Senatnes vārti

Piektā nodaļa

- Tātad šie ir jaunie gravējumi, kas piemineti raksta? -Jā.

Robs stāvēja izrakumu laukuma vidū lidzās Breitneram. Abi atradās pašā bedres malā un skatījās uz garenu, T veida akmeņu apli iedziļinātā iežogojumā. Tie bija megaliti. Apkārt notika rosī­gi rakšanas darbi: turku strādnieki ar otām un lāpstiņām tīrīja ze­mi, rāpās lejup pa kāpnēm un pa dēļiem izliktiem celiņiem stū­ma ķerras ar akmeņiem. Saule svelmēja.

Gravējumi šķita savadi - taču pazīstami, jo Robs tos bija re­dzējis laikraksta ilustrācijās. Akmenī iegrebtas lauvas un spalvai­ni putni, varbūt pīles. Uz nākamā akmens bija kaut kas līdzīgs skorpionam. Pusei megalītu bija līdzīgi zīmējumi, daudzi no tiem nopietni bojāti, savukārt citi pilnīgi veseli. Robs uzņēma vairā­kas fotogrāfijas ar telefona kameru un pierakstīja bloknotā savus iespaidus, uzzīmējot arī savādos T veida megalitus.

- Bet, - sacīja Breitners, - tas, protams, nav viss. Komm.

Gar bedres malu viņi aizgāja līdz nākamajam iedziļinātajam veidojumam. Tur bija vēl citi okera krāsas stabi, kurus ieskāva māla ķieģeļu mūris. Starp dīvainajiem stabiem vidēja kaut kas lī­dzīgs grīdas flīzēm. Garām pagāja gaišmataina vāciete ar caur­spīdīgu plastmasas spainīti rokās. Tas bija pilns ar krama gaba­liņiem. Meitene sacīja:

- Guten Tag.

- šeit strādā daudzi studenti no I Ieidelbergas.

- Un pārējie strādnieki?

- Kurdi. - Breitnera mirdzošās acis uz brīdi apmācās. - Pro­tams, te ir ari citi eksperti, paleobotāniķi un divi vai trīs citi speci­ālisti. - Izņēmis kabatlakatu, viņš noslaucīja kailo galvu. - Un Kristīne…

Robs pagriezās. No teltīs iekārtotā vadības centra tuvojas ne­liela auguma apņēmīga sieviete haki krāsas biksēs un uzkrītoši baltā, tīrā kreklā. Ikviens izrakumu laukumā bija notraipījies ar visuresošajiem Gebeklitepes pauguru smilšu putekļiem. Taču šī arheoloģe ne. Robs saspringa - kā allaž, kad tika iepazīstināts ar jaunu, pievilcīgu sievieti.

- Kristīne Majēra. Mana skeletu speciāliste!

Sīciņā tumšmate pastiepa roku.

- Osteoarheoloģe. Nodarbojos ar bioloģisko antropoloģiju. Pē­tu cilvēku paliekas un tamlīdzīgi. Līdz šim gan neko tādu neesam atraduši.

Viņas balsi Robs saklausīja franču akcentu. It kā uzminējis Roba domas, Breitners sacīja:

- Kristīne Kembridžā studēja pie Izobelas Previnas, taču ir no Parīzes. Tatad mums šeit ir internacionāla komanda…

- Jā, esmu francūziete, taču jau daudzus gadus dzīvoju An- glijā.

Robs pasmaidīja.

- Mans vārds ir Robs Latrels. Un biogrāfija mums ir līdzīga, jo esmu amerikānis, bet kopš desmit gadu vecuma dzīvoju Lon­donā.

- Viņš ieradies, lai rakstītu par Gebekli! - Breitners spurdza. - Tādēļ es viņam parādīšu vilku!

- Krokodilu, - iebilda Kristīne.

Breitners sāka smieties, tad pagriezās un devas prom. Robs ap­mulsis lūkojās uz abiem zinātniekiem. Breitners ar rokas mājienu aicināja sekot.

- Kornm. Es parādīšu.

Viņi lokiem apgāja apkārt dažādām bedrēm un kaudzēm. Robs raudzījās uz visām pusēm. It visur bija redzami megaliti. Daži jo­projām līdz pusei zemē. Citi nolīkuši bīstamos leņķos. Viņš no­murmināja:

- Izrakumi ir daudz plašāki, nekā biju domājis…

Taciņa bija tik šaura, ka viņi gāja viens aiz otra.

- Radiolokācijas zondēšana un magnetivitāte rāda, ka šeit ap­rakti vēl divsimt piecdesmit akmeņi. Varbūt pat vairāk.

-Oho!

- Neticama vieta.

- Un tikpat neticami sena, vai ne?

-Tieši tā…

Breitners bija aiztraucies abiem tālu priekšā. Robam viņš at- gādināja zēnu, kurš dedzīgi vēlas parādīt vecākiem savu jauno mitekli. Kristīne turpināja:

- Patiesību sakot, ir ļoti grūti datēt šo vietu, jo nav nekādu organisku palieku. - Viņi bija nonākuši līdz metāla kāpnēm, un Kristīne nostājās līdzas Robam. - Šeit. Šādi. - Viņa enerģis­ki kāpa lejup. Acīmredzot arheoloģe nebaidījās notraipīt balto kreklu.

Robs viņai sekoja, taču ne tik veikli. Tagad viņi atradās kādas bedres dibenā. Apkārt gluži kā drūmi sargi slejās megaliti. Robs prātoja, kā šajā vieta izskatītos naktī, taču tūdaļ atvairīja pēkšņās domas un paņēma bloknotu.

- Tātad, ko jūs sakāt par datēšanu?

- Jā. - Kristīne sarauca pieri. - Vēl nesen nevarējām droši pa­teikt, cik sena ir šī vieta. Protams, mēs zinājām, ka tā ir ļoti sena… Bet noteikt, vai tā ir pirmskeramikas vēlā neolīta A vai PKNB…

- Kā, lūdzu?

- Pagajušajā nedēļā mums beidzot izdevās ar radioaktīvā og­lekļa C14 metodi datēt ogles zīmējumus, ko atradām uz kāda me- galita.

- Un atklājās, - rakstīdams bloknota, sacīja Robs, - ka tas ir desmit vai vienpadsmit tūkstošus gadu vecs, vai ne? Tā bija rak­stīts avīzē.

- Diemžēl tas raksts nebija sevišķi precīzs. Pat oglekļa metode ir visai aptuvena. Lai iegūtu precīzākus datus, mēs salīdzinājām radioaktīvā oglekļa metodes rezultātus ar atrastajiem krama ga­baliņiem, kas iegūti Nemrikā un Biblā, - bultu uzgaļiem un tam­līdzīgi. Salīdzinot šos ar citiem datiem, mēs nonācām pie secinā­juma, ka Gebeklitepe drīzāk ir divpadsmit tūkstošus gadu veca.

- Un tādēļ tāda ažiotāža?

Kristīne paskatījās uz viņu, atglauzdama tumšos matus no pie­res, un tad iesmējās.

- Es domāju, ka Francis grib, lai jūs apskatāt to ķirzaku.

- Vilku, - precizēja Breitners, nostājies pie T veida staba, kas atrakts līdz pusei. Staba pakāje bija atveidota aptuveni divas pē­das gara dzīvnieka skulptura. Tā bija ļoti grezna un šķita savādi jauna. Šķita, ka akmens mute mc uz grīdu. Robs palūkojās uz Breitneru un turku strādnieku viņam aiz muguras. Turks vērās arheologā ar dusmām, varbūt pat naidu. Šokējoša attieksme. Pa­manījis Roba skatienu, vīrietis spēji pagriezās un devās augšup pa kāpnēm. Robs atkal pievērsās Breitneram, kurš šķita neievēro­jis strādnieka rīcību.

-Šo mēs atradām vakar.

- Kas tas ir?

- Manuprāt, spriežot pec ķepām, tas ir vilks.

- Bet es domāju - krokodils, - iebilda Kristīne.

Breitners iesmējās.

- Redzat? - Viņš uzlika brilles, un stikliņi iemirdzējās spožajā saulē. Uz brīdi Robs atskārta, ka dievina šo cilvēku, kurš tik ļoti aizrāvies ar savu darbu. - Mēs un šie strādnieki esam pirmie, kas to skata kopš… ledus laikmeta beigām.

Robs samirkšķināja acis. Tiešām iespaidīga frāze.

- Šis gravējums ir tik savāds, - Kristīne piebilda. - Neviens nezina, ko tas nozīmē. Jūs pirmo reizi raugāties uz kaut ko ļoti svarīgu. Nav neviena, kas to varētu izskaidrot. Jūsu minējums par šī priekšmeta nozimi ir tikpat labs kā visi pārejie.

- Man tas atgādina kaķi, - pētīdams akmens radījuma žokli, sacīja Robs. - Vai traku zaķi.

Berzēdams zodu, Breitners atbildēja:

- Kaķu dzimtas dzīvnieks? Ziniet, es par to nebiju iedomājies. Savvaļas kaķis…

- Vai drīkstu to aprakstīt savā publikācijā?

- jo, nattirlich, - atteica Breitners, taču šoreiz nesmaidīja. - Bet tagad es piedāvāju iedzert tēju.

Žurnālists pamāja - viņam slāpa. Breitners vedināja viņus atpakaļ cauri apklātu bedru, atvērtu bedru, ar brezentu segtu ie­žogojumu un strādnieku labirintam. Viņi nonāca pie teltīm bez sienām un ar sarkaniem paklājiem. Vienā stūrī vidēja patvāris ar trim glāzēm tulpes atveidā. Tajās bija salda turku tēja jeb Ģuy, ka to sauca vietējie. No teltīm paveras lielisks skats: bezgalīgi dzeltenīgi līdzenumi un lēzeni pauguri, aiz kuriem sākās Sīrija un Irāka.

Vairākas minūtes viņi sēdēja un pļāpāja. Breitners skaidroja, ka teritorija ap Gebekli savulaik bijusi daudz auglīgāka, bet ta­gad pārvērtusies par tuksnesi.

- Pirms desmit vai divpadsmit tūkstošiem gadu ši vieta nebija tik sausa. Patiesībā te bija ļoti skaista lauku ainava. Medību lauki, savvaļas augļu koku plantācijas, zivīm pilnas upes… Tieši tādēļ uz akmeņiem redzam dzīvnieku teļus. Mūsdienās tie šeit vairs ne­dzīvo.

Robs visu pierakstīja. Viņš alka zināt vairāk, bet tad pienāca divi turku strādnieki un vācu valodā Breitneram kaut ko pavai­cāja. Roba zināšanu pietika, lai saprastu jautajuma būtību: viri gribēja rakt dziļāku tranšeju, lai piekļūtu jaunam megalītam. Breit­ners acīmredzot uztraucās, cik droša būs tāda rakšana. Visbeidzot viņš nopūtās, paraustīja plecus un devās nokārtot radušos pro­blēmu. Tanī brīdī Robs pamanīja, cik drūms ir viens no strādnie­kiem - viņa acīs jautās savāda, neizprotama izteiksme. "It viss liecina par spriedzi. Kāpēc?" Robs prātoja, vai vajadzētu par šīm aizdomām apjautāties Kristīnei. Rakšanas troksnis šeit šķita ap­slāpēts, bija dzirdama tikai klusa lāpstu un liekšķeru šķindoņa, kuru līdz teltīm atnesa karstais tuksneša vējš. Viņš jau grasījās uzdot jautājumu, bet tad ierunājās Kristīne:

- Kāds ir jūsu iespaids par Gebekli?

- Satriecoša vieta, protams.

- Bet… vai jūs saprotat, cik satriecoša tā ir?

- Domāju gan. Vai tad ne?

Arheoloģes skatiens pauda skepsi.

- Varbūt jūs man varētu pastāstīt vairāk?

Kristīne iemalkoja teju.

- Klausieties, Rob, jums vajadzētu atcerēties, cik… sena ir šī vie­ta. Divpadsmit tūkstoši gadu.

-Un?

- Un atcerēties, ko cilvēki šeit darīja.

- Ko jus ar to gribat teikt?

-Šo vietu buveja mednieki un vācēji.

- Alu cilvēki?

- Savā ziņā, jā. - Kristīne veltīja viņam tiešu, dedzīgu skatie­nu. - Pirms Gebeklitepes atklāšanas mums nebija ne jausmas, ka primitīvie cilvēki jau tik agri mācēja uzbūvēt kaut ko iespaidīgu; ka prata radīt mākslu un izsmalcinātus arhitektūras pieminek­ļus. Un sarežģītus reliģiskos rituālus.

-Jo bija tikai alu cilvēki?

- Tieši tā. Gebeklitepe aizsāks revolūciju mūsu uzskatos. Totā­lu revolūciju. - Kristīne izdzēra pēdējo tējas malku. - Tas mainīs mūsu domas par cilvēces vēsturi. Šie izrakumi ir daudz nozīmī­gāki par visiem citiem jebkur pasaulē pēdējo piecdesmit gadu lai­kā. Tas ir viens no dižākajiem arheoloģiskajiem atklājumiem visā vēstures gaitā.

Iespaidīgi. Robs jutās patiesi ieintriģēts, taču vienlaikus ari ka skolas puika, kurš uzklausa skolotājas pamācības.

- Kā viņiem tas izdevās?

- Vīriem, kuru darbarīki bija loki un bultas? Kuri vēl nepazi­na keramiku un lopkopību? Kā viņiem izdevās uzbūvēt tik iespai­dīgu templi?

- Templi?

-Ja, visticamāk, šis ir templis. Mēs neesam atraduši nekādas pazīmes, ka te būtu dzīvojuši cilvēki, ka te būtu primitīva apmet­ne. Te ir tikai stilizēti medību attēli. Svētku vai rituālu atspoguļo­jums. Varbūt esam atklajuši nišas ar kauliem, kas izmantoti bēru rituālos. Tādēļ Breitners domā, ka esam atraduši templi, pasau­les pirmo sakrālo celtni, kura svētītas medības un godāta nāve. - Kristīne rami pasmaidīja. - Es domāju, ka viņam taisnība.

Nolicis pildspalvu, Robs atsauca atmiņā dzirkstošo un aizrau­tīgo izteiksmi Breitnera acis.

- Viņš šķiet dzīvespriecīgs cilvēks, vai ne?

- Vai jūs tāds nebūtu? Viņš ir laimīgākais arheologs pasaulē! Viņš strādā izrakumos, kas noteikti ieies vēsturē.

Robs palocīja galvu un turpināja rakstīt. Kristīnes entuziasms šķita tikpat lipīgs kā Breitnera aizrautība. Viņas paskaidrojumi bi­ja daudz izsmeļošāki. Robs gan vēl neuzskatīja, ka Gebekli aizsāks "totālu revolūciju mūsu uzskatos", taču jau atskārta, cik iespaidīgs būs raksts. "To ievietos avīzes otrajā lappuse. Obligāti. Varbūt - pla­ša publikācija krāsainajā pielikumā ar skaistām fotogrāfijām. No­slēpumaini akmeņi nakts stundā. Putekļiem klāti strādnieki…"

Tad viņš atcerējās, kā Radevans bija reaģējis, izdzirdot šīs vie­tas nosaukumu, un strādnieku niknos skatienus. Un tikko jauša­mo Breitnera garastāvokļa maiņu, kad abi runāja par Roba iece­rēto rakstu. Un spriedzi, apspriežot rokamo tranšeju. Kristīne bija piegājusi pie patvara un lēja glāzēs karsto, saldo melno tēju. Robs prātoja, vai butu vērts ieminēties par savām bažām. Kad arheo- loģe atgriezās, viņš sacīja:

-Jocīgi, Kristīne. Es zinu, ka te notiek pārsteidzoši atklājumi un tā tālāk, bet… Vai tā uzskata visi?

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Nu… es tikai… uztvēru dažu vietējo cilvēku… patieso attiek­smi. Tā nav iepriecinoša. Dažiem šī vieta nešķiet tik lieliska. Pie­mēram, manam šoferim.

Kristīne manāmi sarāvās.

- Turpiniet.

- Mana taksometra šoferim Radevanam. - Robs ar pildspal­vu bungoja pa zodu. - Kad vakar pieminēju Gebekli, viņš acīm­redzami sadusmojās. Turklāt ne tikai viņš. Te valda tāda gaisot­ne… Breitners šķiet… divkosīgs. No rīta, kad mēs apspriedām topošo rakstu, pāris reižu man likās, ka viņam nepatīk mana klātbūtne izrakumu laukumā… Lai arī viņš daudz smejas. - Robs uz mirkli apklusa. - Pareizi būtu, ja viiiš labprāt pavēstītu pasaulei par saviem atklājumiem, vai ne? Bet man šķiet, ka viņš nejūtas visai ērti.

Sieviete neteica ne vārda, tādēļ klusēja arī Robs. Vecs žurnā­lista triks.

Tas izdevās. Klusuma apmulsināta, Kristīne paliecās uz priekšu un sacīja:

- Labi. Jums taisnība, te… - Šķita, ka viņa svārstās. Tuksneša vējš likās vel karstāks. Gaidīdams Robs malkoja tēju. Beidzot sie­viete nopūtās. - Uzturēsieties šeit nedēļu, vai ne? Raksts būs no­pietns?

-Jā.

Kristīne palocīja galvu.

- Labi. Aizvedīšu jūs atpakaļ uz Šanliurfu. Karstuma dēļ vie­nos rakšana beigsies, un daudzi cilvēki dosies mājās. Ari es tad braucu prom. Aprunāsimies manā mašīnā. Divatā.