Senatnes vārti

četrdesmit otrā nodala

Foristers ar Robu satikās Dublinas lidostā. Policistam līdzi bija vairāki iri kolēģi ar zelta zvaigznēm pie cepurēm.

Apmainījušies pieklājības frāzēm, viri cauri atlidošanas zonai devās uz vējiem apņemto autostāvvietu un klusēdami iekāpa mi- nivenā.

Drūmo un biedējošo klusumu pārtrauca Robs.

- Vai mana bijusi sieva ir šeit?

Foristers palocīja galvu.

- Ieradās pirms stundas un tagad ir notikuma vietā.

- Tā bija pēdējā biļete uz to reisu, - paskaidroja Robs. Viņam bija nepieciešams visu izstāstīt. Viņš atkal jutās vainīgs. Par to, ka Kristīne gājusi bojā; ka Lizijai jāpiedzīvo tas šausmas; ka pats bijis tik nāvīgi stulbs. - Tādēļ… - viņš turpināja, pūlēdamies ap­valdīt emocijas, - es lidoju ar nakamo reisu. Laidu viņu pirmo.

Policisti saprotoši māja. Robs vairs nezināja, ko teikt. Nopū­ties viņš lauzīja rokas un centās nedomāt par Kristīni. Tad viņš pacēla galvu un izstāstīja Foristeram un Boidžēram par Izobelu un viņas mēģinājumiem atrast "Melno grāmatu". Jau vismaz dienu no šīs sievietes nebija ne miņas, un ari sazvanīt viņu nav iespējams. Robs gan atzina, ka šāda klusēšana varētu liecināt par viņas tuvošanos mērķim. Iespējams, Izobela atrodas tuksnesī, kur nav mobilo sakaru zonas.

Neveiksmīgi tēlodami, ka šis stāsts atstājis uz viņiem iespai­du, policisti raustīja plecus. Robs viņiem neko nevarēja pārmest - Izobelas gājiens bija riskants un visnotaļ bezcerīgs, turklāt Kur- distana šķita tik tala salīdzinājumā ar auksto, lietaino Īriju un stū­ri iedzītajiem bandītiem, ar līķi, kam izrautas iekšas, un meitu, kam draud saplosīšana gabalos.

Visbeidzot Robs sacīja:

- Tātad, kādi ir pēdējie…

- Detektīvs Līems Dulijs, - ierunājās sirms īru policists ar no­pietnu, skarbu izteiksmi sejā. Viņš sarokojās ar Robu. - Esam vi­ņus ielenkuši. Iekšā acīmredzot lauzties nevaram. Puiši ir nopiet­ni apbruņojušies. Ir nogalinājuši… sievieti… jusu draudzeni. Man ļoti žēl. Taču meitene joprojām ir dzīva, un mēs gribam viņu glābt. Mes viņu izglābsim, taču jārīkojas uzmanīgi.

- Jā, - atbildēja Robs un lūkojās ārā pa lietus lāsēm klāto au­tomašīnas logu. Viņi bija nonākuši satiksmes sastrēgumā uz Dub­linas apvedceļa.

Dūlijs paliecās uz priekšu un uzsita šoferim pa plecu. Tas iedarbināja sirēnu, un busiņš apbrauca stāvošas automašīnas, kas parāvās malā, dodot ceļu policistiem.

- Labi, - sacīja Dūlijs, cenzdamies pārkliegt sirēnu. - Esmu pārliecināts, ka detektīvs Foristers jums jau visu ir izstāstījis, ta­ču tagad būsiet notikuma vietā. Mēs notvērām vienu no viņiem. To itāli…

- Marsinelli, - precizēja Foristers.

-Jā, Marsinelli. Notvērām vakar. Protams, tas bija kā brīdinā­jums pārejai bandai. Viņi tagad zina, ka ir aplenkti. Taču viņi ir pamatīgi bruņoti.

Robs palocīja galvu, nopūtās un tad ļāvās savam emocijām. Salicis uz priekšu, viņš atbalstīja pieri pret priekšējo sēdekli un domāja par Kristīni. Par to, ka viņa noteikti dzirdēja, kā vārās pa­šas iekšējie orgāni…

Foristers mierinādams uzlika roku viņam uz pleca.

- Neuztraucieties, Rob, mēs viņus arestēsim. Iru policija zina, kas darāms. Viņi ar īru teroristiem cinās jau trīsdesmit gadus. Mēs atbrīvosim Liziju.

Norūcies Robs atskārta, ka jūtas ne tikai noskumis un pārbijies, bet arī aizvainots, nikns uz policiju. 'Tā ir notvērusi tikai vienu ban­das locekli, bet mana meita joprojām atrodas tajā māja, Klonkarija rokās. Kristīne jau ir mirusi. īru policisti tikai lieki terē laiku."

- Jūs gribat teikt, - Robs bilda, - ka esat nonākuši strupceļā? Esat aplenkuši to vietu, taču tur ielauzties neriskējat, jo var ciest mana meita. Taču viņš jau nokāva manu draudzeni! Un mēs zi­nām, ka arī agrāk viņš ir slepkavojis cilvēkus. Kā mēs varam būt droši, ka tieši šobrīd viņš nenogalina Liziju? Varbūt tas notiek jau šajā pašā mirkli!

Dūlijs papurināja galvu.

- Mēs zinām, ka ar jūsu meitu viss ir kārtībā, jo visu laiku ru­nājam ar Klonkariju.

-Kā?

- Ar interneta kameras palīdzību. Šoreiz viņš ir uzstādījis ka­meni, kas darbojas abos virzienos. Esam redzejuši jusu meitu, un viņai nekas nekaiš. Viņai nav nodarīts pari. Taču viņa joprojām ir sasieta.

Lai gūtu apstiprinājumu, Robs paskatījās uz. Foristeru. Krimi­nālmeklēšanas vecākais inspektors palocīja galvu.

- Klonkarijs daudz runā. Iespējams, lietojis narkotikas.

- Ja nu viņš pēkšņi lūzis?

Automašīnā iestājas smags klusums. Sirēna jau bija izslēgta. Neviens neteica ne vārda. Tad ierunājās Dūlijs:

- Tā vien šķiet, ka viņš kāda iemesla dēļ ir apņēmies no jums kaut ko saņemt. Viņš grib "Melno grāmatu" vai kā nu to sauc un visu laiku to piemin. Mūsuprāt, viņš ir pārliecināts, ka šī grāma­ta ir pie jums. Kamēr viņš tā domā, Lizija netiks nogalināta.

Robs nespēja izprast šo vardu jēgu. Viņš vispār neko vairs ne­saprata.

Nogriezušies no autostrādes, viņi atstāja aiz muguras pēdējās Dublinas nomales un turpmāk brauca tikai pa lauku ceļiem ga­rām zaļiem mežiem apaugušiem pakalniem. Ik pa laikam pavī­dēja kāda balti krāsota viensēta. Norāde vēstīja, ka līdz Viklova kalniem ir pieci kilometri. Joprojām līņāja.

- Protams, - Dūlijs piebilda, - ja manīsim, ka viņš grasās no­darīt pāri jūsu meitai, mēs bruksim iekšā, lai kāds arī butu risks. Tur atrodas arī bruņoti iru policisti. Apsolu.

Aizvēris acis, Robs iztēlojās, kā policija ielaužas mājā, izce­ļas kautiņš un haoss, bet Klonkarijs klusi smīn un ar virtuves nazi pārgriež meitenei rīkli vai iešauj viņai deniņos brīdī, kad policija sadragā durvis. "Kā viņu apturēt? Kādēļ tāds psihopāts kā Džeimijs Klonkarijs gribētu saudzēt manas meitas dzīvību? Varbūt policijai taisnība. Acīmredzot Klonkarijs alkst dabūt to "Melno grāmatu". Tāpat uzskata ari Izobela. Droši vien Klon­karijs noticējis, ka varu to atrast, citādi būtu nogalinājis Liziju tāpat kā Kristīni."

Diemžēl Robam nebija ne jausmas, kur meklet "Melno grāma­tu". Ja Izobelai drīz vien neizdosies to atrast, meli nāks gaismā. "Ko tad? Ja Klonkarijs uzminēs, ka man nekā nav, kas notiks tālāk? Protams, Klonkarijs rīkosies tieši tāpat ka līdz šim, - nogalinās upuri. Gus savu drūmo un baiso apmierinājumu un apklusinās asinskāro balsi savā ļaunajā dvēselē. Nomierinās savus Volija dzimtas dēmonus un nogalinās ar izcilu nežēlību."

Robs vēroja garām slīdošo krāšņi zaļo ainavu. Kāda zemu slīg­stošos ozolkoka zaros ieslēpusies norāde vēstīja: "Elles uguņu mežs, Īrijas mežsaimniecības kompānijas Coillte īpašums." Viņi tuvojās galamērķim.

Braucot vilcienā uz Stenstedas lidostu, Robs bija kavējis laiku, iepazīstoties ar šīs vietas vēsturi. Tā viņam izdevās aizgainīt no prāta briesmīgās ainas. Pakalna galā atradās sena mednieku mā­ja - Monpeljē nams. Turpat atradās arī neolīta laikmeta akmeņu aplis. Monpeljē namam bija spoku vietas slava. To iecienījuši okul- tisti, jaunieši, kam patīk malkot sidru, un vietējie vēsturnieki. Ša- jā namā itin bieži pulcējās Elles uguņu kluba biedri, lai iedzertu kokteili, sadedzinātu kādu melnu kaķi un ar sātanu uzspēlētu vistu.

Lielākoties tās bija leģendas un miti - vismaz Robs tā nosprie­da -, taču baumas par slepkavībām nemaz nebija tik nepamatotas. Leģendas vēstīja, ka Elles uguņu kluba biedri - Baks īgans, Jeruza­lemes Volijs, Džeks Senledžers un pārējie astoņpadsmitā gadsimta sadisti - esot izmantojuši arī to māju, kas atradusies ielejā.

To dēvēja par Kilaki namu. Pirms desmitiem gadu šis nams atjaunots, un remonta laika līdzās nelielai misiņa statujai, kas at­tēlo dēmonu, atrakts bērna vai liliputa skelets.

Pagriezies Robs lūkojās ārā pa citu logu. Monpeljē nams jau bija redzams - drūma, pelēcīga celtne pašā kalna virsotnē, vēl tumšāka un pelēkāka par sērīgo debesi. Bija nejauka jūnija diena, lietaina un savā ziņā sātaniska. Robs domāja par savu meitu, kas drebinās tajā namā. "Jāsaņemas. Jādomā pozitīvi, kaut nedaudz. Ak, es vēl neesmu apsveicis Foristeru par to veiklo gājienu!"

- Starp citu, lieliski pastrādāts!

Kriminālmeklēšanas vecākais inspektors sarauca pieri.

- Kā, lūdzu?

-Jums taču izdevās atrast tos puišus.

Foristers papurināja galvu.

- Nieki vien! Tikai veiksmīgi minējumi. Mēģināju domāt ar Klonkarija traumētajām smadzenēm. Viņam patīk vēstures at­balss. Pārbaudīju viņa dzimtas saknes. Uzzināju, kur dzīvo viņa ģimene. Sapratu, ka viņš slēptos vietā, kas ir kādā ziņā svarīga. Turklāt viņi meklē Volija "Melno grāmatu". No šejienes nācis Ka­pelu dedzinātājs Volijs un Jeruzalemes Volijs. Tad nu es secināju, ka viņi sāktu no šejienes. Tad kādēļ mēs nevarētu to pašu?

Automašīna apstājās pie lauku mājas, kuras pagalmā bija uz­slieta milzu telts. Viri izkāpa. Iegājis pārpildītajā teltī, Robs stūri ieraudzīja savu bijušo sievu kopā ar kādu iru policisti malkojam tēju. Apkārt rosījās neskaitāmi likuma sargi, bija dzirdams skanī­gais iru akcents, mirgoja zelta zvaigznes pie cepurēm un televīzi­jas monitori.

Dūlijs paņēma Robu aiz rokas un izklāstīja situāciju. Bandītu nams atradās dažu simtu jardu attālumā. Izejot pa šīs mājas sē­tas puses durvīm un trīs minūtes nosoļojot pa kreisi, šaurajā za­ļajā ieleja varētu ieraudzīt kotedžu. Savukārt Monpelje nams at­radās varena pakalna virsotnē.

- Klonkarijs to noīrēja pirms vairākiem mēnešiem, - paskaid­roja Dulijs. - No zemnieka sievas. Tieši viņa mums par visu pazi­ņoja, kad aptaujājām šejienes iedzīvotājus. Stāstīja, ka redzējusi nākam un ejam savādus cilvēkus. Sākām namu novērot. Jau pirms divdesmit stundām. Šķiet, majā ir pieci cilvēki. Marsinelli notvē­rām, kad tas devās uz veikalu.

Robs klusēdams palocīja galvu. Viņš jutās kā apstulbis. It kā piedalitos kādā divainā lugā, kur laukos un kalnos izvietoti bru­ņoti policisti, kas šaujamieroču stobrus pavērsuši pret bandītu ko­tedžu. Tajā atradās četri viri un viņu vadonis - kāds nolādēts psi­hopāts. Robam gribējās noskriet lejā pa kalnu un… kaut ko darīt. Vismaz kaut ko. Bet viņš tikai blenza televizoru ekrānos. Šķiet, īru policijai bija vairākas kameras, un viena no tām - infrasarkanā - filmēja bandītu slēpni. Ik kustība gan dienā, gan nakti tika izse­kota un fiksēta. Lai gan stundām ilgi nekas vērā ņemams neatga­dījās- mājas aizkari bija ciet un durvis noteikti aizslēgtas.

Uz rakstāmgalda pie televīzijas monitoriem atradās klēpjda- tors. Robs minēja, ka tas palīdz uzturēt kontaktus ar Klonkariju. Klēpjdators bija aprīkots ar kameru.

Bija sajūta, ka plaušas kāds piepildījis ar aukstu svinu. Robs devās pie Sēlijas. Viņi sasveicinājās un apskāvās.

Tad Robu pasauca Dūlijs.

- Tas ir Klonkarijs! Atkal runā kamerā. Mēs pateicām, ka esat šeit. Viņš grib runāt ar jums!

Robs skriešus metās pāri visai teltij un nostājās pie klēpjdato- ra ekrāna. Tajā bija redzama tā pati stūrainā seja - teju vai pievil­cīga, bet uzdzina stindzinošas šausmas. Gudras, taču viltīgas acis. Aiz Klonkarija muguras bija redzama Lizija citas drēbēs, jopro­jām sasieta, taču šoreiz bez maisa galvā.

- O, džentlmenis no laikraksta!

Ne vārda neteikdams, Robs vērās ekrānā un pēkšņi sajuta pie­skārienu. Dūlijs mudināja runāt ar Klonkariju.

- Sveiks, - Robs sacīja.

- Sveiks! - Klonkarijs sāka smieties. - Piedod, ka nācās uzvā­rīt tavu līgavu, taču tavai meitiņai nekas nekaiš. Tiešām! Manu­prāt, viņa ir lieliskā stāvokli! Mēs dodam viņai daudz augļu. Un viņa plaukst. Protams, es neesmu pārliecināts, cik ilgi varēsim tā turpināt, bet tas vairāk atkarīgs no tevis.

- Tu… - Robs iesāka. - Tu… - Viņš mēģināja vēlreiz. "Nav labi. līs nezinu, ko teikt." Izmisis viņš paskatījās uz Dūliju un tanī bri­di kaut ko aptvēra. Viņš zināja, kas tieši sakāms. Viņam rokā bija vēl viena kārts, un nu pienācis laiks to izspēlēt. Viņš atkal pievēr­sās ekrānam. - Labi, Klonkarij, noslēgsim darījumu. Ja tu man at­dosi Liziju, es tev sagādāšu "Melno grāmatu". Es to varu.

Džeimijs Klonkarijs saviebās. Šī bija pirmā nedrošības pazī­me, un Robam tā deva cerību.

- Protams, - atbildēja Klonkarijs. - Protams, vari. - Smaids šķi­ta sarkastisks, nepārliecinošs. - Droši vien dabūji Lalešā, vai ne?

-Nē.

- Kur tad tu to dabūji? Pie velna, ko tu gribi panākt, Latrel?

- Grāmata ir Īrijā. Jesīdi man atklāja, kur tā atrodama. Kad biju Lalešā, viņi pateica, kur grāmatu meklēt.

Tie bija salti meli, taču likās, ka nelietis notic. Viņa sejā parā- dijas uztraukuma un šaubu ena, ko maskēja ņirdzīga vīpsnā.

-Jā, bet ir tikpat skaidrs, ka tu man nepateiksi, kur tieši tā grā­mata ir. Pat tad, ja es sašķēlēšu tavas meitas degunu ar cigāru griežņi.

- Ir pilnīgi vienalga, kur tā atrodas. Es to atvedīšu uz šejieni. Dienas vai divu laikā. Tad tev bus grāmata, un varēsi man atdot meitu. - Robs ieskatījās Klokarijam acīs. - Un mani neinteresē, vai tu pēc tam aizbēgsi no šejienes.

- Mani arī ne. - Klonkarijs sāka smieties. - Mani arī tas nein­teresē, Robij. Es tikai gribu dabūt to grāmatu.

Abi vīrieši skatījās viens uz otru. Robu bija pārņēmusi ziņkā­re, sens žurnālista dzinulis.

- Bet… kāpēc? Kāpēc tev tā tik ļoti vajadzīga?

Klonkarijs novērsās no kameras, it kā iegrimtu domās. Kad viņš atkal pacēla zaļās acis, tās šķita iemirdzamies.

- To es laikam varētu tev izstāstīt. Kā žurnālisti to medz dē­vēt? Par reklāmu?

Robs atskārta, ka policisti sākuši rosīties. "Kaut kas noticis. Vai tas bija kāds signāls? Vai policija gatavojas ielauzties mājā? Vai manas meitas liktenis tiek izlemts tieši šajā brīdī?"

Foristers ar žestu norādīja, lai Robs turpina runāt.

Taču runāšanu turpināja Klonkarijs.

- Pirms trīssimt gadiem Jeruzalemes Volijs atgriezās no Svētās zemes ar materiāliem, ko bija saņēmis no jesīdiem. Varēja justies laimīgs, jo bija atradis tieši to, ko Elles uguņu klubs meklēja un ko Frānsiss Dešvuds lūkoja gadiem ilgi. Viņš bija atradis pēdējo pierādījumu tam, ka visas reliģijas, visas ticības, Korāns, Talmūds un Bībele, visas tās iepuvušās, iedomātās blēņas ir vien tukšas muļķības. Reliģija ir tikai iestāvējusies urīna smaka, kas saglabā­jusies kopš cilvēka dvēseles sērdienības laikiem. Tadam ateistam un priesteru nīdējam kā manam sencim šāds pierādījums līdzi­nājās Svētajam grālam. Milzīgam. Vai uzvarai loterijā. Dievs nav miris; tas nelietis nekad nav dzīvojis. - Klonkarijs pasmaidīja. - Bet ar to viss nebeidzās, Rob. Volija atradums bija tik iespaidīgs, ka salauza viņam sirdi. Kā mēdz teikt? Esi prātīgs savās vēlmes! Vai tas nav aktuāli arī mūsdienās?

- Tātad… ko viņš atrada?

- Ak, jā. - Klonkarijs iesmējās. - To gan tu gribētu zināt, Robij, mans tabloīdu skribent! Taču to es tev neteikšu. Ja tu patiešām zini, kur atrodas "Melnā grāmata", tad izlasīsi pats. Ja kādam to izstāstīsi, tad es sagraizīšu tavu meitu ar steika nazīšiem, ko pa- sūtināšu interneta veikalā eBay. Tagad varu pateikt vien to, ka To­mass Baks Volijs paslēpa šo grāmatu un tikai dažiem draugiem atklāja, kas tajā rakstīts un ka zināmos apstākļos ta ir iznīcināma.

- Kādēļ viņš pats to neiznīcināja?

- Kas to lai zina? "Melnā grāmata" ir tik neparasta… gluži ka apslēptā manta. Tik šausminoša atklāsme, Rob, ka viņš varbūt ne- sadušojās to izdarīt. Viņš droši vien lepojās ar savu veikumu. Vi­ņam piederēja atklājums, kas nebija pa spēkam pat dižajam Deš- vudam. Necilais Toms Volijs no koloniālās Īrijas nomales pārspējis britu finanšu ministru! Viņš noteikti ļoti lepojās, tādēļ nevis iznīci­nāja grāmatu, bet paslēpa to. Laika gaitā šī slēptuvē aizmirsusies. Un tādēļ mēs tik varonīgi meklējam mana senča diženo atklājumu. Taču ir kāda interesanta lieta, Rob. Vai tu klausies?

Policija pilnīgi noteikti bija kaut ko uzsākusi. Robs manīja, ka bruņoti vīri iet ārā no telts. Bija dzirdamas apslāpētas pavēles. Rosības sajūtu pastiprināja mirgojošie videoekrāni. Tajā pašā lai­kā šķita, ka bandīti dārzā kaut ko ceļ. Tas bija milzīgs koka miets. Tādu varētu izmantot uzduršanai.

Robs saprata, ka jāturpina saruna ar Klonkariju. Jānomierinās un jāmudina slepkavu runāt.

-Stāsti, stāsti! Es klausos.

- Volijs stāstīja par kādu templi, kuru reiz varētu atrakt Tur­cijā…

- Gebeklitepē?!

- Gudrs zēns! Gebeklitepē. Volijs izstāstīja savām uzticības per­sonām, ko viņam teikuši jesīdi. I'roti, "Melnā grāmata" jāiznīci­na gadījuma, ja tiek atrakta Gebeklitepe.

- Kāpēc?

- Tur jau tā lieta, nolādēts! Ja "Melnā grāmata" nonāk īstajās rokās, tiek lasīta pareizajā gaismā un uztverta kopā ar pierādīju­miem no Gebekli, tā var apgriezt pasauli kājām gaisā, ta var mai­nīt pilnīgi visu! Tā pazemotu un degradētu sabiedrību. Ne tikai reliģijas, bet visu mūsu dzīvi, pasaulē iedibināto kartību. Ja at- klatos patiesība, apdraudēts būtu pilnīgi viss. - Klonkarijs pielie­cās ļoti tuvu kamerai. Seja aizpildīja gandrīz visu ekrānu. - Kāda ironija, vai ne, Rob? Visu šo laiku es tikai centos pasargāt tevi no tevis paša, visus tavus stulbeņus, visu cilvēci! Tāds ir Klonkariju uzdevums - aizsargāt visus. Atrast "Melno grāmatu", ja nepie­ciešams, un iznīcināt to. Lai glābtu pārējos! Zini, būtībā mēs esam īsteni svētie. Tuvākajās dienās es ceru saņemt ielūgumu uz au­dienci pie pāvesta. - Klonkarija sejā bija atgriezies viltīgais čūs­kas smīns.

Robs ieskatījās ekrānos aiz klēpjdatora. Tajos bija jaušama kus­tība. Viena kamera rādīja trīs bruņotus stāvus, kas lēni lida uz kotedžas dārza pusi. "Droši vien policisti. Gatavojas ielauzties." Robs mēģināja koncentrēties dialogam ar Klonkariju, un pēkšņi atskārta, ka slepkava, iespejams, dara tieši to pašu, proti, cenšas novērst Roba un policijas uzmanību.

Taču Dūlijs ar saviem vīriem bija redzējis koka mietu un sa­prata, ka īstais brīdis ir klāt. Robs pētīja savas meitas profilu. Viņa joprojām bija piesieta pie krēsla. Teju ar spēku piespiedis sevi ru­nāt, Robs apslāpēja emocijas.

- Kādēļ tu rīkojies tik nežēlīgi? Kādēļ slepkavo? Ja tev vajadzī­ga tikai jesīdu grāmata, kādēļ tu upurē cilvēkus?

Seja klēpjdatora ekrānā sadrūma.

- Tādēļ, ka esmu Klonkarijs. Mēs esam cēlušies no Volijiem, kam senčos bijis Olivers Kromvels. Saproti? Vai saproti, no kurie­nes radusies tieksme dedzināt cilvēkus? Dedzināt cilvēkus baz­nīcās? Daudzu skatītāju klātbūtnē? Kromvels esot smējies, kad kaujā nogalinājis cilvēkus.

-Un?

- Tātad vaino manu sasodīto haplotipu. Jautā manai dubulta­jai spirālei. Ieskaties disbindīna gēnu sekvencē DTNBP-1.

Robs centās nedomāt par savu meitu, kas uzdurta uz. mieta.

- Tu apgalvo, ka esi mantojis šo tieksmi?

Sarkasma pilns, Klonkarijs aplaudēja.

- Izcili, Holms! Jā. Ir diezgan skaidrs, ka esmu psihopāts. Kā­di pierādījumi tev vajadzīgi? Paliec šajā kanālā un redzēsi, kā es tiesāju tavas meitas smadzenes ar krāsni ceptiem fri kartupeļiem. Vai ar tādu pierādījumu tev pietiks?

Žurnālists norija dusmas. Viņa galvenais uzdevums bija ru­nāt ar Klonkariju un paturēt acīs meitu. Un tas nozīmēja, ka jā­klausās šī vājprāša deklarācijās. Robs palocīja galvu.

- Protams, man ir vardarbības gēns, Rob. Jocīgi, bet man ir ari augsta intelekta gēns. Vai zini, kads ir mans intelektuālās attīstī­bas koeficients? Simt četrdesmit septiņi. Jā, simt četrdesmit septi­ņi. Tātad es esmu ģēnijs, pat pēc ģēniju standartiem. Vidējais No­bela prēmijas laureātu koeficients ir simt četrdesmit pieci. Es esmu gudrs, Rob! Ļoti gudrs. Varbūt pat pārāk gudrs, lai tev būtu sa­protams, cik gudrs esmu. Tāda ir augsta intelekta problēma. Man satikšanās ar parastiem cilvēkiem ir gluži ka mēģinājums nopietni papļāpāt ar molusku.

- Bet es tevi saprotu.

- Lieliski! Tu ar savu nenozīmīgo aspiranta intelektuālās at­tīstības koeficientu! Kāds tas ir? Simt divdesmit pieci? Simt trīs­desmit? Jēziņ! Es esmu Klonkarijs. Dižciltīgo Kromvelu un Voliju gēnu nēsātājs. Par nožēlu tev un tavai meitai, man ir arī viņu ugu­nīgās nežēlības gēns. Par to mēs vel pārliecināsimies. Lai vai kā…

Klonkarijs pagriežas pa kreisi. Pacēlis galvu, Robs ieskatījās video monitoros. Policija sāka uzbrukumu; vismaz šaujamieroči bija kaujas gatavībā. Ieleju piepildīja šāvieni un to atbalsis.

It visur skanēja kliedzieni, šāvieni un citi trokšņi. Klēpjdatorā, monitoros, ieleja. Datora ekrāns nomirgoja un tad atkal noskaid­rojās, it kā nejauši kāds būtu iebelzis pa kameru. Klonkarijs stā­vēja kājās. Ielejā atskanēja kārtējais šāviens, pēc tam vēl četri - un tad tas notika. Robs vēroja, kā otrā policijas vienība šaudama vir- zījās uz priekšu. Šāva ātri un dedzīgi.

Snaiperi iznicināja bandu. Robs redzēja, kā tumšie bandītu stā­vi televīzijas monitoros saļimst zemē. Divi cilvēki nokrita. Un tad viņš saklausīja kadu kliedzienu. Nebija skaidrs, vai tas nāk no televizoriem, klēpjdatora vai lauka, taču skaņas laupīja drosmi - tie bija automātiskie ieroči. Atkal kliedziens. Varbūt nogalināts kāds policists. Un tad vēl viens? Uzbrukums turpinājās - tieš- raidē visos policijas telts televīzijas monitoros.

Policisti rāpās pāri kotedžas dārza mūrim un žogiem. Pama­zām kotedžas pagalmā pulcējās arvien vairāk cilvēku melnās slē­potāju maskās un melnās ķiverēs. Tie izkliedza pavēles un bļāva uz bandītiem.

Viss notika neaptverama un apdullinošā ātrumā. Vismaz viens no bandītiem izskatījās nopietni ievainots, tas gulēja izpleties un tik tikko spēja pakustēties. Otrs, iespējams, bija beigts. Tad kāds virs devās uz priekšu un iemeta mājā šoka granātu. Robs izdzir­dēja briesmīgu troksni, un pa salauztajiem kotedžas logiem ārā vēlās melnu dūmu mākoņi.

Cauri dūmiem, apdullinošajam troksnim un juceklim viens to­mēr šķita skaidrs - policija gūst virsroku. "Bet - vai viņiem i/do­sies sagūstīt arī Klonkariju?" Robs vērās klēpjdatora ekrānā. Klon­karijs bija sagrābis Liziju. Saraucis pieri, viņš kāpās atpakaļ, arā no istabas. Mirkli pirms bēgšanas viņš aizcirta klēpjdatora vāku. Attēls pazuda.