepes rēķina.

- Kāpēc?

- Absolūti pamatotu, arheoloģiski apstiprinātu iemeslu deļ. Gebeklitepei noteikti nenāks par labu tūristu tūkstoši. Tieši tādēļ varas iestādes neizliek norādes un nelabo ceļus. Un tas nozīmē, ka mēs nevaram strādāt mierīgos apstākļos. - Viņa spēji pagrieza stūri un palielināja automašīnas ātrumu. - Taču es saprotu arī kurdus. Droši vien pa ceļam uz šejieni būsiet redzējis vairākus ciematus.

- Pāris, - Robs apstiprinaja, palocījis galvu.

- Viņiem nav pat ūdensvada! Nekādās sanitārijas. Trūkst ari skolu. Cilvēki dzīvo nabadzībā un netīrībā. Pareizi reklamēta, Ge­beklitepe varētu nest milzu peļņu un labklājību šim reģionam.

- Francis iekļuvis šo diskusiju krustugunīs?

- Kā starp diviem dzirnakmeņiem. Viņš izjūt spiedienu no abām pusēm - tiek mudināts nodarbināt vietējos iedzīvotājus un kārtīgi vadīt darbus, veikt izrakumus pienācīgi un vienlaikus tiek steidzināts.

- Tādēļ viņa izturēšanas pret publicitāti ir tik pretrunīga?

- Dabiski, viņš lepojas ar saviem atklājumiem. Viņš ļoti vēlas, lai pasaule par tiem uzzina. Francis šeit strādā kopš tūkstoš deviņsimt deviņdesmit ceturtā gada. - Kristīne samazināja auto­mašīnas ātrumu, lai palaistu pāri ceļam ka/u, un tad atkal brau­ca ātrāk. - Daudzi arheologi nemitīgi pārvietojas no vienas vie­tas uz otru. Es Kembridžas universitāti pabeidzu pirms sešiem gadiem un kopš ta laika esmu strādājusi Meksika, Izraēlā un Fran­cijā, savukārt Francis šeit pavadījis vairāk nekā pusi savas karje­ras. Saprotams, ka viņš vēlas par savu darbu pavēstīt visai pa­saulei! Bet tādā gadījumā Gebekli kļūs slavena; tai arī vajadzētu but slavenai, taču tad kāds ietekmīgs valdības vīrs Ankarā varē­tu izlemt, ka vadītāja amatā jābūt turkam, kuram jāsaņem visi sla­vas lauri.

Robs to ļoti labi saprata, taču šis stāsts pilnība neizskaidroja savādo gaisotni, kas valdīja izrakumu laukumā, un aizvainoju­mu strādnieku sejās. "Bet varbūt man tikai izlicies?"

Viņi bija nonākuši pie galvenā ceļa. Nokļuvis uz līdzenā gud- rona, auto atrā gaitā līkumoja satiksmes straumē, kas plūda uz Šanliurtu. Apsteigdami augļu vedējus un armijas automašīnas, viņi runāja par Kristīnes aizraušanos - cilvēku paliekām. Par upurvietu izpēti Teotivakanā, smago darbu Telgezerā un Megido kalnā Izraēlā, ka arī neandertāliešu apmetnēs Francijā.

- Senie hominīdi apdzīvoja Francijas dienvidus simtiem tūk­stošus gadu. Viņi bija mums līdzīgi, taču ne gluži tādi kā mēs.

- Jūs domājat neandertāliešus?

- Jā, bet Homo erectus un Homo antecessor arī. Varbūt pat Homo heidelbergensis. Un tā tālāk…

- Ē… Skaidrs…

Kristīne iesmējās.

- Laikam atkal esmu jus samulsinājusi. Tās ir saprotams. Nā­ciet, paradīšu jums kaut ko patiešām satriecošu. Ja tas jus neaiz­raus, tad tas vispār nav iespējams.

Automašīna brauca uz Šanliurfas centru. Pauguri bija ka no­sēti ar betona mājām, bet gar putekļaino, saules pielieto bulvāru malām stiepās lielveikalu un biroju ēku rindas. Citās ielās paēnas bija vairāk. Robs paceļam pamanīja osmaņu arkādi, ieeju rosīgā arābu tirgū, aiz apdrupušām akmens sienām paslēpušās moše­jas. Acīmredzot Šanliurfa bija sadalīta vecajā - ļoti vecajā - rajo­nā un jaunajos kvartālos, kas stiepās dziļi pustuksnesī.

Pa kreisi Robs ieraudzīja plašu, parkam līdzīgu teritoriju ar mirdzošiem baseiniem un kanāliem, kā ari glītus tējas namiņus - burvīgas oāzes netīrajā un kņadas pārņemtajā kurdu pilsētā.

- Gelbaši dārzi, - Kristīne paskaidroja. - Un tie ir Abraāma zivju dīķi. Vietējie tic, ka pats pravietis Abraāms ielaidis tajā pir­mo karpu. Šī pilsēta ir ļoti aizraujoša - ja cilvēku interesē vēsture. Man patīk…

Mašīna bija izlīkumojusi cauri šaurajām vecpilsētas ieliņām. Parāvusi stūri pa kreisi, Kristīne nogriezās platā ceļā, kas veda kalnup, un iebrauca pa vārtiem pie koku apēnotas ēkas. Norāde vēstīja, ka tas ir Šanliurfas muzejs.

Tajā trīs neskuvušies vīrieši, kājās stāvot, malkoja melno tēju - un sirsnīgi sveicināja Kristīni. Viņa savukārt pajokojās ar vīriem - turku vai varbūt kurdu valodā. Katra ziņā tā bija valoda, kuru Robs nepārvaldīja.

Apmainījušies ar laipnībām, viņi pa iekšdurvīm iegāja nelielā muzeja telpā, un Kristīne aizveda Robu līdz statujai. Tas bija di­vus metrus augsts krēmkrāsas akmens veidols - vīrs ar melnām akmens acīm.

- To Šanliurfa atrada pirms desmit gadiem, kad netālu no ziv­ju dīķiem tika likti pamati bankai. Statuju atraka starp neolīta tem­pļa paliekam. Iespējams, tā ir vienpadsmit tūkstošus gadu veca; tātad senākā, kāda jebkad un jebkur atrasta. Tas ir senākais cilvē­ka pašportrets pasaulē. Bet atrodas šeit, līdzās ugunsdzēšama­jam aparātam.

Robs nopētīja statuju. Vīra seja šķita skumja vai ari biedējošas nožēlas pilna.

- Acis ir no obsidiāna, - Kristīne paskaidroja.

-Jums taisnība. Tā ir satriecoša.

- Tātad man izdevās jūs pārliecināt! - Kristīne iesaucās.

- Bet… kāda velna pēc tā ir šeit? Ja reiz tā ir tik slavena, kādēļ tā neatrodas Stambula un netiek aprakstīta masu medijos? Es par to pat dzirdējis neesmu!

Kristīne paraustīja plecus, un pēc šīs kustības uz iedegušās ādas fona iemirdzējās sudraba krucifikss.

- Varbūt kurdiem taisnība. Varbūt turki nevēlas, lai kurdi pā­rāk lepotos ar savu kultūras mantojumu. Kas lai zina?

Kad abi lēni pastaigājās muzeja dārza lapu paēnā, Robs iz­stāstīja Kristīnei par nikno skatienu strādnieka acīs un savādo gaisotni izrakumu laukumā.

Arheoloģe sarauca pieri. Vairākas minūtes viņa dārzā izradī­ja Robam dažādus pieminekļus, romiešu kapakmeņus un osma- ņu gravējumus. Kad viņi tuvojās mašīnai, Kristīne norādīja uz vēl vienu statuju - tas bija putnam līdzīgs cilvēks ar izplestiem spār­niem. Tam bija šaura seja ar ieslīpām acīm - nežēlīgām un drau­dīgām.

- Šo atrada netālu no Gebekli. Manuprāt, tas ir asīriešu tuk­snešu dēmons. Varbūt vēju valdītājs Fazuzu. Asīriešiem un Me- zopotāmijas iedzīvotājiem bija simtiem dēmonu. Visnotaļ šauša­līga teoloģiskā sistēma. Lilita bija posta kalpone, Adramelehs - upurēšanas dēmons. Daudzi no tiem tiek asociēti ar tuksneša vēju un tuksneša putniem…

Robs bija pārliecināts, ka Kristīne cenšas runāt izvairīgi, to­mēr pacietīgi gaidīja atbildi uz savu jautājumu. Pēkšņi viņa pa­griežas pret savu sarunu biedru.

- Labi. Jums taisnība. Izrakumu laukuma tiešām… valda savā­da gaisotne. Jocīgi. Agrāk ne ar ko tādu nav nācies saskarties, lai gan esmu piedalījusies izrakumos daudzās pasaules malās. Šķiet, ka strādnieki pauž sašutumu. Mēs viņiem labi maksājam, taču… viņi tik un tā dusmojas.

- Vai tas saistīts ar turku un kurdu konfliktu?

- Ne. Patiesību sakot, es tā nedomāju. Katrā ziņā tas nav vie­nīgais iemesls. - Abi aizgāja līdz mašīnai, kas bija novietota zem vīģes koka. - Ir kas vairāk. Visu laiku notiek savādas lietas. Te krīt kāpnes, te atkal gāžas mantas. Lūst mašīnas. Tā nav tikai sa­gadīšanās. Dažkārt tiešām sāku domāt, ka viņi grib, lai mēs pār­traucam darbu un braucam prom. It ka viņi…

- Kaut ko slēptu?

Francūziete nosarka.

- Muļķīgi skan, bet… Ja, šķiet, ka viņi cenšas kaut ko slēpt. Tur­klāt tas nav viss. Es varētu to izstāstīt arī jums.

- Ko? - Robs jau vēra vaļā automašīnas durvis, bet palika pus­ceļa.

Apsēdusies pie stūres, Kristīne sacīja:

- Francis kaut ko rok. Naktīs. Kopā ar pāris strādniekiem. - Iedarbinājusi motoru, viņa papurināja galvu. - Man nav ne jaus­mas, kāpēc viņš ta dara.