Senatnes vārti

Septiņpadsmitā nodala

Robs ar Kristīni nonāca viņas dzīvojamā rajonā un spēji aptu­rēja automašīnu uz tuvējā ielu stūra. Kāpjot ārā no mašīnas, Robs palūkojās uz visām pusēm. Ielas galā bija mošeja ar slaidiem un augstiem minaretiem, ko apgaismoja bāli zaļi prožektori. Tālumā līdzās milzigam, melnam BM VV strīdējās divi ūsaini viri uzval­kos. Abi veikli uzmeta skatienu Robam un Kristīnei un atkal iegri­ma savā niknajā sarunā.

Kristine gāja Robam pa priekšu putekļainā moderna dzīvo­jamā nama gaiteni. Lifts bija aizņemts vai nedarbojās, tādēļ viņi trīs kāpņu posmus pieveica kājām. Dzīvoklis bija liels, plašs un patīkams, turklāt tikpat ka nemēbelēts. Grāmatas kārtīgās kau­dzēs bija sakrautas uz pulētās koka grīdas vai ari sarindotas plauktos pie sienas. Vienā dzīvojamās istabas pusē atradās liels metala rakstāmgalds un ādas dīvāns. Pretējā stūrī bija redzams pīts krēsls.

- Man nepatīk krami, - Kristīne paskaidroja. - Māja ir vieta dzīvošanai.

- Lekorbizje.

Pamājusi ar galvu, Kristīne pasmaidīja. Ari Robs atplauka smaidā. Viņam patika dzīvoklis. Tas līdzinājās… Kristīnei. Vien­kāršs, intelektuāls, elegants. Robs nopētīja lielo fotogrāfiju pie sie­nas - taja attēlots kāds savāds, drupu ieskauts tornis no oranži zeltainiem ķieģeļiem, bet fona vidēja tuksnesis.

Abi apsēdās līdzās uz dīvāna, Kristīne paņēma rokās piezīm­ju bloknotu. Tā kā viņa atkal saka šķirstīt Breitnera apkricelētās lapas, Robs bija spiests pajautāt:

- Tātad, kas ir viengraudkvieši?

Taču Kristīne neklausījās un, pietuvinājusi bloknotu acīm, murmināja:

- Karte… Cipari… šeit un šeit… Orra Kt'Iler… Varbūt…

Atbildi Robs tā arī nesagaidīja. Istabā jautās vēja pūsma - logi uz ielu bija vaļa. Bija dzirdamas balsis. Viņš piegāja pie loga un paraudzījās lejup.

Ūsaiņi slaistījās vairs ne tālumā, bet zem Kristīnes nama lo­giem. Honda motociklu veikala durvīs pretējā ielas pusē stāvēja kāds vīrietis tumšā siltā vējjakā. Kad Robs izliecās pa logu, ūsai­ņi pacēla galvas un klusēdami vērās viņā. Gluži vienkārši skatī­jās. "Ar ko tas varētu draudēt?" Tad Robs nosprieda, ka ir ļāvies paranojai. "Nevar taču būt, ka visa Šanliurfa seko mums; šie vīri ir tikai… vīri. Tā ir tikai sagadīšanās." Viņš aizgriezās no loga un paskatījās istabā.

Varbūt palīdzēs kāda no daudzajām gramatām plauktos. Viņš ar īkšķi pārvilka vairākiem sējumiem. "Sirijas epipaleolīts"… "Mūsdienu elektronu mikroanalīze"… "Antropofāgija Pirmsko- lumba laikmetā"… Tie nebija nekādi bestselleri. Tad Robs ierau­dzīja kādu populārzinātnisku grāmatu. "Arheoloģijas enciklopē­dija". Izņēmis grāmatu no plaukta, Robs atšķīra satura rādītāju; par viengraudkviešiem rakstīts deviņdesmit septītajā lappusē.

Telpu pildija Šanliurfas vējiņš, Kristīne klusēdama rūpīgi pē­tīja Franča Breitnera piezīmju bloknotu, un Robs apguva jaunu informāciju.

Izrādījās, ka viengraudkvieši ir savvaļas augs. Kā rakstits en­ciklopēdijā, to dzimtene ir Anatolijas dienvidaustrumi. Viņš pie­vērsās nelielai kartei, kurā bija noradīts, ka viengraudkvieši atro­dami Šanliurfas apkārtne. No raksta varēja secināt, ka tie aug tikai dažos reģionos. Robs turpināja lasīšanu.

Viengraudkvieši bija savvaļas augs, kas sastopams zemākajās kalnienēs. Tiem bijusi būtiska loma zemkopības attīstibā, kad cil­vēks no medniecības pārgāja uz zemkopību. Līdz ar divgraud- kviešiem tā bija, "iespējams, pirmā cilvēka pieradinātā dzīvības forma". Un tas noticis Anatolijas dienvidaustrumos, šanliurfas apkārtnē.

Izlasītā paragrāfa beigās bija norāde uz citu rakstu - par zem­kopības rašanos. Spriežot pēc jezgas, kas sacelta ap viengraud- kviešiem, šī tēma bija ļoti svarīga saistībā ar Gebekli noslēpumiem, tādēļ Robs uzšķīra arī šo lappusi un steidzīgi lasīja. Cūkas un vis­tas. Suņi un liellopi. Divgraudkvieši un viengraudkvieši. Viņa uzma­nību piesaistīja pēdējas rindkopas.

"Lielais agrīnās zemkopības jautājums ir Kāpēc, nevis Kā. Ir ne­skaitāmi pierādījumi, ka pievēršanās zemkopībai nozīmēja mil­zu grūtības pirmajiem lauksaimniekiem - īpaši, ja salīdzina ar relatīvi brīvo, nodrošināto mednieku un vācēju dzīvi. Atrastie ske­leti liecina, ka pirmie zemkopji daudz biežāk bija pakļauti slimī­bām nekā senči mednieki, turklāt viņu dzīve bija īsāka un grūtā­kā. Pieradinātie dzīvnieki šajā agrīnajā posmā bija daudz kaulaināki nekā savvaļas zvēri…"

Robs atsauca atmiņā kviešu stiebru un tad lasīja tālāk.

"Mūsdienu antropologi apliecina, ka mednieki un vācēji dzī­voja salīdzinoši dīki, smagi strādādami ne vairāk kā divas vai trīs stundas dienā. Zemkopjiem bija jāstrādā teju visu gaišo dienas laiku, īpaši pavasari un vasarā. Primitīvā zemkopība bija nogur­dinoša un monotona nodarbošanās." Raksta autori secināja: "Daži zinātnieki šajā pārsteidzošajā apstākļu maiņā, kas notika zemkopības rašanās pirmsākumos, saskata noteiktu traģisku pa­grimumu. Proti, medniekiem bija Ēdenes iemītnieku cienīgs brīvs dzīvesveids, savukārt zemkopjiem katru dienu nācās smagi strā­dāt. Šādas spekulācijas ir absolūti nezinātniskas, un šis raksts…"

Aizvēris grāmatu, Robs ieklausijas brīze aiz loga. Vēsais, maz­liet skumjais tuksneša vējš šķita pieņemamies spēka. Robs ielika grāmatu plauktā un uz bridi aizvēra acis. Viņš atkal jutās nogu­ris un vēlējās gulēt, šī maigā, vieglā vēja ieaijāts.

- Robert! - iesaucās Kristīne, vērdamās piezīmju bloknota pē­dēja lappusē.

- Kas ir?

- Tie cipari. Tu esi žurnālists un zini visu. Ko tu domā?

Apsēdies līdzās Kristīnei, Robs ieskatījās bloknotā. Atkal "kar­te". Kricelīga līnija pārtapa četrās - tās varēja būt upes. Viļņotās līnijas varēja nozīmēt kalnus. Vai jūru. Varbūt tomēr kalnus. Tur­pat bija arī primitīvs koka simbols - varbūt tas norādīja uz mežu? Līdzās bija ari dzīvnieks - zirgs vai cūka. Breitners noteikti nebija Rembrants. Robs paliecās tuvāk. Cipari šķita nesakarīgi. Vienā lap­pusē bija vienkāršs ciparu saraksts, bet daudzi no šiem cipariem atkārtojās lappusē ar karti. Virs kartes bija kompasa zime ar skaitli "28" pie austrumu bultiņas, bet pie vienas no kricelīgajām līnijām - "211", savukārt "29" bija pierakstīts pie koka simbola. Turpat bi­ja arī "61", "62" un daudz lielāki skaitļi: "1131", "1132". Pēdējais bija Orras Kelleres vārds. Pēc tam nebija vairs neviena cipara. Vis­pār neka. Piezīmes spēji aprāvās - lappuses vidū.

"Ko tas nozīmē?" Robs sāka skaitīt visus ciparus kopā, bet tas šķita bezjēdzīgi. "Varbūt tie saistīti ar izrakumiem? Varbūt skaitļi apzīmē vietas, kur atrasti artefakti?" Robs jau bija prātojis, ka šī ir Gebekli karte. Tas šķita loģisks un vienlaikus nekam nederīgs secinājums. Gebekli apkartnē bija tikai viena upe - Eifrata, tur­klāt trīsdesmit jūdžu attālumā. Turklāt kartē nebija pašas Gebek­litepes simbola - nekā, kas norādītu uz megalītiem.

Izrādījās, ka Robs iegrimis domās uz vairākam minūtēm. Kris­tīne lūkojās uz viņu.

- Vai ar tevi viss kārtībā?

Viņš pasmaidīja.

- Esmu ieintriģēts. Tas tiešām ir aizraujoši.

- Vai ne? Kā mozaīka.

- Es prātoju, vai cipari nevarētu nozīmēt artefaktus, ko jūs at­radāt Gebeklitepē. Atceros redzējis ciparus uz. maisiņiem, kurus jūs… kur jūs likāt bultu uzgaļus un pārējos priekšmetus.

- Nē. Ideja ir lieliska, taču nav īstā. Artefaktus numurē, kad tie nonāk muzeja krājumā. Tiek izmantotas burtu un ciparu kombi­nācijas.

- Nu labi, tā bija tikai teorija.

- Teorijas noder ari tad, ja tās ir kļūdainas.

Robs atkal nožāvājas. Viņam ši diena bija notikumiem bagāta.

- Vai tev būtu kas dzerams?

Šis vienkāršais jautājums pamatīgi satricināja francūzieti.

- Augstais Dievs! - Viņa pielēca kājās. - Piedod, laikam nees­mu pārāk viesmīlīga. Vēlies viskiju?

- Tas būtu fantastiski.

- Viena iesala viskiju?

- Vēl labāk.

Viņš noskatījās, kā Kristīne nozūd virtuvē un pēc brīža atgrie­žas ar paplāti, uz kuras salikta krūze ar ledus gabaliņiem, divas parastas glāzes, minerālūdens pudele un augsta skotu viskija pu­dele. Nolikusi glāzes uz rakstāmgalda, Kristīne atskrūvēja Glen- livet viskija pudeli un ielēja abiem krietnu malku alkohola. Tum­šais dzēriens iemirdzējās sienas lampas gaismā.

- Ledu?

- Ūdeni.

- Commes Ies Brittaniques.

Kristīne ielēja ūdeni, pasniedza glāzi Robam un apsēdās vi- ņam līdzās. Glazē bija auksta, it ka pirms tam būtu turēta ledus­skapi. Arā joprojām bija dzirdamas vīru balsis - viņi strīdējās jau stundu. Par ko? Robs nopūtās un piespieda vēso stiklu sev pie pieres.

- Esi noguris?

-Jā. Tu ne?

- Esmu. - Kristīne mirkli paklusēja. - Vai vēlies gulēt šeit? Dī­vāns ir visnotaļ ērts.

Robs apsvēra šo priekšlikumu un aizdomājās par ūsainajiem vīriem pie mājas, tumšo stāvu durvīs. Pēkšņi viņš aptvēra, ka ne­veļas būt viens un nevēlas iet kājām pusjūdzi līdz viesnīcai.

- Jā, ja tev nav iebildumu.

- Protams, nav. - Izdzērusi viskiju, Kristīne sameklēja segu un spilvenus.

Pārguris Robs aizmiga brīdī, kad Kristīne izslēdza lampu. Sap­nī viņš redzēja skaitļus, Breitneru un suni. Melnu suni, kas joņo pa taku, un karstu sauli. Suni. Seju.

Suni.

Un tad sapni pārtrauca būkšķis. Viņu pamodināja ļoti skaļš blīkšķis.

Viņš pielēca kājās. Bija jau gaišs. "Cik ilgi esmu gulējis? Kas tas par troksni?" Vēl pusaizmidzis, viņš ieskatījās rokas pulkste­nī. "Deviņi no rīta. Dzīvoklī valda klusums, bet būkšķi atkārto­jas. Ko tas nozīmē?"

Robs piesteidzās pie loga.