Senatnes vārti

Divdesmit ceturtā nodala

*

"Vai esam nokavējuši? Atkal esam palaiduši viņus garam?"

Detektīvs Foristers lūkojās pāri akmens aplim brūni zaļajā Kambrijas tīreli. Viņš atcerējās vel kādu lietu, kura pierādījumi ti­ka meklēti līdzīgā vietā. Slepkava bija apracis savu sievu Korn- volas tīreli. Upura galva tā arī netika atrasta, taču pat tas draus­mīgais noziegums nebija tik ļauns kā tagadējais. Upurētāju banda šķita patiesi baisa - neprātīgu nežēlību papildināja izsmalcināts prāts. Briesmīga kombinācija.

Spēris soli pāri zemam koka pakāpienam, Foristers pievērsās pēdējam pierādījumam. Viņš zināja, ka banda pametusi Menas salu dažas stundas pēc slepkavības. Tikuši uz pirmā automašī­nu prāmja, kas kursē no Daglasas uz Hīšemu Lenkašīrā, - kriet­nu laiku pirms tam, kad ostās 1111 lidostās izsludināta trauksme. Viņš to visu zināja, jo vērīgs I līšemas dokers iegaumējis melnu Toyota Landcruiser, kas pirms divām dienām agrā rītā braukusi cauri ostai un no kuras termināļa autostāvvieta izkāpuši pieci jau­nekļi. Tie kopā devušies brokastīs. Dokers ari gājis uz kafejnīcu un apsēdies pie blakus galdiņa.

Foristers piegāja pie giita, pelēka akmens, kas apaudzis ar lai- mu zaļām sūnām. Izņēmis no kabatas piezīmju grāmatiņu, viņš pārlasīja dokera atbildes uz jautājumiem. "Visi puiši bija gari un jauni. Mugurā dārgas drēbes. Nez kādēļ šķita dīvaini." Šis savā- dums izraisījis jaunā dokera interesi. Reiss no Daglasas uz Ilīše- mu nebija pats populārākais maršruts. Tik agrā rīta prāmis Dagla- sa uzņēma zemniekus, kādu biznesmeni un dažus tūristus. Pieci klusējoši gara auguma jaunekļi ļoti dārgā, melnā Landcruiserl Tiesādams bekonu un olas, dokers bija mēģinājis uzsākt sarunu. Veltīgi.

Tālāk piezīmēs bija rakstīts: "Puiši negribeja runāt. Viens no viņiem izmeta tikai "labrītu", lespejams, viņš runāja ar ārzemnieka akcentu. Franču vai tamlīdzīgu. Varbūt bija itālietis, neesmu pār­liecināts. Otram bija angļu aristokrāta akcents. Tad viņi gluži vien­kārši piecēlās un aizgāja. It ka es butu sabojājis viņiem brokas­tis."

Dokers neatcerējās automašīnas numuru, taču dzirdēja vienu no jaunekļiem pieminam kaut ko līdzīgu "Kāsljigai" - bridi, kad viņi gāja ārā no kafejnīcas un devās uz automašīnu. Foristers un Boidžērs steigšus sāka meklet informāciju par šo "Kāsljigu", taču nebrīnījās, uzzinot, ka tādas vietas nemaz nav. Savukārt netālu no Hīšemas atradās Kāslriga. Visnotaļ populārs objekts.

Kāslriga ir viens no akmens apļiem Lielbritānijā, kas diezgan labi saglabājies. Tajā ir trīsdesmit astoņi dažādu izmēru un for­mu akmeņi, kas datēti ar trīstūkstoš divsimto gadu pirms mūsu ēras. Slavu tā ieguvusi arī ar desmit akmeņu grupu, kas veido no­slēgtu četrstūri, kura nozīme "nav zināma". Savā Skotlendjarda kabinetā Foristers bija Google programmas meklētājā ierakstījis vārdus "Kāslriga" un "cilvēku upurēšana" un atklājis, ka šie jē­dzieni ir cieši saistīti. Deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados Kāslrigā atrasts akmens cirvis. Daži uzskata, ka tas izman­tots druīdu upurēšanas rituālā. Daudzi zinātnieki apstrīd šādu apgalvojumu. Antikvāri un folkloristi uzstāj, ka upurēšanas fakts nav atspēkojams. Rituālās slepkavības tradīcijai ir senas saknes, to deviņpadsmitā gadsimta sakumā pieminējis pat slavenais vie­tējais dzejnieks Vērd svērts.

Mugura pūta Kambrijas vējiņš. Foristers lasīja dzejoļa pantu, ko bija norakstījis Hīšemas bibliotēka:

Pusdienā staigāju klajās melnās Ticības mežos un naktsvidus ēnās Kur māņticību spiedošu raugu Apkārt daudz draudu šausmīgu, baigu Platu šalli no sēru vediena Liecot galvu, melnroce audina Rau! saklausīju es arfas skaņas Lūk! parādās druidu dēli viņas Kādēf veries mani tu tik modri Kādēļ skati tu mani par upuri?

Kambrijas pakalnos iestājās silta pavasara diena. Aprīļa bei­gu saule spoži apspīdēja apkārtni, zaļās nogāzes, rasotās velē­nas, attālos egļu mežus. Un tomēr - izlasījis dzejoli, Foristers no­drebēja.

- "Pusdienā staigāju klajās melnās", - skaļi atkārtoja Foris­ters.

Boidžērs tobrīd platiem soļiem gāja pāri zālājam un apmulsis apstājās.

- Kungs?

- Tas ir Vērdsvērta dzejolis.

- Ak tā. - Boidžērs pasmaidīja. - Jāatzīst, nepazinu to.

- Es arī, - atteica Foristers un aizvēra piezīmju grāmatiņu. Viņš atsauca atmiņā savu centra rajona skolas prātīgo, centīgo, jauno angļu valodas skolotāju, kas nopūlējās iebāzt galvā Šekspīra "Makbetu" pulciņam puišu, kurus vairāk interesēja alkohols, re­geja mūzika un sīkas zādzības veikalos. Absolūti neveiksmīgs mēģinājums. Tikpat labi varētu mācīt latīņu valodu kosmonau­tiem.

- Skaista vieta, - novilka Boidžērs.

-Jā.

- Vai esat pārliecināts, ka viņi devās uz šejieni, kungs? Uz šo vietu?

-Jā, - atbildēja Foristers. - Kurp gan vel viņi būtu devušies?

-Varbūt uz Liverpūli?

-Nē.

- Blekpūlu?

- Nē. Ja viņi dotos uz citurieni, tad ar prāmi būtu braukuši uz Berkenhedu. No turienes tūdaļ var nonākt uz autostrādes. Taču viņi devās uz. Hīšemu. No tās ceļš ved tikai uz Ezeru apgabalu. Un uz šejieni. Nedomāju, ka viņi nolēmuši patīkami pavadīt lai­ku pie ezeriem. Menā viņi apmeklēja vikingu kapsētu, kas tiek saistīta ar upurēšanu. Un tad brauca uz šejieni. Uz Kāslrigu. Tiek uzskatīts, ka arī šeit veikti upurēšanas rituāli. Turklāt dokers dzir­dēja viņu sarunu. Viņi noteikti pabijuši šeit.

Boidžērs ar Foristeru aizgāja līdz vienam 110 augstākajiem menhīriem. Akmens laika gaitā kļuvis raibs un apaudzis ar ķērp­jiem. Tīra gaisa pazīme. Foristers ar plaukstu pieskārās senajam akmens stabam. Tas bija tikko jaušami silts, kalnu saules noglās­tīts, un ļoti, ļoti sens. Ierakts te trīstūkstoš divsimt gadus pirms mūsu ēras.

- Kas viņus vilina uz šiem apļiem un drupām? - nopūties jau­tāja Boidžērs. - Kāda tam jēga?

Foristers klusi ieņurdējās. "Labs jautājums, taču atbilde vēl jā­meklē." Zemāk, upes ielejā, zem augstā Kāslrigas plato, varēja sa­skatīt Kambrijas policijas automašīnas. Četras no tām stāvēja sau­les pielietajā pikniku laukumā, vēl divas ripināja prom pa šauro ezerzemes ceļu - policisti devās iztaujāt viensētu un ciematu iedzīvotājus, vai tie nav redzējuši aizdomīgus svešiniekus. Līdz šim viņiem neveicās, taču Foristers jutās pārliecināts, ka slepka­vas bijuši Kāslrigā. Tajā valdīja īstā gaisotne. Šī augstā un vien­tulīgā apļa cēlājs acīmredzot bija iepazinies ar estētikas pamat­principiem. Varbūt pat ar fenšui. Aplis rasotajā zālē bija izbūvēts gluži kā amfiteātris. Apļveida teātris. Apkārtējie kalni atgādināja zem klajas debess izvietotas terases, kurās sēdēt skatītājiem, bet pats aplis bija gluži kā skatuve, altāris, mizanscēna. Taču - kam šī skatuve domāta?

lečērkstējās Boidžēra rācija. Viņš nospieda podziņu un saka sarunāties ar vienu no Kambrijas policistiem. Foristers klausījās. Pēc Boidžēra sejas izteiksmes un nevērīgajiem vārdiem bija skaidrs, ka vietējiem joprojām neveicās. "Varbūt slepkavas nemaz nav braukuši uz šejieni?"

Detektīvs sāka soļot uz priekšu. Lauka otrā pusē gar jaunau­dzes malu lavījās lapsa - teju nepamanāms, izplūdis oranžas krā­sas punkts. Piepeši dzīvnieks pagriezās un palūkojas atpakaļ, tieši virsū Foristeram, izrādot savvaļas dzīvnieka bailes un nežē­lību. Jau nākamajā brīdī lapsa bija nozudusi mežā.

Pamazām debesīs pulcējās mākoņi. Tīreļa pakalnus klaja melni plankumi.

Boidžērs saskatījās ar Foristeru.

- Zināt, kungs, pirms dažiem gadiem mēs Somijā izmeklējām kādu savādu lietu. Tas varētu noderēt.

- Kādu lietu?

- To nodēvēja par "Izgāztuves slepkavību".

-Jo liķis tika aprakts atkritumu kaudze?

- Tā varētu teikt. Viss sākās tūkstoš deviņsimt deviņdesmit as- tota gada oktobri. Ja pareizi atceros, izgāztuvē netālu no Hivinkē mazpilsētiņas atrada vīrieša kreiso kāju. Tas bija uz ziemeļiem no Helsinkiem.

Foristers šķita apjucis.

- Vai tu toreiz jau nedzīvoji Anglijā?

- Jā, bet sekoju visam, kas notika mājās. Tāpat kā jūs. īpaši jau šaušalīgām slepkavībām.

- Kas notika? - Foristers jautāja.

- Sākumā policija neko neatrada. Vienīgais pavediens bija šī kāja. Tad pēkšņi… nu, visi tie virsraksti… Policija apgalvoja, ka arestēti trīs cilvēki, kuri tiek turēti aizdomās par slepkavību, un esot norādes par viņu saistību ar sātanismu.

Vējš pieņēmās spēkā un šalkodams glaudīja senos akmeņus.

- Tūkstoš deviņsimt deviņdesmit devitaja gadā šis gadījums atkal parādījās avīzēs, jo lieta nonāca tiesā. Apsudzibu izvirzīja trim jaunekļiem. Interesantākais ir tas, ka tiesnesis pavēlēja četr­desmit gadus glabāt lietas dokumentus kā slepenus un visas de­taļas noklusēt. Somijā tā nemēdz notikt. Daži sīkumi tomēr nonā­ca atklātībā. Tās bija šausmas! Spīdzināšana, sakropļošana, nekrofilija, kanibālisms. Un vēl sazin kas.

- Kas bija upuris?

- Aptuveni divdesmit trīs gadus vecs puisis, kuru spīdzināja un nogalināja trīs viņa draugi. Manuprāt, visiem bija tikko div­desmit vai pat mazāk. - Boidžērs sarauca pieri, cenšoties atcerē­ties faktus. - Meitene bija septiņpadsmit gadus veca, pati jaunā­ka. Slepkavība notika pēc pamatīgas žūpošanas vairāku dienu garumā. Tika lietots mājās gatavots šņabis. Islandē to dēvē par Brennivin. Un par Melno nāvi.

- Izstāsti par slepkavību! - ieinteresēts mudināja Foristers.

- Puisi pamazam sakropļoja ar nažiem un šķērēm. Nogalinā­ja vairāku stundu garumā. Citu pēc cita nogrieza neskaitāmus miesas gabalus. Tiesnesis to nosauca par ilglaicīgu cilvēka upu­rēšanu. Kad puisis nomira, trijotne ņirgājās par upuri, ejakulējot viņam mutē un tamlīdzīgi. Tad viņam nogrieza galvu un laikam ari kājas un rokas. Tika izrauti iekšējie orgāni, piemēram, nieres un sirds. Faktiski ķermenis tika sadalīts gabalos. Dažus no tiem viņi apēda.

Foristers vēroja zemnieku, kurš gāja pa lauku ceļu pusjūdzeS attālumā.

- Un ko tas nozīmē? - detektīvs jautāja. - Kādas asociācijas tev radās ar šo lietu?

Padotais paraustīja plecus.

- Jaunieši pielūdza sātanu un klausījās smago metālu jeb death metai. Bija iemēģinājuši roku svētuma zaimošanā, baznīcu dedzi­nāšanā, kapu apgānīšanā.

-Un?

- Apmeklēja senās pagānu kulta vietas. Tadas ka šī.

- Taču līķi paslēpa atkritumu kaudzē, nevis Stounhendžā.

- Jā. Somijā nav Stounhendžas.

Foristers palocīja galvu. Zemnieks bija nozudis aiz pakalna. Senie akmeņi kļuva arvien pelēkāki un tumšāki, jo sauli aizklāja mākoņi. Tipiski ezerzemes laika apstākļi - te spīd spoža pavasa­ra saule, bet jau pēc pusstundas iestājas drūms ziemas aukstums.

- Kādi šie slepkavas bija? Ko teica sociologi?

- Vidusslāņa pārstāvji. Varētu pat teikt, ka bagātnieku atva­ses. Tie noteikti nebija nomales bērni. - Boidžērs aizvilka jakas rāvējslēdzēju, lai paglābtos no dzestrā vēja. - Elites bērni.

Košļādams zāles stiebriņu, Foristers vēroja savu padoto. Boi­džēra koši sarkanā vējjaka atsauca atmiņā nežēlīgu un pēkšņu ainu - uzšķērsts līķis, no kura sūcas sarkanas asinis. Foristers izspļāva zāles gabaliņu no mutes.

- Vai tu ilgojies pēc Somijas, Boidžēr?

- Ne. Dažkārt… Varbūt mazliet.

- Pēc kā tu ilgojies?

- Pēc mežiem. īstas saunas. Un… lācenēm.

- Lācenēm?

-Somija nav sevišķi interesanta zeme, kungs. Musu valodā ir desmittūkstoš vārdu, kas apzīmē piedzeršanos. Ziemas ir ļoti auk­stas, tādēļ visi nododas dzeršanai. - Vējš sabužināja somam ma­tus, un viņš tos atglauda no pieres. - Ir tāds jociņš, ko mēdz stās­tīt Zviedrijā. Par to, cik daudz var izdzert somi.

- Uz priekšu!

- Soms un zviedrs norunā satikties un iedzert. Katrs atnes vai­ra kas pudeles ļoti stipras somu vodkas. Abi sēž viens otram pretī pilnīgā klusumā un lej glāzēs vodku. Pēc trim stundām zviedrs piepilda abas glāzes un saka: "Skol!" Soms ar riebumu paskatās uz viņu un jautā: "Mēs satikamies, lai parunātu vai iedzertu?"

Foristers iesmējās. Kad detektīvs pajautāja Boidžēram, vai viņš ir izsalcis, jauneklis dedzīgi pamāja ar galvu. Saņēmis priekšnie­ka atļauju, viņš devās uz mašīnu apēst dienišķo sviestmaizi ar tunci.

Detektīvs viens pats klaiņoja apkārt. Šie meži piederēja valstij - Mežrūpniecības saimniecībai. Nogāzēs ka Napoleona pulki rin­dojās precīzi egļu stādījumu kvadrāti un bērzu grupas - klusē­jošs un nemanāms karaspēks. Foristers domāja par Boidžēra stās­tu. "Izgāztuves slepkavība" Hivinkē. "Vai ir iespējams, ka "Upurētāju banda" apglabā līķus, kaulus vai ko citu, nevis mēģi­na kaut ko atrakt? Bet Kreivenstritā nekas nebija apglabāts. Tā­pat ka Svētās Annas forta. Varbūt mēs nepietiekami centīgi mek­lējām?"

Viņš bija sasniedzis akmens apļa malu. Uz abām pusēm stie­pās klusējoši pelēki menhīri. Daži šķita aizmiguši vai nolikušies slīpi kā varena slaktiņa upuri. Citi likās stipri un teju izaicinoši. Foristers atcerējās, ko bija lasījis par Kaslrigu - par četrstūri, kura nozīme ir "svarīga, taču nezināma". Ja cilvēks nobraucis tik tālu ceļu, lai kaut ko apraktu, tad šī noteikti ir īstā vieta - simboliskā­kā visa apkārtnē. Ja Kāslriga tev kaut ko nozīmē, tad šis ir īstais galamērķis.

Foristers nopētīja apli. Lai atrastu četrstūri, nebija vajadzīgs ilgs laiks; to iezīmēja paši zemākie un senākie megaliti.

Divdesmit minūtes viņš pētīja šos zemos bluķus, pliķēdams un taustīdams miklo, tumšo augsni un slapjo, skābeno velēnu. Sāka līt - tas bija maigs ezerzemes lietutiņš. Foristers juta aukstas lā­ses uz kakla. "Varbūt esmu nonācis kārtējā strupceļā."

Tad viņš garajā, slapjajā zālē kaut ko pamanīja. Sīku izkusti­nātas augsnes svītriņu. Tumšā virskārta bija pacelta un tad atkal nolikta vietā. Ar neapbruņotu aci tas tikpat kā nebija redzams; to varēja ieraudzīt tikai zinātājs. Pietupies Foristers ar kailām rokām pacilāja augsni. Kriminālisti sajuktu prātā, redzot tik neprofesio­nālu rīcību, taču viņam gribējās visu noskaidrot.

Jau pēc dažām sekundēm pirksti aizskāra kaut ko aukstu un cietu, taču tas nebija akmens. Izņēmis priekšmetu no nelielās ie- dobes, Foristers notīrīja augsnes paliekas. Tā bija stikla pudelīte ar ļoti intensīvas tumši sarkana ruma krasas šķidrumu.