Senatnes vārti

Pirmā nodala

Elans Grīnings bija piedzēries. Viņš visu nakti bija žūpojis Koventgārdenā: sācis Punch krogā, kur kopā ar vecajiem draugiem no koledžas izdzēris trīs vai četras pintes, un tad visi kopā devu­šies uz Lamb aud Flag - krogu, kas atradās tālāk pa slapjo ieliņu un netālu no "Gerika kluba".

"Cik ilgi mēs tur sēdējām un sūcām aliņus?" To Elans nespēja atcerēties. Jo - pēc tam viņi bija gājuši uz "Depo" un satikuši vēl dažus puišus no biroja un kādā bridi no alus pintēm pārgājuši uz stiprākiem dzērieniem, proti, vodku, džinu ar toniku un viski­ju, kam uzdzerts alus.

Un tad viņi pieļāva liktenīgo kļūdu. Tonijs teica: "Aiziesim pa­skatīties uz meičām." Pasmējušies viņi devās augšup pa Sentmār- tinsleinu un ievēlās naktsklubā Stringfelloivs. Arā sviedējs sāku­mā nevēlējās viņus ielaist - baidījās no sešiem jaunekļiem, kas acīmredzami norāvusies no saites, lamājas, smejas un trako.

Tādi var sagādāt tikai problēmas.

Taču Tonijs pavēcināja kādu no savām daudzajām City bortus kartēm un simts mārciņu banknoti; tad ārā sviedējs pasmaidīja un teica: "Protams, ser…" Un pēc tam…

"Kas notika pēc tam?"

Viss šķita miglā tīts. Stringu, gurnu un dzērienu migla. Turpat bija smaidošas kailas latviešu meitenes, piedauzīgi jociņi par krie­vu kažokiem, poļu meiča ar neticami lielām krūtīm un kaudze naudas, kas iztērēta par šo un to, un vēl kaut ko.

Elans novaidējās. Draugi aizgāja katrs savā laika - izgāzās no kluba un ievēlās taksometrā. Beigās palika tikai viņš - pēdējais spēlmanis šajā zaņķī, bāzdams desmit mārciņu banknotes aiz biksītēm latvietei, kura grozīja savu sīko augumiņu, kamēr viņš bezpalīdzīgi, dievinoši, mēmi un idiotiski skatījās.

Četros no rīta latviete beidza smaidīt, pēkšņi iedegās gaismas, ārā sviedēji satvēra viņu aiz pleciem un pavadīja līdz durvīm. Viņš netika izmests uz ielas kā klaidonis no bāra vecmodīgā ves­ternā, taču tālu no tā nebija.

Tagad bija jau pieci, un Elanu pārņēma pirmās paģiru pazī­mes. Vajadzēja nokļūt mājās. Viņš stāvēja Strenda ielā un ļoti gri­bēja tikt gultā.

"Vai pietiks naudas taksometram?" Kartes Elans bija atstājis mājās un tagad šūpodamies rakņājās kabatās - jā, makā jopro­jām palikuši trīs simti. Braucienam līdz Klepemai pietiks.

Vajadzētu pietikt. Taču nebija taksometru. Bija bezcerīgākā diennakts stunda - pieci no rīta Strendā. Par vēlu klubu apmek­lētājiem. Par agru biroju apkopējiem.

Elans nopētīja ielas. Uz spožajām platajām centrālās Londo­nas ietvēm krita viegls aprīļa lietutiņš. Sarkanais nakts reisa au­tobuss brauca nepareizajā virzienā - uz Svēta Pāvila katedrāli. "Uz kurieni doties?" Viņš centās izkliedēt paģiru mākoni savā galvā. Bija viena vieta, kur vienmēr var noķert taksi. "Jādodas uz Krastmalu. Jā. Tur allaž atrodams kāds taksometrs."

Sapurinājies viņš nogriezās pa kreisi un devas prom pa sān- ieliņu. Norāde vēstīja, ka tā ir Kreivenstrita jeb Gļēvuļu iela - viņš par tādu nekad nebija dzirdējis. Vienalga. Iela veda lejup, pie upes - tātad viņš nonāks taisni Krastmalā.

Iela bija senlaicīga, ar daudzām glītām Džordža laikmeta ēkam. Joprojām līņāja. Debesis virs vecajiem skursteņiem iekrāso­ja pirmā pavasara rīta zilgme. Apkārt ne dvēseles.

Un tad viņš sadzirdēja.

Skaņu.

Tomēr tā nebija parasta skaņa. Tas izklausījās pēc vaida. Cil­vēka vaida, taču aizžņaugta, sakropļota vaida. Savādi.

"Varbūt man tikai licies?" Elans palūkojās uz visam pusēm, nopētīja durvis un logus. Sānieliņa joprojām bija tukša. Apkārt slejās biroju ēkas vai arī par birojiem pārbūvētas senlaicīgas mā­jas. "Kurš te varētu atrasties tādā nakts stundā? Narkomāns? Klai­donis? Varbūt notekā guļ kāds vecs dzērājs?"

Elans nolēma nelikties ne zinis. "Tieši tā rīkojas it visi londo­nieši. Neliekas ne zinis. Dzīve šajā milzīgajā, kūsājošajā un mulsi­nošajā pilsētā ir sarežģīta arī bez neparastu vaidētāju meklēšanas nakts vidū. Turklāt esmu piedzēries, tātad noteikti pārklausījos."

Un tad atkal atskanēja attāls vaids. Šķita, ka cilvēks mokās sā­pēs un sauc "palīgā". Taču tas skanēja kā "aaaajīīīīgāāāā".

"Pie velna, kas tad tas?" Elans nosvīda. Tagad viņu pārņēma bailes. Viņš negribēja zināt, kurš cilvēks - vai kāda būtne - spēj izdvest tādu skaņu. Un tomēr - tas bija jānoskaidro. Morāles in­stinkti mudināja palīdzēt.

Stāvēdams maigajā lietutiņa, Elans iedomājās par mammu. "Ko viņa teiktu? Ka man nav izvēles. Tas ir morāles imperatīvs: ja kādam sāp, tev jāsteidz palīgā."

Viņš paskatijas pa kreisi. Šķita, ka balss skan no senatnīgajām Džordža laikmeta sarkano ķieģeļu mājām ar izsmalcinātajiem ve­cajiem logiem. Pie vienas mājas karājās plāksnīte - luktura gais­ma mirdzoša koka izkārtne. Bendžamim Franklina muzejs. Elanam nebija skaidras nojausmas, kas ir Bendžamins Franklins. "Kāds jeņķis - rakstnieks vai kaut kas tamlīdzīgs." Vienalga. Viņš bija visnotaļ pārliecināts, ka vaids nācis no turienes - jo durvis bija vaļa. Piecos sestdienas rīta.

Aiz puspavērtajām durvīm spīdēja blāva gaisma. Elans savil­ka pirkstus dūrēs - vienreiz, tad otrreiz - un piegāja pie durvīm.

Pagrūstas tās atvērās. Priekšnamā viss bija kluss. Stūri stāvēja ka­ses aparāts un plānām brošūrām nokrauts galds. Norāde vēstīja: "Vi­deo prezentācija." Priekšnamu izgaismoja tikai dežūrlampiņas.

Muzejā viss šķita mierīgi. Durvis bija vaļā, taču iekšā valdīja klusums. Neizskatījās pēc laupīšanas.

- Aaaaaīīūghāāā…

Jau atkal. Stindzinošs vaids. Šoreiz bija pilnīgi skaidrs, no ku­rienes skaņa nākusi. No pagraba.

Elans juta, kā sirdi sagrābj garie baiļu nagi. Sapurinājies viņš apņēmīgi devās dziļāk ekā, kur aiz sānu durvīm lejup veda koka pakāpieni. Elans spēra soli uz čīkstošajām kāpnēm un pēc brīža nonāca pagrabā ar zemiem griestiem.

Pie tiem karājās spuldzīte. Tās gaisma bija neskaidra, taču pie­tiekama. Elans palūkojās apkārt. Telpa šķita parasta - ja neskaita vienu. Stūri kāds pavisam nesen bija racis, izmētājot Londonas zemes kaudzes - grīda vīdēja vismaz metru dziļš caurums.

Un tad Elans ieraudzīja asinis.

To nebija iespējams nepamanīt - milzu traips, spilgti sarkans un lipīgs, uz kaut kā ļoti balta. Tā bija kaudze baltuma.

"Kas tas ir? Spalvas? Gulbju dūnas? Kas?"

Piegājis klāt, Elans pabakstīja baltumu ar kurpes purngalu. Tie bija mati - iespējams, cilvēka. Kaudzīte noskūtu sirmu matu. Uz tiem nopilējušas ugunssārtas asinis, gluži kā ķiršu mērce uz cit­ronu sorbeta. It ka sniegotā laukā būtu nokauta aita.

- Aaaalīīigh!

Vaids skanēja jau pavisam tuvu. Blakus istabā. Apslapējis bai­les, Elans pa nelielām, zemām durvīm iegāja nākamajā telpā.

Tur valdīja tumsa - vienīgo gaismu deva spuldzīte viņam aiz muguras. Ļaunu vēstošais vaids atbalsojās telpā. Pataustījies gar sienu līdzās durvīm, Elans nospieda slēdzi, un uzzibsnīja spoža gaisma.

Telpas vidū uz grīdas gulēja vecs vīrs - pilnīgi kails. Galva bija noskūta. Brutāli - spriežot pēc skrambam un griezumu pē­dām. Elans saprata, kur radusies pirmīt redzētā matu kaudze. "Vi­ņi noskuvuši šim vīram matus. Lai kas ari šie viņi būtu."

Tad vecais sakustējās. Seja bija pavērsta prom no durvīm, taču vīrs pagrieza galvu, lai paskatītos uz nācēju. Biedējoša aina. Elans sarāvās. Šausmas vecā vīra skatienā bija neaprakstāmas. Plata­jās, sasarkušajās acīs vīdēja mežonīgas sāpes.

Dzērums bija izplēnējis - Elans juta šķebinošu atskurbumu. Tapa skaidrs, kādēļ vīrs tā mokās - viņa krūtīs ar nazi bija ie­grieztas dažādas zīmes. Šķita, ka vecajā, grumbainajā, baltajā ādā iegravēts kāds raksts.

"Kādēļ viņš tik savādi vaid? Tik nesaprotami?" Vīrs atkal ievai­dējās. Elans sagrīļojās.

Ap muti vecajam bija redzamas asinis. Tās tecēja par lūpām, it ka viņš kāri ēstu zemenes. Sārtās lāses krita uz grīdas. Kad viņš ievaidējās, izplūda vēl vairāk asiņu, notraipot ari krūtis.

Bet tas vēl nebija pats briesmīgākais.

Vīrs kaut ko turēja rokā. Lēni atvēris pirkstus, viņš pastiepa roku uz priekšu - it kā dotu dāvanu.

Elans ieskatījās plaukstā.

Tā bija cilvēka mēle. Izgriezta.