Senatnes vārti

Trīspadsmitā nodala

»

Lidojums uz Menas salu pāri Īrijas jūrai bija pilns gaisa bed­ru, taču īss. Ronaldsvejas lidostas ielidošanas zonā Foristeru un Boidžēru sagaidīja policijas prefekta vietnieks un formā tērpts ser­žants. Foristers pasmaidīja un sarokojās ar kolēģiem. Policijas pre­fekta vietnieku sauca par I leidenu.

Viņi devās uz automašīnu stāvlaukumu. Foristers ar Boidžēru saskatījās un apmainījās nopūtām, pētot Menas salas policijas seržanta visnotaļ savādo balto ķiveri. Tā ļoti atšķiras no ķiverēm, ko nēsāja kārtībsargi Britu salās.

Foristers zināja par Menas salas īpašo statusu - tā bija nevis Apvienotās Karalistes sastāvdaļa, bet Kroņa kolonija ar savu par­lamentu, savu karogu, seno vikingu tradīcijām un saviem īpaša­jiem policijas spēkiem. Pēršana šajā pašpārvaldē bija atcelta tikai pirms dažiem gadiem. Izmeklēšanas grupas vadītājs Londonā bi­ja izstāstījis Foristeram par mazliet savādajiem uzvedības un iz­turēšanas priekšrakstiem Menas sala.

Stāvlaukumā bija auksts un līņāja. Četrotne nonāca pie Hei- dena lielās automašīnas un pēc tam klusēdama garām laukiem brauca uz salas galveno pilsētu Daglasu rietumu krastā. Foris­ters atvēra mašīnas logu un centās izjust vietu, kurā nonācis.

Sulīgie, zaļie lauki, pielijušie ozolu meži, pelēkas kapeliņas - tas viss strāvoja britu un ķeltu garu. Savukārt Daglasa ar savam cieši sabūvētajam mājām piekrastē un uzkrītošajiem biroju na­miem atgādināja Foristeram par Skotijas Hebridu salām. Vienīgā pazīme, ka viņi neatrodas Apvienotajā Karalistē, bija Menas sa­las karogs - triju cilvēka kāju simbols uz koši sarkana fona - kas viļņojās smalkajā lietutiņā virs vairākām ekam.

Klusumu mašīnā laiku pa laikam pārtrauca nenozīmīgas sa­runas. Vienubrīd Heidens pagriezās, paskatījās uz Foristeru un teica:

- Protams, mēs līķi atstajām nozieguma vietā. Neesam nekādi amatieri.

"Dīvaina piebilde." Foristers aptvēra, ka šiem policistiem - sa­las likumsargu rindās bija divsimt vai pat mazāk vīni - viņa klāt­būtne var būt nepatīkama. Meniešiem viņš ir tikai virs no Metro­poles. Uzbāzīgs londonietis.

Taču Foristeram bija atbildīgs uzdevums, tālab viņš dedzīgi vē­lējās apskatīt nozieguma vietu un ķerties pie darba nekavējoties. Ar protokoliem vai bez.

Automašīna izbrauca no pilsētas un līkumoja pa šauru ceļu, kam labajā pusē stiepās augsti meži, bet kreisajā - nemierīgā Īri­jas jūra. Foristers pamanīja molu, bāku, vairākus nelielus kuģī­šus, kas šūpojās viļņos, un kādu kalnu. Tad viņi iebrauca pa mil­zu vārtiem un nonāca pie ļoti lielas, senas, pilij līdzīgas baltas celtnes.

- Annas forts, - paskaidroja Heidens. - Tagad te iekārtoti bi­roji.

Apkārtne bija norobežota ar policijas lenti. Vispirms Foristers ievēroja, ka piemājas zālienā uzslieta telts, tad pamanīja policis­tu, kurš nesa ēkā vecmodīgu Kodak firmas kameru pirkstu nospie­dumu uzņemšanai. Izkāpis no automašīnas, Foristers prātoja, cik spējīgi ir vietējie likumsargi. "Kad šeit pēdējoreiz pastrādāta kā­da slepkavība? Pirms pieciem gadiem? Piecdesmit? Iespējams, lie­lāko daļu laika viņi velta narkomānu, mazgadīgo alkoholiķu un geju ķeršanai. Šķiet, homoseksuālisms taču te joprojām ir ārpus likuma, ko?"

Pa galvenajām durvīm viņi iegāja ēka. Uz Foristeru nolūkojās divi jaunāki vīri aizsargmaskās. Viens no viņiem turēja rokā kār­bu ar alumīnija pulveri. Viņi iegāja nākamajā telpa. Foristers jau grasījās sekot ekspertiem, taču I leidens uzlika roku viņa apakš­delmam un teica:

- Nē. Iesim dārzā.

Māja bija milzīga, taču bez īpašām iezīmēm. Tā brutāli pār­vērsta par biroju ēku - izplēsts vecais interjers, ierīkotas dienas­gaismas lampas un pelēkas šķērssienas, it visur salikti dokumentu skapji un datori. Uz rakstāmgaldiem bija redzami kuģu un prām­ju modeļi, bet pie sienām karājās navigācijas kartes - acīmredzot šie biroji piederēja kādai kuģniecībai vai kuģu konstruēšanas kompānijai.

Sekodams policijas prefekta vietniekam, Foristers nonāca gai­tenī, no kurienes pa milzīgām stikla durvīm varēja iziet plašā dār­za, ko no visām pusēm ieskāva augsti žogi un kam pašā galā vī­dēja ar mežu apaudzis uzkalns. Dārzs vairākās vietās bija nekārtīgi izrakņāts, bet pašā bedrainā laukuma vidū atradās lie­la, dzeltena nozieguma vietas telts, kuras ieeja aiztaisīta ar rāvēj­slēdzēju, tādējādi apslēpjot iekšā notiekošo.

Heidens atvēra stikla durvis, un viņi pieveica dažus jardus līdz dzeltenajai teltij. Pagriezies pret abiem Londonas policistiem, viņš jautāja:

-Vai esat gatavi?

Foristers kļuva nepacietīgs.

- Jā, protams.

Policijas prefekta vietnieks atvēra telts ieeju.

- Sasodīts! - nolamājās Foristers.

Nogalinātajam vīrietim bija apmēram trīsdesmit gadi. Tas ab­solūti kails gulēja ar muguru pret nācējiem. Bet ne jau tādēļ Foris­ters lādējās. Līķa galva bija ierakta zemē, bet pārējā ķermeņa daļa atradās bedres malā. Tas šķita savādi komiski un vienlaikus pil­nīgi nejēdzīgi. Foristers pratoja, ka vīrietis nosmacis - slepkavas izrakuši bedri, iebāzuši tajā upura galvu un apbēruši ar zemi, tā­dejādi neļaujot elpot. Riebīga, dīvaina, baismīga nāve. "Pie vel­na, kādēļ tā ja rīkojas?"

Šausmu pārņemts, Boidžērs apgāja apkārt līķim. Lai arī šķita, ka teltī ir vēl aukstāks nekā vēju appūstajā dārza, no līķa cēlās specifiska smaka. Foristers ilgojās pēc aizsargmaskas, kas aiztu­rētu trūdošas miesas smārdu.

- Te ir zvaigzne, - sacīja Boidžērs.

Viņam izrādījās taisnība. Arī Foristers piegāja, lai apskatītu līķi no priekšpuses. Mirušā krūtīs bija ieskrāpēta Dāvida zvaigzne - brūce šķita dziļāka un briesmīgāka nekā muzeja uzrauga miesa atstātā.

-Sasodīts! - atkal norūca Foristers.

Nostājies līdzās, Heidens pirmo reizi tajā rītā pasmaidīja.

- Ziniet, - viņš teica, - man prieks, ka jūtaties gluži tāpat kā es. Jau domāju, ka tā notiek tikai ar mums.

Trīs stundas vēlāk Foristers un Boidžērs lielajā telti nama priekšā dzēra kafiju no plastikāta krūzītēm. Vietējie likumsargi "pili" gatavojās preses konferencei. Abi Metropoles policisti bija atstāti vieni. Līķis trīsdesmit sešas stundas pēc atrašanas beidzot bija nogādāts morga.

Boidžērs palūkojās uz Foristeru.

- Neesmu pārliecināts, ka vietējie ir ļoti draudzīgi noskaņoti.

Foristers iesmējās.

- Manuprāt, vēl līdz… pagājušajam gadam viņi runaja savā īpašajā valodā.

- Un viņiem bija savi īpašie kaķi, - piebilda Boidžērs, ar elpu mēģinot padzesēt kafiju. - Vai tad ne šajā salā aug kaķi bez as­tēm?

- Menas salas bezastainie kaķi. Jā.

Jaunais Boidžērs palūkojās ārā pa telts durvīm uz lielo, balto ēku.

- Kādēļ mūsu bandīti uzstājušies arī šeit?

- Dievs viens zina. Un kāpēc tas pats simbols? - Foristers iemalkoja kafiju. - Ko vēl mēs zinām par šo upuri? Ar kriminālis­tu runāji?

-Jahtu dizainers. Strādāja augšstāvā.

- Svētdienā?

Boidžērs palocīja galvu.

- Jā. Parasti brīvdienās šeit neviena nav. Bet viņš strādājis svēt­dienā.

-Tātad viņam gluži vienkārši nepaveicās?

Atglaudis blondos matus no gaišzilajām acīm, Boidžērs sacīja:

- Tāpat ka tam vīram Kreivenstrītā. Arī šis varbūt izdzirdēja troksni.

- Tad nonāca lejā, un musu mīļie slepkavnieki nolēma šo no­vākt, bet galvu nostiprināt zemē ka kroketa vārtiņus. Un puisis nomira.

- Nelāgi.

- Kā ar novērošanas kamerām?

- Nekā. - Boidžērs paraustīja plecus. - Es noskaidroju, ka vi­sas kameras bijušas izslēgtas.

- Protams. Tāpat likvidēti visi pirkstu un apavu nospiedumi. Tie puiši ir traki, taču nav muļķi. Gluži preteji.

Izejot no telts un sīkajā lietutiņa mirkšķinot acis, Foristers pa­lūkojās uz māju. Ēka bija žilbinoši balta. Nesen krāsotā. Vietējiem jurniekiem labi redzams objekts. Izvietota augstu virs mola un os­tas, balta, pilij līdzīga celtne. Detektīvs nopētīja cietokšņa mūra izrobojumus un uz augšu bīdāmos logus, mēģinot saprast, kas saista astoņpadsmitā gadsimta namu Londonā ar astoņpadsmi­tā gadsimta namu Menas salā. Un pēkšņi viņu pārņēma atjaus- ma. Kaut kas šajā ēkā bija nepareizs. Tā nemaz nebija tik sena. Foristeram bija pietiekamas zināšanas arhitektūrā, lai saprastu, ka ķieģeļu mūrējums ir pārāk kārtīgs, logi gandrīz jauni - ielikti ne vairāk ka pirms desmit vai divdesmit gadiem. Šī ēka bija da­žādu stilu apvienojums, turklāt ne sevišķi veiksmīgs. Viņš no­sprieda, ka slepkavām tas bijis zināms. Mūsdienās rekonstruētas ēkas modernais interjers nebija aiztikts, savukārt dārzs pamatīgi izrakņāts. Acīmredzot nelieši atkal kaut ko meklējuši, taču šoreiz ārā, nevis mājā. Droši vien zinājuši, kur meklēt un kur noteikti nevajag meklet.

Acīmredzot viņiem zināms pietiekami daudz.

Lai pasargātos no dzestrā lietus, Foristers saslēja apkakli.