Senatnes vārti

četrdesmitā nodala

Robs sēdēja savā dzīvokli un kā apmats skatījās video. To Klonkarijs pirms trim dienam bija nosūtījis pa elektronisko pastu.

Videoierakstā bija redzama viņa meita un Kristīne kādā neiz­protamā telpā. Abām bija aizbāzta mute. Abas piesietas pie koka krēsliem - stingri un pamatīgi.

Vairāk nekas nebija saskatāms. Abas šķita tīrās drānās. Redza­mu ievainojumu nebija, taču gumijoto mutes vikšķu un acīs sa­stingušo baiļu dēļ šis ieraksts Robam uzdzina šermuļus.

Taču viņš to skatījās ik pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm. Skatījās un skatījās, tad pastaigāja pa dzīvokli - apakšveļā, ne­skuvies, nemazgājies, izmisuma pārņemts. Viņš jutās ka Ciešanu tuksnesī apmaldījies svētais, kam traumēta psihe. Viņš mēģināja apēst sviestmaizi, taču atmeta ar roku. Kārtīgu maltīti viņš nebija baudījis jau ļoti ilgu laiku, ja neskaita brokastis, ko bijusī sieva pagatavoja pirms dažām dienām.

Viņš devās pie Sēlijas, lai apspriestu meitas likteni, un viņa dāsni uzcepa bekonu ar olām. Robs pirmo reizi pa ilgiem laikiem bija juties izsalcis un apēda pusi sagatavotā, taču tad Sēlija sāka raudat. Robs piecēlās un mierinādams apskāva bijušo sievu, bet kļuva vēl sliktāk - Sēlija viņu atgrūda un apgalvoja, ka viņš vai­nīgs visās nelaimēs. Viņa kliedza, raudāja un sita. Bet Robs tikai Stāvēja, ļaudamies sitieniem pa seju un vēderu. Viņš rami uztvē­ra belzienus, jo uzskatīja, ka Sēlijai taisnība. Viņai bija tiesības dus­moties. Tieši viņš bija ievilcis ģimeni šajos drausmīgajos notiku­mos. Vainojama viņa nemitīgā vēlēšanās rakstīt, patmīlīgās alkas pēc žurnālista slavas, neprātīgā tieksme nelikties ne zinis par pie­augošajām briesmām. Kaut vai tas, ka viņa nebija mājās, lai aiz­stāvētu Liziju. Un viss pārējais.

Bezgalīgā vainas apziņa un pašpārmetumi, ko Robs izjuta, šķi­ta teju kā svētlaime. Tās vismaz bija īstas, patiesas, dziļas emoci­jas, lai caururbtu to savādi stindzinošo izmisumu, kas neatstājas teju ne mirkli.

Pie pilna saprāta viņu turēja vienīgi telefons. Stundām viņš drū­mi blenza uz to, alkdams izdzirdēt zvanu. Un tas atskanēja, pat daudzkārt. Dažbrīd zvanīja draugi, citreiz - kolēģi no redakcijas vai Izobela no Turcijas. Zvanītāji centās palīdzēt, taču Robam trū­ka pacietības, jo viņš gaidīja tikai vienu - kadu vēsti 110 policijas.

Viņš jau zināja, ka atrasts kāds daudzsološs pavediens - pirms četrām dienām bija piezvanījis Foristers un pateicis, ka ban­dīti acīmredzot slēpjas kaut kur netālu no Monpeljē nama uz dienvidiem no Dublinas. Tātad Īrijas Elles uguņu kluba mītnē. De­tektīvs pastāstīja, kā Skotlendjards nonācis pie tāda secinājuma. Proti, slepkavu spēja pēkšņi nozust izskaidrojama ar braukšanu iekšā un ārā no valsts, taču muita un pasu kontrole nekādus re­zultātus nav devusi. Tas nozīmē, ka viņi dodas uz valsti, kurā no Lielbritānijas var iebraukt, neuzrādot pasi.

Tātad viņi braukuši vai lidojuši uz Īriju.

Izklausījās visnotaļ ticami, taču Foristers sarunā ar Robu uz­skatīja par nepieciešamu pieminēt ari kādu savādu teoriju par ap­raktiem upuriem, Ribemonas nāves bedri, Čatalhejiku, slepkavu vārdā Geisijs un Klonkarija tieksmi atrasties netālu no savu sen­ču upuriem… Tanī brīdī Robs bija izslēdzis telefonu.

Viņš nebūt nebija pārliecināts, ka Foristera psiholoģiskajās spekulācijās ir kaut druska taisnības. Tās bija tikai nojausmas, un Robs neticēja nojausmām. Viņš vispār nekam neticēja. Viņš ne­ticēja pat sev. Viņš spēja ticēt tikai negantajām dusmām uz sevi 1111 bezgalīgajām mokām.

Tonakt viņš likās gultā un nogulēja trīs stundas. Sapnī viņš redzēja krustā sistu dzīvnieku - brēcošu cūku vai varbūt suni. Kad viņš pamodās, ausa saule. Aina ar pienagloto dzīvnieku ne­atstāja prātu, tādēļ viņš iedzēra valiuma tableti. Otrreiz viņš pa­modās jau pēcpusdiena. Zvanīja mobilais telefons. Zvanīja! Pie­skrējis pie galda, viņš paķēra aparātu.

- Hallo? Hallo!

-Rob!

Tā bija… Izobela. Viņa noskaņojums strauji pasliktinājās. Ro­bam gan patika Izobela, viņš apbrīnoja šīs sievietes gudrību un vēlēšanos palīdzēt, taču tobrīd alka dzirdēt tikai zvanu no polici­jas. Tikai un vienīgi no policijas.

- Izobela…

- Vai ir kādi jaunumi?

Viņš nopūtās.

- Kopš mūsu pēdējās sarunas - nekādu. Neka. Tikai… arvien tie paši nolādētie e-pasti. No Klonkarija. Video…

- Robert, man ļoti žēl. Man tiešām ļoti žēl. Bet… - Viņa uz mir­kli apklusa. Robs iztēlojās, kā viņa sēž savā elegantajā koka mājā un veras uz zilo jūru. Šī aina atgādināja Robam, ka viņš, raugo­ties zvaigznēs virs Marmora jūras, bija iemīlējies Kristīnē. - Ro­bert, man ir kāda ideja.

- Ak tā.

- Par "Melno grāmatu".

- Skaidrs… - Robs tik tikko spēja koncentrēties.

Taču Izobela nelikās mierā.

- Uzklausi mani, Rob! Tie nelieši taču meklē grāmatu, vai ne? "Melno grāmatu"? Viņi izmisīgi vēlas atrast grāmatu. Un tu pa­teici, ka vari palīdzēt, ka esi to atradis vai kaut ko tamlīdzīgu… Lai bandīti turpinātu sarunas, vai ne?

- Jā, bet… Mums tās grāmatas nav, Izobela. Mums nav ne jaus­mas, kur to meklet.

-Tieši tā! Iztēlojies, kas notiktu, ja grāmata būtu mūsu rokas. Ja mēs noskaidrotu, kur "Melno grāmatu" meklēt, tad varētu ar viņiem manipulēt, vai ne? Mēs varētu… apmainīt… pierunāt… sa­proti, ko es cenšos pateikt?

Robs drūmi piekrita Izobelai. Gribējās, lai šis telefona zvans dotu enerģiju un cerību, taču viņš jutās pārāk noguris.

Izobela turpināja runāt. Robs klausīdamies basām kājām stai­gāja pa dzīvokli, piespiedis telefona aparātu zem zoda. Tad viņš apsēdās pie rakstāmgalda un lūkojās uz spīdīgo klēpjdatoru. Klonkarijs pagaidām nebija atsūtījis nevienu jaunu elektroniskā pasta vēstuli.

Tā kā Izobela joprojām kaut ko stāstīja, Robs mēģināja koncen­trēties.

- Piedodiet, Izobela, es neieklausījos. Ko jūs teicāt?

- Saprotu… - Sieviete nopūtās. - Es paskaidrošu. Domāju, ka bandīti nonākuši uz nepareizām pēdām.

- Kāpēc?

- Es veicu nelielu pētījumu. Mēs zinām, ka bandīti interesējas par asiriologu Leijardu, kurš ticies ar jesīdiem. Tiesa?

Robam prātā atausa neskaidras atmiņas.

- Jus runājat par ielaušanos skolā?

- Ja. - lzobelas balsi ieskanējās mundrums. - Pateicoties Osti- nam Henrijam Leijardam, Kenfordas skolā tika uzbūvēta Nīnives veranda. Viņš kļuva slavens ar to, ka ticies ar jesīdiem. Tūkstoš astoņsimt četrdesmit septītajā gadā.

- To mēs zinām…

- Bet patiesībā viņš ar jesīdiem ticies divas reizes! Otrā bija tūkstoš astoņsimt piecdesmitajā.

-Skaidrs… Un?

- Viss aprakstīts grāmatā, par kuru atcerejos tikai tagad. Lūk. "Asīrijas iekarošana". Te rakstīts, ka Leijards tūkstoš astoņsimt četrdesmit septītajā gada devies uz Lalešu. To mes jau zinām. Tad viņš atgriezies Konstantinopolē, kur ticies ar britu vēstnieku Di­ženajā Portā.

-Kur?

- Diženajā Porta. Tā mēdza dēvēt Osmaņu impēriju. Vēstnie­ka amatā tolaik bija sers Stretfords Keiūngs. Un tieši tad viss mai­nījās. Pēc diviem gadiem Leijards atkal atgriezās pie jesīdiem un tika uzņemts ar neizskaidrojamu godu. Tad viņš atrada visas tās senlietas, kas viņu padarīja slavenu. Par šo notikumu ir rakstīts daudzās vēstures grāmatās. Saproti…

Robs centās aizgainīt no prāta savas meitas tēlu un gumijotos vīkšķus…

- Patiesību sakot, man nav ne jausmas, par ko jus runājat.

-Ja, Rob, piedod. Ķeršos uzreiz pie lietas. Pirmajā ekspedīcijā

Leijards devās uz Lalešu. Es uzskatu, ka tieši tad viņš no jesīdiem uzzinājis par "Melno grāmatu", kuru viņiem atņēmis anglis vār­dā Jeruzalemes Volijs. Leijards bija pirmais brits, ko jesīdi satiku­ši kopš Volija vizītes, varbūt pat pirmais rietumnieks, tātad viss izklausās pietiekami loģiski. Jesīdi noteikti pavēstījuši, ka vēlas saņemt grāmatu atpakaļ.

- Varbūt…

- Tad Leijards dodas uz Konstantinopoli un par saviem atklā­jumiem pastāsta vēstniekam Keningam. Mēs skaidri zinām, ka šie vīri ir tikušies. Tāpat mēs zinām, ka sers Stretfords Kenings bija Īrijas anglis, valdošās protestantu kliķes pārstāvis.

Beidzot Robs sāka apjaust, ko tas varētu nozīmēt.

_____________ senatnes vākti ______________

- Kenings bija īrs?

- Ja! Īrijas angļu aristokrāts. Nelielas grupiņas piederīgais. Tajā ieskaitāmi tādi cilvēki kā Volijs un lords Senledžers. Elles uguņu kluba biedri. Viņi visi ir saistīti.

-Jā, ļoti interesanti. Laikam. Bet ko tas mums dod?

- Tajā paša laikā Īrijā izplatījās baumas par kadu Edvardu Hinksu.

- Kā, lūdzu? Es par tādu neesmu dzirdējis.

- Hinkss bija mazpazīstams īru mācītājs no Korkas. Viņam iz­devās atšifrēt ķīļrakstus! Tā tiešām ir, Rob. Pameklē internetā! Tā ir viena no asirioloģijas lielākajām mīklām. Izglītotās Eiropas zi­nātnieki centās atšifrēt ķīļrakstus, bet visus apsteidza šis Īrijas lau­ku vikārs! - Izobelas tonis liecināja par aizrautību. - Tagad salik­sim divi plus divi kopā. Kā gan Hinksam pēkšņi izdevās atšifrēt ķīļrakstus? Viņš bija mazpazīstams protestantu garīdznieks no ne­kurienes vidus. No Eires salas purviem.

-Jūs domājat, ka viņš atradis "Melno grāmatu"?

- Es domāju, ka Hinkss atrada "Melno grāmatu". Ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka tā bijusi ķīļrakstā. Tātad Hinkss to atradis, iz­tulkojis, atšifrējis ķīļrakstus un sapratis, ka atklājis Volija dārgu­mu. Slaveno jesīdu tekstu, kas reiz piederējis Elles uguņu klubam. Varbūt viņš mēģinājis to paturēt noslēpumā; un tikai daži Īrijas protestanti bus zinājuši, ko Hinkss atradis, - cilvēki, kam nebija svešs Volija un pirmām kārtām Īrijas Elles uguņu kluba stāsts.

-Jūs runājat par Īrijas aristokrātiem, vai ne? Par tādiem cilvē­kiem kā… Kenings?

Izobela teju iekliedzās.

- Tieši tā, Rob! Sers Stretfords Kenings Īrijas angļu aprindās bija ietekmīgs vīrs. Tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, ari Kenings droši vien kaunējās par Elles uguņu kluba pagātni. Uzzinājis par Volija grāmatas atrašanu, Kenings uzreiz saprata, ka atrisināt vi­sas viņu problēmas. Vajadzēja tikt vaļā no šīs grāmatas. Un

Kenings zinaja, ka Leijards vēlas atdot šo grāmatu jesīdiem. Un Hinkss to ir atradis.

-Tātad "Melnā grāmata" aizceļoja atpakaļ uz Konstantinopoli…

- Un visbeidzot nonāca pie jesīdiem… ar Ostina Leijarda palī­dzību!

Klausulē iestājās klusums. Robs apsvēra jauno koncepciju. Un mēģināja nedomāt par savu meitu.

- Nu, tā ir tikai teorija…

- Tā ir vairāk nekā teorija, Rob. Paklausies! - Robs dzirdēja, kā Izobela šķir grāmatas lapas. - Luk. Klausies! Te ir atskaite par Leijarda otro braucienu pie jesīdiem. "Kad jesīdi saka runāt, ka Leijards atgriezies Konstantinopolē, tika nolemts nosūtīt četrus je­sīdu priesterus un vadoni…" Un viņi devās uz Konstantinopoli.

-Tātad…

- Klausies tālāk. Pēc dažām "slepenām pārrunām" ar Leijar- du un Keningu Osmaņu impērijas galvaspilsētā, Leijards un jesī­di devās uz austrumiem, uz Kurdistanu, uz jesīdu zemēm. - Izo­bela ievilka elpu un nolasīja citātu: - "Ceļojums no Vana ezera uz Mosulu izvērtās par triumfa gājienu… Pār Leijardu lija sirsnī­gas pateicības lietus. Tieši viņu jesīdi bija uzrunājuši, un viņš pie­rādīja, ka ir šis uzticības vērts." Pēc tam viņi cauri jesīdu ciemiem devās uz Urfu, un viņiem līdzi "simtiem dziedošu un klaigājošu ļaužu".

Robs apjauta, cik satraukta ir Izobela, taču nespēja dalīties ša­jās emocijās. Drūmi vērdamies mākoņu pilnajās Londonas debe­sīs, viņš teica:

- Labi. Es sapratu. Iespējams, jums taisnība. Tatad "Melnā grā­mata" varētu but kaut kur Kurdistāna. Nevis Lielbritānijā vai Īri­jā. Leijards to aizvedis atpakaļ. Bandīti acīmredzot kļūdījušies. Skaidrs.

- Protams, dārgais, - Izobela sacīja. - Taču tā nav vienkārši Kurdistāna, tā ir Urfa. Saproti? Ari grāmata minēta Urfa. Laleša, protams, ir jesīdu svētā pilsēta, taču senā administratīvā, politis­kā galvaspilsēta ir Urfa. Tatad grāmata meklējama Šanliurfā! Tā paslēpta tur. Leijards to aizveda uz turieni. Un pateicīgie jesīdi viņam izstāstīja, kur atrast izcilas senlietas. Nīnives obelisku un tamlīdzīgi. Leijards un Kenings tika pie kārotas slavas. Viss sa­skan!

Robam bija izkaltusi mute, un viņu pārņēma spējš sarkastiska izmisuma vilnis.

- Skaidrs, Izobela. Tas ir iespejams. Bet, pie velna, kā mēs da­būsim grāmatu rokā? Kā? Jesīdi jau mēģināja mūs nogalināt. Šan­liurfā mēs neesam gaidīti. Bet jūs iesakāt mums taisnā ceļā doties atpakaļ un pieprasīt svētos rakstus? Vai mums vēl kaut ko vaja­dzētu pagūt? Varbūt šķērsot Vana ezeru?

- Es nerunāju par tevi, - nopūtusies stingri noteica Izobela. - Es runāju par sevi. Tā ir mana iespēja! Man Urfā ir draugi. Ja es pirmā tikšu pie "Melnās grāmatas", varbūt tikai aizņemšos uz. da­žam stundām, lai nokopētu, tad mums būs kaut kas, ko piedāvāt Klonkarijam. Varēsim savas zināšanas iemainīt pret Liziju un Kristīni. Turklāt es tiešām pazīstu jesīdus. Es ticu, ka varēšu at­rast to grāmatu.

- Izobela…

- Atrunāt mani neizdosies! Es dodos uz. Šanliurfu, Rob. Atra­dīšu to grāmatu. Kristīne ir mana draudzene, un tavu meitu uz­skatu gluži vai par savējo. Es gribu palīdzēt. Es to varu. Tici man!

- Bet, Izobela, tas ir bīstami. Teorija ir gluži vienkārši neprātī­ga! Turklāt jesīdi, kurus sastapu es, ir cieši pārliecināti, ka grā­mata joprojām atrodas Lielbritānijā. Ko tas varētu nozīmēt? Un tad vēl tas Kiribali…

Sieviete iesmejas.

- Mani tas Kiribali nepazīst. Turklāt man ir sešdesmit astoņi ga­di. Ja mani nogalinās kāds psihiski slims nestorietis, lai tā būtu - vairs nevajadzēs uztraukties par jaunu briļļu recepti. Taču domāju, ka ar mani viss būs kārtībā, Rob. Es jau esmu prātojusi, kur "Melno grāmatu" varētu meklēt. Šovakar es lidoju u/. Urfu.

Robs iebilda. Izobelas dotā cerība bija vārga, ļoti vārga, taču vienlaikus patīkama. Varbūt tādēļ, ka citu cerību viņam nebija. Turklāt Robs zināja, ka Izobela riskē ar savu dzīvību - lai kāds ari būtu iznākums.

- Paldies, Izobela. Paldies jums par visu, lai kas ari notiktu.

- Nav par ko. Dc nada. Mēs izglābsim meitenes, Rob. Drīz tik­simies. Visi četri!

Atslīdzis krēslā, Robs izberzēja acis. Tad viņš aizgāja uz kro­dziņu un viens pats dzēra alu. Atgriezies - uz dažām minūtēm - viņš nespēja izturēt klusumu, tādēļ izgāja atkal uz ielas un turpi­nāja dzert. Viņš staigāja no viena kroga uz otru un ik pēc piecām minūtēm ieskatījās mobilā telefona ekrānā. Tapat viņš rīkojās nā­kamajā dienā un arī pēc tam. Sēlija piezvanīja piecas reizes. Zva­nīja ari draugi no The Times, Stīvs, Sēlija, taču no policijas nebija ne miņas.

Un gandrīz katru stundu zvanīja Izobela, atskaitoties par pa­veikto Urfā. Stāstīja, ka esot "tuvu patiesībai, tuvu grāmatai". Da­ži jesīdi noliedzot, ka grāmata ir pie viņiem, savukārt citi uzska­tot, ka viņai taisnība un "Melnā grāmata" savulaik atdota atpakaļ, taču nav zināms, kur to meklēt.

- Es esmu tuvu, Rob, - viņa teica. - Ļoti tuvu.

Pēdējās telefonsarunas laika Robs klausulē dzirdēja muedz.i- nu saucienus, kas apslāpēja Izobelas kaismīgo stāstījumu. "Ir sa­vādi šaušalīgi dzirdēt Šanliurfas trokšņus. Ja es nebūtu devies uz turieni, tas briesmas nenotiktu." Robs vairs negribēja domāt par Kurdistānu.

Nākamās divas dienas Robam bija tīrās mocības. Izobela vairs nezvanīja. An Stīvs vairs tik bieži neatgādināja par sevi. Klusums nebija izturams. Viņš mēģināja iedzert tēju un mierināt Sēliju, aiz­gāja uz lielveikalu un nopirka vodkas pudeli. Atgriezies mājās, viņš tūdaļ sēdas pie klepjdatora. Jau atkal. Šī naba kļuvusi teju automātiska, jo cerību sagaidīt kādu ziņu nebija.

Taču šoreiz ekrānā parādījās neliels aploksnes simboliņš. Pie­nākusi jauna elektroniskā pasta vēstule. Jauna vēstule no… Klon­karija.

Uztraukumā sakodis zobus, Robs atvēra vēstuli.

Sūtījums bija tukšs - ja neskaita saiti uz videoierakstu. Robs noklikšķināja uz šīs saites. Ekrāns uzdzirkstīja un tad noskaid­rojās. Robs ieraudzīja Kristīni un savu meitu tukšā istaba, abas atkal bija piesietas pie krēsliem. Ši istaba šķita nedaudz mazāka nekā iepriekšējā. Gūsteknēm mugurā bija citas drēbes. Acīmredzot viņas pārvietotās uz citurieni.

Bet ne jau tādēļ Robs nodrebēja, neciešamu baiļu un sāpju pār­ņemts. Šermuļus uzdzina maisi, kas bija galvā abām ķīlniecem. Kāds viņām uzmaucis galvā maisus.

Saviebies Robs atcerējās, cik briesmīgi juties Lalešā ar tādu mel­nu maisu galvā. "Kā skatoties tumsā."

Videoieraksts - Lizija un Kristīne sēž klusēdamas ar maisiem galvā un piesietas pie krēsliem - ilga trīs minūtes. Pēc tam parā­dījās Klonkarijs, kurš runāja tieši kamerā.

Robs lūkojās slaidajā 1111 pievilcīgajā jauneklī.

- Sveiks, Rob! Kā redzi, esam pārcēlušies uz daudz satrieco- šāku mājvietu. Meitenēm uzvilkti maisi, jo mēs gribam viņas par- biedet līdz nāvei. Tātad. Izstāsti man par "Melno grāmatu"! Vai tiešam esi ticis tai klāt? Man tas jāzina. Gribu but pilnīgi infor­mēts. Lūdzu, neko neturi noslēpuma! Man tie nepatīk. Ģimenes noslēpumi ir tik šausmīgi, vai ne? Tad stāsti! Ja vēl gribi satikt savas meitenes, ja nevēlies, lai viņas mirst, tad stāsti! Un nekavē­jies! Nemudini mani darīt to, ko es patiesība nemaz nealkstu darīt.

Klonkarijs aizgriezās. Šķita, ka viņš sačukstas ar kādu, kurš stāv aiz kameras. Fonā atskanēja smiekli. Tad Klonkarijs atkal pievērsās kamerai.

- Ķersimies pie lietas, Rob! Tu zini, ko es gribu darīt un ar ko nodarbojos. Tā ir upurēšana, vai ne? Cilvēku upurēšana. Diem­žēl esmu grūtas izvēles priekšā. Proti, nezinu, kā lai nogalinu ta­vu meitu un Kristīni. Jo upurēšanas metožu ir tik daudz! Kuras ir tavas miļākās, Rob? Man labāk patīk vikingu rituāli. Tev ne? Pie­mēram, asiņainais ērglis. Profesors noteikti satraucās, kad mēs viņam izrāvām plaušas. Apbrīnoja procesa atstāto iespaidu, ja at­ļauts tā sacīt. Taču mes varējām būt daudz… nežēlīgāki. - Klonka­rijs pasmaidīja.

Robs sēdēja savā dzīvokli un svīda.

- Debešķīgs rituāls ir ari ķeltiem, - teica Klonkarijs, paliecies tuvāk kamerai. - Viņi dūra savus upurus uz mieta. īpaši jaunas sievietes. Vispirms viņas noģērba kailas, tad aiznesa uz lauku, uz­cēla augstas, asas kārts galā, izpleta viņām kājas un tad… gluži vienkārši parava uz leju. Uzdūra uz mieta. Caur vagīnu vai anā­lo atveri. - Nožāvājies Klonkarijs turpināja: - Es tiešām negribu ko tādu darīt ar tavu draudzeni, Rob. Saproti, ja iegrūdīšu mietu viņai pežā, tad viņa nošķiedis ar asinīm visu paklāju. Un mums būs jāpērk milzigs daudzums paklāju tīrīšanas līdzekļa. Tik ne­vajadzīgi izdevumi! - Viņš atkal pasmaidīja. - Tādēļ labāk pagā­dā man to "Melno grāmatu"! To Volija mēslu, ko tu atradi Lalešā. Un atdod to nekavējoties!

Kamera viegli noraustījās. Klonkarijs pastiepa roku, lai to no­stabilizētu. Tad viņš teica taisni kamerā:

-Savukārt bērnu upurēšana… Tā kā Lizija ir šeit…

Piecēlies viņš piegāja pie Lizijas krēsla. Ar burvju mākslinie­ka cienīgu žestu Klonkarijs norāva meitenei maisu no galvas. Ma­zā pārbijusies vērās kamerā. Gumijotais vīkšķis viņai joprojām bija mutē.

Klonkarijs noglauda Lizijas galvu.

- Ir tik daudz metožu, ko varētu izmantot šīs meitenes upurē­šana! Kuru mums izvēlēties? Inki aizvestu bērnus kalnos un at­statu drošā navē. Taču tam vajadzīgs pārāk ilgs laiks. Un tas bū­tu… garlaicīgi. Varbūt izmantot kādu no rafinētajām acteku meto­dēm? Vai esi dzirdējis par dievu Tlaloku? - Viņš apgāja apkārt Lizijas krēslam. - Godīgi sakot, šis dievs bija ists nelabais, Rob. Viņš velējās savas slāpes veldzēt ar cilvēku asarām, tādēļ acteku priesteriem nācās raudināt bērnus. Un šis asaras plūda no bērnu pirkstu galiņiem. Ļoti lēni. Cita pēc citas.

To sakot, Klonkarijs atraisīja vienu Lizijas roku. Robs manīja, ka meitenes rociņa dreb.

-Jā, Rob, viņiem norāva nagus un tad nogrieza pirkstiņus. Pie­mēram, šādi. - Viņš noglāstīja Lizijas plaukstu. - Bērni, protams, raudāja, kad viņiem tika nogriezti pirkstu gali. Raujot mazajiem nost nagus, acteki savāca asaras un ziedoja tās Tlalokam. Pēc tam bērniem nocirta galvu. - Klonkarijs pasmaidīja un tad atkal pie­sēja Lizijas roku pie krēsla. - Iespējams, es tieši tā ari rīkošos, Rob. Sekošu seno acteku metodei. Taču uzskatu, ka tev vajadzētu pa­censties un atrunāt mani no šāda soļa. Nemudini mani noraut viņai nagus, nogriezt pirkstus un pēc tam nocirst galvu! Ja tu to­mēr būsi pārāk stūrgalvīgs, es tev noteikti aizsūtīšu plastmasas trauciņu ar viņas asarām. Tātad ķeries pie darba, kusties, strādā! - Viņš pasmaidīja. - Uz priekšu!

Slepkava paliecās tuvāk, meklējot slēdzi. Videoieraksts tika ap­turēts.

Vel desmit minūtes Robs vērās datora ekrāna. Sastingušajā Klonkarija smīnā. Augstajos vaigu kaulos; mirdzošajās zaļajās acis un tumšajos matos. Viņam aiz muguras vīdēja Lizija un Kris­tīne - piesietas pie krēsliem, gaidīdamas uzduršanu uz mieta, sa- kropļošanu un nāvi. Robs nešaubījās, ka Klonkarijs tā ari izda­rīs, - viņš bija lasījis ziņojumu par de Savarija slepkavību.

Nākamo dienu Robs pavadīja kopā ar Sēliju. Un tad saņēma vēl vienu elektroniskā pasta vēstuli ar kārtējo videoierakstu. Tas bija tik briesmīgs, ka skatīdamies Robs izvēmās.